Ilga un Bruno Brūveri ir kurzemnieki, kuru mūžs cieši saistīts ar Dundagas novadu un arī Mazirbi. Ilgu Brūveri (1923–2016) intervēju divas reizes – 2000. gadā, kad gatavoju atmiņu bukletu Mazirbes skolas salidojumam, bet otru reizi 2013. gadā, kad viņai palika 90 gadu. Ilga, pedagoģe ar 48 gadu darba stāžu, mūžībā aizgāja 2016. gada maijā 93 gadu vecumā. Bruno Brūvera (1919–2007) atmiņas pierakstīju 2000. gadā, kad viņam bija 81 gads.

Ilga Brūvere bija mana pirmā klases audzinātājā Dundagas vidusskolā 1963. gadā. Pēc četriem gadiem, kad mans brālis Modris sāka iet skolā, Ilga kļuva arī par viņa audzinātāju. Pateicoties viņai, es nokļuvu Mazirbē. Viņa bija tā, kura mani pēc Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes beigšanas uzaicināja strādāt Mazirbes skolā, jo bija tur mācību daļas vadītāja. Tā pilnīgas nejaušības dēļ nokļuvu Mazirbē un skola kļuva par manu vienīgo darbavietu uz veseliem 40 gadiem līdz tās slēgšanai 2018. gadā.

No viņas daudz mācījos matemātikas pasniegšanas mākslā, ko man vajadzēja apgūt, jo skolā bija ļoti vajadzīgs matemātikas skolotājs. Viņa man nekad neliedza padomu ne mācību stundu sagatavošanā, ne dzīves gudrībās. Viņa mani aicināja pie sevis ciemos, un vienmēr bija sirsnīga un labestīga. Tā es iepazinos arī ar viņas vīru Bruno, kurš bija ļoti interesants, asprātīgs un labsirdīgs cilvēks, lai gan bija pārcietis izsūtījumu Sibīrijā un strādājis Vorkutas ogļu šahtās. Viņš par postu, smago darbu un ciešanām mācēja stāstīt ar humoru un nebija apvainojies uz visu pasauli.

Bruno (no kreisās) un Ilga Brūveri Mazirbē, 1970. gads.

Ilgas ģimene

Ilga, tēva uzvārdā Alksne, dzimusi 1923. gada 23. septembrī Dundagas pagasta Piltenes ciema Dzegužkalējos: “Es piedzimu svētdienas vakarā ap pulksten 22, kad mamma bija atgriezusies no Mazmāras tirgus Dundagā. Runā, ka svētdienās dzimušie esot laimīgi. Manā dzīvē bijuši gan prieki, gan bēdas, jo nevienam nav dota tikai laime.” Viņas tēvs Fricis Alksnis dzimis Popes pagasta Liepkalnos mežsarga ģimenē. Tēvs bija studējis Krievijā, Omskas universitātes Medicīnas fakultātē, strādājis Ventspils slimnīcā par ārstu. 1914. gadā tēvs kopā ar diviem brāļiem un māsu nopirka Dzegužkalējus. Tā kā šeit bija visauglīgākā augsne visā Dundagas novadā, barons Kārlis Osten-Sakens bija noteicis par šīm mājām augstu maksu – 10 000 zelta rubļus.

Ilgas māte Emīlija Alksne, meitas uzvārdā Zēberga, dzimusi 1901. gada 1. maijā Jūles un Jāņa trūcīgajā ģimenē Rindas ciema Mazistabās. Ģimenē bija septiņi bērni. Emīlija mācījusies Rindas pamatskolā pie skolotāja Zīlava. Iesvētīta Rindas baznīcā. Māte mirusi, kad meitenei bija 11 gadu. Savas mājas viņai nācās atstāt jau 14 gadu vecumā. Vispirms gāja par gani, bet paaugoties par dienestmeitu jeb, kā toreiz teica, par “mazmeitu” pie saimniekiem. 16 gadu vecumā Emīlija devās pie savas vecākās māsas Lizetes, kura jau bija precējusies ar Uldriķi Jankevicu un dzīvoja Dundagā. 18 gadu vecumā viņa nonāca Piltenes Dzegužkalējos par kalponi.

