Latvijas informatīvajā telpā straujus apgriezienus uzņem Lībiešu mantojuma gads, ko šogad izsludinājis LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru. Tā mērķis – popularizēt Latvijas lībiskās saknes un lībiešu mantojumu latviešu valodā, Latvijas kultūrtelpā un ainavā. To izsludinot, Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits uzsvēra, ka Lībiešu mantojuma gada sākumu iezīmē divi būtiski tematiski notikumi: 2022. gada nogalē Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauta Vidzemes lībiskā kultūrtelpa, kuras identitātes stūrakmens ir tās lībiskais valodas un kultūras mantojums, bet 2022. gada 13. decembrī norisināsies ANO izsludinātās Starptautiskās pirmiedzīvotāju valodu desmitgades (2022–2032) galvenais atklāšanas pasākums, kurā uzstāsies lībiešu dziedātāja Julgī Stalte ar meitām Lelū un Annu Kī, liekot pirmo reizi tik augsta līmeņa starptautiskajā arēnā skanēt arī Latvijas pirmiedzīvotāju – lībiešu – balsij.

Radio un televīzijā

“Tas bija ļoti emocionāls moments – brīdis, kad uz lielās UNESCO skatuves kā vieni no pirmiedzīvotājiem, starp peruiešiem, starp jaunzēlandiešiem, maoriem, starp sāmiem un citiem, beidzot uzkāpa lībieši, kas šodien ir viena visapdraudētākajām pirmiedzīvotāju tautām pasaulē un viena no divām tautām Eiropas Savienībā, kam ir pirmiedzīvotāju statuss,”

ar sajūtām, kas piedzīvotas ANO izsludinātās Pirmiedzīvotāju valodu desmitgades atklāšanas pasākumā, Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” 8. janvārī dalījās Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits (pilns raidījuma ieraksts šeit). Uz raidījuma vadītājas Henrietas Verhoustinskas jautājumu, ko varam sagaidīt no Lībiešu kultūras mantojuma gada, Valts atbildēja:

“Galvenais mērķis, kāpēc mēs esam rosinājuši Lībiešu mantojuma gadu, ir mēģināt iegaismot lībiešu saknes, kas ir visā Latvijā. 2011. gadā bija Lībiešu valodas un kultūras gads, un tas bija brīdis, kad vairāk tika runāts par lībiešu šodienu – par lībiešu kultūru šodien, par lībiešu tradicionālo kultūru šodien. Šogad mēs vairāk skatāmies uz to, lai lībiešus ieraudzītu tur, kur viņi ir.

Ja paskatāmies Rīgas kartē vai aizejam uz Vecrīgu, tur ir ļoti daudzas ar lībiešiem saistītas vietas, sākot ar Doma baznīcas kapiteli vai abiem lībiešu ciemiem, uz kuriem Rīga ir uzbūvēta, vai [skulptūru] “Lībieša galva”, kas atrodas Līvu laukumā, starp citu, aiz publiskajām tualetēm nez kāda iemesla dēļ; tur, kur Rainis ir apsēdies, – tas ir Senais kalns, kur savulaik lībietis Imauts nogalināja bīskapu Bertoldu – un pēc viņa veselai Rīgas daļai ir piešķirts nosaukums…”

Kopā ar V. Ernštreitu “Kultūrdevas” studijā bija dziedātāja un komponiste Elīna Ose, oriģinālmūzikas projekta “Trīs krasti” projekta vadītāja, kura cerīgi izteicās, ka šajā gadā to būs iespēja saklausīt un sadzirdēt plašākam lokam:

“Es varu lepoties, ka šajā projektā ir Karla Pajusala dzeja Salacas lībiešu dialektā. Viņš ir vienīgais, kurš māk tajā pierakstīt ar savu izdomātu ortogrāfiju.”

Dažas dienas pirms tam Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits kopā ar pētnieci Lolitu Ozoliņu piedalījās Latvijas Radio 1. programmas raidījumā “Kultūras rondo”.

“Pirmā un galvenā lieta, ko es sagaidu, ka lībiešu valoda būs pieejama gan vidē, gan, vissvarīgākais, jebkuram, kurš vēlēsies šo valodu apgūt,”

pauda Ernštreits. Savukārt lībiskā mantojuma pētniece Lolita Ozoliņa par būtiskāko uzsvēra nepieciešamību saprast savas saknes, stiprināt šo lībisko izcelsmi un nodot to tālāk.

Gada arheoloģiskais piemineklis – Svētupes lībiešu upurala

Latvijas Arheologu biedrība par 2023. gada arheoloģisko pieminekli izraudzījusies valsts nozīmes kultūras pieminekli “Svētupes lībiešu upurala – kulta vieta” (aizsargājamo pieminekļu sarakstā iekļauta 2001. gadā). Šāds lēmums pieņemts ne vien tādēļ, ka tieši pirms 50 gadiem arheologa Jura Urtāna vadībā notika Svētupes upuralas arheoloģiskā izpēte, bet arī tādēļ, ka 2023.gads ticis izvēlēts par Lībiešu mantojuma gadu. Lībiešu kultūras mantojuma saglabāšanas kontekstā būtiski atzīmēt, ka Latvijā tā sauktās upuralas līdzšim konstatētas vienīgi lībiešu apdzīvotajās teritorijās – Svētupes, Salacas, Gaujas un Īģes upes krastos – un ir unikāla liecība par seno sakralitāti lībiešu kultūrtelpā.

Svētupes lībiešu upurala.
Publicitātes foto

Svētupes upurala atrodas Svētupes krastā pie Kuiķuļu mājām un veidojusies, ūdenim pakāpeniski izskalojot ceļu devona perioda smilšakmens klintī. Tā nav vienīgā ala Latvijā, kurā konstatēti petroglifi un, iespējams, veiktas sakrālas darbības, tādēļ šogad plānots aktualizēt upuralas kā specifisku arheoloģisko un dabas pieminekļu grupu, paplašinot uztveri par alām ne tikai kā tūrisma resursa, bet arī kultūrvēsturiskā mantojuma un dabas vērtību izpratnē.

Tradicionāli Latvijas Arheologu biedrība mudina apmeklēt gada arheoloģijas pieminekli klātienē. Taču, lai samazinātu Svētupes upuralas un tās sienās iegravēto petroglifu bojājumus potenciālā tūristu pieplūduma un objektu saudzējošas tūrisma infrastruktūras trūkuma dēļ, šogad izņēmuma kārtā Latvijas Arheologu biedrība aicina gada arheoloģijas pieminekli izstaigāt attālināti ar 3D modeļa starpniecību. Vairāk šeit.