Brīvajos brīžos ventspilniece Dina Sproģe arvien ielūkojas tīmekļa vietnē livones.net, jo viņu saista jaunumi lībiešu kultūrtelpā un interesanti vēstures fakti. Lūžņā dzimusī Dinas vecmāmiņa Emīlija Haino bija lībiete.

Dina Sproģe šovasar, svētot saulgriežus, Ventspils jūrmalā.
Dinas Sproģes albuma foto

Dina ir rados ar Līvu savienības Ventspils nodaļas vadītāju Ausmu Ernestovsku, viņa ir Ausmas māsīcas Margas Natālijas meita. “Mammai tagad ir 93 gadi, viņas māsai Ainai – 91 gads, bet trešajai māsai – Rutai Aleksandrai – ir 89 gadi. Lībieši nāk no mammas puses, mana vecmāmiņa Emīlija Ernestovska, būdama ļoti jauna, apprecējās ar Aleksandru Haino. Viņa no līvu krasta aizgāja septiņpadsmit astoņpadsmit gados un darba meklējumos nonāca Ugālē. Tur viņa iepazinās ar Aleksandru, kurš pēc izcelsmes, visticamāk, bija vācietis, pēc nodarbošanās kalējs. Pirmais bērns ģimenē bija dēls Pauls, kurš piedzima 1927. gadā, kad omammai bija astoņpadsmit gadi, bet pastarīte Herta, kura pēc apprecēšanās bija Šefanovska, pasaulē nāca 1939. gadā. Viņi abi ir miruši. Mana mamma ir diezgan slima, bet Aina, kuras uzvārds pēc laulībām ir Priedoliņa, un Ruta Karloviča aizvien ir lielas runātājas.”

Dinas vecmāmiņa Emīlija bija čakls cilvēks. Lielu mūža daļu viņa pavadīja Zirās.
Dinas Sproģes albuma foto

Emīlija ar vecākās mazmeitas meitu Lindu.
Dinas Sproģes albuma foto

Emīlija pasaulē nāca Lūžņā un izauga daudzbērnu ģimenē, iztikšana bija trūcīga. Dinai ar vecmāmiņu bija ļoti labas attiecības. “Negāju bērnudārzā, reizēm omamma pieskatīja mani un māsu Gunu. Zirās Emīlijai dzelzceļa malā bija maza, pelēka koka mājiņa.

Atceros, ka svētdienās gājām pie viņas un vecmāmiņa mūs cienāja ar dažādiem ēdieniem. Omamma cepa garšīgus sklandraušus, kuriem pa virsu bagātīgi bija uzziests krējums un uzkaisīts cukurs. Pienā tika vārītas reņģītes ar pipariem un lauru lapām, beigās iekaisot virumā dilles. Šis ēdiens, ko sauca par piena zivi, man garšoja. Vecmāmiņa deva arī skābputru, to arī labprāt ēdu.”

Emīlija prata runāt lībiski un bieži dziedāja dziesmu “Knaš neitst, vālda puţkõz”. Mazā Dina brīnījās, kas tie par jokainiem vārdiem, un tad vecmāmiņa paskaidroja, ka tā ir lībiešu valoda un viņas jaunībā jūrmalciemos tā runāja. Emīlijas tētis bija Didriķis, bet mamma Babi, viņi dzīvoja Lūžņā. Dzimtajā ciemā Emīlija neatgriezās tādēļ, ka kopā ar vīru sāka dzīvot Zirās, kur Aleksandru reti kurš sauca vārdā. Visbiežāk viņu dēvēja par veco kalēju. Divus mūža pēdējos gadus Dinas vecmāmiņa pavadīja Jūrkalnē pie meitas Ainas, bet apbedīta lībiete ir Zirās.

