Ar Albertu Tiesu (1933–2001) pirmo reizi satikos 1979. gadā, kad sāku vākt nostāstus, teikas un leģendas par Mazirbi un tās vēsturi. Alberts rādīja un stāstīja, kā Mazirbē kādreiz bijis un izskatījies. Viņš bija lielisks, jestrs un asprātīgs stāstītājs.

Vecais Taizels

Alberts pats sevi sauca par vecā Taizeļa mazdēlu. Nekādas īstas radniecības jau viņiem nebija, ja nu vienīgi tas, ka arī Albertam patika ieskatīties glāzītē, kā arī jautri papļāpāt un padziedāt ar draugiem. Vecais Taizels uzdzīvoja Irbes krogā, bet Albertam bija personīgais krodziņš. Tas dažreiz bija tik pilns, ka visiem nesanāca vietas, tad bija jāpārvācas uz piekalnīti svaigā gaisā.

Mazirbes baznīcas restauratori svin Jāņus pie Alberta Tiesa mājas, 1980. gadu otrā puse.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Alberts ekskursantiem labprāt rādīja vecā Taizeļa kapa pieminekli un stāstīja nostāstus no Taizeļa jautrās dzīves, ko bija dzirdējis bērnībā no Mazirbes vecajiem zvejniekiem. Alberts stāstīja, ka vecais Taizels bijis vella pilns un Mazirbes ciema vīri arī neesot atpalikuši izjokošanas un apcelšanas ziņā. Vienreiz Taizelos izbrūvēts stiprs alus, visi vecie zvejnieki lielajā istabā spēlējuši kārtis. Taizels sarunājis ar Zembahu Rūdolfu, ka tas pielies spaini ar ūdeni un noliks to tā, lai neviens neredz. Tad pats paņēmis ratu riteni, uzlicis uz galda un sācis griezt kā stūrējot kuģi. Pats kliedzis: “Šturms, šturms!” Te nu Rūdis uzlej uz galda ūdeni no spaiņa. Visi slapji! Tad nu gājis vaļā īstens tracis! Citreiz vecais Taizels esot teicis, ka rīt brauks jūrā, bet plīti, ko savās mājās mūrējis, neatstās. Paņēmis kārtīgu mietu un plīti noārdījis.

Dziesma par veco Taizelu 20. gadsimtā bija pazīstama visiem mazirbniekiem, taču sevišķi populāra tā kļuva, kad komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš 1978. gadā uzrakstīja darbu “Vecā Taizela brīnišķīgie piedzīvojumi”. Pats M. Zariņš teicis, ka viņa aprakstītie notikumi ir izfantazēti, taču daudzi to uzskatīja par patiesību, jo Taizela vārds Mazirbes apkārtnē bija pazīstams. Īstenībā vecais Taizels bija kapteinis Nika Freimanis, kurš dzīvoja Taizelu mājās, kas atradās netālu no tagadējā Lībiešu tautas nama. Viņam ļoti paticis iedzert, un parādu dēļ Dundagas barons viņu 1902. gadā izlicis no mājām. Viņa vietā par Taizelu saimnieku 1908. gadā kļuva stūrmanis Jānis Otomers, kas nopircis no barona mājas par 1700 rubļiem. Jaunais saimnieks arī bijis liels alus mīlētājs. Pēc Pirmā pasaules kara arī viņu sāka saukt par veco Taizelu. Tā šīs leģendas savijušās un ir dzīvas Mazirbē vēl šodien.

Nika Freimanis uzcēlis sev jaunu māju netālu no Jūrskolas. Viņa ceļš uz Irbes krogu vedis garām otram alus cienītājam – Jaunaņņu māju saimniekam Federbergam, ko M. Zariņš savā darbā pārveidojis par Taizela sievu Onu. Dziesmu par veco Taizeli esot sacerējis Mazirbes Vecvalganu saimnieks Konstantīns Dembergs ap 1902. gadu. Viņš sacerējis dažādas rīmes par Mazirbes saimniekiem un zvejniekiem, ko ciema jaunieši labprāt dziedājuši.

