Šogad, 2023. gada 14. decembrī, lībiešu izcelsmes vēsturniecei Valdai Marijai Šuvcānei aprit 100. dzimšanas diena. Lībiešu kultūrtelpā tā jau atzīmēta vairākas reizes: “Lībiešu gadagrāmatā” 2023. gadam, Lībiešu karoga simtgades svētkos 19. novembrī un ansamblim “Līvlist” veltītajā grāmatā “Gaist līvu dziesma debesīs”, kas vienlaikus ir Baibas Šuvcānes dāvinājums savai māmuļai, ilggadējai ansambļa dziedātājai un tā gaitu dokumentētājai, jubilejā. Kāds droši vien aizdegs gaišu sveces liesmiņu Kolkas baltajā kapsētā, kur pēc aiziešanas mūžībā 2007. gada 26. decembrī atdusas Valda.

Valda Marija Šuvcāne pie Nitvigvalka dižpriedes 2007. gada Vasarsvētkos.
Baibas Šuvcānes foto

Valdai Šuvcānei palaimējās nodzīvot garu mūžu, turklāt raženu mūžu, un viņas veikums ir dokumentēts intervijās, rakstos, grāmatās un apbalvojumos. Personiskās biogrāfijas pieturpunktus var iepazīt “Lībiešu gadagrāmatā” 2023. gadam, kur tos devusi viņas meita Baiba: bērnības gadi pagājuši Lielirbē, pirmā valoda ģimenē – lībiešu, jau no trīspadsmit gadu vecuma vasarās strādājusi pie svešiem par meitu, lai ziemā varētu iet skolā. 1939. gadā Valda pabeigusi Mazirbes pamatskolu un laimīgs gadījums viņu 1940. gada rudenī aizvedis uz Rīgu.

1945. gadā Valda iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet pēc gada pārgāja uz Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultāti, kuru beidza 1951. gadā. Apprecējās ar Aleksandru Šuvcānu, un 1947. gadā viņiem piedzima meita Baiba. No 1951. gada līdz aiziešanai pensijā 1979. gadā Valda strādāja Izglītības ministrijā par skolu inspektori. 1972. gadā, kad nodibinājās Rīgas lībiešu dziesmu ansamblis “Līvlist”, arī Valda iesaistījās tā darbībā.

Raiņa vakara vidusskolas absolventi 1945. gada maijā. Pirmajā rindā vidū Valda Marija Šuvcāne (dz. Blūma).
Foto no Baibas Šuvcānes albuma

Valda piedalījās Latvijas Kultūras fonda darbā, Latvijas Tautu foruma darbībā, bija viena no rosīgākajām Līvu savienības atjaunošanas organizatorēm. Tolaik viens no galvenajiem uzdevumiem bija lībiešu valodas mācīšana. To atbalstīja Izglītības ministrija, un Valda valodu Rīgā mācīja no 1991. līdz 1995. gadam. Tā kā nebija nekādu mācību materiālu, 1991. gadā viņa sagatavoja izdevumu “Līvõd tekstõd” (Lībiešu teksti), Latviešu–lībiešu sarunvārdnīcu, bilžu grāmatu ar Margaritas Stārastes ilustrācijām “Urū! Rurū!” (1994), Latviešu–lībiešu–angļu sarunvārdnīcu (1999, angļu valoda Ieva Ernštreite).

