“Ar divām mēlēm es piedzimu. / Tēvam bij grūti ko iebilst, / kad skolās mācījos teicami / mātes doto latvisko mēli / locīt krieviski, vāciski / un dialektiski,” vairākas desmitgades pēc skolu beigšanas rakstīja grafiķe un dzejniece Baiba Damberga. Lai arī Sīkragā ir dzīvojusi tikai līdz trīs gadu vecumam un uzaugusi Kolkā, par savu dzimto vietu allaž ir uzskatījusi tieši Sīkragu. No šī ciema Ķeļķu mājām ir nācis viņas tēvs Arnolds Dambergs (1919–1981), onkulis Pēteris Dambergs (1909–1987), kura mājās Ādažos dzīvoja, studēdama mākslas skolās Rīgā, un tante, viņa arī krustmāte, Vilma Silanagla (dz. Damberga, 1911–1985). Viņi visi trīs, pateicoties vecākiem Kārlim (1879–1965) un Kristīnei (1882–1956), runāja savā dzimtajā – lībiešu – mēlē. Arī Baibas mamma Maiga Damberga (dz. Vestberga, 1920–1997) ir Lībiešu krasta iedzimtā – no Mazirbes Brauskām. Mammas ģimenē gan runāja tajā otrajā mēlē – latviski un dialektiski. Baibas vecāki iepazinās kopīgajās skolas gaitās Mazirbes skolā.

Baibas mamma Maiga Vestberga pirmajā rindā trešā no kreisās un tēvs Arnolds Dambergs augšējā rindā ceturtais no kreisās. Mazirbes skolas pirmā un otrā klase. 1929. gada 4. februāris.

Mazirbes skolas teātra pulciņš ir uzvedis “Sprīdīti”. Mamma trešā no labās ar melno lakatu, tēvs piektais no labās (augšā).

Mazirbes skolasbiedri Maiga Vestberga (vidū) un Arnolds Dambergs. Ventspils, 1934. gada 17. jūnijs.

Baibas tēvabrālis Pēteris Dambergs, aprakstot dzimto Sīkraga ciemu, par Ķeļķiem rakstīja:

“Riek kurās kilgsõ um tulbi vanākōrand Kielk. Se um min sindi kōrand. Eņtš igā perrist āigastõd Kielk kōrands vaļānikāks jelīz Klouz Breinkopf – ikš Līvõd dump (1860) jūondijižist, Nikā Šūberg abli. Tämā vȯļ Ūdkilā Bus kōrand perīmīez. Iļ dumpimiz baron ētiz täm Bus kōrandst ulzõ. Pierrõ, ku āndiz īd jagū kōrandidi tāgiž, ta um võind võttõ mingiz mū kōrand, set Bus kōrand äp. Ta siz vȯnd kȭrkaz ja äb ūo võttõn mitītõ kōrantõ. Paŗīmstiz īend vaļānikāks. Nänt radād kēratijiz vanāizā võtīz Klouz Breinkopf tidār Trīn eņtšon naizõks. Nei Trīn sai Kielk perīnaizõks. Kielkõl at sindõnd ka Klouz Breinkopf pūogapūogad August ja Pētõr. August vȯļ kōgazpūŗtiji kapten. Vȯļ kapten ablizõks jeimūrdajiz “Krasin” pǟl ja võtīz jaggõ Nobile ekspeditsi rovst pästāmizõl. Pētõr vȯļ perri Līvõd Īt jūondiji.

Pa kreisi no ceļa ir nākamā vecsaimniecība – Kielk (Ķeļķi). Tās ir manas dzimtās mājas. Dzīves pēdējos gados Ķeļķos kā vaļinieks (vaļānikā) nodzīvoja Klāvs Breinkopfs – viens no 1860. gada lībiešu dumpja vadoņiem, Nikas Šūberga palīgs. Viņš bija Jaunciema Bus kōrand [? ‘kārbu mājas’] saimnieks. Par dumpošanos barons viņu no Buses padzina. Vēlāk, kad daļu no mājām atdeva atpakaļ, viņš drīkstējis ņemt kādu citu, tikai ne Buses māju. Viņš bijis lepns un tad nu nav ņēmis nevienu. Labāk palicis par vaļinieku. Šo rindu rakstītāja vectēvs apprecējās ar Klāva Breinkopfa meitu Trīni. Tā Trīne kļuva par Ķeļķu saimnieci. Ķeļķos ir dzimuši arī Klāva Breinkopfa dēli Augusts un Pēteris. Augusts bija tālbraucējs kapteinis. Bija kapteiņa palīgs uz ledlauža “Krasins” un piedalījās Umberto Nobiles ekspedīcijas dalībnieku glābšanā. Pēteris bija pēdējais Lībiešu savienības priekšsēdis.”*

Sīkraga Ķeļķi. 1950. gadi.