Dinas vecvectēvs Didriķis. Viņa sieva bija Babi.
Dinas Sproģes albuma foto

“Es neteiktu, ka Emīlijā bija lībiešiem piedēvētais spīts vai lepnība. Vismaz es kā bērns to neizjutu. Mēs palasījām grāmatas, parotaļājāmies. Bērnībā reizēm dzirdēju pieminam lībiešus, bet tad jau es nesapratu, kas viņi ir. No mūsu dzimtas būtībā es esmu vienīgā, kas interesējas par lībisko.

Atceros, ka vietējā avīze rakstīja par Ausmu, kura strādāja pastā, un omamma teica: “Mūs Auš, mūs Auš.” Tolaik domāju, cik labprāt iepazītos ar darbīgo Ausmu. Tad jau es zināju, ka Līvu savienība organizē dažādas aktivitātes, un reiz aizgāju uz vienu saiešanu, satiekot arī Ausmu. Tad parunājām par to, ka esam rados, atklājām interesantus faktus. Nolēmu, ka gribu iesaistīties Ventspils grupas darbībā, braucām ekskursijās – atceros, cik interesanta viesošanās bija Kolkā. Jāpateicas arī nu jau mūžībā esošajai diriģentei Ilgai Buntikai, kura vadīja kori “Lība”. Viņa mums mācīja arī lībiešu dziesmas un aizveda mūs uz Dziesmu svētkiem. Ilga bija brīnišķīga diriģente!”

Laiks, kad Dina dziedāja lībiešu ansamblī “Rāndalist”. Līdzās viņai – mammas māsīca Ausma Ernestovska.
Dinas Sproģes albuma foto

Kopā ar Ilgas Buntikas vadīto kori “Lība” Piejūras brīvdabas muzejā Ventspilī.
Dinas Sproģes albuma foto

Dinai ļoti patīk lībiešu valodas skanējums un viņa ar pateicību atceras erudītās Zojas Sīles vadītās nodarbības Ventspils Augstskolā. Lai valoda neaizmirstos, tā jālieto ikdienā, bet īsti nav, ar ko runāt, tāpēc Dina zina tikai atsevišķas frāzes un vārdus. Viņa iegādājas lībiešu tematikai veltītas grāmatas un dažkārt pārrunā izlasīto ar mammas māsu Ainu. “Dzīve man visu laiku piespēlē iespēju satikt kādu radinieku. Tā, piemēram, noskaidroju, ka ventspilnieki Diāna un Antars Grīnfeldi, kas ir māsa un brālis, arī ir mani radinieki.

Ir vērtīgi, ka esmu Līvu savienības Ventspils nodaļā, jo mēs cits ar citu sazināmies, ir tik interesanti paklausīties, ko stāsta kundzes gados.

Esmu dziedājusi lībiešu dziesmu ansamblī “Rāndalist”. Tagad gan braukāju uz Ēdoli, jo esmu iesaistījusies Zanes Jančevskas vadītajā folkloras kopā “Ēdols ķist”. Vasarā piedalījāmies Dziesmu svētkos.”

Precas Dina un Egons. Jaunajai sievai pie rokas vecmāmiņa Emīlija.
Dinas Sproģes albuma foto

Dinai mājās ir lībiešu tautastērps. To viņa uzvelk godos, kuros reizēm piedalās arī trīs viņas dēli. Viņi mēdz painteresēties, ko mamma jaunu uzzinājusi par lībiešiem, bet tas arī viss. “Katram dēlam ir pa bērniņam, viņiem jau tagad arī nav īsti laika iedziļināties dzimtas vēsturē – varbūt vēlāk.

Ja vien man ir iespēja, augusta sākumā dodos uz Mazirbi un piedalos svētkos. Ir saviļņojoši kopā ar visiem doties gājienā uz jūru un noraudzīties, kā tai tiek ziedots vainags. Daba ir tik skaista šādos brīžos! Un pie jūras parasti dzied kāds ansamblis – tas ir īpašs brīdis. Šādus mirkļus vajag krāt.”

Ar vecākā dēla Mārtiņa dēlu Margusu, kuram jau pieci gadi, našķējoties Rīgā.
Dinas Sproģes albuma foto