Ausma Rozenberga bija viena no pieredzējušākajām Mazirbes skolotājām. Kopā ar Ausmu Mazirbes internātskolā nostrādāju desmit gadus no 1978. līdz 1988. gadam. Ausma bija ļoti uzņēmīga un centīga, klusi un rūpīgi darīja savu darbu. Pret skolēniem viņa vienmēr izturējās ar labestību un mīļumu, nekad nepacēla balsi. Viņas skolēnu rakstu darbu burtnīcas bija visglītākās un kārtīgākās visā skolā. Es zinu, cik neatlaidīgu un sistemātisku darbu tas prasīja, jo skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem nav viegli iemācīt glīti rakstīt. Mēs, jaunie pedagogi, no Ausmas mācījāmies. Intervēju Ausmu 2000. gadā pirms pirmā Mazirbes skolas salidojuma.

Ausma Rozenberga 1950. gadu vidū.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Ausma Rozenberga (dz. Heidenberga) dzimusi 1930. gada 12. jūnijā Mazirbes Mežvidos. Ausma nāk no senas lībiešu dzimtas. Viņas vecāmāte bija īsta lībiete. Vectēvs Krišs Reinvalds (1867–1914) bija tālbraucējs kapteinis. Viņam piederēja kuģis, kas tā arī saucās – “Reinvalds”. 1890. gadā viņš ar sievu kuģoja uz Zviedriju. Ausmas māte bija Alise Reinvalde, bet tēvs – Antons Heidenbergs. Vecāki apprecējās 1927. gada 2. oktobrī Ventspilī.

Ausmas vecāki Alise Reinvalde un Antons Heidenbergs kāzu dienā 1927. gada 2. oktobrī Ventspilī. Pirmais no kreisās toreizējais Līvu savienības vadītājs Mārtiņš Lepste.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Ausmas vecvecāki pie sava kuģa Ventspilī.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Gundegas, mājas, kas atrodas tieši blakus Lībiešu tautas namam un kur Ausma nodzīvojusi gandrīz visu mūžu, uzcēlis viņas tēvs. Lai nopelnītu naudu mājas celtniecībai, tēvs daudz strādājis. Pa naktīm no mazbānīša Mazirbes stacijā izkrāvis baļķus. Pamatus mājai taisīja strādnieku brigāde, bet tālāk tēvs būvēja viens pats. Kad sākās Otrais pasaules karš, māja vēl nebija gatava, jo otrais stāvs vēl nebija uzcelts.

Mazirbes Gundegu jaunbūve. Tā esot bijusi pirmā māja Mazirbē, kas celta pēc projekta. 1930. gads.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Mazirbes Gundegas vēl top. 1930. gadi.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Ausma stāstīja, ka viņas bērnībā Mazirbe bija liels ciems. Mazirbē bija daudz iedzīvotāju. Bija arī daudz govju. Gandrīz katrā mājā bija govis. Ausmas vecākiem bija 10 govis. Govis ganīja kopīgos ganāmpulkos pa visu ciemu. Gani mainījās katru dienu. Paši slauca pienu, kūla sviestu, ko pārdeva Dundagas tirgū. Piejūras zeme nav auglīga, tāpēc bija jāiegulda daudz darba, lai izaudzētu kartupeļus un labību.

Ausma pati redzējusi, kā toreizējais valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1936. gadā ieradies Mazirbē. Viņš braucis vaļējā mašīnā, stāvējis kājās un mājis visiem ar roku. Ausma piedalījusies arī Lībiešu tautas nama atklāšanā 1939. gada 6. augustā. Toreiz viņai bija deviņi gadi un atmiņā palicis pavisam maz, vien tas, ka bijis ļoti daudz cilvēku un pasākums bijis ļoti svinīgs.

Skats uz Lībiešu tautas namu no Gundegām. Padomju laiks.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Ausma ar dēlu Andri pie Lībiešu tautas nama. 1967. gads.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Pirms kara Mazirbē bijis daudz zvejnieku un gandrīz katram piederējusi laiva, arī Ausmas tēvam. Ausma stāstīja, ka Mazirbes koktirgotājs vecpuisis Alfreds Zēlis, kurš dzīvojis Stūrīšu mājās, pirms kara gribējis uzcelt uz savas zemes lielu viesnīcu. Zēlis bieži ciemojies pie Ausmas tēva. 1940. gadā, kad ienākuši krievi, Ausmas tēvs redzējis sapni, ka Zēli apcietina. Viņš teicis, ka viņam jāmūk prom no Mazirbes, bet Zēlis nav ticējis un palicis, jo nevienam neko sliktu nebija darījis. Sapnis piepildījies, un A. Zēlis 1941. gadā apcietināts un izsūtīts uz Sibīriju, kur gājis bojā.