Kad Ilgas tēvs pameta darbu Ventspils slimnīcā un pārcēlās uz dzīvi Dzegužkalējos, viņš ieskatījās skaistajā kalponītē un drīz viņi svinēja kāzas. Tēvs bija sakrājis naudu, lai nopirktu visu kāzām vajadzīgo – skaistu, baltu kleitu, plīvuru, kurpes, cimdus. Vecāku kāzas notika 1919. gadā Ārlavas baznīcā. Plosījās Pirmais pasaules karš, un jaunajam vīram jau kāzu naktī bija jādodas uz fronti.

Ilgas vecāku zemnieku saimniecībā bija trīs zirgi, divas govis, bullis, jaunlopi. Pārējie lopi bija atņemti kara vajadzībām. Zeme bija 54 ha, no kuriem 17 ha aramzeme. Tēvs no kara atgriezās 1920. gada pavasarī un drīz piedzima pirmais dēls Kārlis. Vecāki sāka paplašināt savu saimniecību. 1931. gadā ievācās jaunajā Dzegužkalēju mājā. To cēla būvmeistars Mežzīle ar septiņiem palīgiem. Līdzekļus celtniecībai sakrāja paši.

Ģimenē pavisam piedzima 12 bērni – seši dēli un sešas meitas. Ilga bija trešā. Brālis Imants nomira agrā bērnībā. Vecākais brālis bija Kārlis, tad Gunārs, Fricis, Artūrs un Valdis. Viens brālis Otrā pasaules kara laikā nokļuva leģionā, pēc tam ilgi sabija lēģerī, bet otrs brālis uzdienēja līdz padomju ģenerālmajoram un dzīvoja Maskavā. Māsa Aina Āboliņa dzīvoja Rīgā, Karolīna Krūmiņa – Ventspilī, Zenta Derkevica ar ģimeni – Dundagā, Ārija Šlesere dzīvoja Kaļķos un vēlāk Mazirbē, bet Marta Grašinska Rīgā. Katram bērnam bija savs liktenis.

Ilga ar lielu mīlestību runāja par dzimtajām mājām: “Mājas nav tikai pajumte, tā ir vieta, kur visai ģimenei atgriezties. Tā ir piesaiste konkrētai vietai šajā trakajā pasaulē. Vienmēr acu priekšā redzu mūsu veco māju, pagalmu un aku, pavasara baltajos un rožainajos ziedos saplaukušo ābeļdārzu. Debesīs slīd balti, pūkaini mākoņi, saule silda un ap sirdi tik mierīgi un labi.” Tēva mājās vienmēr tika svētīti svētdienas rīti, kas sākās ar lūgšanām, Bībeles lasījumiem, Dieva vārdiem un dziesmām. Tāpat viņu mājās vienmēr tika svinētas dzimšanas dienas: “Katru manas dzimšanas dienas rītu mani pagodināja 14 mīļi cilvēki ar visa laba vēlējumiem. Tas viss mani darīja laimīgu kaut vai uz īsu brīdi.” Ilga stāstīja, ka no saviem vecākiem saņēmusi daudz mīlestības, labus un gudrus padomus visai dzīvei, bet no brāļiem un māsām – atsaucību, sirsnību un gara bagātību.

Ilga Brūvere (no kreisās) 70 gadu jubilejā.

Skolas gaitas

Ilga Brūvere no 1932. līdz 1938. gadam mācījās Dundagas sešgadīgajā pamatskolā, kuras direktors toreiz bijis ļoti inteliģents cilvēks – Jānis Šultners. Viņš komponējis dziesmas un diriģējis skolas kori. Ilga dziedājusi skolas korī un ansamblī. “Katru rītu viens skolotājs skolēniem teica uzrunu, tad visi kopā dziedāja Dieva dziesmu. Svētkos dziedājām Latvijas himnu. Mums iemācīja arī Lietuvas un Igaunijas himnu. 6. klases izlaidumā pie mums skolā ieradās rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš un uzdāvināja savu dzejas grāmatu ar ierakstu. Vēlāk tā bija jāsadedzina, jo skaitījās nevēlama literatūra, bet lapu ar ierakstu paturēju. Skolā varēja apgūt arī dejas un teātra spēlēšanas pamatus. Skolas laikā iesaistījos arī mazpulku organizācijā.”