Vēlāk pēc M. Zariņa grāmatas tapa luga, ko iestudēja toreizējais Drāmas teātris. Taizelu tēloja Uldis Dumpis vai Imants Adermanis, bet Onu – Velta Līne vai Astrīda Kairiša. Pirmizrāde Rīgā notika 1982. gadā, bet 1987. un 1988. gadā to kā brīvdabas izrādi rādīja Dundagas pils parkā. Lugas darbībā bija ieviests jauns tēls – Zaļā Jumprava, ko spēlēja Antra Liedskalniņa. Dundagas dīķī bija uzbūvēts liels kuģis, uz kura arī notika lugas darbība, bet Zaļā Jumprava, ugunīm šķīstot, lidoja uz slotas no Dundagas pils otrā stāva loga pāri dīķim uz skatuvi, kas bija uzcelta dīķa malā. Īstenībā lidoja lelle, nevis aktrise. Ar dziesmām lībiešu valodā piedalījās arī Ventspils lībiešu ansamblis “Kāndla”.

Vecā Taizela mitoloģizētais, humoristiskais tēls ar savām dziesmām un dejām aizrāva lauku cilvēkus drūmajā padomju dzīves īstenībā. Tas bija spilgts notikums tā laika dzīvē Dundagas pusē. Izrādi apmeklēja ap 16 000 skatītāju no dažādām Latvijas vietām. Izrādi skatījās arī pats autors M. Zariņš. Ieradās arī LKP darbinieki ar 1. sekretāru Borisu Pugo. Uz izrādi devās arī visi mazirbnieki, kam vien bija kāds braucamais.

Albertam ļoti patika dziedāt populāro jūrnieku dziesmu, ko parasti Irbes krogā dziedājis vecais Taizels:

“Pie alus glāzes sēdēja

Trīs jūras braucēji,

Par šņabi viņi sapņoja,

Jo naudas nebija.”

Pretī vecajiem kapiem Vīdales ceļa malā kādreiz atradies Irbes krogs, kur jūrnieki un zvejnieki gājuši alu dzert. Tagad tur ir mājas Ūbeles. Krogs lībiešu ciemos vienmēr bijusi skaistākā un lielākā ēka. Dundagas muižniekam bija monopols šņabja un alus ražošanā. Irbes krogā lielu daļu ziemas pavadīja Mazirbes zvejnieki, jo ziemā jūrā nevarēja iet. Krogs bija arī sabiedriskās dzīves centrs, kur vakaros ciema jaunieši sapulcējušies uz dejām. Krogu apmeklējuši arī trūcīgie un veci cilvēki. Daudzas dziesmas, kas radušās krogā, pārdzīvojušas savus radītājus, viņu dēlus un mazdēlus.

Mazirbes vecie kapi

Alberts man parādīja arī Mazirbes vecos kapus pie baznīcas, kur senākie apbedījumi ir no 18. un 19. gadsimta. Uz vecā Taizela kapa pieminekļa rakstīs Nika Freimanis (1908. – 60 g. v.), Jūlija Freimanis dz. Rozenfelde (1909. – 92 g. v.), bērni Kārlis – 3 g., Emīlija – 1/2 g. v., Kristīne – 1/2 g. v. Vecā Taizeļa granīta kapa pieminekli 70. gados vandaļi bija nocēluši no postamenta un mēģinājuši ar traktoru aizvilkt projām. To redzējis Alberts un iejaucies, tāpēc zagļiem tas neizdevās un radinieki to atjaunoja.