Ausmas tēvs Antons Heidenbergs (pirmais no labās) pie mazbānīša Mazirbē.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Kara laikā Mazirbē bijis daudz vāciešu, bet klusi un mierīgi. Grabu mājās dzīvojuši ebreji, kuri staigāja pa ciemiem, šūdami un pārdodami dažādas preces. Ebreji runāja latviski. Kara laikā viņus apsargāja un vēlāk aizsūtīja uz Dundagas koncentrācijas nometni. Ap 1944. gadu daudzi vietējie brauca uz Zviedriju, jo juta, ka drīz karš beigsies un krievi atgriezīsies. Katrs bēglis drīkstējis ņemt līdzi tikai vienu mazu koferīti. Ieročus nedrīkstēja vest līdzi, jo tad Gotlandē neņemtu pretī. Vienā laivā varēja paņemt no 40 līdz 50 cilvēku. Daudzi vietējie brauca ar savām laivām uz Zviedriju. Tā aizbrauca arī Mazirbes skolas direktors Leonards Šics ar savu ģimeni.

Ausma stāstīja, ka viņas māsīca Ilga Heidenberga kara laikā iepazinusies ar kādu vācieti Franci Neihausu. Sākusies liela mīlestība. Pēc Vācijas kapitulācijas māsīca noslēpusi mīļoto savas mājas pagrabā, kas atradies virtuvē zem grīdas. Mežvidu mājas bunkurā vācietis slēpies vēl sešus gadus pēc kara. Lai īsinātu laiku, viņš bija iemācījies adīt un daudz lasīja grāmatas. Viņu mājās dažreiz ienāca krievu robežsargi, kuri dzīvoja bijušajā Mazirbes jūrskolas ēkā, bet viņu neatklāja. Māsīcas Ilgas tēvs, Ausmas tēva brālis, par to ļoti uztraucās un no stresa un pārdzīvojumiem nomira. Vācietis pa šiem gadiem bija iemācījies labi runāt latviski. Viņiem jau bija piedzimis bērns, kad vācietis 1951. gadā aizbrauca uz Talsiem un pieteicās milicijā. Nekādas represijas nesekoja. Ilga un Francis apprecējās un pārcēlās dzīvot uz Cīruļiem. Francis Neihauss strādāja vietējā kolhozā par šoferi un mehāniķi. Vēlāk viņu ģimene pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Mani šis stāsts ļoti saviļņoja un atgādināja latviešu filmas “Valsis mūža garumā” sižetu.

Mazirbes Gundegu pagalmā. Padomju laiks.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Ausma beigusi Mazirbes pamatskolu un vēlāk Skolotāju institūtu. Pirmā darbavieta Ausmai bija Dundagas vidusskola, viņa strādāja sākumskolas pirmajās trīs klasēs. Pēc tam 1952. gadā Ausma devās uz Stiklu internātpamatskolu, kur nostrādāja desmit gadus. 1962. gadā Ausma pārcēlās atpakaļ uz dzimto Mazirbi. Toreiz Mazirbē bija astoņgadīga pamatskola. Bērnu skolā bija maz, un nācās strādāt ar apvienotajām klasēm.

Kad 1970. gadā Mazirbē slēdza pamatskolu, bērniem bija jābrauc mācīties uz Dundagas vidusskolu. Daudzas ģimenes un skolotāji devās projām, bet Ausma palika Mazirbē, jo bija apprecējusies ar Haraldu Rozenbergu un ģimenē 1962. gadā bija piedzimis dēls Andris. Mazirbes skolas ēkā sāka darboties Mazirbes internātpalīgskola, un Ausma nolēma strādāt tajā, jo viņai jau bija pieredze ar garīgi atpalikušiem skolēniem, strādājot Stiklos. Vienu gadu vēl pastāvēja arī pamatskolas 1.–3. klase. Palīgskolas bērni mācījās no 2. līdz 4. klasei. Pavisam skolā bija ap 70 bērnu. Pirmais palīgskolas izlaidums bija 1975. gadā.