Ilgas tēvs vēlējās, lai visi bērni iegūtu labu izglītību, tādēļ 1938. gadā Ilga iestājās Ventspils komercskolā. Tā bija elitāra izglītības iestāde, un skola lepojās ar stingru disciplīnu un augstvērtīgu izglītību: “Lai cik auksts nebūtu, skolā bija jābūt redzamam formastērpam, ne uzvilkt jaku, ne šalli aplikt – uzreiz izraidīja no klases. Tā skaitījās Ulmaņa skola, visā Latvijā tādas toreiz bija tikai četras. Padziļināti pasniedza matemātiku, valodas, pasaules kultūru, pat reliģiju vēsturi.” Komercskolu viņa pabeidza 1943. gadā, bet pedagoģijas zinības neklātienē apguva Liepājas Pedagoģiskajā skolā, kur ieguva pamatskolas skolotāja specialitāti. Matemātiku mācījās pie vēlāk slavenā profesora Jāņa Menča.

Skolotājas darbs

Par skolotāju Ilga sāka strādāt jau 20 gadu vecumā 1943. gadā. Pirmā darbavieta bija Ventspils apriņķa Zūru pamatskolā. Skolas direktors toreiz bija Kārlis Eihlers, Maijas Valces tēvs. Tā viņa iepazina šo ģimeni, jo Maija mācījās viņas audzināmajā klasē. Zūrās nostrādāja vienu gadu. Tad uzzināja, ka Kaļķos atbrīvojusies skolotāja vieta. Kaļķi bija tuvu dzimtajām mājām.

Kaļķu pamatskolas ēkā kara laikā bija iekārtots vācu hospitālis, tāpēc skolēnu apmācība notika kādās lauku mājās. Tur trīs telpās mācījās ap simt skolēnu. Kara laikā visur bija daudz bēgļu un mācības aizkavējās. Gadījās tā, ka pirmajā klasē mācās septiņgadīgi bērni, bet ceturtajā varēja būt pat 18 gadus veci. Ilga atcerējās: “Mācīju tā: durvis vaļā un vienai klasei matemātika, otrai zīmēšana, trešajai glītrakstīšana. Tā staigāju no vienas telpas uz otru. Vieniem atprasīju iemācīto vielu, citiem skaidroju jauno vielu, citi pa to laiku zīmēja vai rakstīja. Mācīju matemātiku, latviešu valodu, visu, ko vajadzēja, slodze bija liela.” Arī Kaļķu skolā Ilga nostrādāja tikai vienu gadu.

Ilga ar biedriem Tukumā skolotāju sagatavošanas kursos 1944. gada 16. jūnijā.

Kad beidzās Otrais pasaules karš, Ilgu pārcēla darbā par skolas pārzini uz Ģibzdi. Toreiz skolotāju bija maz un tie bija zelta vērtē. Ilga pat nezināja, kur šāda vieta atrodas. Tēvs ar zirgu 1945. gada decembrī aizveda uz Ģibzdi, un Ilga ieraudzīja savu jauno darbavietu: “Ēkai nebija logu, skolas inventārs izvazāts, izpostīts. Skolas soliem vācieši bija noņēmuši virspuses un salikuši pagalmā par laipām. Vairākus gadus tiem pāri staigājuši, tie bija iesaluši zemē. Skolas atjaunošanai nebija līdzekļu, tāpēc nolēmu iesaistīt darbos skolēnu vecākus. Katrs atnesa, ko varēja, – cits dēļus, cits naglas. Tā bija varonība ziemas laikā ar minimāliem līdzekļiem salabot izpostīto. Soli tika atjaunoti, virsas noēvelētas un nokrāsotas baltā krāsā. Jau nākošā gada janvārī skola bija kārtībā un gatava darbam.”

Skolotājas Brūveres kadru uzskaites anketas pirmā lapa, 1953. gada 23. februāris.

