4. novembrī pulksten 12.00 – valodnieces Martas Rudzītes (dzimusi 1924. gada 4. novembrī, mirusi 1996. gada 19. jūlijā) 100. dzimšanas dienā – viņas atdusas vietā I Meža kapos Rīgā pulcēsies bijušie kolēģi un studenti, lai atcerētos akadēmiķes veikumu latviešu valodniecībā. Viņas pētījumi aptver dialektoloģiju, toponīmiku, etnolingvistiku, valodas vēsturi un vēl citus tematus, viņa sarakstījusi pusotra simta rakstu un vairākas grāmatas, bet padziļināta bija viņas interese par latviešu valodas un somugru valodu kontaktiem, piemēram, “Kā cēlies Limbažu nosaukums?” (1967), “Somugriskie hidronīmi Latvijas PSR teritorijā” (1968), “Ziemeļvidzemes izloksnes Braslavā, Vecatē, Bauņos un Vilzēnos” (1958), “Lībiskais dialekts” (1968), “Par uzsvara vietu salikumos tāmnieku izloksnēs” (1970), “Vērojumi par Dundagas lībiešu runāto latviešu valodu” (1973), “Latviešu un lībiešu etnolingvistiskās attieksmes” (1964) u. c.

Martas Rudzītes un Tenu Karmas kapavieta Rīga Meža kapos.
Rūtas Karmas foto

Kad pirms trīsdesmit gadiem intervēju profesori un viņas dzīvesbiedru filologu Tenu Karmu, kura simtgadi atzīmējām šogad maijā, liela daļa sarunas bija veltīta lībiešiem. Marta Rudzīte toreiz teica: “Jāatzīst, ka daudziem lībiešu valodas pētniekiem trūkst pietiekami dziļu zināšanu latviešu valodā. Un otrādi. Nevar kurš katrs ķerties pie valodas pētīšanas, ir jābūt sagatavotam. Tie lībiešu un latviešu jaunieši, kas mācās Tērbatā, tur apgūst ne tikai igauņu un somu valodu, bet arī somugristikas pamatus. Latviešu valodas zināšanas viņiem diemžēl pagaidām ir tikai vidusskolas apjomā.”

Tenu Karma papildināja: “Diemžēl nevienam no tiem, kas tagad māca lībiešu valodu, tā nav dzimtā. Pēdējais bija Pēteris Dambergs, kas gan nebija studējis valodniecību, taču viņam bija valodnieka talants. Savulaik viņš tika aicināts uz Somiju, lai veidotu lasāmo grāmatu lībiešu valodā. Viņš bija arī tas, kas trīsdesmitajos gados veidoja mēnešrakstu “Līvli”, viņam bija jāgudro, kā pilnīgot rakstību, un viņš to spēja. Man lībiešu valoda nav dzimtā, lai gan tajā iekšā esmu kopš 1948. gada. Kaut gan kopumā valoda iet mazumā, tomēr to vēl lieto, tāpēc tā jāattīsta tālāk. Nevaru piekrist dažu domām, ka tā ir tikpat kā mirusi valoda un tāpēc neko nedrīkst grozīt. Igauņiem ir teika par vecīti, kas dzīvo Ilemistes ezerā. Tas atrodas augstāk par pilsētu. Ilemistes vecītis nāk katru gadu pilsētas sargam prasīt, vai Tallina ir gatava. Ja sargs atbildētu, ka gatava, viņš ezeru uzlaistu pilsētai virsū un tā ietu bojā. Ar valodu ir tāpat. Ja pateiks, ka tā ir gatava, tas nozīmētu šīs valodas nāvi. Kamēr valodu vēl lieto, tā ir jākopj un jāattīsta. Tas attiecas arī uz lībiešu valodu. Kaut vai konferences vai cita pasākuma programmu rakstot, ir jārada vārdi, ko līdz šim neviens lībietis nav lietojis.”