Valda Marija Šuvcāne 1940. gadā Rīgā.
Foto no Baibas Šuvcānes albuma

Valda turpināja arī pētniecisko darbu arhīvos un bibliotēkās. Bija pienācis laiks uzkrāto publicēt. 2002. gadā iznāca grāmata “Lībiešu ciems, kura vairs nav”. Pēc gada dienasgaismu ieraudzīja lībiešu folkloras izlase. Laikraksta “Latvijas Vēstnesis” 2003. gada 21. jūnija numurā korespondente Aina Rozeniece iepazīstina ar grāmatu “Lībiešu folklora”: “Tā ir lībiešu folkloras izlase, kurā apkopoti nostāsti, teikas un pasakas, ticējumi un sakāmvārdi, tautasdziesmas un gadskārtu ieražu apraksti, kultūrvēsturisks pārskats par lībiešu folkloru un ziņas par folkloras teicējiem un vācējiem. Krājumu sastādījusi un folkloras paraugus tulkojusi Valda Marija Šuvcāne – viena no nedaudzajiem lībiešiem, kam lībiešu valoda ir dzimtā valoda. Par mūža devumu savas tautas kultūrvēstures pētniecībā un grāmatu “Lībiešu ciems, kura vairs nav” viņa pērn saņēma Lielo folkloras gada balvu. Grāmatu laiž klajā apgāds “Jumava”, un tās raudzības paredzētas Dziesmu svētku Folkloras dienā 5. jūlijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Oficiālā grāmatas prezentācija notiks Lībiešu svētkos Mazirbē augusta pirmajā sestdienā. [..]

Kāds bijis ceļš uz folkloras krājuma veidošanu? Stāsta autore Valda Marija Šuvcāne:

– Rakstot grāmatu par savu dzimto Lielirbes ciemu, kura tiešām vairs nav, redzēju, ka tās apjoms veidojas tik liels, ka man nebūs iespējams lasītājus pienācīgi iepazīstināt ar lībiešu folkloru, tās vācējiem un teicējiem. Tad arī iecerēju veidot atsevišķu grāmatu. Kurzemes lībiešu folklora tika vākta 19. gadsimta otrajā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Mūsdienās tas vairs nav iespējams, jo teicēji aizgājuši aizsaulē un arī pašu lībiešu palicis pavisam maz. Līdz šim latviešiem tikpat kā nav bijusi pieejama lībiešu folklora, jo tā pierakstīta lībiešu valodā. Daļa folkloras paraugu publicēta somu un igauņu zinātnieku pētījumos un dažādos lībiešu izdevumos, bet daļa palikusi nepublicēta un atrodama tikai zinātniskos fondos.

Valda Marija Šuvcāne saņem Lielo folkloras gada balvu par mūža ieguldījumu lībiešu kultūrmantojuma saglabāšanā 2002. gada 31. oktobrī.
Aivara Liepiņa foto no Baibas Šuvcānes albuma

Ciešākā saskarē ar lībiešu tautasdziesmām es nonācu 1972. gadā, kad sāku dziedāt lībiešu ansamblī “Līvlist”. Lībietis Pēteris Dambergs, kas tolaik bija ansambļa valodas konsultants, kopā ar igauņu valodnieku Tenu Karmu filoloģijas studentu vajadzībām sastādīja nelielu grāmatiņu par lībiešu tautasdziesmām, kas sabiedrībā rosināja interesi par šo Latvijas otru pamattautību. 80. gadu beigās Tērbatas Universitātes studente Marika Kalvele pēc Līvu savienības ierosinājuma Tērbatas Valodas un literatūras institūta arhīvā norakstīja nelielu daļu no tur esošajiem lībiešu folkloras paraugiem – nostāstus, teikas un pasakas, ko pēc tam latviski pārtulkoja lībiete Paulīne Kļaviņa. Atmoda pavēra iespēju atjaunot sakarus ar ārvalstīm, kurās dzīvo lībiešiem radniecīgas tautas. Viesojoties Somijā, es 1990. gadā saņēmu Ē. N. Seteles lībiešu tekstu grāmatu, kas man bija svarīgs atklājums. Sāku apgūt un tulkot šos lībiešu folkloras paraugus. Dažus publicēju un izmantoju lībiešu valodas mācīšanai skolā. Rīgā tāda skola darbojās līdz 1995. gada pavasarim.

Gan ar padomu, gan materiāliem man grāmatas veidošanā palīdzēja Latviešu folkloras krātuves arhīva vadītāja Māra Vīksna. Arhīva rīcībā ir arī daļa no Igauņu folkloras krātuves materiāliem, ko tādējādi varēju izmantot. Grāmatā esmu varējusi iekļaut arī dažus 1930. un 1931. gadā Mazirbē un Kolkā latviešu valodā pierakstītus folkloras paraugus. Šis ir pirmais mēģinājums apkopot lībiešu folkloru un darīt to pieejamu latviešu lasītājiem.”