Vectēvs Kārlis Dambergs krauj malku. Sīkraga Ķeļķi, 1950. gadi.

Kārlis Dambergs, 1960. gadi.

Kārlis Dambergs ar dēlu Pēteri, Sīkrags.

Dundagas Mazmāras tirgus – tēvs Arnolds vidū. 1930. gadi.

Aizmugurē no kreisās Arnolds Dambergs, Pēteris un Helēna Dambergi. Sēž Kārlis un Kristīne Dambergi. Kristīnei klēpī Helēnas un Pētera meita Taimija. Sīkraga Ķeļķi, 1938. gada jūnijs.

Igauņu zinātnieka Oskara Loritsa pastkarte Dambergu bērniem. 1920. gadi. Tā kā visi trīs bērni runāja lībiski, tā rakstīta šajā mēlē. Uz pastkartes tālākajā plānā redzama Tallinas hidroplānu osta, kurā tagad atrodas Igaunijas Jūras muzejs. Priekšplānā – Noblesnera ostas kvartāls ar kādreizējo zemūdeņu akvatoriju un industriālajām ēkām. Tagad tas ir kļuvis par dzīvesvietu turīgiem ļaudīm, bet kvartāla kafejnīcas un jūras krastu var izbaudīt ikviens.

Īpaši tuva Baibai bija Vilmas tante. 2016. gada Lībiešu gadagrāmatā Baiba rakstīja:

“Mana Sīkraga sajūta, šķiet, pastāv kopš brīža, kopš ierados pasaulē. Tā ir bērnības vasaru laimes pilnība, ko varēja piedzīvot vienīgi Ķeļķos visbrīnišķīgākās tantes sabiedrībā.

Šā gada 17. maijā, savas krustmātes Vilmas Silanaglas 105. dzimšanas dienā, atmiņās kavējoties, šķirstīju viņas atstāto veco albumu. Dažādu laiku fotogrāfijas – smukā Vilma jaunībā, Vilma kopā ar brāli Pēteri Latvijas armijas formas tērpā, un jaunāko brāli Arnoldu, manu tēvu. Kristīne un Kārlis Dambergi ar dēlu Pēteri, vedeklu un pirmdzimto mazmeitu… Pastkartes, apsveikumi, novēlējumi, dzejas rindas. Skopos vārdos lībiski rakstītās abu brāļu apsveikuma kartītes. Mazie, samelnējušie pagājušā gadsimta četrdesmito, piecdesmito gadu Sīkraga foto, sešdesmito gadu mirkļi… /../.

Tad nu radās stipra vēlēšanās kaut daļiņu šīs mantas celt gaismā un iedzīvināt to gadagrāmatas vizuālajā tēlā, kura veidošana man bija uzticēta. Vēstules, pastmarkas, zīmogi, zīmoglakas smarža arī jo cieši saistās ar Sīkraga sajūtu, jo Ķeļķos atradās pasts, kur Vilma saimniekoja gan kā priekšniece, gan kā pastniece un telefoniste. Uz turieni nāca visi sīkradznieki, ar daudziem tante runāja lībiski, tāpat kā ar mūspapu. 1969. gadā viņa pārcēlās uz Ventspili. Tuvāk dēlam.

Tantes Vilmas man pietrūkst jau trīs gadu desmitus, viņas joku, smieklu, dziesmu. Viņas stāstu. Tādēļ savu nelielo vizuālo stāstu, kas tagad rotā šo gadagrāmatu, gribu veltīt Vilmas piemiņai. Pateicībā par Sīkraga sajūtu, māju sajūtu.”**

Pie Mazirbes skolas 1927. gadā – augšējā rindā piektā no labās Vilma.

Grizelda Bertholde (prec. Kristiņa, 1910–2013). Viņa savu foto 1924. gadā uzdāvināja Vilmai: “Par atmiņu no Grizeldas Bertholdes.”

Vilma. Sīkrags, 1930. gadi.

Hilda Grīva (no kreisās), Vilma Silanagla, Pēteris Dambergs un Alise Gūtmane. Jelgava, 1934. gads. Hildai, Pēterim un Alisei bija jākļūst par lībiešu bērnu skolotājiem, taču liktenim bija savi plāni. No viņiem tikai Pēterim bija iespēja dažus gadus strādāt Miķeļtorņa un Mazirbes skolā.

Vilma Jelgavā. Viņa kādu laiku strādāja Skolotāju institūta ēdnīcā, lai finansiāli palīdzētu jaunajiem lībiešu skolotājiem skoloties. 1934. gads.

