Uz virsrakstā uzdoto jautājumu var atbildēt ar jā, jo Fredrika Paciusa (Fredrik Pacius, 1809–1891) sarakstītās kompozīcijas pirmatskaņojums notika jau tālajā 1848. gadā Helsinkos un tai piemērotus vārdus lībiešu valodā Kārlis Stalte sacerēja 1923. gada vidū. Līvu savienības koris to sāka apgūt tā paša gada rudenī, lai varētu izpildīt lībiešu karoga atklāšanas svētkos 18. novembrī Mazirbes mācītājmājā. Bet uz jautājumu, vai tā dziesma, ko mēs tagad saucam par lībiešu himnu, bija lībiešu himna jau pirms simt gadiem, jāatbild ar nē.

Visticamāk, Līvu savienības koris tagadējo himnu “Min izāmō” (Mana tēvzeme) pirmo reizi publiski izpildīja lībiešu karoga atklāšanas svētkos 18. novembrī. Tomēr pēc aculiecinieku stāstītā, tā bija tikai viena no vairākām dziesmām lībiešu valodā:

“Un koris dzied. Tā repertuārā ir brašā un priecīgā “Līvõd mō, min sindimō” (Lībiešu zeme, mana dzimtene), mūsu Somijas himna “Min izāmō, min sindimō”, skumji skaistā, Staltes sacerētā “Jemā” (Māte), kurā stāstīts par vientuļu māti, kura bieži staigā gar jūras krastu,”

rakstīja soms Marti Hāvio. Te vietā piebilst, ka ar F. Paciusa melodiju tiek dziedāta kā Igaunijas, tā arī Somijas himna, tādēļ šo valstu pārstāvji nereti par “Min izāmō” rakstīja, ka tika dziedāta “mūsu himna lībiešu valodā”.

Tomēr todien tika izpildīta arī dziesma, kuru vēl vismaz piecus gadus igauņu un somu lībiešu atbalstītāji savās publikācijās sauc par lībiešu himnu. Dziesma “Līvli ma ūob” (Lībietis esmu) bija dāvana no Somijas, kuru uz karoga svētkiem atveda Akadēmiskās Karēlijas biedrības pārstāvis M. Hāvio. Biedrība Līvu savienībai uzdāvināja arī kaudzi ar iespiestām jaunās himnas notīm. Tās vārdu autors bija somu valodnieks Lauri Ketunens, bet komponists – Heiki Klemeti (Heikki Klemetti, 1876–1953). Lībiešu koris to pirmo reizi izpildīja 1923. gada decembra beigās kādā (vai varbūt visos) no septiņiem Ziemassvētku sarīkojumiem lībiešu ciemos, kad sešus vakarus pa kārtai no 22. līdz 27. decembrim lībiešiem pirmo reizi tika izdalītas Tartu Akadēmiskā radu tautu kluba vāktās Ziemassvētku dāvanas.

Par lībiešu himnas pirmatskaņojumu aculiecinieki rakstīja: “Viesu kvartets pat nodziedāja prof. Ketunena sacerēto lībiešu himnu ar somu maģistra H. Klemeti ļoti sirsnīgo melodiju /../, kas, izskatījās, klausītājiem ļoti patika” (igaunis Villems Ernits) un

“Muzikālajā programmā vēl ir igauņu viesu un Staltes jaunkundzes četrbalsīgi izpildītā lībiešu himna, ko komponējis Heiki Klemeti un kurai vārdus rakstījis profesors Lauri Ketunens. Dziesmai ir skumīga, dziļa melodija. Droši vien nekad agrāk savā dzīvē Klemeti nav radījis tik skaistu melodiju. /../ Un lībieši uzreiz izjuta dziesmas lieliskumu. Tā iekustināja viņus, un iedvesma bija milzīga” (Marti Hāvio).

Pirmās lībiešu himnas vārdu autors profesors Lauri Ketunens Sīkraga jūrmalā 1933. gadā.
Foto no Renātes Blumbergas vākuma

Vēl Līvu savienības piecu gadu jubilejā 1928. gada 9. aprīlī lībiešu himnas godu nesa “Līvli ma ūob”. Igauņu etnogrāfs Ferdinands Linnuss, kurš tobrīd bija ekspedīcijā Lībiešu jūrmalā, par himnu laikrakstā “Päevaleht” 13. aprīlī rakstā “Lībiešu svētku dienas” (ar apakšvirsrakstu “Trīskāršās svinības ar ciemiņiem no tālienes”) atzīmēja: “Svētkus ar ievadošu sveicienu un tam sekošu garāku pārskatu atklāja vietējās lībiešu biedrības priekšsēdētājs un lībiešu valodas skolotājs piecās lībiešu sākumskolās M. Lepste.

