Septembra dienas pirms gadsimta ceturkšņa bija pirmā reize pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad galvaspilsētā Rīgā pilnā balsī ierunājās lībieši. Laikraksts “Latvijas Vēstnesis” (24.09.1998.) rakstīja:

“Ar zinātniskiem lasījumiem, mākslas izstādēm, koncertiem un grāmatniecības jaunumiem 11. un 12. septembrī Rīgā noritēja Lībiešu kultūras centra rīkotās Lībiešu kultūras dienas. Projektu atbalstīja Rīgas dome, Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļa, Kultūrkapitāla fonds un valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija “Lībiešu krasts”. Bija viesi no Igaunijas un Somijas, liela rīdzinieku atsaucība un īsts svētku noskaņojums.”

Lībiešu kultūras dienu programma.
Baibas Dambergas dizains

Rīgas pirmiedzīvotāju – lībiešu – gads

Pirmā publikācija Lībiešu kultūras dienām bija veltīta 11. septembrī (“Latvijas Vēstnesis”): “Zaļibaltizilais lībiešu karogs pie Reiterna nama plīvo jau kopš 5. septembra, kad skatītājus te sāka pulcināt fotoizstādes “Lībiešu krasts” un “Te manas mājas”, kā arī lībiešu mākslinieku darbu skate. Arī grafiķes Baibas Dambergas personālizstāde “Trešais sēklis”. Viņa uzskata, ka tieši trešais sēklis ir spēku pārbaudes punkts: “Līdz tam nav liela māksla tikt, bet pie trešā sēkļa jāpadomā – vai pietiks spēka, vai tālāk varēšu?” Un gan ar savu mākslu, gan visu savu būtību slavenās Dambergu dzimtas pēctece uz šo izaicinājumu atbild nešaubīdamās: “Jāvar!”

Svētku priekšvakarā Lībiešu kultūras centrs rīkoja preses konferenci, kurā piedalījās šī nozīmīgā pasākuma veicinātāji un atbalstītāji. Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš atzinīgi novērtēja Lībiešu kultūras centra sistēmisko pieeju un perspektīvas izjūtu šo kultūras dienu rīkošanā. Tās būs arī solis uz Rīgas astoņsimtgades svinībām:

“Mēs gribētu šos gadus līdz lielajai jubilejai katru iezīmēt ar kaut ko īpašu, raksturīgu. Šis ir Rīgas pirmiedzīvotāju – lībiešu – gads. Tāpēc arī šīs kultūras dienas notiek vispiemērotākajā brīdī.”

Šo domu tālāk attīstīja Rīgas domes Kultūras un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja Karina Pētersone: “Šais četros gados līdz 2001. gadam, kad būs Rīgas 800 gadu jubilejas kulminācija, mums jācenšas labāk iepazīt pašiem sevi, mūs visus kopā. Tātad arī lībiešus kā vienu no Latvijas pamattautībām un kā Rīgas pirmiedzīvotājus.

Šīs kultūras dienas varētu būt nozīmīgs notikums. Jau no fotogrāfijām, gleznām un grafikas darbiem te mūs uzrunā kaut kas īsts, kam piemīt iekšējs spēks, pretestības gars, stiprs kodols.”

Biroja “Rīgai 800” direktore Ingūna Rībena šīs organizācijas atbalstu Lībiešu kultūras dienām motivēja līdzīgi: “Lībiešu valodas, mākslas un kultūras saglabāšana ir būtiski svarīgs uzdevums arī pasaules kultūras kontekstā. Mūsu laikmetā, kad dzīves modernizācija, unifikācija un vienādošanās sasniegusi jau tādu pakāpi, ka kļūst garlaicīgi dzīvot, jādara viss, lai katra, arī vismazākā, tautība varētu kopt un izpaust savu nacionālo identitāti, savu īpatnību.”

Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” direktors Edgars Sīlis, Lībiešu kultūras centra vadītāja Gundega Blumberga un Tartu universitātes absolvents, dzejnieks un mākslinieks Valts Ernštreits par pašu cerīgāko iezīmi lībiešu kultūras un nacionālās pašapziņas kopšanā atzīmēja to, ka ar savu piederību lībiešu tautai sāk lepoties jaunatne. Kā uzsvēra Gundega Blumberga, kultūra ir tas karogs, kas var stiprināt lībiešu vienotību.”

Lībiešu kultūras dienu organizētāja Gundega Blumberga.
Arņa Blumberga foto (pārpublicēts no “Līvli” 1997. gada 3. numura)

Laikraksta korespondente Aina Rozeniece iepazīstināja ar svētku norisēm: “Kultūras dienas šodien ievada lasījumi “Lībieši un Rīga” ar profesora Andra Caunes, akadēmiķa Saulveža Cimermaņa un citu pazīstamu vēsturnieku un etnogrāfu priekšlasījumiem, ar lībiešu tematikas zinātnisko un praktisko aspektu izvērsumu, jo plašās laika dimensijās — no senvēstures liecībām līdz prognozēm par lībiešu valodu XXI gadsimtā. [..]

Sestdien, 12. septembrī, svētkus svinēs pirmā lībiešu dzejas izlase “Es viltīgāks par tevi, menca” (Vēlāk visās publikācijās bija uzsvērts, ka izlases atvēršana kļuva par vienu no skaistākajiem kultūras dienu notikumiem. – G. B.). Tajā rodamas biogrāfiskas ziņas par autoriem un visi dzejoļi lasāmi gan lībiešu, gan latviešu valodā. Krājums tapis ar daudzu entuziastu pūliņiem un ir tikpat pamatīgs, ar tādu pašu mīlestību veidots kā “Lībiešu gadagrāmata”. Abi šie mākslinieciski skaistie un saturiski bagātie izdevumi kopā ar “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” šā gada 3. numuru, kas pilnīgi veltīts lībiešu tematikai, ir tā neredzamā aisberga daļa, kas ļauj tik spoži atmirdzēt kultūras dienu norisēm.”

Lībiešu dzejas krājums “Es viltīgāks par tevi, menca!” (1998)

Vieni no lībiešu dzejas izlases finansētājiem bija Turku Universitātes profesors Mauno Koski ar kundzi Sirpu. Grāmatas atvēršana 12. septembrī Reiterna namā.
Foto no Zojas Sīles albuma

Pēc divām nedēļām “Latvijas Vēstnesis” publicēja nozīmīgāko priekšlasījumu atreferējumus. Var tikai apbrīnot toreizējā Lībiešu kultūras centra uzņēmību sapulcināt vienuviet visus izcilākos lībiešu kultūrvēstures zinātājus, kas par lasījumiem “Lībieši un Rīga” vēlāk ļāva teikt: “Satura ziņā zinātniski, izteiksmē ļoti emocionāli, ar runātāju un referentu personības starojumu.”

Vismaz simts klausītāju iepazinās ar akadēmiķa Andra Caunes pētījumiem par lībiešiem kā Rīgas pirmiedzīvotājiem. Par lībiešu ķermeņa uzbūvi, sejas vaibstiem un citām antropoloģiskām iezīmēm tajos tālajos gadsimtos, kad veidojās Rīga, stāstīja habilitētā vēstures doktore Raisa Deņisova. Vēsturiskā skatījumā par Latvijas lībisko novadu sakariem ar Rīgu referēja akadēmiķis Saulvedis Cimermanis. Vēstures doktore Ieva Neilande savā referātā par Līvu savienības atdzimšanu un pirmajiem darbības gadiem atgādināja arī par vēstuli, kas tieši pirms 20 gadiem tika nosūtīta LPSR Augstākajai padomei, Ministru padomei un Latvijas kompartijas centrālkomitejai par lībiešu stāvokli. Kad uz šo vēstuli neviena atbilde netika saņemta, tika uzrakstīts vēl viens iesniegums personiski Augustam Vosam. Arī tas palika bez atbildes. Abus šos dokumentus ar vēstules autores Emmas Ērenštreites meitas Ievas Neilandes atļauju toreiz pirmpublicēja “Latvijas Vēstnesis” (24.09.1998.).

“Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis, Latvijas Zinātnes padomes doktorante Renāte Blumberga un nenogurdināmās lībiešu valodas skolotājas Zoja Sīle un Kersti Boiko aplūkoja būtiskākos lībiešu valodas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas uzdevumus. Filoloģe Zoja Sīle toreiz teica:

“Pienācis laiks kultūras centram jeb tiešā tulkojumā no lībiešu valodas – lībiešu kultūras sirdij – pārtapt veidojumā ar valstisku statusu. Top koncepcija par Rīgas lībiešu institūta izveidi, institūta, kurš varētu apvienot gan kultūras iestādes, gan konsultatīva un koordinējoša lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma izpētes un saglabāšanas centra funkcijas ar lībiešu valodas mācību centra iespējām, ar savu izdevniecību, laikmetīgu aprīkojumu, izstāžu telpām, bibliotēku.”

Iecere guva piepildījumu pēc 20 gadiem – kā Latvijas Universitātes struktūrvienība. Kā zinātniska institūcija ar zinātniskām funkcijām.

Ielūgums uz kultūras dienām

2. Kā mācīt lībiešu valodu

Lasījumos “Lībieši un Rīga” 1998. gada 11. septembrī diplomētā filoloģe Zoja Sīle un filoloģijas doktore Kersti Boiko stāstīja par savu pieredzi, mācot lībiešu valodu.

Zoja Sīle: “Piederu pie to lībiešu izcelsmes ģimeņu atvasēm, kuras kopā ar vecākiem 50., 60. gados aizbrauca no lībiešu jūrmalas. [..] Iemanījos sacerējumu rakstīšanā un nokļuvu Filoloģijas fakultātē. [..] Nonācu profesores Martas Rudzītes vērīgo acu uzmanības lokā un… atgriezos atpakaļ dzimtajā jūrmalā gan folkloras, gan dialektoloģijas prakses laikā. [..] Tolaik man laimējās runāt ar vairākiem tagad jau aizsaulē esošiem lībiešiem: Katrīni Krasoni, Mirdzu Reinfeldi, Žani Frīdmani, Reinhardu Zandbergu u. c.

1972. gada janvārī, izveidojoties lībiešu dziesmu ansamblim, kurš vēlāk tika nosaukts “Līvlist”, tajā iesaistīties man burtiski lika mana profesore Rudzīte, minot par iemeslu vienreizēju iespēju Rīgā vienuviet sastapt tik daudz lībiešu. Tā “Līvlist” lībieši man kļuva par teicējiem gan kursa un diploma darbam par zvejniecības leksiku Dundagas jūrmalciemos, gan valodas skolotājiem. Kā pirmais jāmin Pēteris Dambergs, tad Paulīne Kļaviņa, Elfrīda Žagare, Oskars Stalts, Emma Lauberga, vēlāk arī Valda Šuvcāne.

“Līvlist” dziedātājas Paulīne Kļaviņa (no kreisās) un Zoja Sīle.
No Zojas Sīles albuma

Šeit dzirdēju arī pirmās teorētiskās atziņas par lībiešu valodu nodarbībās, kuras ansambļa sākuma gados vadīja Pēteris Dambergs.

Uzskatu par svarīgu atzīmēt, ka šī lībiešu dziesmu ansambļa darbība ir jāvērtē ļoti nopietni, tajā ne tikai tika dziedātas lībiešu tautas un oriģinālās dziesmas, tika mācītas tautas tradīcijas, iespēju robežās stāstīta un izskaidrota lībiešu tautas vēsture, bet galvenais – tika runāta lībiešu valoda, un tajā varēja klausīties.