Netālu ir ļoti savdabīgs lieliem laukakmeņiem apkrauts mācītāja vilkača kaps, par kuru stāsta dažādas leģendas. Alberts zināja lībiešu teiku par mācītāju Ludvigu, kurš varējis pārvērsties par vilkaci. Mazirbē ir arī Vilkaču priede ar daudzām gaisa saknēm. Tur, izlienot cauri šīm saknēm, pilnmēness naktī notikusi šī pārvēršanās. Kad mācītājs nomiris, cilvēki savēluši uz viņa kapa lielus akmeņus, lai tas neceltos augšā. Vēlāk uz kapa sācis augt bērzs. Kad bijis jau paliels, kādā rudens naktī vētra izgāzusi to ar visām saknēm. Tur bijis liels caurums. Alberts teica, ka varbūt vilkacis tomēr ticis laukā un naktīs klejo apkārt. Neviens gan nav viņu redzējis. Tagad caurums aizaudzis.

Vecajos kapos ir arī kapteiņa Pētera Stefenberga (1863–1957) ģimenes apbedījumi, kā arī pirmā Mazirbes skolotāja Heinriha Jākobsona (1832–1911) un viņa sievas Marijas Jākobsones dz. Kārklevalkas (1868–1909) kapa vieta. Interesants ir uzraksts uz Emmas Stefenbergas dz. Erdbergas (1877–1912) kapakmens: “Kā rasa nozūd dzīvība. Kā vakarējā diena. Kad vēl domāt nodomā. Jau labu nakti jāsaka. Bet mīlestība pastāv mūžīgi.” Mazirbes vecajos kapos ir īpatnējs piemineklis kapteiņa A. Bertholda vecākiem Didriķim un Līzei Bertholdiem ar uzrakstu lībiešu un angļu valodā, ko 1993. gadā atsūtījis dēls no Amerikas.

Kas pasaulē visvairāk ēd

Albertam bija īpatnējs runas veids – īsi, aprauti teikumi dundžiņu mēlē. Visus, kas viņam nepatika, sauca par varmākām. “Tas bij viens liels varmāk!” Alberts bija ļoti aktīvs un asprātīgs, vienmēr tūristiem uzdeva āķīgus jautājumus, provocēja tos. Piemēram, viņš uzdeva jautājumus: “Kas tas ir, kas pasaulē visvairāk ēd? Kas tas ir, kas pasaulē visvairāk var dzert? Kas tas ir, kas var pasaulē visātrāk iet?” Kad tūristi sauca nepareizās atbildes vai nezināja, ko teikt, Alberts ar smaidu uz lūpām teica: “Visvairāk ēd dzirnavu akmeņi, visvairāk dzer sudmalu riteņi, bet visātrāk iet cilvēka prāts.”

Vēl ekskursantus Alberts mulsināja ar jautājumiem: “Kā var iet ne apģērbies, ne pliks, ne jāšus, ne kājām, ne pa ceļu, ne pa ceļa malu?” Izrādās, ka jāietinas zvejas tīklā, jālec bukam mugurā un jājāj pa grāvi. Šīs asprātības esot no lībiešu pasakām, ko viņam bērnībā stāstījusi māte.

Alberta Tiesa kaķis pie Pakalniem.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Kaziņmežs un Rākstu gravas uzraksti

Lūdzu, lai Alberts pastāsta, ko viņš zina par Mazirbes Kaziņmežu. Tas ir mežs starp Ventspils–Kolkas ceļu, Mācītājmuižu un Alberta mājām. Astoņdesmitajos gados tam cauri vijās taciņa, pa kuru no autobusa pieturas varēja nokļūt uz Mācītājmuižu un Alberta mājām. Tagad tur viss aizaudzis un vairs neviens nestaigā. Par šo mežu saglabājušies daudz noslēpumainu nostāstu. Mežā auga lielas mastu priedes, kuras bija cietušas 60. gadu (1967. un 1969. g.) vējgāzēs.

