2024. gada 26. jūlijā, Annas dienā, Contra kopā ar dzejnieku Guntaru Godiņu, viesojās Līvu savienības organizētajā dzejas lasījumā Lībiešu tautas namā Mazirbē. Pirmais, kas nāk prātā, domājot par tā vakara iespaidiem, – sāp žoklis, un es noteikti neesmu vienīgā, kas par to sūdzas. Smaidīt pusotru stundu no vietas nemaz nav tik viegls darbiņš.

Pasākuma “Abi labi” afiša

Contra ir starptautisks fenomens vai parādība. Viņa vārds tiek rakstīts ar latīņu “C”, tātad izrunājams kā “K”. Pats dzejnieks skaidro, ka tas radies no viņa uzvārda Konnula – vispirms nāca Kontrasts, bet tautas mutē tas izveidojās par Contru. Ar tādu vārdu dzejnieks bija mierā. “C” varētu būt arī elektriskās kapacitātes zīme, jo kapacitāte Contrā ir visai augsta, kā jau pienākas dzejas pankam, par kādu viņu dēvē. Jo panks vienmēr ir pret. “C” ir arī romiešu cipars, kas nozīmē 100 – simtniekā! Contra cīnās pret kaut ko pasaules kārtībā, viņš saka: “Esmu pret visu, arī pret pretdarbību, tāpat kā par visu.” Runa ir par igauņu dzejnieku, atdzejotāju un tulkotāju Margu Konnulu, kuram šogad ir jubilejas gads. “Nosita piecdesmit,” – tā varētu teikt Contra, rotaļādamies ar vārdiem, jo viņš ir nodēvēts arī par igauņu etnofutūristu – tādu, kas atzīst tradicionālo kultūru, bet saista to ar modernismu.

Igauņu puiša saikne ar Latviju veidojusies jau bērnībā, kad visa Igaunija skatījās Somijas TV, bet Urvastē, pierobežas ciematā netālu no latviešu Apes, kur viņš ir dzimis, dzīvojis un dzīvo vēl šobaltdien, bija pieejama Latvijas TV. Tur gan daudz rādīja Centrālo Maskavas televīziju, tomēr tieši no TV sākās latviešu vārdiņu apgūšana, bet ciparus Contra mācījās no basketbola spēļu pārraidēm. Latviešu valoda viņam likās jocīga, viņš saklausīja tajā daudz humora iespēju. Īpaši jocīga likās latviskā vajadzības izteiksme, jo igauņiem tādas nav vispār. Tāpat arī dzimtes igauņi nešķiro (tāpat kā ventiņi ar savu “viš”) un nezina, kas ir divdabja teiciens (piemēram, “Bara izstumts, Džonatans devās uz Tālajām Klintīm.”) Un, protams, tie daudzie komati! “Reizēm jūsu gramatika ir neiedomājama. Bet varbūt valodniekiem, kuri izstrādāja latviešu valodu, arī bija daudz smieklu?” Contra pieļauj. Kā igauņi zina, kādas dzimtes būs atnācējs, – neērti taču? Viņus iepriekš informējot par to, kas nāks, un, kad nācējs ir klāt, tad taču ir redzams – atnācis vīrietis vai sieviete, skaidro dzejnieks.

Contra ir maz strādājis oficiālus darbus – vienu mēnesi bijis angļu valodas skolotājs skolā, kādu laiku pastnieks, tad pasta kantora priekšnieks; pēc tam liela pauze un, kad bija ieņēmis savu īsto vietu zem saules, tad scenāriju autors un raidījumu vadītājs igauņu TV. Tā kā viņš agri sācis braukāt pa koncertiem, dziedādams un deklamēdams savus dzejoļus, pastnieka gaitās un kantorī viņam palīdzējuši vecāki, kamēr pašiem nav bijis darba. Pēc tam Contra bija brīvmākslinieks. Viņš vēl tagad laiku pa laikam repo un pieņem uzaicinājumus piedalīties dzimšanas dienu svinībās un korporatīvos pasākumos. Vēlāk šo nodarbi papildināja nopietni “Dzejas braucieni” un dzejas vakari, kuros Contra itin bieži ir uzstājies Latvijā, arī kopā ar latviešu dzejnieku un atdzejotāju Guntaru Godiņu, kurš organizēja pirmo Contras “Dzejas braucienu”. Bet pašu pirmo reizi igauņu puisis devās uz Latviju stopējot, un taisnā ceļā ar visām mugursomām un basām kājām ieradās Dzejas dienās pie Raiņa Esplanādē. Kad viņu gribēja intervēt, Contra devās uzvilkt svaigu kreklu un bija gatavs sākt. Pēc septiņiem gadiem notika jau nopietns “Dzejas brauciens”, piedaloties igauņu, somu un latviešu dzejniekiem – tas bija oficiāli, nakšņojot labās viesnīcās.

