Ar Albertu Tiesu (1933–2001) pirmo reizi satikos 1979. gadā, kad sāku vākt nostāstus, teikas un leģendas par Mazirbi un tās vēsturi. Mani ļoti interesēja vietvārdi, jo katrai vietai ir savi īpatnēji nosaukumi, kuri kalpo daudzām paaudzēm. Alberts rādīja un stāstīja, kā Mazirbē kādreiz bijis un izskatījies. Viņš bija lielisks, jestrs un asprātīgs stāstītājs. Ar viņu tuvāk iepazinos 1988. gadā, kad tika restaurēta Mazirbes baznīca. Alberts ar sievu Veltu dzīvoja Pakalnos netālu no baznīcas. Tagad tur dzīvo Mazirbes mācītājs Kārlis Irbe ar savu ģimeni. Interesantais un amizantais vīrs labprāt draudzējās ar baznīcas restauratoriem un stāstīja daudz jautru stāstu par savu dzīvi un piedzīvojumiem. Alberts bija ļoti aktīvs un visur iesaistījās.

Alberts Tiess pie Mazirbes skolas muzeja skolas salidojumā 2000. gadā.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Alberta Tiesa mūžs

Alberts Tiess stāstīja, ka viņa māte Līna Veinberga nākusi no Lūžņas ciema lībiešiem, bet tēvs Teodors Tiess bijis igauņu izcelsmes. Tēvs bija piedalījies Pirmā pasaules kara brīvības cīņās un par to viņam Mazirbē bija piešķirta zeme. Viņš uzcēlis mājas pie baznīcas, kas nosauktas par Baznīckalniem. Mājas celtas kā jaunsaimniecība uz Mācītājmuižas zemes un atradās starp baznīcu un Mācītājmuižu. Padomju laikā tēva māja nodegusi. Vēl šodien aiz baznīcas var redzēt vecās mājas akmens pamatus un dažas ābeles no lielā ābeļdārza. Netālu uzcelta jaunā māja Pakalni. Kādreiz Pakalnu vietā bijis Mācītājmuižas lejasērbērģis, kur dzīvojuši rentnieki.

Alberta vectēvs Mārtiņš Tiess bija sāmietis, kurš kājām atnācis no Sāmsalas pāri aizsalušajai jūrai (Irbes jūras šaurumam).

“Kad tēvs brauca pāri jūrai uz Sāmsalu, lai apciemotu savus radus, tad vectēvs viņam iesaiņoja līdzi putraimu biezputru, lai, aizbraucot tur, tā būtu vēl silta. Kad jūra bija aizsalusi, tad brauca ar zirga ragavām pa ledu. Dažreiz pat 25. martā pa gavēņa laiku jūra vēl bija aizsalusi.”

Alberts mācījās Mazirbes skolā. Kad viņš 1940. gada septembrī sāka iet 1. klasē, bija jaunuzceltās skolas atklāšana. Direktors bija Leonards Šics, bet viņa sieva Šica kundze mācīja bērniem spēlēt teātri. Kara beigās direktors ar ģimeni aizbrauca uz Zviedriju. 1945./46. skolas gadā direktors bija Pēteris Dambergs. Jaunajā skolā bija liela skatuve un aktieru istaba. 1. un 2. klase atradās skolas otrajā stāvā, bet 3. un 4. klase bija pirmajā stāvā. Skola bija liela gaiša ķieģeļu ēka, kurai katrā pusē 15 logu. Skolas gadi pēc kara bija diezgan sarežģīti. Albertam mācīties diez ko nepatika, bet sešas klases pabeidza. Aizraujošākas šķita kara spēles ar draugiem, kā arī ieroču meklēšana un izmēģināšana meža un jūrmalas bunkuros.

Alberta dzīve bija traģisku notikumu pilna. 1958. gadā īsi pirms Alberta kāzām ar Veltu bullis nobadīja viņa tēvu un nu kāzu vietā bija jātaisa bēres. Kāzas notika vēlāk. Par Alberta sievu kļuva Velta Ansberga (1937–2013), kuras ģimene dzīvoja Mācītājmuižā. Veltas mātei Annai Ansbergai bija ļoti grūta dzīve. Veltas brālis Valdis (1949–1975) nositās ar motociklu 26 gadu vecumā, bet māsa Ilga (1950–1973) gāja bojā autoavārijā.