Toreiz, 1994. gada pavasarī, Marta Rudzīte bija skumji apcerīga: “Mūža galā cilvēks daudz ko vērtē citādāk nekā jaunībā. Kādreiz katru sestdienu rāpoju gar griestiem un tvarstīju putekļus. Tagad to nedaru, jo vairs nespēju. Ir vēl daudz citu lietu, no kā apzināti esmu atteikusies. Nekad neesmu augstu vērtējusi mantu, bagātību, neesmu bijusi naudas krājēja un mantu vācēja. [..] Mums nav ne mājas, ne mašīnas. Tas, kas mums ir, tas ir šeit, plauktos. [..] Mans vienīgais prieks ir grāmatas. Biju domājusi, ka, pensijā būdama, varēšu palasīt, ka iesim uz Operu. Bet dzīve ir tā pārvērtusies.

Man patīk Neibarta aforisms, ko dzirdēju televīzijā: “Es pārdodu savu galvu, bet rumpīši bez galvas nepērk manu galvu.” Šis ir pēdējais gads, kad Universitātē lasu lekcijas. [..] Es cenšos dzīvot šai dienai, nedomāt par to, kas būs tālāk. Apzināti cenšos par to nedomāt.”

Marta Rudzīte un Tenu Karma kāzu dienā. Rīga, 1955. gada 11. jūnijs.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Pēc diviem gadiem – pašā vasaras pilnbriedā – Martas Rudzītes šaisaulē vairs nebija. Lūdzu viņas meitai tulkotājai Rūtai Karmai uzrakstīt atmiņas par māti, kuras ievietoju 1997. gada “Lībiešu gadagrāmatā”. Pirms Martas Rudzītes simtgades ar Rūtas atļauju izraudzījos dažus fragmentus no šī smeldzīgā vēstījuma.

“Lauki. Māmiņas dzimtās mājas, kur saimnieko divas no viņas četrām māsām – Elzēns un Annītis, kā jau “mūsu pusē” (Ziemeļvidzemē uz lībiskā un vidus dialekta robežas) sieviešus sauc. Tēvs un māte (manas mātes vecāki) ir jau miruši. Mājas sauc par Rozītēm, tā ir jaunsaimniecība, ko cēlis tēvs. Un Annītis tiešām audzē un kopj rozes. Sētas košumam. Bet Elzēnam, tāpat kā tēvam, ir mīļi zirgi. Tīruma labums ir Elzēna ziņā. Apkārt ir mežs un klusums. Te ir saulē sasilis virtuves klons un mīksta mājas miežu maize. Piens, pēc kura pilsētas balto šķidrumu dzert tā arī neesmu iemācījusies.

Kapi. Tie ir Matīšos. Te blakus guļ tēvs, māte, vecāmāte (manas mātes mātesmāte Ieva) un Ernītis – mātes vienīgais brālītis, kas miris, pirms mana māmiņa dzimusi. Te ir arī stalta, balta baznīca, kuras durvis ir aizslēgtas. Jau gadiem. Un skolotāju bērnam vispār baznīcā iet nav brīv.

Atkal Rīga. Esplanāde. Toreiz to sauca par Komunāru laukumu. Aiz tā ir Mākslas muzejs. Mēs abas ar māmiņu tur esam bieži viesi. “Ko iesim skatīties?” – “Koļu ar sunīti!” (Vēlāk man parāda grāmatā: J. R. Tilbergs. Koļa ar Persiku. Pastelis.)

Kad pirmo reizi tieku aizvesta uz skolu, man divas skolotājas noprasa: “Vai tu kopā lasīt proti?” Nesaprotu, ar ko man tagad būs kopā jālasa. Tad izrādās, ka māku lasīt ne tikai “kopā”, bet arī izteiksmīgi – māmiņai augstskolā runas mākslu ir mācījusi Smiļģa aktrise Alma Ābele.