Sekoja latviešu un lībiešu himna, no kurām pēdējās “Līvli ma ūob un līvli ma līb” skaisto melodiju lībiešiem ir veltījis somu mūzikas profesors Klamenti [Klemeti – R. B.].

Dziesmas izpildītājs bija lībiešu koris, kas bija ieradies no 20 kilometrus attālā /../ Kolkas ciema [Kolkas koris Kārļa Bernšteina vadībā – R. B.].”

Piecgades svētkus apmeklēja arī somu students Hanness Tepo, kura atreferējumu “No Lībiešu svētkiem” (apakšvirsraksts “Līvu savienības piecu gadu jubileja Lieldienās izvērtās par iedvesmojošiem radu tautu svētkiem”) par savienības jubileju 16. aprīlī publicēja divas lielas somu avīzes “Helsingin Sanomat” un “Iltalehti”: “Svētki tika noturēti agrākajā Mazirbes jūras skolā, kas tagad kalpo par ciema skolas ēku. No 60–70 kilometru garās un šaurās piekrastes joslas bija ieradušies lībieši aptuveni trīssimt dvēseļu, un pat vēl koris no pāris desmitu kilometru attālā Kolkas ciema ar zirgiem. Bez tam svētku viesu statusā klāt bija vairāki lībiešu izcelsmes ierēdņi no dažādām Latvijas vietām, kā arī Igaunijas un Somijas radu tautu un izglītojošo organizāciju pārstāvji. Plašākās pieejamās telpas piepildījās un kļuva par šauru.

Ar vītnēm izrotātās svētku telpas gala sienu rotāja Latvijas karogs un zem tā lībiešu zaļibaltizilais nacionālais karogs, kā arī Igaunijas un Somijas karogi. Ap tribīni bija apsiets lībiešu karogs, kam apakšā zilais ir atklātās jūras simbols, vidū baltais ir smilšainās jūrmalas zīme un augšā zaļais attēlo krasta tumšā priežu meža krāsu. Līvu savienības tagadējais priekšsēdētājs M. Lepste atklāšanas runā izskaidroja dienas lielo nozīmi lībiešu tautas dzīvē.

Pēc Latvijas himnas kāda meitenīte deklamēja šiem svētkiem speciāli sacerētu dzejoli lībiešu valodā, bet pēc tam koris izpildīja lībiešu pašu himnu “Līvli ma ūob” (Lībietis esmu), kuras vārdus ir pielāgojis igauņu lībiešu draugs dr. Loritss [īstenībā L. Ketunens – R. B.] un komponējis prof. Klemeti.

Kad Lepstes kungs bija sniedzis plašu pārskatu par Līvu savienības darbību un sasniegumiem piecu gadu laikā un kad koris atkal bija uzstājies, vārds tika dots radu tautu pārstāvjiem. Somu sveicienus nodeva Somiskuma savienības, Ārzemju somu apvienības un Akadēmiskās Karēlijas biedrības pārstāvis stud. Tepo. Valdot lielai aizrautībai, koris somiski nodziedāja “Mūsu zemi” [Somijas himnu – R. B.], ko publika klausījās, piecēlusies kājās.”

Noteikt pilnīgi precīzi, kurā brīdī “Min izāmō” ar Paciusa melodiju kļuva par lībiešu himnu, mūsdienās laikam vairs nevarēs. Iespējams, ka jau uzreiz pēc Līvu savienības piecu gadu jubilejas, kurā kolcenieki tik brangi bija nodziedājuši Igaunijas un Somijas himnu, arī lībiešiem radās vēlme simboliski caur tādu pašu himnas melodiju piepulcēties tuvākajām radu tautām, kas tik sirsnīgi centās viņiem palīdzēt. Varbūt šādas domas grauds jau bija iesējies pēc kora ciemošanās Igaunijā 1925. gada martā, kad koncertos Tartu un Tallinā tika izpildīta, kā rakstīja Igaunijas prese, “mūsu himna ar vārdiem lībiešu valodā”. Ir liecības, ka 1928. gada 19. augustā – tātad vairākus mēnešus pēc jubilejas – Līvu savienības pasākumā ar igauņu un somu piedalīšanos visi klātesošie jau ir izpildījuši “Somijas–Igaunijas–Līvzemes kopējo himnu” (F. Linnusa raksts “Lībiešu radu tautu dienas”, “Postimees”, 25.08.1928.).

