Māra Zirnīte (25.04.1943.–19.05.2024.).
Foto no Māras Zirnītes albuma

Vasarsvētku rītā Māra Zirnīte (25.04.1943.–19.05.2024.) teica ardievas šīszemes gaitām. It kā bija zināms, ka tas var notikt kuru katru brīdi, taču Māriņas balss allaž bija tik mundra, ka skaudro īstenību grūti pieņemt. Tā sagadījās, ka pēdējā pusgadā tikāmies biežāk nekā jebkad agrāk. Garās sarunas Imantas deviņstāvenes dzīvoklītī, kur Māra bija iesprostota vismaz gadu, allaž virzījās tikai uz nākotni: ko vēl vajadzētu izdarīt uzkrāto dzīvesstāstu sakārtošanā, ko uzrakstīt, ko izlasīt.

Katru reizi, kamēr malkojām tradicionālo kafiju un našķojāmies ar manas mājas kafejnīcas kūkām (īsta garša, slavēja Māriņa), klausījos Māriņas iecerēs un, lai gan acu priekšā bija slimības izkropļotais stāvs, ne mirkli nešķita, ka tās ir tukšas fantāzijas. Mēs – man palīgos nāca arī Bille – šķirojām gadiem nepārcilātos grāmatu kalnus, papīru kaudzes, vēstules un vēl daudz ko citu, un diezgan daudz sējumu Māra vēlēja likt tuvākajā plauktā, līdz kuram viņa varētu aizsniegties. Māra stāstīja par jaunumiem etnoloģijā, ko atklājusi datorā bezmiega naktīs, gribēja dzirdēt, ko ir vērts izlasīt, un priecājās par krāšņo izdevumu “Belte, tas mālders”, kas viņai šķita tikpat izdevies kā pašas veidotais albums “Lūžkilā”, par Vērdiņa “Lībiešu balādēm”, par Antas Rugātes “Mūsu Gerdu”, ko teicās izlasījusi no vāka līdz vākam, un ļoti gribēja izslavēto Kuzmina romānu par Kārli Skalbi “Skaistums un nemiers”, ko aizvedu pirms pēdējās slimnīcas braukšanas.

Par to, ko Atzinības krusta virsniece Māra Zirnīte ir devusi Latvijai, strādājot Kultūras fonda “Cilvēkarhīvā” un veidojot mutvārdu vēstures pētniecības nozari, lasiet IN MEMORIAM. Māra ZIRNĪTE (25.04.1943-19.05.2024). Taču Māra bija ne tikai latviešos, bet arī lībiešos, čigānos un vēl daudzos citos Latvijas ļaudīs.

Par Māru beidzamo reizi rakstīju pirms gada, kad viņa atzīmēja 80. dzimšanas dienu. Publikācijai 2023. gada “Lībiešu gadagrāmatā” liku virsrakstu “Māra, kas saule un vējš”, ko paskaidroju šādi:

“Viņa ir tāds cilvēks, par kuru nekad nevari būt drošs, vai tās idejas, pie kurām nokļuvāt vakarā, būs tādas pašas arī no rīta. Nakts ir gana gara, lai prātā ienāktu vēl kāda doma, kas papildina iepriekšējo vai pagriež to pavisam citā virzienā. Varbūt tieši tāpēc Māra pamanās būt klāt tur, kur dzimst kaut kas jauns, vai tieši otrādi – Māra, Imanta Ziedoņa vārdiem runājot, ir tas garainis, kas veicina vārīšanos.”

Lai gan iekrāvusies savos projektos un atgājusi malā no lībiešiem, katrā sarunā Māra vispirms gribēja zināt, kas jauns pie lībiešiem un ar ko nodarbojas Lībiešu kultūras centrs (starp citu – viņas lolojums). Kad jautāju, kāpēc viņas interešu lokā ir nonākuši tieši lībieši, Māras atbilde bija ļoti konkrēta:

“Jau diezgan agrā jaunībā man bija skaidrs, ka cilvēkam ir dota iespēja izvēlēties, kā dzīvot. Es gribēju tā, lai ir interesanti, un darīt to, ar ko citi nenodarbojas. [..] astoņdesmitajos gados lībieši vēl maz kuru interesēja. Mani viņi piesaistīja ar ikdienas vērīgumu, kas ļauj vienkāršas sadzīves lietas pārvērst dzejā un uzradīt sev poētisku vidi.”

Lūžciema Lizete teiktu, ka atkal kāds cilvēks ir izgājis. Mēs, šaipusē palikušie, sakām – paldies, Māriņa, ka biji ar mums!