No 1945. gada līdz 1963. gadam Ilga Brūvere strādāja Ventspils apriņķa Ģibzdes pamatskolā, kurā bija gan direktore, gan skolotāja. Kara laikā Ģibzdē bija daudz bēgļu, un skolā mācījās 105 skolēni. Pēc kara, kad bēgļi atgriezās savās mājās, skolā palika ap 80 bērnu. Ilga atcerējās arī 1949. gada izsūtīšanu, kad skolēnus rāva ārā no stundām un kopā ar vecākiem izveda uz Sibīriju. Vēlāk arī naktīs nāca kontrolēt skolu, jo tā atradās meža tuvumā un mežabrāļi vēl slapstījās pa mežiem. Meklēja, vai kāds neslēpjas skolas telpās. Ar sirsnību Ilga Brūvere atcerējās savus bijušos audzēkņus no Rērihu ģimenes – Āriju, Aīdu un Viesturu, kuri kļuvuši par izglītotiem, pazīstamiem cilvēkiem. Ilga Brūvere 1955. gadā saņēma izglītības darba teicamnieka nosaukumu. Šāds pagodinājums toreiz bija tikai trim skolotājiem Dundagas rajonā.

Skolotāja Brūvere ar Ģibzdes bērniem, 1956. gada pavasaris.

Ilga atcerējās, ka viņai bieži vien darba dēļ nācās kājām mērot astoņus kilometrus līdz ciema padomei Dundagā. Tādās reizēs viņa lūgusi palīgā savu skolnieci Āriju Rērihu, lai tā pastrādā viņas vietā par skolotāju. Tāfele, krīts un saistoši izdales materiāli vienmēr bija pa rokai. Kad skolotāja pēcpusdienā atgriezusies, viss vienmēr bijis kārtībā. Skolēnu izpildītie darbi savākti un salikt glītās kaudzītēs uz skolotājas galda.

1963. gadā Ilgu Brūveri uzaicināja par skolotāju uz Dundagu. Skolas direktors Guntis Grūslis un mācību daļas vadītājs Kārlis Čoders viņai piedāvāja darbu par 1.–4. klašu skolotāju. Ilga atcerējās, kad viņa 1963. gada jūlijā ieradās Dundagas skolā, viņu sirsnīgi sagaidīja abi fizkultūras skolotāji – Ernests Kajaks un Edvīns Klēvers. Dzīvokli viņai piešķīra Dundagas vecajā skolā, kas celta 1874. gadā. Pēc jaunās skolas uzcelšanas 1957. gadā vecā skola kļuva par skolotāju dzīvojamo māju. Ilga sadraudzējās ar savu dzīvokļa kaimiņieni ilggadējo mūzikas skolotāju Ritu Zemtiņu. Es Ilgu Brūveri atceros kā ļoti stingru, bet sirsnīgu un emocionālu skolotāju. Sākumā skolēniem no viņas bija mazliet bail, jo viņai bija ļoti skaļa un valdonīga balss. Pret skolēniem viņa bija labsirdīga un taisnīga.

Ilga Brūvere ar savu audzināmo ceturto klasi Dundagas vidusskolā. Raksta autore Teiksma Pobuse (tolaik Teibe) – otrajā rindā trešā no labās. 1967. gads.

1971. gadā Ilga Brūvere pēc savas bijušās skolnieces Maijas Valces, kura bija kļuvusi par Mazirbes speciālās internātpamatskolas direktori, uzaicinājuma nonāca Mazirbes skolā. Ilga stāstīja, ka sākums bijis ļoti grūts un viņa savu pārcelšanos no Dundagas uz Mazirbi ļoti nožēlojusi: “Dikti raudāju un nožēloju. Kā bija Dundagā! Uzrakstu uz tāfeles citātu. Dažs labs uzreiz sacer veselu romānu. Visi grib darīt! Uz tāfeles pietrūkst vietas. Mazirbē – nevienam nekādas intereses. Kā man ar straujo dabu to pārdzīvot?” Tomēr pamazām, iepazīstot bērnus ar speciālām vajadzībām, Ilga saprata, ka ar šiem skolēniem jābūt ļoti pacietīgai un labestīgai. Viņa stāstīja: “Ātri uztvēru, ka vajag pa draugam. Pieeju klāt, noglāstu galvu. Saku, man ir prieks pie jums nākt un kaut ko iemācīt. Ja jums apnicis sēdēt solā, nāciet pie skolotāju galda. Un viņi nāca, apsēdās, dažs pat ielīda klēpī. Tā mani bērni pieņēma un es arī viņus pamazām iepazinu un iemīlēju”.

