Žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļas 2023. gada 1. numurā publicēts Dr. habil. geogr., LZA korespondētājlocekles Aijas Mellumas raksts “Par lībiešu krastu Kurzemē: atskats laikā”. Atgādinot, ka Latvijā 2023. gads ir iezīmēts kā lībiešu kultūras mantojuma gads, autore aicina atskatīties uz pagājušā gadsimta 80. gadu beigām, kad

“tika uzsvērts, ka Ziemeļkurzemes piekraste ir “pēdējā lībiešu apdzīvotā teritorija”, radot savu kontekstu, piešķirot dramatismu un palielinot topošo lēmumu politisko nozīmi. Tas bija laiks, kad ne tikai dabas pētniekiem un sargātājiem, bet visai sabiedrībai un politikas veidotājiem bija jātiek skaidrībā par piekrastes turpmāko attīstību un nozīmi Latvijai.

[..] lībiešu kopienas pārstāvju skatījums uz situāciju, arī izvirzītās konkrētās prasības sadūrās ar pastāvošo varas struktūru pārstāvju un jauno politiķu zināšanām, pieredzi un situācijas izpratni.”

Lūžņa 2014. gada pavasarī.
Renātes Blumbergas foto

Autore atceras, ka “jau pašā sākumā ieinteresētajā sabiedrībā iezīmējās divi skatījumi “lībiešu jautājuma” risināšanā. Proti, vispārējais, saistīts ar lībiešu tautības statusa leģitimizēšanu (tiesības būt atgūtās neatkarīgās valsts otrai, respektīvi, senajai, pamattautībai blakus latviešiem, lietot savu valodu, attīstīt savu kultūru u. c.), un teritoriālais — lībiešu lokalizācija Kurzemē un Vidzemē, saikne ar pašvaldībām, attīstības iespējas, nozīmīgu vietu aizsardzība. [..] 1991. gadā tika pieņemts LR likums “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kura 4. pants veltīts lībiešiem. Tajā teikts, ka valsts varas un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par “[..] lībiešu nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību”.

Redzams, ka uzsvērts ekonomiskais un sociālais skatījums, sasaiste ar teritoriju, tātad aspekts, kas realitātē bija un ir visai neskaidrs. Tomēr likuma teksts bija kā apsolījums, varbūt garantija, kas ilgstoši ietekmēja turpmākos procesus. Savā ziņā tas atkārtojas tagad. Runa ir par 2021. gada “Latviešu vēsturisko zemju likumu”, kura 4. panta (7) sadaļa arī veltīta lībiešiem un it kā aktualizē solījumu, tikai lietojot modernāku valodu salīdzinājumā ar 1991. gadu.”

Nākamajā raksta nodaļā Aija Melluma sniedz ieskatu piekrastes situācijā padomju varas gados un līdz 1991. gada 25. oktobrim, kad apstiprināts lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvõd rānda” (“Lībiešu krasts”) nolikums. Autore uzsver, ka ““Lībiešu krasts” bija duāls veidojums: kā plaša teritorija un kā institūcija”, turklāt “1991. gadā kopā ar toreizējo Valsts plāna komiteju un Finanšu ministriju tika izstrādāta vērienīga ilglaika mērķprogramma “Lībiešu krasts” (uz 10 gadiem 15 mlj. rubļu apmērā), paredzot ceļu būvi, meliorāciju, sakaru tīkla veidošanu, zvejniecības attīstību u. tml. [..]

Tomēr jau tolaik programmu vērtēja kā iluzoru, sociālistiskajai plānsaimniecībai raksturīgu, un tā vispār nemaz nesākās. Tomēr fakts, kā šī apsološā programma (it kā) bija un saucās tāpat kā izveidotā kultūrvēsturiskā teritorija, spēcīgi ietekmēja vispārējo gaisotni. No reālā “Lībiešu krasta” (direkcijas) jūrmalnieki turpmāk prasīja visu programmā solīto, bet praktiski neiespējamo.”

