Miķeļtornī Biedrupu mājās dzīvo nīderlandiete Brenda Lelie. Kopā ar viņu līvu krastā laiku pavada arī draugs Tvans un divi kaķi, viens no tiem ar prāmi atvests no Nīderlandes. Brenda interesējas par lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu un vēlas atdzejot lībiski rakstītos dzejoļus, publicējot tos Nīderlandē iznākošajā žurnālā.
Ar Brendu tiekamies Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī. Nesen viņa šeit sākusi strādāt par projektu vadītāju. Saruna notiek latviski, jo nīderlandiete ir cītīgi mācījusies, atzīstot, ka valoda ir grūta un lasīt un rakstīt esot vieglāk nekā sarunāties. Tomēr viņa cītīgi virknē vārdus, un mēs nesaprotamies vien tad, kad tiek izrunāts vārds “šķūnis”. Noskaidrojam, kas domāts, tikai tad, kad palīgā nāk mājas vadītāja Ieva Balode.
Brenda ir izaugusi Holandē, kur studēja psiholoģiju un strādāja par apzinātības treneri Neimegenā. Jaunajai dāmai patīk Ziemeļvalstis, tādēļ 2018. gadā viņa ar Tvanu devās kārtējā ceļojumā, maršrutā iekļaujot arī Igauniju, Latviju un Lietuvu. Viņa neplānoja kādā no šīm valstīm uzkavēties ilgāk, tomēr Latvija iepatikās tik ļoti, ka te pavadīta atvaļinājuma lielākā daļa.
Brenda jau kādu laiku domājusi par vasaras mājas iegādi un, atgriezusies Nīderlandē, sāka tīmeklī pētīt dažādus sludinājumus, līdz atrada liktenīgo. Izrādījās, ka Miķeļtornī tiek pārdoti Biedrupi – simtgadīga paliela guļbaļķu ēka. Tā nopirkta 2019. gadā, bet kopš 2021. gadā nīderlandiešu pāris tajā dzīvo pastāvīgi, arī ziemā. Sākotnēji iegādātajā īpašumā vienā mājas daļā nebija grīdas, nebija arī kanalizācijas un vannas istabas. Kaimiņos dzīvojošā Ulla Frasere pastāstīja, ka dzeramais ūdens jāved no Ventspils. Pie ērtībām pieradušajai Brendai tas tomēr nebija šķērslis, lai ātri iejustos lībiešu krastā un pieņemtu to kā savējo. Viņa teic, ka Biedrupi joprojām tiek remontēti, jo darāmā vēl ir daudz.
“Pirmajā vasarā, kad mēs te sākām dzīvot, piegāju pie vecā šķūņa, kas atrodas blakus mājai, un pamanīju koka plāksnīti ar uzrakstu “Rijn”, kas holandiešu valodā nozīme Reinas upe – netālu no tās izaugu. Vēl vairāk biju pārsteigta, kad plāksnes otrajā pusē izlasīju savas dzimtās pilsētas nosaukumu. Bija tāda sajūta, ka man šeit jau gaidīja.”
Lai gan pirmajos gados lībiešu krastā bija jādzīvo visai spartiskos apstākļos, Brenda uzsver, ka tagad nespēj sevi iedomāties citā vidē. Tik ļoti patīk Miķeļtorņa daba, visapkārt redzamās ainavas, iespēja aiziet līdz jūrai, doties mežā ogot un sēņot. Vasarā pāris pat aizstaigā līdz jūrai, lai tur vakariņotu, tā glābjoties no odiem, kas mājās neliek mieru. Brendu interesē vēsture, tāpēc viņa izpētījusi, ka Biedrupos reiz dzīvojuši cilvēki, kuri strādājuši mežā, bet grūti pateikt, vai viņi bijuši lībieši. Tā kā nīderlandiete vēlas labāk iepazīt lībiešu kultūru, viņa augustā parasti dodas uz Mazirbi, kad tur notiek Lībiešu svētki. Brenda gribēja iesaistīties ansambļa “Rāndalist” darbībā un apmeklēja divus mēģinājumus, tomēr secināja, ka nav dziedātāja.