Alberta un Veltas ģimenē piedzima trīs bērni: Ruta (1959–1992), Inta (1964) un Egils (1965–1981). Daudz pārdzīvojumu vecākiem bija par saviem bērniem. Vecākā meita pazuda no mājām un gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos pļavā zem Vīdāles kalna. Viņu atrada mirušu apmēram trīs kilometrus no mājām. Dēls Egils noslīka Ventā 16 gadu vecumā, kad mācījās Skrundas tehnikumā. Velta bija ļoti labsirdīga sieviete, kura pēc bargajiem likteņa triecieniem bija kļuvusi ļoti reliģioza, strādāja dažādus darbus Mazirbes internātskolā – bija virtuves darbiniece, apkopēja, naktsaukle. Alberts pēc aiziešanas pensijā Mazirbes skolā strādāja par sētnieku un laboja šujmašīnas, restaurēja mēbeles. Savu īpatnējo humora izjūtu viņš nezaudēja līdz pat mūža galam.

Mazirbes baznīcas atjaunošana

Alberts Tiess stāstīja, ka pēdējais dievkalpojums Mazirbes luterāņu baznīcā noticis 1957. gada pavasarī. Draudzē pēc Otrā pasaules kara bija ļoti maz cilvēku. Daudzi vietējie kara beigās bija emigrējuši, citi pārcēlušies uz pilsētām. Pēdējais Mazirbes mācītājs bija Melnbārdis. Pēc tam baznīca stāvēja aizslēgta un nekopta. Alberts stāstīja, ka 1964. gadā baznīca tika slēgta. Septiņdesmitajos gados vandaļi to izdemolēja, izsita logus, nozaga solus un citus priekšmetus, bet beigās aizdedzināja. 1970. gada ugunsgrēkā izdega ērģeļu luktas ziemeļu stūris. Alberts pirmais bija pamanījis dūmus no degošā dievnama un tūlīt skrējis dzēst. Sapratis, ka paša spēkiem tas neizdosies, devies pēc palīdzības uz tuvējām mājām, bet to saimnieks atbildējis: “Kam jānodeg, lai tas deg!” Izsauktie ugunsdzēsēji ugunsgrēku nodzēsuši.

Mazirbes baznīca pirms atjaunošanas 1979. gadā.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

1978. gadā, kad es ierados Mazirbē, baznīcas jumts bija caurs, pa to tecēja iekšā ūdens, jūras puses siena bija pussabrukusi, bija izlauzti ķieģeļi, trepes uz torni sabojātas, bija palikusi tikai sapostīta kancele.

Alberts zināja un pazina demolētājus, zagļus un dedzinātājus, jo tie bija vietējie iedzīvotāji. Baznīcas soli un trepes atradās kāda vietējā iedzīvotāja personīgajā mājā, kur bija izbūvēta darbnīca. Vēlāk pār šo zaimotāju un postītāju, kā izteicās Alberts, nāca Dieva sods. Viņš cieta smagā avārijā. Vēlāk gan nožēloja savus grēkus un pievērsās ticībai, bet arī tas vairs nelīdzēja, jo arī mājas bija jāzaudē. Dēls tās bija ieķīlājis bankā. Parādu nevarēja atdot, un banka mājas atņēma. No pārdzīvojumiem šis vīrs drīz nomira. Pēc Alberta domām pār dievnama postītāju galvām nācis bargs un pelnīts sods. Divi no jauniešiem gājuši bojā, saskrienoties ar motocikliem Mazirbes ceļu krustojumā. Vēl kāds saspridzinājies, mēģinot spridzināt zivis Irbes upē. Visi viņi dzīvojuši baznīcas apkārtnē.

Alberts stāstīja, ka 1984. gadā tālbraucējs kapteinis Arvīds Ludeviks no Košraga nolēma, ka baznīca jārestaurē, jo citādi tā aizies postā. Viņš panāca, ka pēc Kultūras ministrijas Pieminekļu aizsardzības pārvaldes pasūtījuma tika apsekotas baznīcas nesošās konstrukcijas un telpu tehniskais stāvoklis. Tad tika izstrādāts Mazirbes baznīcas restaurācijas projekts. Toreizējais Mazirbes internātpamatskolas direktors Pēteris Kampars noslēdza līgumu ar Talsu agrorūpnieciskās apvienības priekšsēdētāju Vilni Kleinbergu, Dundagas kolhoza priekšsēdētāju Aldoni Zumbergu, Slīteres rezervāta direktoru Juri Janovu un Annu Seili par nepieciešamo restaurācijas darbu veikšanu.