Autore atceras, ka “cilvēki pauda atšķirīgas prasības, pretējus viedokļus, vienlaikus noliedzot mēģinājumus atrisināt situāciju”, līdz 1998. gada nogalē Ministru kabinets pieņēma lēmumu izstrādāt valsts programmu lībiešu jautājumos un izveidoja darba grupu, kuras vadītājs bija 7. Saeimas deputāts Ilmārs Geige.

Valsts ilgtermiņa mērķprogramma “Lībieši Latvijā” ietvēra septiņas rīcības programmas: lībiešu kultūras mantojuma aizsardzība un izmantošana; lībiešu valoda; izglītība; zinātniskie pētījumi; mūsdienu kultūras procesi; sabiedriskās attiecības; “Lībiešu krasts” Ziemeļkurzemē, kā nākotnē risināms jautājums, ņemot vērā vietas nozīmi kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Programmai bija paskaidrojoši pielikumi, tostarp saglabājamo tautas celtniecības objektu saraksts, ko sastādīja akadēmiķis Saulvedis Cimermanis. A. Melluma uzskata, ka

“izstrādātā valsts mērķprogramma “Lībieši Latvijā” atspoguļoja sava laika uzkrāto zināšanu līmeni un priekšstatus par to, kā rīkoties turpmāk. Tā bija konceptuāla, aptveroša, vairāk jābūtiska, tolaik kā domātā ideālā programma ilgam laikam, tā balstījās gan zinātniskās atziņās (un lietotajā valodā), gan dzīves reālijās (ar to neprognozējamo iedabu). Iespējams, tas turpmāk ietekmēja attieksmi pret mērķprogrammu “Lībieši Latvijā” un veicināja tās vienkāršošanu (un atcelšanu),

jo valsts politikas līmenī patiesībā palika neizmantota. Turklāt, nostiprinoties ierēdniecības lomai, veidojās jauna plānošanas dokumentu izstrādāšanas prakse.”

Pateicoties dažādu apstākļu sakritībai, Ministru kabinets 2003. gada nogalē pieņēma rīkojumu, ar kuru “Lībiešu krasta” direkciju pievienoja Īpašu uzdevumu ministra sekretariātam sabiedrības integrācijas lietās, izveidojot lībiešu lietu nodaļu, kas turpmāk bija atbildīga par lībiešu programmas īstenošanu. Autore secina, ka

“MK rīkojums 2003. gadā ir vēsturisks dokuments. Proti, ar to zaudē spēku visi iepriekšējie tiesību akti, tostarp MP lēmums par “Lībiešu krasta” jeb “Līvõd rānda” izveidošanu 1991. gadā. Tātad tas beidz pastāvēt kā aizsargājama teritorija un kā institūcija. Saglabājas tikai vārdi “Lībiešu krasts” kā vēstures zīme, kas tagad nodrošina interesi, atpazīstamību un pievilcību, veicinot tūrisma attīstību.

2007. gadā Īpašo uzdevumu ministra sekretariātā sabiedrības integrācijas lietās kā “jaunās politikas iniciatīva” izstrādāta jauna programma “Lībieši Latvijā. 2008–2012”, kurā akcentēti šādi mērķi: saglabāt un kopt lībiešu valodu, nostiprināt lībiešu kopienu, tostarp pašpārvaldi, un nodrošināt kultūras mantojuma saglabāšanu. Pēc jaunās programmas apstiprināšanas 2008. gadā zaudē spēku 1999. gadā izstrādātā un akceptētā ilgtermiņa mērķprogramma “Lībieši Latvijā”. Var teikt, ka valsts institūcijās beidzies (nosacīti) kopš 1990. gada pieņemto lēmumu izsijāšanas laiks.”