Sākoties Atmodai, [..] izveidojās valodas apguves entuziastu grupas. Organizatoriski atzīstamu darbu veica Valda Šuvcāne, izmantojot agrāko izglītības administratores darba pieredzi. Rīgā lībiešu valodas pasniedzēja darbu sākumā veica Kersti Boiko, vēlāk Tenu Karma un Valda Šuvcāne. Katrs no viņiem strādāja ar atšķirīgām metodēm, atstājot paliekošas iestrādes: K. Boiko uz teicēju stāstījuma pamata izstrādātās tēmas ar gramatikas papildinājumiem, kuras tagad jau izaugušas līdz mācību grāmatai. Tenu Karmas stundas pārauga valodas stūrītī “Rāndakēļ min jēmākēļ” mēnešrakstā “Līvli”. Valda Šuvcāne, nebūdama ar speciālu izglītību valodniecībā, uzņēmās lielu drosmi un atbildību, veidojot lībiešu tekstu krājumu mācību vajadzībām, sarunvārdnīcu un nepagurstot strādā pie tā vēl šodien.

Strādājot pie valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas idejas, mums, Rīgas inteliģentiem, kuri bija nolēmuši turpmāk strādāt Ziemeļkurzemē, viens no svarīgākajiem motīviem šī lielā darba uzsākšanā bija – Lībiešu krasta ļaužu, arī lībiešu daudzajās kopīgajās sanāksmēs izteiktā vēlēšanās apgūt lībiešu valodu.

Jāsecina, ka tolaik, 1992. gadā, uzsākot nodarbības trijās pēc svētdienas skolas principiem veidotās grupās – Kolkā, Ventspilī un Mazirbē – tā nebija tikai valodas mācīšanās tās klasiskajā jeb akadēmiskajā izpratnē. Tā bija iespēja, lai satiktos, iepazītos Rīgas un jūrmalciemu lībieši, izzinātu lībiešiem svarīgus kultūras un jaunbūvējamās neatkarīgās Latvijas politiskās un saimnieciskās dzīves jautājumus, saņemtu jaunāko lībiešu presi.

Rēķinoties ar manām zināšanām, metodiskām iespējām, mācību literatūras esamību 90. gadu vidū, klausītāju izglītību un vecuma gradāciju no padsmit gadiem līdz 70–80 gadiem, laikā no 1992. gada rudens līdz 1998. gada pavasarim, izmantojot dzimtās valodas pratēju piedalīšanos nodarbībās (Marta un Viktors Bertholdi, lai kontrolētu izrunu un intonāciju): tika lasīts, tulkots no lībiešu valodas latviski, rakstīti vingrinājumi, mācīti elementārākie sarunvalodas elementi. Lībiešu valoda fakultatīvi un pulciņa veidā 2–3 gadus tika mācīta arī Mazirbes sākumskolā un Kolkas pamatskolā.

Taču, nepastāvot reālām iespējām sarunāties un trūkstot motivācijai, proti, valodas nepieciešamībai praktiskām vajadzībām, jāsecina, ka patlaban ir sagatavota aptuveni desmit cilvēku grupa, kura var lasīt un saprast tekstus lībiešu valodā, taču nevar runāt. [..]

Kopš 1992. gada tiek rīkotas lībiešu bērnu un jauniešu nometnes. Sākumā tās sauca par “Čičorlinkist” (Mazputniņi) un vairāk bija domātas lībiskās pašapziņas atmodināšanai (vadītāja Helmi Stalte), vēlāk, nobriestot nepieciešamībai pievērsties nopietnām lībiešu kultūrvēstures un valodas mācībām, nometne ieguva nosaukumu “Piški tēḑ” (Mazā zvaigzne), to vadīja pedagoģijas zinātņu doktore Maija Valce, vēlāk – Zoja Sīle. Nometnes laikā lībiešu valodas mācīšanai tiek veltīts nozīmīgs laiks, tiek iesaistīti visi lībiešu valodas speciālisti. Tiek izmantotas dažādas valodas mācīšanas metodes – klasiskās, arī cauri dziesmai un folklorai, piedaloties lībiešu valodas zinātājiem Elfrīdai Žagarei, Paulīnei Kļaviņai, Valdai Šuvcānei.