Rūta Karma pirmajā dzimšanas dienā ar vecākiem. 1959. gada jūnijs.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Tad vakaros nāk mātes atmiņas par pašas skolas laiku. Kā inspektors no Valmieras, atbraucis uz Braslavas pagastskolu, internātā atradis Rudzīšu Martu, lasot “Jaunības Tekas”. Kāpēc nemācoties? Esot jau izmācījusies. Pārbauda. Tiesa kas tiesa. Prasa pastāstīt par mēnešrakstā izlasīto. Jā, var arī to. Tad vēl uzmanīgi skatās un klausās visās nākamās dienas stundās. Un aizbraucot liek pie sirds skolotājam, ka šai skolā ir viens izcili apdāvināts bērns, lai rūpējoties par viņa tālāku izglītību. Skolotājs sauc uz skolu vecākus, lai to pavēstītu, bet viņi ir pārbijušies, ko tas Martēns sastrādājis. Pagastā Martu ar apbrīnu un klusu skaudību sāk dēvēt par “Rudžu profesoru”.

Bet “profesoram” jau toreiz ir gaužām vājas acis. Jau labi pirms skolas gadiem acī iekritušas dzirkles, kas bijušas aizbāztas aiz sijas. Ārstu gudrības un vecāku naudas pietiek tikai brillēm.

Vēlāk sākas ceļš uz tuvāko pilsētu, uz Mazsalacu. Vidusskolā. Bet pa vasarām, līdz pat rudenim – bezgalīgie lauku darbi tēva mājās; govju ganīšana, kurā Marta kļūst par īstu virtuozu – viņai klausa gan suņi, gan govis. Prasmīgi ganot, arī bibliotēkas grāmatas var izlasīt. (Mājās ir tikai kalendārs, dziesmu grāmata un “Jaunākās Ziņas”.) Un Friča Bārdas dzejā atrast to, kas pašas acīm izpētīts un ar visu būtni izjusts.

Pēc vidusskolas beigšanas, turklāt vēl nedrošajos kara laikos, trūcīgo zemnieku augstākais sapnis par meitas tālākām mācībām ir Valmieras komercskola. Bet “valdīšana” norīko “Rudžu profesoru” par kalponi pie lielsaimniekiem, citādi sūtīšot uz Salaspili. Martai jāpieredz tas pats sūrums, pie svešiem ļaudīm gaitās ejot, kas viņas mātei Kristīnei meitas gados. Tad – vācieši sāk atkāpties. Kādas stindzinošas šausmas nav pārdzīvotas, karaspēkiem šķērsojot Braslavu!

Tikko Vidzemē un Rīgā karš beidzies, Marta brauc uz galvaspilsētu studēt. Tagad arī augstākā izglītība ir bez maksas.

Studiju un vēlāka laika atmiņas par Jāni Endzelīnu māte ir uzrakstījusi un pastāstījusi žurnālistiem pati. 1961. gadā mirst gan māmiņas tēvs Kārlis Rudzītis, gan viņas tēvs zinātnē – Endzelīns.

Un tad jau viņai – liela, stalta auguma docentei – pie rokas tipinu es. Kukainītis. Bērns, kas runā divās valodās, jo tētis Tenu jeb Tenis, kā saka visi radi, ir igaunis. Un tēta dzimtā pilsēta Tērbata – laikam pat mīļāka par milzīgo un trokšņaino Rīgu. Te arī tētis un māmiņa pirmo reizi satikušies. Ilgus gadus rakstījuši viens otram vēstules. Tad apprecējušies, un tētis atnācis dzīvot uz Rīgu.

Par lībiešiem kaut ko sāku dzirdēt, jau lielāka būdama. Redzu vienu otru no viņiem mūsu mājās. Tad rodas ansamblis “Līvlist”, kurā ievēroju gan spridzīgo Helmī un brašo Daini, gan klusās un pašcieņas pilnās sievas – Emmu un Paulīni, gan sirmos un cildenos vīrus – Pēteri un Oskaru. Pirmo reizi uz lībiešu krastu aizbraucu vasarā starp vidusskolas izlaiduma un augstskolas iestāju eksāmeniem. Bet arī jau agrāk esmu bijusi līdzi mātei dialektoloģijas ekspedīcijās, vērojusi viņas apbrīnojamo prasmi atrast kontaktu ar visdažādākajiem cilvēkiem, smalkjūtību un izpratni, iztaujājot vecos lauku ļaudis, kas svešam tā uzreiz nemaz nemēdz uzticēties. Vienmēr kā par viņu rakstītu esmu uztvērusi Imanta Ziedoņa dzejoli: “Cik ziedu daudz, cik bišu maz. Ej pārvērties par biti, mās! No ziediem sula pil un 1ās – kas vāks, kas viņu krās?”