Vilma Jelgavas Skolotāju institūta virtuvē.

Krustmāte Vilma, 1970. gadi. Baibas Dambergas foto

Par vecākiem, bet jo īpaši mammu Maigu, Baiba uzrakstīja smeķīgi un dialektiski 2005. gada Lībiešu gadagrāmatā, ievadot mammas atmiņu stāstu kopu “Miljonār meits stāstiņ”:

“Mūsmammiš māce isteikt pulks aizgrābjošs stāstiņs pa vecem laikem. Tos nekad nevare diezgan atkloustes. Tie bi kā pasaks, un brīžam nevare saprast, kure viete beidzes dzīvs īstenib un kur sākes kād teik vo anigdōt. Atmīņ viņam bi abrīnojams. Līdz pat vecamdienam viš vel zine noskait skūolslaik pantiņs. Pa prōv: “Cūkas ganot, Matīsiņam dziedat vis negribejas…” Bet sevišķ smalk viš pārzine jūrmalniek radraksts. Tā es no bērn kāj saprot, ka vis jūrmalniek galgale iznāk rād, venalg, vo tie i lībeš, latvieš vo kas cits.

Pa liel skād, tāds prāt spējs es no mammiņ navaid mantojs. Es vare kloustes, cik grib, vis bi pa vien ous iekše, pa otar āre. Tad nu, kad mammiš ilg bi slims, es viņam palūdz šo to no sōv repertuār uzlikt uz papīr – le dūoms a bišķ nomudžan no slimib. Viš jēm un rakste a. Skaider latvisk un literār. Tas nu nekā neklopej kuope a vīņ smuke duņdžiņ mēl.

Līna Vestberga – Baibas vecāmāte no mātes puses. Pirms Pirmā pasaules kara.

“Mammiņ,” es viņam teic, “vo tu nevar rakstit tā, kā tu rune? Kas es šo las, es galig nedzird tāv balss!”

“Vojē, bēniņ,” viš ustrouces, „tā es nemaz nemāk! Pa ko ta es sešs ziems i skūols beņķ deldes? Un duomrakst man bi lāb. Tokš es provs.”

Mammiš dare, ko spēj, un uzbūr vairāks smeķigs gabliņs. Tokš ne mutisk, ne rakstisk mūsmamm nekad nebi mines, ka viš i miļjonār meit. To es dabe tik pērnvasar zīnt, kad uz lībeš nometen adbrouc Berthold Viktors un a stāste bērnem visāds brīnišķigs notikums gan lībisk, gan latvisk. Vis ko isteic – pa sōv dzīv, pa jūrmalciemem, pa vecem laikem. Ta viš peminej, ka ulmaņlaikes Mazirbe bīš trīs miļjonār a. Un vens no viņems – Brousk saimnieks Vestberg Rūdolfs, tas pats, kuram bi ķieģelcepels, kur tos toutsnam ķieģels taiseš. Es netice sovem ousem – mans vectēs un miļjonārs! Bi ven jastādes visem priekše pa vīņ mazmeit. Kas man atlik? Viktoram tokš jātic bi – kā nekā a Brousk Maigiņ, mūsmamm, šie bi kūope pe esveitib gājš. Ta es visādig izlouze gāl pa tiem vecpap miļjōnem, kur ta galgale vīņ i bīš un kur norakt. Atmines vis, ko mammiš kādreiz teic, tokš gudars netik. Saimnieks ju viņtēs bi brangs un izdarigs. Zēm bi pulk, lūop un tas cepels. Bits a ture pulk, un mēd vēd pat uz Rīg pārdot. Bet vo Brousk Maigiņam dzīv cik necik salds a bi? Astoņ gād viņam bi, kad viņmamm nomīr. Peic kād laik tēs appreces otreiz. Dārbs bi pulk visem. Jēm puišs un meits – pūoļ, leiš, latgalieš nāc uz viņmājem strādt. Un paš gāj pe dārb no agar rīt līdz vēl vakar.

Baibas vecvecāki Līna un Rūdolfs Vestbergi 20. gadsimta sākumā.

Kad Maigiņam palik sešpadsmit, viš bišķ dabe rēdzt pasoul a – tēs vīņ aizsūte uz Kaucminds mājturibs skūol. Vesal gād viš tur študiere visāds skunsts – oušen, rokdārbs, pavarmāksel, lopkopib un dārzkopib. Vēlak vis mūž viš toupe sōv burtniciņ a smalkem eidan receptem. Kas tik tur nebi – pumperniķeļ, pēperkok un mickeļpickeļ! Peic to burtnic mamm uz svētkem mums kārams taise.