Līvu savienības koris koncertceļojumā Igaunijā 1925. gada martā. Koncertos koris izpildīja gan “Līvli ma ūob” (programmas pirmā dziesma), gan “Min izāmō” (programmas piektā dziesma). Pirmajā rindā trešais no kreisās – toreizējais Līvu savienības vadītājs Mārtiņš Lepste, viņam labajā pusē – kora diriģente Margarete Stalte. Aizmugurē otrais no kreisās – vēlākais Līvu savienības vadītājs Didriķis Volganskis.
Foto no Renātes Blumbergas vākuma

Katrā ziņā K. Staltes sastādītajā pirmajā lībiešu dziesmu krājumā ar notīm “Līvõkīel lōlõd”, kuras priekšvārdu viņš datējis ar 1928. gada rudeni un kura iznāca 1929. gadā, “Līvli ma ūob” vispār nav ievietota, bet “Min izāmō” ar F. Paciusa melodiju ir pati pirmā. Tās nav arī Margaretes Staltes sastādītajā lībiešu dziesmu otrajā daļā “Līvõkīel lōlõd. II”, kas iznāca 1933. gadā. Tātad, iespējams, šī dziesma vairs netika uzskatīta par pietiekami aktuālu (nerunājot nemaz par himnas statusu), lai to publicētu. Varbūt tā bija iekļauta sākotnējā dziesmu grāmatas versijā ar 42 dziesmām, kuru 1929. gada ziemā līdzekļu trūkuma dēļ nācās saīsināt līdz 29 dziesmām.

Lai kā arī būtu, L. Ketunena sacerētais dzejolis “Līvli ma ūob” lībiešiem tomēr bija pieejams drukātā veidā. Ar pseidonīmu Kalāmīez (zvejnieks) tas kā pirmais teksts bija publicēts ceturtajā lībiešu lasāmgrāmatā “Neļļõz līvõd lugdõbrōntõz” 1924. gadā. Lai gan vēlāk dzejoļa teksts ir nedaudz labots, pirmā versija ir publicēta arī 1998. gadā iznākušajā pirmajā lībiešu dzejas izlasē “Es viltīgāks par tevi, menca!” ar Ulda Krasta atdzejojumu latviešu valodā.

Pirmā lībiešu himna “Līvli ma ūob” ar Lauri Ketunena vārdiem un Heiki Klemeti mūziku. Tā ir 1935. gadā Somijā izdevumā “Suomen Heimopäivä 1935” publicētā versija ar nedaudz labotiem vārdiem lībiešu valodā un Veines Kireles atdzejojumu somu valodā. Tā bija iekļauta Somiskuma savienības Radu tautu nodaļas izdotajā krājumā “Somijas radu tautu diena”, kas bija paredzēts skolām kā palīglīdzeklis radu tautu dienas programmas veidošanai.

Vismaz no 1930. gada Igaunijas un Somijas radu tautu darbam veltītajos izdevumos par lībiešu himnu tiek saukta “Min izāmō” ar F. Paciusa melodiju. Tā igauņu izdevuma “Eesti Hõim” 1930. gada oktobra numurā kā lībiešu himna jau ir publicēts K. Staltes dzejolis “Min izāmō”. Arī Somijā izdevumā “Suomen heimopäivä 3” (1930. gads) Lauri Ketunens rakstā “Lībiešu himna” analizē Staltes dzejoli un par pašu himnu raksta:

““Himna” varbūt ir pārāk svinīgs nosaukums lībiešu dziesmai, kura, tiesa, tiek dziedāta ar Somijas un Igaunijas himnas melodiju un kura kaut kādā mērā arī ir tapusi to ietekmē, bet kuras dziedātājiem /../ nav lielāka nacionālā sapņa kā saglabāt savu apkaimes nicināto valodu un iegūt sev kādu nebūt eksistences drošību uz senču mūžsenās zemes. Bet, neraugoties pat uz to, ka viņus varētu saprast nepareizi – kā jau tas arī ir noticis –, lībieši šo dziesmu drosmīgi ir sākuši saukt par savu “himnu”. /../ Šī dziesma ir kādas reizes izpildīta pasākumos, kuros ir piedalījušies kā somi, tā igauņi. /../ Tikai tā kopējā melodija vien atgādina viņiem par lielo radinieku eksistenci un dod cerības nākotnei. Tiesa, dziesma lībiešu vidū vēl nav kļuvusi pavisam pilntiesīga, varbūt daļēji valsts varas aizdomu dēļ (lībieši arī sāk savus svētkus ar Latvijas himnu, gluži tāpat kā Krievijas impērijas laikos latvieši un igauņi ar cara himnu), tomēr agri vai vēlu arī Latvijas ierēdņi gan jau iemācīsies pamanīt, ka pusotra tūkstoša cilvēku “separātisms” nekādā veidā neapdraud valsts intereses.”

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.