Daudz kas tajos padomju gados manām bērna ausīm tika noklusēts. Bet ne Jaunsudrabiņš: “Klausies, bērns, ar savām bērna ausīm…”

Jā, daudzus mezglus mana māte savā mūžā ir pušu cirtusi ar tēvu valodas zobenu, tā pamatoti iegūdama cīnītāja un skarba cilvēka slavu. Lielākais no šiem mezgliem bija Valodu likums. Tieši mātes pārliecības spēks un gudrā rīcība izšķīra to, ka mūsu valsts pamatos jau 1989. gadā tika iemūrēts viens no vissvarīgākajiem akmeņiem – Latvijas valsts valoda ir latviešu valoda. Nevis apstiprināta oficiāla divvalodība vai pat svešvaloda. Vēl pēc gada pienāca mūsu tautas cerību visgaišākais pavasaris. 3. maija vakarā mātei lūdza izlasīt Neatkarības deklarācijas tekstu ar valodnieces aci.

Tenu Karma ar ģimeni – mammu Renāti, meitu Rūtu un sievu Martu Rudzīti. Rīga, 1963. gada 8. jūnijs.
Foto no Rūtas Karmas albuma

Pēdējie pieci gadi mātes dzīvē bija viņai smagākie un rūgtākie – diemžēl ne vien fiziski, bet arī garīgi. Tas nebija viņas prātam aptverams: kā cilvēks ar godīgu un grūtu visa mūža darbu – no zosu gana līdz akadēmiķim – nav nopelnījis pat tik, lai varētu samaksāt par jumtu virs galvas. Arvien straujāk tumsa acu gaisma, nepārtraukti sāpēja slimās kājas. Viņa gan cieta un pacieta, gan nespēja samierināties un atrast mieru. Viņas pēdējais patvērums un cerība joprojām bija darbs. Līdz, tāpat kā reiz mātesmātes stādītā varenā liepa, – viņa it kā bez vēja pūsmas vienkārši lūza.

Viņa bija māte. Tā, kas rūpējas, gādā, strādā. Mīl un apmīļo. Arī rāj un māca. Visus – savu bērnu un vīru, māsas un viņu ģimenes – bērnus un bērnubērnus, citus radus – visus, kam viņa varēja kā līdzēt ar jebkādu padomu. Laikam taču tūkstošos skaitāmos studentus, no kuriem daudzi nu jau paši sirmām galvām vai smilšu kalniņā. “Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt” – šis princips māti vadījis visu mūžu. Laikam jau tāpēc mums ar tēvu vienīgais taustāmais mantojums tagad ir pāris no grīdas līdz griestiem grāmatām pilnu istabu komunālā dzīvoklī. To, ka mēs ar saviem dzīvokļa kaimiņiem jūtamies gandrīz kā radi, arī gluži nemanot un pašsaprotami ir izveidojusi mana māmiņa. Atceros kaimiņu Kaspara biežo jautājumu bērnībā: “Martas tant, vai jūs atkal taisāt pusdienas visai mājai?”

Tas bija dzelžains nerakstīts likums – mātei jāpabaro sava ģimene. Sava māja.

Tomēr tagad jautāju sev: vai es savu māti – viņas dvēseli – esmu pazinusi? Pirms bērēm, pārskatot Friča Bārdas – viņas mīļākā dzejnieka – “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam”, man sirdī asi iedūrās mātes vārdi: “To tu sapratīsi, kad manis vairs nebūs.” Tie ir visu māšu vārdi un liktenis. Dod, Dievs, mums censties saprast, cik varam, kamēr paši esam šaisaulē.”