Nākamā Valdas grāmata “Mazirbe — mazs ciems jūrmalā” (2006) stāstīja par Staltu un Freimaņu dzimtu. Daudzi viņas raksti par lībiešu kultūru un vēsturi publicēti mēnešrakstā “Līvli”, Lībiešu gadagrāmatās un citos izdevumos. Valda ierakstīja arī lībiešu valodas paraugus divos CD diskos: “Kāzas jūrā” (2003) ir dzirdamas lībiešu pasakas, teikas, nostāsti, sakāmvārdi, tautasdziesmas, bet “Latviešu–lībiešu sarunvārdnīca” (2005) dod iespēju lībiešu valodas apguvējam saklausīt vārdu izrunu.

Kad ansamblis “Līvlist” ar īpašu koncertu Aspazijas un Raiņa memoriālajā dzīvoklī 1993. gadā sveica Valdu 70. dzimšanas dienā, Tenu Karma bija sagatavojis apsveikuma vēstuli, pieminēdams visus dzīves sagatavotos pārsteigumus Valdai Šuvcānei. Lūk, daži no tiem: “Lielajā jubilejā gribētos vispirms atgādināt, ja Jūsu pirmais ieguldījums lībiešu kultūrā bija teātra jomā: 1939. gada 6. augustā Lībiešu tautas nama atklāšanas svinībās, kur lībiešu valodā rādīja somu klasiķa Alekša Kivi viencēlienu “Nakts un diena”. Jums, piecpadsmitgadīgai meitenītei, bija uzticēta zvejnieku meitas loma. [..]

Jūs nevarējāt paredzēt arī to, ka dzīve Jums kā vēsturniecei piešķirs laimīga atradēja lomu: Jūs bijāt tā, kas atrada lībiešu taisnības cīņu vadoņa Nikas Šūberga kapu un arī pirmā diplomētā lībiešu inteliģenta Nikas Polmaņa rakstītu vēstuli Nikam Šūbergam.”

Lībiešu tautas nama atklāšanā 1939. gada 6. augustā izrādīja divas lugas – lībiešu un latviešu valodā. V. M. Šuvcāne (piektā no labās pirmajā rindā) spēlēja lībiešu valodā – viencēlienā “Nakts un diena”.
Foto no Baibas Šuvcānes krājuma

Kad 2003. gadā Valda Marija Šuvcāne atzīmēja 80. dzimšanas dienu, ansambļa “Līvlist” vārdā viņu sveica Ausma Liepa (publikācija “Lībiešu gadagrāmatā” 2003. gadam): “Valdiņ, mīļā, labā, baltā! Tavs mūžs ir ritējis darbā, mīlestībā un uzticībā. Un tas devis bagātīgus augļus – tie ir zelta graudi, kas iebiruši lībiešu un arī latviešu gara mantojuma apcirkņos, tie paliks nākamībai un pārvērtīsies jaunās vērtībās. [..]

Cik daudzveidīga ir Tava varēšana! Tev ir lībiešu valoda, kuru Tu esi mācījusi arī citiem. Tā ir bijusi nenovērtējama ansambļa “Līvlist” darbībā, jo Tu vienmēr stingri raudzījies, lai dziesmu vārdu izruna būtu pareiza. Tu skaidroji un tulkoji dziesmu lībisko tekstu latviešu valodā, lai ansambļa dziedātāji saprastu dziesmu skaistumu un jēgu. Bet Tu jau arī pati gan dzejoji, gan atdzejoji. Tā mūsu ansambļa repertuārs ne tikai bagātinājās, bet arī ievērojami atjaunojās – radošais darbs tajā turpinās. Tu piederi ansambļa “Līvlist” zelta fondam, jo jau vairāk nekā 30 gadus Tu nāc un dziedi un esi vienmēr neiztrūkstoši laikā ar savu stipro, skaisto alta balsi. [..]

Tā vien liekas, ka Laimoņa Rudzīša vārdi ir par Tevi:

Gāju, dzēru no avota, sirdi nu plosa

Tā doma, kas svēta: jā, lībietis esmu es…

Un viss manī – griba un miesa, un gars mans

Top jauns.”

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.