Mazirbes baznīcas restauratori Ārijs Zoss un Aivars Pobuss (no labās).
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Baznīcas restauratori Andra Lagzdukalna vadībā strādāja gan ziemā, gan vasarā un darbi tika pabeigti 1988. gadā. Ziemas sākumā pabeidza baznīcas torņa remontu – tika izlabotas bojātās koka konstrukcijas, uzklāts cinkotā skārda segums. Tornis ir 40 metrus augsts un tagad labi redzams no liela attāluma. Baznīcā tika ievilkta elektrība, ielikti jauni logi, durvis, kā arī ieklāta jauna grīda. 4. septembrī no Dundagas un visiem apkārtējiem ciemiem sabrauca lībieši un latvieši, lai piedalītos Mazirbes baznīcas koncertzāles atklāšanas koncertā. 1989. gada Lieldienās Mazirbes baznīcā tika atjaunota draudze un par tās priekšnieku kļuva Reinhards Zandbergs no Aveņkalnu mājām.

Dievkalpojums atjaunotajā Mazirbes baznīcā.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Mācītājmuižas atjaunošana

Daļa restauratoru brigādes vīru strādāja kolhoza “Dundaga” mežā, lai sagatavotu kokmateriālus Mācītājmuižas restaurācijai. Muižas pagrabos tika apmestas un flīzētas sienas, tika ieklāti stāvu pārsegumi. Vasarās restauratoriem palīdzēja specializētā studentu celtnieku pieminekļu aizsardzības vienība. Pavasarī dažādos darbos iesaistījās arī talcinieki, kas novāca gruvešus, kā arī zāģēja vecos kokus un krūmus Mācītājmuižas parkā. Alberts katru dienu kopā ar savu mazo sunīti apmeklēja restauratorus, lai redzētu, kā sokas darbi, un lai ar saviem stāstiem un padomiem iedvesmotu tos.

Mazirbes mēra akmeņi

Alberts Tiess man stāstīja, kā 1985. gadā palīdzējis pētniekam Artūram Zalsteram atrast Mazirbes mēra akmeņus. Alberts atcerējās, ka jau bērnībā bija spēlējies to apkārtnē, tāpēc varēja parādīt to atrašanās vietas un pavēstīt par to likteņiem 40 gadu laikā. Arī man viņš parādīja šos kultūrvēstures pieminekļus. Mazirbes Mēra akmeņi ar latīņu valodā iekaltām rakstu zīmēm, vēstīja par 1710. gada lielo mēri, kad saslima un nomira gandrīz puse no visiem piekrastes iedzīvotājiem.

Zviedrijas karaļa Kārļa XII (1682–1718) karapulki bloķēja lībiešu ostas un pakļāva sev lībiešu piekrasti laika posmā no 1707. līdz 1710. gadam, tāpēc sākās bads un mēra epidēmija. Mazirbē 1711. gadā sāka strādāt mācītājs Matiass Petersons (1676–1734), kurš pats bija piedzīvojis mēra šausmas. Viņš esot rosinājis iekalt četros lielos laukakmeņos vēstījumu nākamajām paaudzēm par mēra postījumiem. Laika gaitā trīs akmeņu atrašanās vietas tika piemirstas un līdz 1981. gadam ekskursanti varēja apskatīt tikai Lielo mēra akmeni, kas atradās lauka malā. To 1967. gadā no kolhoza “Zelta vārpa” labības lauka vidus pārvietoja un uzslēja stāvus. Tā garums 2,9 m, platums 1,7 m, bet augstums 1,8 m. Uzraksts uz akmens tagad pilnīgi izdzisis, bet 20. gadsimta 80. gados vēl bija salasāms. Tas vēstīja par mēra epidēmijā mirušo mācītāju G. Jansenu, viņa dibinātā pastorāta vēsturi un draudzes dibinātāju Dundagas baronu D. Maideli.

Sākumā Lielais mēra akmens, ko uzskatīja vienkārši par lielu laukakmeni atradies lauka vidū pretī Mācītājmuižai. No akmenī iekaltā uzraksta izriet, ka pie šī akmens birzītes paēnā apbedīts mēra epidēmijā mirušais mācītājs Jansens. Drīz pēc tam iekalts uzraksts.