Pa Kaucminds laik Maigiš bi sasapnes pa kād Rīgs skūol a. Tokš tēs nebi a mier – priekš kam ta viš to mājsaimniec bi skūoles? Un tēvam vaidze kloust. Maigiš palik Brouskes. Tāpat kā cit slouc guojs, dzīve sien, gāj pe kulšen, vel atrād laik rokdārbem un vāķe maze māss.

Maiga Vestberga piecu gadu vecumā fotostudijā Ventspilī. 1925. gads.

Ta uznāc krievlaik, vāclaik, izdzīšens laik. Pa juklaikem bez vēst pazūd mamms vecakes brāls Gustavs. Kolhozlaiks isputne smuke saimniecib. Dižes Brousk stalls pārtap pa kolhoz lūopferm, un Maigiš gane kolhoz aits. Le nu kā viņems gāj, tokš uz Sibīrij Vestbergs neaizvēd. Tas bi liels brīnams.

Sovlaik uz Brousk Maigiņ puiš ju a makten acs bi metš, bet appreces viš vēl – tik, kad Keļķ Ārnolds no ziemeļ “kūrortem” tikk palaists. Āb a to Dambergpuik, sīkradzniek, viene klase Mazirbe bi gājš. Četer gād ta nodzīve pa Sīkrag, sešdesmite gade atnāc uz Kolk. Trīs meits izoudzneš, nu āb gul blakam Kolks kapsēte.

Tā es vis to izdūomes un izvilk no ploukt mammiņ stāstiņs. Un saprat – ja nu kād miļjōn es a i mantojs, ta tas i šis valod un tie stāst. Un skuops es navaid. Ja kāds grib a kād niek no to mān bāgteb dābt, pa ko nē? Te viš i.”***

Maigas brālis Gustavs Vestbergs, dienot Latvijas armijā. 1930. gadi.

Fricis Vestbergs no Mazirbes Brauskām 96 gadu vecumā. 1928. gads.

Brausku ceplis.

Brausku ķieģeļu ceplis, 1930. gadi.

Arnolds Dambergs izsūtījumā “Aukstajā zemē”, kā lībiešu valodā rakstīts fotokartītes otrā pusē tuviniekiem: “Maniem vismīļākajiem vecākiem, māsai un krustdēlam Uldim par piemiņu.” 1954. gada janvāris.

Baibas tēvs Arnolds Vorkutā. 1954. gads.

Arnolds izsūtījumā.

Baiba ar papu Sīkragā, 1957. gads.

Baibas vecāki Maiga un Arnolds, 1950. gadi. Sīkrags.

Baiba (no labās) ar māsu Intu. Sīkrags, 1950. gadu beigas.

Bēres Sīkragā. Augšējā rindā no kreisās: Pēteris Dambergs, vectēvs Kārlis Dambergs, Uldis Silanagla, Arnolds Dambergs. Vidējā rindā no kreisās: Pētera sieva Helēna Damberga, Vilma Silanagla, Maiga Damberga. Klēpjos Baiba ar māsām (no kreisās): Laine, Inta un Baiba.

Arnolds Dambergs kādu laiku strādāja par rēķinvedi Kolkas zivju fabrikā. 1960. gadu sākums.

Baiba kristāmkleitā. Kolka.

Zvejnieku svētki Kolkā. Baibas māsa Inta Vestberga (otrā no kreisās). 1970. gadi.

Igauņu etnogrāfs Jiri Linnuss (no kreisās), Arnolds Dambergs, Nikā, Jiri dēls Tanels. Kolka, 1970. gadi.

Baiba Damberga ar vīru Viesturu Ozoliņu un meitām Ievu (no kreisās) un Leldi. Anete vēl nav piedzimusi. Rīgā ap 1983. gadu.

Meita Anete Ozoliņa pie mammas darinātā veconkuļa Pētera Damberga portreta, 1990. gadi.

Fotogrāfijas no Baibas Dambergas albuma.

* Dambergs Pēteris. Sīkraga ciems. – Lībiešu gadagrāmata 1999. = Līvlist āigastrōntõz 1999. Lībiešu krasts, 1999, 63., 67. lpp.

** Damberga Baiba. Sīkraga sajūta. – Lībiešu gadagrāmata 2016. = Līvlizt āigastrōntõz 2016. Līvu (lībiešu) savienība “Līvõd Īt”, 2016, 198. lpp.

*** Damberg Baiba. Miljonār meits stāstiņ. – Lībiešu gadagrāmata 2005. = Līvlist āigastrōntõz 2005. Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, 2005, 159.–160. lpp.

Publikācija sagatavota Latvijas Nacionālā kultūras centra atbalstītajā projektā “Lībiešu kultūrtelpas portāla “Livones” aktivitātes”.