Mazirbes skolas pedagogi 1975. gada izlaidumā. Ilga Brūvere piektā no labās.

Mazirbes skolā Ilga Brūvere nostrādāja 20 gadus. 1991. gadā 68 gadu vecumā viņa devās pensijā, taču saikne ar skolu nepārtrūka. Kad skolotāju dažkārt apciemoju, viņa bieži kavējās atmiņās par savu vīru Bruno, ar kuru kopā bija pavadīti gari mūža gadi. Bruno nomira 2007. gadā 88 gadu vecumā, un Ilgai bija ļoti skumji un vientuļi bez viņa.

Bruno bērnība un jaunība

Bruno Brūveris nācis pasaulē 1919. gada 5. jūnijā Ventspils apriņķa Dundagas pagasta Meģeres ciema Jaunmeģeros – 29 hektāru lielā saimniecībā. Tēvs Kārlis Ferdinands Brūveris dzimis 1889. gada 15. martā, māte Paulīne Emma Mitenberga – 1890. gada 23. jūnijā Liepnieku mežsarga ģimenē. Māte bija šuvēja. Viņai bija divas vecākas māsas, kuras dzimušas 1878. un 1879. gadā. Abas bija beigušas meiteņu skolu un strādāja par guvernantēm bagātu ebreju ģimenēs. Bruno vecāki apprecējās 1918. gadā. Bruno jaunākais brālis Zigfrīds Brūveris piedzima 1928. gadā. Beidzis Rīgas komercskolas Ekonomikas fakultāti un strādājis par finansistu. Bruno agrā bērnībā izslimoja šarlaku un bija daļēji zaudējis dzirdi ar labo ausi.

Viņš skolas gaitas sāka 1928. gadā Ģibzdes pamatskolā. Skolā mācījās piecus gadus līdz 1933. gadam. Pēc pamatskolas beigšanas strādāja savu vecāku zemnieku saimniecībā. Nodarbojās ar lopkopību un lauksaimniecību. Tēvs bija labs sava amata pratējs, mācēja visus lauku un kokapstrādes darbus, taču neprata amatu iemācīt citiem.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Bruno bija jau 22 gadus vecs. Bruno negribēja karot ne krievu, ne vāciešu pusē. No iesaukšanas padomju armijā izdevās izvairīties, slēpjoties mežā. Tēvs saslima ar reimatismu un vēlāk tika atzīts par darba nespējīgu. Bruno kļuva par galveno saimnieku tēva mājās. Kara beigās viņu sasniedza pavēste par mobilizāciju vācu armijā. Viņš piedalījās dažādās leģionāru apmācībās, taču līdz frontei tā arī nenonāca.

Bruno stāstīja, ka 1943. gada nogalē kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca vācu okupācijas varas paziņojums, ka Ventspils apriņķa Dundagas pagasta, kā arī Talsu apriņķa Ārlavas un Lubezeres pagasta iedzīvotājiem jāatstāj dzimtās vietas. Pie pagastmājas Dundagā bija izlikts šāds ģenerālkomisāra rīkojums. Paziņojumā bija teikts, ka izsūtīšanas iemesls esot kara laika diktēta nepieciešamība. Tika runāts, ka šajos pagastos būvēs militārus objektus. Domāja, ka biezajos Dundagas mežos cels sevišķi slepenus kara rūpniecības kompleksus. Tauta tika baidīta, ka jebkura pretdarbība izlikšanai no mājām tiks bargi sodīta pēc kara laika likumiem. Iedzīvotāji tika apzināti maldināti, jo šo apgabalu bija noskatījis SS reihsfīrers, SD, gestapo, policijas un visu nāves nometņu augstākais virspavēlnieks, kā arī reihskomisārs vācu rases stiprināšanas jautājumos Heinrihs Himlers, ko tauta bija iesaukusi par melno Heinrihu. Šo Dundagas pagasta zemes daļu Jaundundagā pie Mazirbes ceļa nosauca par “SS Seelager Dondangen”(SS jūras nometne Dundaga).

Bruno Brūveris viesībās – priekšā ar baltu krūzi rokās. 1957. gada janvāris.