Nometņu darbā izpaudusies arī Tērbatas (Tartu) universitātes docētāju un studentu nozīmīga līdzdalība. Ar lībiešu bērniem tikušies un strādājuši profesors Eduards Vēri, Tīts Reins Vītso, bakalaurs Valts Ernštreits, studenti Ērika Krautmane, Ulla Ernštreite. Pēdējos divos gados lībiešu valodas apguvē izmantojam Latvijas Universitātes somu–ugru studiju programmu vadītājas doktores Kersti Boiko, arī Tartu universitātes materiālus, tagad ar bērniem strādā ZP doktorante Renāte Blumberga.

Viens no bērnu nometņu principiem – uzaicināt par pedagogiem zinātniekus, speciālistus, kuru darbības izpētes lokā ir lībieši, to valoda, kultūra, vēsture. Tā par pedagogiem nometnē strādājuši akadēmiķi Saulvedis Cimermanis, Marta Rudzīte, Tenu Karma, vēsturnieces Irisa Priedīte, Valda Šuvcāne, dramaturgs Gunārs Priede, dzejnieks Uldis Krasts un socioloģe Māra Zirnīte.”

Lībiešu valodas zinātāji un kopēji valodas konferencē Mazirbē 1995. gadā: Paulīne Kļaviņa, profesors Eduards Vēri, Valda Šuvcāne, valodniece Kersti Boiko, profesors Tīts Reins Vītso un valodnieks Tenu Karma.
Edgara Sīļa foto (pārpublicēts no 1998. gada “Lībiešu gadagrāmatas”)

Kersti Boiko: “Kad tikko sāku mācīt lībiešu valodu, situācija bija briesmīga. Bija tikai pirmskara periodā izdotās lībiešu valodas lasāmgrāmatas, Pētera Damberga lasāmgrāmata, reliģiskie teksti. Turklāt nevienu no šiem izdevumiem nevarēja ņemt par pamatu mācībām, jo

jāsāk bija no nulles līmeņa jeb, precīzāk sakot, lībiešu valoda bija jāmāca kā svešvaloda. Talkā nāca igauņi, proti, profesors Vēri apņēmās palīdzēt un sūtīja lībiešu valodas mācīšanai paredzētu stundu konspektus, kuri man bija tikai jāpārtulko.

Mācot jebkuru valodu, ir jāsāk ar pašām vienkāršākajām lietām un arī teksti sākumā ir jāizdomā pašiem mācību līdzekļu sastādītājiem. Nevar ņemt gramatiski un vārdu krājuma ziņā grūtus tekstus. Vārdu krājums un gramatikas zināšanas ir jābūvē kā māja – lēnām un pamatīgi.

Pirmais profesora Vēri sastādītais tekstiņš sastāvēja no 11 īsiem teikumiem, gramatikā tika dota darbības vārdu vȱlda ‘būt’ un jellõ ‘dzīvot’ locīšana, lībiešu valodas alfabēts, kā arī pagarāks apraksts par to, kā lībiešu valodā izrunājami dažādi burti. Stundā bija iekļauti daži uzdevumi. Profesors Vēri bija iecerējis katras mācību stundas beigās dot īsu aprakstu par kādu lībiešu vēstures tēmu.

Sākums bija ļoti jauks, bet tas turpinājās diemžēl īsu brīdi, jo trešā stunda kavējās un nenāca. Līdz ar to man pašai nācās lielā ātrumā sagatavot trešo stundu. Tā bija mana pirmā skola mācību līdzekļu gatavošanā. Tapa pavisam desmit mācību stundas. Jau ceturtā stunda tika sagatavota pēc Paulīnes Kļaviņas stāstījuma. Tas bija tekstiņš par lībiešu sētu, kas turpinājās arī piektajā stundā. Sekoja teksti par Ziemassvētkiem, par apģērbu.

Kopumā pirmajā mācīšanas reizē sagatavoju aptuveni 30 lappušu garu mācību meteriālu, kas no mana pašreizējā mācīšanas pieredzes viedokļa vairs nav izmantojams, jo nav sagatavots tādā rakstībā, kāda tika pieņemta 1995. gada lībiešu literārās valodas konferencē. [..]