Contra.
Publicitātes foto

Pirmajās Dzejas dienās pie Raiņa Contra lasīja savu dzejoli “Natural born Lacplesis” igauniski un Godiņš viņu atdzejoja latviski. Izcils Contras darbs ir Eduarda Veidenbauma dzejas izlases atdzejojums, tā tapšana ir aizņēmusi daudz laika. Jau pašā sākumā, kad viņš vēl labi nezināja latviešu valodu, dzejniekam Veidenbauma pantos patika ritms un ļoti gribējās zināt, kas dzejā “ir iekšā” un kā tas izklausīsies igauniski. (Viņš pats mēģināja taisīt parindeni un tas izklausījās tikpat smieklīgi kā gugles tulkotājā.

Interesanti, ka Contras mentors un skolotājs latviešu mēlē ir aktieris un Profesionālo aktieru apvienības priekšsēdētājs Januss Johansons, pēc izcelsmes igaunis, kas zina abas valodas. Januss bija un ir liels Veidenbauma fans un iepazīstināja Contru ar diviem dzejoļiem: “Es zinu, pasaulē nav prātīgs it nekas” un “Reiz zaļoja jaunība”. Tie kaut kādā ziņā atbilda Contras pasaules uzskatam, un tā pamazām tapa izlases atdzejojumi. Veidenbaumu viņš uztver drīzāk kā ironisku, nevis traģisku dzejnieku. Mācoties Tērbatas Universitātē, kur arī Contra ir beidzis augstākos dzejas kursus, Veidenbaums gan apmeklēja krodziņus, bet studentu “lielo dzīvi” tomēr nedzīvoja un, ja dzēra alu, tad kopā ar vienkāršiem ļautiņiem pilsētas nomales krodziņos. Viņš bija introverts un, kā var noprast, tāds ir arī Contra, lai gan dzīvo pietiekami intensīvu sabiedrisko dzīvi un daudz uzstājas publiski. Viņš ir drosmīgs un labdabīgi ironisks savā izteiksmē un uz skatuves jūtas brīvi kā mājās – Mazirbes vakars nebija izņēmums.

Contra ir pieradis, ka no viņa gaida jokus, viņš sevi necenzē… Bieži, lasot dzeju latviski, piemin Raimondu Paulu, Renāru Kauperu, Lāčplēsi, lībiešus un sasveicinās ar saucienu: “Verpakovskis!” Viņš ne tikai atdzejo, bet arī raksta latviski. Igauniski daudz ir rakstījis bērnu dzeju un smejas, ka Igaunijā literāti joprojām neuzskata viņu par īstu dzejnieku. Contra ir atdzejojis daudz latviešu dzejnieku un prozaiķu. Igaunijā viņš ir saņēmis balvu par E. Veidenbauma dzejas izlases tulkojumu; Latvijā – Veidenbauma literāro prēmiju un Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā par krājumu “Tik grūti ir būt latvietim”, kas veidots kopā ar G. Godiņu (2019). Vēl Igaunijā Contram ir piešķirts Atzinības krusts (2019) un Igaunijas Baltās zvaigznes ordenis (2020), Latviešu literatūras gada balva un 2024. gadā balva par latviešu literatūras tulkošanu un popularizēšanu Igaunijā.

Gundars Godiņš.
Publicitātes foto

Contras atdzejotājs Guntars Godiņš, viņu piesakot, stāsta, ka igauņu dzejdaris jau tik labi pārzina latviešu valodu, ka saskata tajā vārdu spēles, atskaņas un saskaņas. Latvija un Mazirbe pazīst arī Guntara Godiņa un somu dzejnieces Heli Lāksonenas izcilo sadarbību. Atdzejojumiem ir ne tikai smalki nostrādāta forma, bet ir arī lieliski saglabāta dzejoļu dziļākā jēga un īpašā humora izjūta, kas priecē gan viņa Lāksonenas, gan Contras atdzejojumos. “Prieku sagādā starpnieka funkcija starp abām valodām un domāšanas veidiem, mitoloģijām un mentalitātēm, starp atšķirīgo un kopīgo,” dzejnieks saka kādā intervijā. Recenzijā par igauņu sirreālisma dzejas apkopojumu, atdzejojumu un apjomīgo prologu Pēteris Dragūns raksta, ka G. Godiņa atdzejotāja talantu raksturo spēja pārradīt sevi par atdzejojamā autora latvisko versiju, pašam nosacīti paliekot ēnā. To varētu sacīt arī par Mazirbes uzstāšanos – Contra izpaužas spilgti, Godiņš kā otrais klauns (tas ir kompliments!) – it kā paliek ēnā, tomēr neuzkrītoši vada un trāpīgi komentē igauņu dzejnieku.

26. jūlija Guntara Godiņa un Contras uzstāšanās atgādināja, ka Mazirbe 80. un 90. gados bija latviešu underground mākslinieku patvērums, tajā ieplūda svaigas vēsmas filozofijā, mūzikā un citās mākslās. Vietējie intelektuāļi to dēvēja gan par Bordertaunu, gan par Kurzemes galvaspilsētu. Tāpēc Contras un Godiņa inteliģentais huligānisms te bija īstā vietā. Zāle bija patiesi atsaucīga.

Ko tur piebilst – vakars bija ļoti izglītojošs, ļoti jautrs un sirsnīgs!