Ausma mācīja matemātiku, latviešu valodu un darbmācību. Vadīja arī suvenīru pulciņu, kurā gatavoja suvenīrus no ādas, bērza tāss un papīra. Ausma strādāja ar lielu rūpību un atbildību. Par labu darbu saņēmusi vairākus goda rakstus. Toreizējā direktore Maija Valce atcerējās: “Kad iesniedzu iestādēs Ausmas raksturojumu un citus dokumentus, lai viņai piešķirtu nozīmi “Teicamnieks izglītības darbā”, man noprasīja: “Kas tā tāda, mēs viņu nezinām!” Atbildēju: “Protams, jūs viņu nezināt, jo viņa ir no tām klusajām darba darītājām.””

No Ausmas stāstītā:

“Tolaik skolas kolektīvs kopā ar skolēniem brauca ekskursijās uz Rīgu, Ventspili. Apmeklēja cirku, teātri, Zooloģisko dārzu, muzejus. Naudu ekskursijām skolēni nopelnīja, strādājot kolhozā kartupeļu novākšanas talkās. Ģimenes, no kurām nāca skolēni, bija ļoti trūcīgas, bieži vien nelabvēlīgas, tāpēc skolēnus ar drēbēm un mācību piederumiem apgādāja valsts. Pat mēteļus un zābakus izsniedza skolā. Palīgskolās bērni bija pilnīgā valsts apgādībā.”

Ausma atcerējās, ka skolotājiem un skolēniem padomju gados bija ne tikai jāmācās, bet arī daudz jāstrādā – gan kartupeļu novākšanas talkās kolhozā, gan meža stādīšanas darbos, gan skolas apkārtnes uzkopšanā.

“Palīgskolas skolēni darbmācības stundās apguva zivju apstrādātāja profesiju. Teorētiskās nodarbības apguva skolā, bet praktiskās – zivju cehā uz vietas. Septiņdesmito gadu sākumā Mazirbē vēl darbojās zivju apstrādes cehs, kurā skolēni apguva šīs profesijas pamatus un strādāja praksi. Kad 1976. gadā cehu slēdza, skolēni brauca uz Pitraga un Kolkas zivju apstrādes cehu. Vēlāk, kad slēdza arī Pitraga cehu, šo profesiju skolā vairs nemācīja.”

Mazirbes reņģu cehs.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Mazirbes mols 1965. gadā.
No Teiksmas Pobuses vākuma

Septiņdesmito gadu sākumā skolai bija atsevišķs internāts, kas bija ierīkots senajā 1880. gadā celtajā skolas ēkā, kura atradās blakus jaunajai 1940. gadā celtajai skolas ēkai. Pirmajā stāvā bija galdnieku darbnīca, kurā skolas zēni apguva galdnieka palīga profesiju, bet otrajā stāvā atradās internāta guļamistabas.

1880. gadā celtā Mazirbes skolas ēka, kas vēlāk kalpoja par jaunās skolas internātu.
No Teiksmas Pobuses vākuma

1978. gadā atklāja skolas muzeju “Rāndali”, kuru ierīkoja pārbūvētajā skolas kūtī. Ausma atcerējās, kā skolotāji kopā ar skolēniem brīvajā laikā gāja pārgājienos pa lībiešu zvejniekciemiem, iepazinās ar cilvēkiem, savāca etnogrāfiskos priekšmetus. Viņai tas bija svarīgi, jo pati bija nākusi no lībiešu dzimtas. Vēlāk tika veidoti pārgājienu apraksti, foto un zīmējumu albumi. Novadpētniecības darbu organizēja skolas direktore Maija Valce. Par Ausmu Maija Valce rakstīja:

“Neesmu satapusi talantīgāku skolotāju par Ausmu Rozenbergu. Man vēl tagad mīkla, kā viņa panāca, ka visi bērni raksta skaistā, vienādā rokrakstā. Viss Ausmas un viņas bērnu paveiktais – gan no tāss veidotā kārba vai grāmatiņa, grāmatzīmes vai kas cits – bija ar kvalitātes zīmi.”

No darba skolā Ausma aizgāja 1988. gadā, kad pēc smagas slimības devās pensijā. Ausma stāstīja, ka bijušie audzēkņi atceras skolu un skolotājus, sūta viņai apsveikumus svētkos, dažreiz atbrauc ciemos.

Skolotāja Rozenberga nodzīvoja garu un bagātu mūžu. Mūžībā aizgāja 2016. gadā 86 gadu vecumā.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”