Valodai ir jābūt pietiekami izpētītai, lai to varētu labi mācīt. Latviešu valodā ir sešas deklinācijas un trīs konjugācijas, un tik un tā dažam labam ārzemniekam tā liekas grūta valoda. Lībiešu valodā ir 123 deklinēšanas tipi un 50 konjugēšanas tipi, turklāt nav pilnīgi izpētīts, kurā tipā katrs lībiešu valodas lokāmais vārds iekļaujas. [..] Līdz ar to gramatikas mācīšana bija diezgan aptuvena un, pats galvenais, būtiskā atšķirība starp lībiešu un latviešu valodu palika neiemācīta. [..]

Tagad es lībiešu valodu mācu daudz profesionālāk. Kad 1995. gadā sāku mācīt igauņu valodu Latvijas Universitātes Somugru studiju programmas studentiem, man vajadzēja atbildēt uz dažādiem jautājumiem par igauņu valodu, nācās iepazīties ar daudzām igauņu (un somu) valodas mācību grāmatām, lai izvēlētos labāko no tām mācību darbam. Tāpat man nācās izsijāt dažādus igauņu valodas uzdevumu krājumus, jo ar vingrinājumiem var vislabāk nostiprināt zināšanas ārkārtīgi sarežģītajā Baltijas jūras somu valodu morfoloģijā. Ļoti palīdzēja arī pieredze, ko guvu Stokholmas universitātē pie profesores Baibas Kangeres, gatavojot kontrastīvu pētījumu par latviešu un igauņu valodu. Profesore Baiba Kangere man iemācīja to, ka jebkuras valodas gramatiku ir rakstījuši parasti cilvēki – valodnieki un arī es varu būt starp tiem, kas iemēģina roku kādas valodas gramatikas veidošanā.

Valodniece un lībiešu valodas pasniedzēja Kersti Boiko

Tā nu 1996. gada vasarā, zinādama, ka rudenī jāsāk mācīt lībiešu valodu studentiem, es sāku gatavot jaunu mācību līdzekli. Līdz nometnes “Piški tēḑ” laikam biju sagatavojusi piecas mācību stundas, no kurām trīs liku lietā jau nometnē. Tā kā stundas izrādījās pietiekami labas, turpināju darbu, un rudens pusē tapa vēl divas mācību stundas, pavasara pusē sagatavoju vēl trīs, tātad kopā atkal bija iznākušas 10 mācību stundas.

Protams, tas bija tikai pirmais mācību grāmatas variants. To turpināju veidot un papildināt vēl 1997. gadā un arī šogad.

Ar ko jaunais mācību līdzeklis atšķiras no iepriekšējā, kas tapa 1989./1990. gadā? Pirmkārt, ar apjomu. Mācību līdzekļa pamatteksts ir 96 lappuses garš. Tam ir pievienoti trīs pielikumi: 1) Lībiešu – latviešu valodas vārdnīca ar aptuveni 800 vārdiem, kas doti mācību stundās; 2) lībiešu valodas deklinēšanas un konjugēšanas tipu rādītājs, ko ir sagatavojis profesors T. R. Vītso; 3) mācību stundu tekstu tulkojums un pareizās uzdevumu atbildes, ko sagatavojusi Ērika Krautmane. Šai lībiešu valodas mācību grāmatai ir aptuveni 140 lappuses. Otrajā posmā, mācot lībiešu valodu, man bija iespēja iesaistīt grāmatas tapšanā arī studentus – Ieva Grietēna sagatavoja semināra darbu par uzdevumiem lībiešu valodā, Eva Purēna savā semināra darbā papildināja tekstu vārdnīcas ar morfoloģiskajiem datiem.

Katrā ziņā gribu piebilst, ka lībiešu valodas mācību grāmatas veidošana nav vienkārši tikai mācību līdzekļa gatavošana, jo tas vienlaikus nozīmē arī nopietnu zinātnisko darbu valodniecībā.”

Lai gan kopš lasījumiem ir pagājis gadsimta ceturksnis, Līvu savienības 2000. gadā izdotā Kersti Boiko “Lībiešu valoda. Mazā mācību grāmata” joprojām ir vienīgā lībiešu valodas mācību grāmata latviski runājošajiem lībiešu pēctečiem.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”