1943. gada augustā okupētās Latvijas ģenerālkomisārs Drekslers iecēla virspadomnieku Heini par “speciālo pilnvaroto” SS jūras nometnei Dundagā, kura galvenais uzdevums bija vadīt zemnieku aizvākšanas akciju. Tauta tika informēta: “Par jūsu saimniecības atstāšanas termiņu jums tiks paziņots”. Akcija sākās 1943. gadā pēc ražas novākšanas. Ar lielām armijas vezumnieku orēm (ratiem) zemnieku mantība un paši tika pārvietoti uz citu novadu tukšajām mājām vai arī nometināti citu zemnieku saimniecībās. Pa to laiku no mājām izdzīto zemnieku vietā tika ievesti dažādu nometņu karagūstekņi no visas Eiropas. Jūras nometnē, ko vietējie sauca “Jaunā Eiropa”, ieveda čehu, slovāku, franču, holandiešu, karagūstekņus.

Popervālē izvietoja no Rīgas Kaizervaldes (Mežaparka) koncentrācijas nometnes atvestos ieslodzītos. Dundagā izvietoja vācu esesiešu kara apgādes bāzi, bet Valdemārpilī celtniecības organizāciju. Sākās ceļu, baraku un noliktavu būve. Ieslodzīto skaits nometnēs nemitīgi pieauga. 1944. gada pavasarī gūstekņiem lika apstrādāt zemnieku laukus. Jūnijā no Osvencimas uz Popervāli atveda lielu ieslodzīto ebreju transportu no Ungārijas. Kad fronte tuvojās Latvijai, jau jūlijā šīs nometnes steigšus tika likvidētas un ieslodzītos kājām dzina uz Ventspili un Liepāju, lai ar kuģiem sūtītu uz Štuthofas nāves nometni.

1944. gadā visi Kurzemes meži bija pilni ar bēgļiem un dezertieriem. Visiem gribējās ēst, tāpēc sākās laupīšanas. Cilvēki baidījās un sargāja savu mantu. Kādu nakti zagļi mēģināja aplaupīt Jaunmeģerus, tēvs iejaucās un tika nogalināts.

Pēc Vācijas kapitulācijas Bruno kājām atnācis no Talsiem uz mājām. Domājis, ka varēs mierīgi dzīvot, jo neko sliktu nebija darījis. Nevienu nav nošāvis. Bruno tika nodots. Kāds vietējais ziņojis padomju iestādēm, ka viņš atgriezies. Bruno tika aizsūtīts uz filtrācijas nometni. 1945. gada 5. jūnijā Bruno nonāca ieslodzījumā Jelgavā. Sākumā ieslodzītie piedalījās Jelgavas cukurfabrikas atjaunošanas darbos. Visapkārt bija dzeloņstieples, izbēgt nevarēja. Bet jau Līgo vakarā sākas Golgātas ceļš uz Sibīriju. Kad vilciens pārbraucis Zilupes tiltu, Bruno sapratis, ka tik drīz dzimteni vairs neredzēs.

1945. gada rudenī Bruno nokļuva Vorkutā un bija spiests strādāt ogļu ieguves šahtās. 1947. gadā viņš atgriezās tēva mājās Jaunmeģeros un atsāka saimniekot.

Ilgas un Bruno kopējais ceļš

Ar Bruno Ilga iepazinās, strādājot Ģibzdē. 1947. gada Jaunā gada sagaidīšanas pasākumā skolā pie eglītes kāda skolotāja viņu iepazīstināja ar svešu liela auguma vīrieti, teikdama, ka viņš atgriezies no tālām zemēm. Viņi parunājuši par dzīvi un grāmatām, jo Bruno bijis liels lasītājs. Bruno pavadījis Ilgu uz mājām, un viņi norunājuši, ka viņš nāks uz skolu pēc grāmatām, jo skolā atradusies bibliotēka, kas bijusi Ilgas pārziņā. Jau pirmdienā Bruno bijis klāt. Sarunas par izlasīto bijušas tik interesantas, ka tikušies arī pēc darba pie tējas tases. Tikai vēlāk Ilga uzzinājusi, ka viņš bijis iesaukts leģionā un pēc kara izsūtīts.