“Man ļoti patīk lībiešu dziesmas, un es domāju, ka varētu atdzejot lībiešu valodā uzrakstītos dzejoļus, bet tad man vajadzētu sadarboties ar kādu tulkotāju, jo vienai tas man nebūtu pa spēkam.”
Miķeļtornī Brenda turpināja strādāt par apzinātības pasniedzēju, vadot nodarbības tiešsaistē, bet darbs vairs neradīja iepriekš gūto gandarījumu, jo pietrūka saskarsmes ar cilvēkiem. Viņa sāka domāt par citu darbības jomu, bet tobrīd nenojauta, ka tā būs tulkošana. Kādu dienu “Latvian Literature” pamanīts paziņojums, ka tiek meklēti tulkotāji, kuri mentora uzraudzībā tulkotu latviešu literatūru citās Eiropas valodās. Holandiešu valoda nebija norādīta, tomēr Brenda aizsūtīja pieteikumu, sakot, ka varētu mēģināt tulkot, lai gan vairāk par tulkošanu viņa gribēja labāk apgūt latviešu valodu. Brendas mentors bija tulkotājs Dens Dimiņš, viņš palīdzēja izprast latviešu valodas nianses.
“Holandiešu valodā nebija izdotu latviešu autoru grāmatu, tulkotu no latviešu valodas. Jā, varēja lasīt Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, bet tā bija tulkota no franču valodas. Un tā es kādu dienu saņēmu ziņu no Nīderlandes grāmatu izdevēja piedāvājumu iztulkot Noras Ikstenas romānu “Mātes piens”. Es nevarēju pateikt nē.” Brenda atzīst, ka tās tulkošana bija interesanta, bet vienlaikus arī grūta, jo viņa nesaprata visu vārdu nozīmi. “Mātes piens”, viņasprāt, ir skaista, bet skumja grāmata, arī emocionāla. “Man ļoti patika Noras Ikstenas teksts, es daudz uzzināju par latviešu vēsturi. Un esmu priecīga, ka beidzot Latvijas autores grāmata ir iztulkota un iznākusi Nīderlandē! Sākumā baiļojos, vai lasītāji neteiks, ka romāns ir slikti pārtulkots, bet nē – pozitīvas atsauksmes bija pat kāda lielā laikrakstā.
Tagad tulkoju Zigmunda Skujiņa romānu “Gulta ar zelta kāju”. Tas ir sarežģīts uzdevums, grūtāks nekā “Mātes piens”, jo ir diezgan daudz joku, un es tos visus nesaprotu. Tad es jautājumu padomu Rakstnieku mājas latviešu valodas pasniedzējai Sintijai Ozoliņai.
Zigmunda Skujiņa grāmatai jau ir atrasts izdevējs, ir paredzēts, ka tā pie lasītājiem nonāks nākamgad. Kaut kad nākotnē es labprāt atdzejotu Aspaziju, bet pagaidām vēl ne.”
Uz Ventspili no Miķeļtorņa Brenda tagad brauc divas reizes nedēļā, jo strādā Rakstnieku mājā. Tad arī tiek sapirkts viss nepieciešamais, lai varētu ērti dzīvot Biedrupos. Tos ir apciemojusi arī Brendas ģimene, un visiem te ļoti paticis, īpaši māsai, kura apbrīnojusi Latvijas dabu un izbaudījusi to, ka šeit var staigāt, cik tālu skats sniedzas, dažkārt nesatiekot nevienu cilvēku.
“Ja runājam par lībiešiem, es labprāt iepazītos ar Ventspils lībiešiem un uzaicinātu viņus uz Rakstnieku māju tikties ar rezidentiem, jo ne man vienai ir interese par šī tautas kultūru.”