Lūk, ko pastāstīja Alberts:

“Bērnībā biju dzirdējis nostāstu, ka reiz pievakarē cauri Kaziņmežam braucis mācītājs Ville ar savu kučieri. Igauņu izcelsmes mācītājs Edgars Ville Mazirbes baznīcā kalpojis no 1912. līdz 1926. gadam un no 1929. līdz 1933. gadam. Mežā viņiem pretī nācis liels, balts tēls. Kad bijis jau pavisam tuvu, tēls apstājies. Zirgs ļoti sabijies, bet kučieris saucis: “Ja esi labs gars, tad griez ceļu, ja ļauns, tad pazūdi!” Baltais tēls pazudis kā ūdenī iekritis.”

Par Kaziņmežu Alberts zināja arī leģendas, ka tur spokojoties. Tur naktīs var sastapt vilkačus, tāpēc nevienam neiesaka te staigāt. Tie, kas netic un naktī tur gājuši, redzējuši dīvainu parādību – it kā mācītāja gars ar vilkaci plēstos. Kādu nakti to redzējusi viena Mazirbes meitene un izstāstījusi mātei. Sievas tad to vietu nosaukušas par “vilkačvietu”.

Tieši Kaziņmežā 1941. gadā tika apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju toreizējais Mazirbes doktorāta vadītājs ārsts, žurnālists, literatūrkritiķis un tulkotājs Juris Nikolajs Vidiņš (1905–1962), kas tajā laikā dzīvoja Mācītājmuižā, jo padomju vara viņus bija izlikusi no Dolāriem, kur atradās arī Mazirbes doktorāts.

Alberts man pastāstīja, ka netālu no Mazirbes, Šlīteres Nacionālā parka teritorijā, pie Rākstu mājām Zārtapu gravā pie ūdenskrituma smilšakmens atsegumos var redzēt senas rakstu zīmes. Astoņdesmito gadu beigās devāmies šo vietu apskatīt. Un tiešām, ne īpaši augstajos smilšakmens atsegumos Rākstupītes krastos varēja apskatīt iegrebtas dažādas zīmes – slīpus krustus, taisnus krustus, krustu krustus, ugunskrustus, trijstūrus. Arī neredzētas zīmes, iespējams, stilizētus dzīvnieku attēlus. Vēlāk šīs zīmes pētīja un kopēja dabas pētnieks Guntis Eniņš. Interesanti, ka netālu no Cēsim arī ir Rakstupīte, Rakstu mājas un Rakstu klintis, kurās arī iegrebtas dažādas zīmes – krusti, lietuvēna zīme, kuģa attēls. Abās vietās kādreiz dzīvojuši senie lībieši. Maģiskās zīmes atrastas arī uz senas klēts (1791) durvīm Ovīšu ciemā, kā arī Jaunšlīterē uz mājas durvīm. Varbūt tās tiešām ir senas lībiešu rakstu zīmes? Lībiešu apdzīvotajās teritorijās atrasti arī veci dores koki ar iegrebtām zīmēm to dobumos.

2000. gada vasarā Alberts aktīvi iesaistījās vides projekta “Mazirbe” realizēšanā. To organizēja “Lībiešu krasts” un Slīteres rezervāts, piedalījās arī Mazirbes internātskolas skolotāji un skolēni, tajā skaitā arī Alberta mazdēls Andris Tiess. Tā ietvaros notika Mācītājmuižas apkārtnes labiekārtošana. Tika izveidots stāvlaukums, sakopts vecais parks, izrakts dīķis pie baznīcas.

Kad Albertam jautāju, vai viņam netraucē ekskursanti, kas dodas apskatīt baznīcu, mērakmeņus un Mācītājmuižu un bieži grozās ap viņa māju, viņš teica:

“Man tūristi netraucē. Lai tak atpūšas, staigā, skatās! Ko es zinu, varu pastāstīt. Ka tik par daudz nesamuldu. Māla zeme, līka ķēve, arājiņš, kas klumburē… Bez jokiem un fantāzijas jau arī nevar dzīvot!”

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”