Lielais mēra akmens netālu no Mazirbes baznīcas, 1979. gads.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Mēra akmeņus savā laikā bija pētījuši Baltijas vācu vēsturnieks un teologs J. T. Kalmeijers (1809–1858) un valodnieks akadēmiķis A. J. Šēgrēns (1799–1855). Taču viņu pētītā akmens atrašanās vieta padomju gados bija pilnīgi aizmirsta. Bez Lielā mēra akmens Alberts zināja vēl divus, kuros bija saglabājušies uzraksti latīņu valodā. Viens no tiem bija J. T. Kalmeijera un A. J. Šēgrēna pētītais akmens, kurš nu atradās iemūrēts kādas nu jau sabrukušas Mācītājmuižas kūts pamatos. Tas bija ieaudzis lielās nātrēs.

Alberts Tiess stāstīja, ka 1981. gada rudenī Mazirbē ieradās Dundagas vidusskolas skolēni ar direktori Jautrīti Freimuti un aptaujāja vietējos iedzīvotājus, meklējot senus kultūrvēstures pieminekļus. Skolēnu vidū bija arī divas Mazirbes meitenes – Alberta meita Inta Tiesa un Anita Kaņepe no Kalšu mājām.

Alberts zināja trīs Mēra akmeņu atrašanās vietas. Ceturtais tā arī nav atrasts. Alberts stāstīja, ka 1981. gadā, kad Mazirbē ieradās pirmā pētnieku grupa, bija uzsnidzis sniegs un pamatīgi putināja. Alberts gājis priekšgalā, nesdams lāpstu un slotu. Viņš pievedis skolēnu grupu pie Mācītājmuižas sabrukušās kūts sniegā ieputinātajiem pamatiem. Neviens vēl neticējis, ka drīzumā ieraudzīs tieši to akmeni, ko savulaik pētījuši Kalmeijers un Šēgrēns. Alberts attīrījis no sniega paprāvu laukumu, un nu visi ieraudzījuši nedaudz slīpi iemūrētu nelielu akmeni ar iekaltiem vārdiem “…no Jaunciema līdz Zozmai 1600…”. Nu pētnieki zinājuši, ka īstais mēra akmens otrreiz tik viegli vairs nepazudīs. Šis akmens 1982. gada maijā tika izņemts no sabrukušās ēkas pamatiem un piesliets pie lielas kļavas, kas auga pie Alberta mājas. Sākotnēji akmens bija atradies Mācītājmuižas dārzā, kur A. Zalsteram mākslīgās kraujas atliekās izdevās atrast vairākas šim akmenim līdzīgas plāksnes.

1741. gadā vecā Mācītājmuiža nodega un no karstuma akmens sasprādzis, tāpēc bojātā plāksne iemūrēta jaunceļamās lopu kūts pamatos. Akmeni kūts pamatos bija ievērojis jau mācītājs E. Kupfers ap 1850. gadu. Viņš pievērsa tam Kalmeijera un Šegrēna uzmanību, kuri atšifrēja uzrakstu, kas vēstīja, ka hercoga Frīdriha Kazimira (1650–1698) laikā piekrastē dzīvoja ap 1600 lībiešu, bet pēc 1710. gada mēra palikuši vien desmit. Tas ir pārspīlēts skaitlis, jo daudzi cilvēki bija noslēpušies mežos un pēc epidēmijas atgriezās savās mājās.

Vienīgi trešais Mazirbes mēra akmens atrodas savā sākotnējā vietā netālu no baznīcas un Alberta Pakalnu mājām līdzās mēra epidēmijā mirušo lībiešu kapulaukam. Mazirbes jaunā baznīca celta 1868. gadā vecās koka baznīcas vietā, kas bija būvēta 1766. gadā. 1981. gadā šis trešais mēra akmens atradās zem lielas kļavas ar stārķa ligzdu galotnē. Iekaltais uzraksts jau pagājušā gadsimta 80. gados bija stipri cietis, jo no koka zariem pilošais ūdens un stārķu ekskrementi to bija stipri bojājuši. Tagad lielā kļava ir nokaltusi un nozāģēta, bet stārķi vairs Mazirbē neligzdo. Arī uzrakstu uz akmens vairs izlasīt nevar.

Atmodas laikā pie šī akmens tika pieslieta Mēra akmens plāksne, kas atradās pie A. Tiesa mājām, jo jaunie īpašnieki, to nevēlējās savā sētā.