Ilga un Bruno (centrā) Mazirbes skolas izlaidumā, 1976. gads.

1948. gada 26. jūnijā notika Ilgas un Bruno kāzas. Šajā dienā viņi viens otram teica “jā” Dundagas pagastmājā, kas tolaik atradās divu kilometru attālumā no centra, vēlāk šajā ēkā ilgus gadus bija Dundagas slimnīca. Toreiz lieciniekus nevajadzēja, tādi bija padomju varas noteikumi, ka laulība vispirms jāreģistrē pagastmājā. Dundagas baznīcā viņi salaulājās 1948. gada 4. decembrī. Par lieciniekiem kļuva Bruno draugi – vietējais mežzinis Jansons ar sievu.

Bruno darba mūžs

1963. gadā, kad sievu uzaicināja strādāt Dundagas skolā, ģimene pārcēlās no Ģibzdes uz turieni. Dundagā Bruno strādāja ceļu remonta brigādē. Laboja un būvēja ceļus visā Talsu rajonā. Viņš piedalījās ceļu Dundaga–Pāce, Dundaga–Vīdāle, Dundaga–Kaļķi būvēšanā.

1971. gadā, pārceļoties uz Mazirbi, ģimene vispirms apmetās Jaunkalējos, bet 1978. gadā pārcēlās uz jaunuzcelto skolotāju māju. Vienmēr smaidīgais un laipnais Bruno ātri atrada kopīgu valodu ar vietējiem iedzīvotājiem. Turpināja strādāt Talsu ceļu remonta pārvaldes brigādē Mazirbes iecirknī. Sadraudzējās ar Mazirbes ceļu remonta daļas priekšnieku Egilu Kiršpilu, kurš vēlāk kļuva par pirmo Līvu savienības Mazirbes lībiešu grupas vecāko. Brigādē strādāja 33 cilvēki, un apsaimniekošanā bija 225 km ceļu. Darbs bija grūts, trūka labu meistaru un tehnikas. Tā kā iecirknis atradās aizliegtajā zonā un dziļā nomalē, tad jaunas tehnoloģijas šeit neizmantoja. Grāvjus strādnieki raka ar lāpstām, bet akmeņus no ceļa izcēla ar lieliem ķekšiem. Kad vajadzēja kaisīt ceļus, strādniekus bortmašīnās piesēja, lai neizkrīt, un tā strādāja. Dažreiz gadījās arī šokējoši atradumi, būvējot ceļu, tika atrasti cilvēku kauli. Neviens jau nezināja, vai tie ir latvieši, lībieši vai vācieši. Priekšnieks lika kaulus sabērt bedrē un aizrakt ciet, toreiz bija tāda politika. Darbs dzina darbu, un nevienam nebija laika skaidroties.

Bruno piedalījās Mazirbes–Dundagas ceļa būvniecībā. Kad ceļš vēl nebija pabeigts, Šlīteres kalns bija pavisam stāvs. Ziemā skolēnu autobuss pat nav varējis tajā uzbraukt. Tad kalna pakājē bērni izkāpuši un kājām skrējuši augšā, autobuss uzbraucis ledus klātajā kalnā, paņēmis skolēnus un braucis tālāk uz Dundagu.

Pēc negadījuma, braucot ar riteni, Bruno pārvietojās ar kruķiem. Tas viņam netraucēja katru dienu apmeklēt pastu, bibliotēku un veikalu. Jautrais un asprātīgais vīrs labprāt pieskatīja kaimiņu mazo meitu, kamēr vecāki darbā – māte skolā, bet tēvs jūrā. Vakaros Bruno apciemoja kaimiņus, lai nedaudz pačoltes (parunātu). Tad gāja vaļā jautri stāsti par seniem laikiem. Bruno runāja ļoti jaukā tāmnieku (lībiskajā) dialektā.

Mazirbes mācītājmuižā ar baznīcas restauratoriem – Ilga piektā no labās.

Stāstījumu par Ilgu Brūveri un viņas vīru Bruno gribu beigt ar Zentas Mauriņas sentenci, ko Ilga bija ierakstījusi kādā manas dzimšanas dienas apsveikuma kartītē: “Bagāts tas, kas citu ļaužu sirdīs vienmēr sauli vēlas ieraudzīt!”