Autore tomēr secina, ka “Lībiešu krasta” izveidošanai bijusi pozitīvā nozīme: “Tolaik aktivizējās ne tikai rosība pašā Piekrastē, bet arī lībiešu kopienā, citās vietās Latvijā, pievēršot uzmanību kultūras mantojuma apzināšanai, zinātniskiem pētījumiem, radot jaunas, paliekošas vērtības. Var teikt, ka notika lībiešu manifestēšanās, sava veida nošķīruma pamatošana (piemēram, kā atšķirt lībieti no ne-lībieša), balstoties vēstures izpētē. Turklāt bija nosaukta un Latvijas kartē iezīmēta vieta (ja arī pašreiz juridiski neesoša), kur pulcēties lībiešiem svētku reizēs, dzirdēt savu valodu. Bija iegūta jauna pieredze. Plašāku vērtējumu varētu gaidīt valsts politikas līmenī. Tomēr jāatzīst (N. B. — tas ir mans personiskais viedoklis — A. M.), ka

kļūme bija “lībiešu jautājuma” sasaiste ar 90. gadu otrajā pusē aktualizēto sabiedrības integrācijas programmu, uztverot lībiešus kā mazākumtautību, nevis kā senu pamattautību.”

Raksta noslēgumā autore analizē jauno lībiešu politiku, kas iezīmējas kopš 2012. gada, kad “lībiešu jautājums” nonāk Kultūras ministrijas pārziņā: “Varam teikt, ka LR simtgades svinību gaisotnē 21. gadsimtā notikusi lībiešu jaunatklāšana, klātesamības apzināšanās un atzīšana. Par to liecina “lībiešu tradicionālās kultūras” ierakstīšana Latvijas kultūras kanonā un “lībiešu kultūrtelpas” — Latvijas nemateriālā mantojuma nacionālajā sarakstā, saistot to ar Ziemeļkurzemi. Tomēr mēs jau zinām, ka ierakstīšana prestižajos sarakstos pati par sevi neko neatrisina: tie ir svētki, tikai sākums, kas prasa turpinājumu, rūpes un darbu ikdienā.

Aktualizējas jautājums, proti, kā šodien vērtēt vairāk nekā pirms 30 gadiem izveidotā “Lībiešu krasta” (kopš 2003. gada juridiski neesošā) kā “kultūrvēsturiskas teritorijas” nozīmi lībiešu mantojuma saglabāšanā kopumā. Vai un kā tas saskaņojas ar jaunveidojamo “lībiešu kultūrtelpu” koncepciju.

Jaunākie pētījumi rāda, ka “lībiešu krasts” laika gaitā ieguvis jaunu, simbolisku nozīmi — kā nosacīta telpa, areāls, kā vienotājs, kā vieta, kur uzturēt lībiešu (varbūt konkrētās vietas kontekstā — “jūrmalnieku”?) mantojuma meklētās (atrastās) izpausmes mūsdienu kultūrainavā. 2018. gadā Latvijas Universitātē izveidots “Lībiešu institūts” kā zinātniska un pētnieciska institūcija [..]. Gribas domāt, ka notikušais arī saistāms ar mantojuma paradigmu, tās īstenošanu valsts politikas līmenī. Atšķirībā no nemateriālā mantojuma, kas nepieprasa autentiskuma apliecināšanu, pētnieciskā institūta darbībai izvirza citas prasības, tai jābūt profesionālai, jānodrošina pēctecīgums. Kā tāda tā ir laikietilpīga, resursu ietilpīga (speciālisti, līdzekļi, kontakti). Turklāt jārēķinās ar lībiešu vēsturiskā mantojuma trauslumu, teritoriālo izkliedi un to, ka jārīkojas ātri un mērķtiecīgi, lai to nezaudētu (to teica jau pirms desmitiem gadu). Joprojām sabiedrībā aktuāls ir “glābšanas” motīvs, kas ieskanas, meklējot atbildi uz jautājumiem: kas un kur darāms, kāpēc un kā? Jau iepriekš rakstīts, ka viens no ceļiem ir izanalizēt iegūto pieredzi, īpaši neatbilstību vai kļūdu rašanās cēlonību aizvadītajos gados, nepieļaujot to atkārtošanos.”

Visu rakstu lasīt šeit.