Krodziņš “Pie krupja”

Astoņdesmitajos gados Alberts pie savas mājas uzbūvēja mazu namiņu, kurā ierīkoja neparastu brīvdabas krodziņu, ko nosauca “Pie krupja”. Nosaukumu izdomāja viņa draugi restauratori, jo Alberts sava mazā auguma dēļ bija dabūjis iesauku Krupis. Kalsnais vīriņš ar kazbārdiņu un košu bereti uz vienas auss vienmēr interesanti ģērbās un staigāja ar paša gatavotu, kokgriezumiem rotātu štoku pie rokas. Uz namiņa durvīm kāda māksliniece uzgleznoja koši zaļu abinieku, kas piesaistīja cilvēku uzmanību, jo tuvumā bija ceļš, pa kuru varēja aiziet uz Mācītājmuižu un baznīcu. Mākslas Akadēmijas studentes vasarās dzīvoja Mācītājmuižā un iesaistījās Jāņu un citu svētku svinēšanā pie Alberta mājas.

Mazajā koka mājiņā Alberts bija izveidojis vietu, kur sanākt zvejniekiem, kad jūrā plosās vētra, restauratoriem, kad bija kāds brīvāks brīdis, vai vienkārši ceļiniekiem. Pie mājas ieejas bija piestiprināts ratu ritenis. Alberts pats kūpināja butes un šeit vienmēr varēja iedzert alu vai ko stiprāku un piekost neticami garšīgās, karstās tikko kūpinātās lībiešu butes. Te vienmēr valdīja jautrība un smiekli, tika svinēti dažādi svētki, skanēja interesanti stāsti par dzīvi un seniem laikiem. Krodziņā nebija jāmaksā, katrs varēja ierasties ar savu cienastu. Tā kā mans vīrs Aivars Pobuss piedalījās Mazirbes baznīcas restaurācijā, arī es dažreiz ciemojos “Pie krupja”. Katru, kas atnāca, Alberts centās iesaistīt savās jautrajās improvizācijās.

Alberts jaunībā bija strādājis kolhozā “Dundaga” par Nevejas iecirkņa darbnīcas vadītāju. Viņš bija savācis senas lietas – “Singer” šujmašīnas, vecas atslēgas, zvanus, krēslus. Ar šīm lietām bija iekārtots krodziņš. Alberts pats bija izgatavojis interesantus mūzikas instrumentus no veciem zāģiem, katliem un citām saimniecības lietām. Pats bija devis instrumentiem smieklīgus un savdabīgus nosaukumus, piemēram, pļerbungas.

Jāņi Pakalnos. Raksta autore Teiksma Pobuse ar meitu Ilzi un vīrabrāli Andrievu, 1980. gadu otrā puse.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Sētā garāmgājējus priecēja no vecām traktoru un lauksaimniecības mašīnu detaļām veidoti vēja rādītāji un citi vides objekti. Namiņā Alberts bija ierīkojis telefonu, un, kad aptrūkās uzkodas, viņš zvanīja sievai Veltai uz mājām, lai steidzīgi kaut ko atnes. Sievai nepatika šo jautro vīru pulcēšanās, viņa vienmēr rājās, taču Alberta pavēles izpildīja. Kad sieva sāka stiprāk klaigāt uz krodziņa apmeklētājiem, Alberts labsirdīgi teica: “Veltiņ, aizej palasi bībelīti!”

Nopietnība un jautrība pie Alberta mijās tik strauji kā laiks jūrā. Te tā mierīga, te sakuļ baltas putas, kad rudens saltie vēji pūš pat mēnesi no vietas. Alberts spēlēja savus amizantos instrumentus un dziedāja nebēdnīgas un parupjas kuplejas. Ļoti iecienīta bija dziesmiņa “Rīgas puikas tiltu taisa” (ar tekstu no nerātnajām dainām), kā arī “Odesa, Hamburga, Rīga”.

Krodziņā atradās veca vācu zaldāta ķivere no Otrā pasaules kara, kas vienmēr bija pavērsta uz austrumiem. Alberts neieredzēja padomju varu un vienmēr apgalvoja, ka laiki mainīsies, ka krieviem būs jāaiziet. Viņš bija savācis Otrā pasaules kara ieroču un munīcijas kolekciju, ko visiem nemaz nerādīja. To varēja apskatīt tikai tuvi draugi un īsteni interesenti. Alberts ironizēja par kolhozu būšanām, kritizēja to neveiksmes saimniekošanā. Viņam piemita asa uztvere un humors, bet dažreiz mēdza arī sadusmoties. Tad labāk viņa tuvumā neatrasties!

Stāstījuma turpinājumā par veco Taizeli, Mazirbes vecajiem kapiem, Kaziņmežu, Rākstu gravas uzrakstiem un vēl daudz ko citu.

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”