22. augustā ar Somijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Tapio Luomas (Tapio Luoma) svētību Rīgā ieradās prāvests Juka Tupurainens (Jukka Tuppurainen), lai Lībiešu kultūras centram nodotu tos pēdējos Jaunās derības eksemplārus lībiešu valodā, kas vēl glabājās izdevēja noliktavā Lapua pilsētā Somijā. Jaunās derības tulkošanas lībiešu valodā rosinātājs un izdevējs bija Modinātājbiedrība (Herättäjä-Yhdistys). Tā ir 1912. gadā dibināta organizācija, kas rūpējas par modināto reliģiskajai kustībai piederīgajiem – organizē koncertus un pasākumus, strādā ar jaunatni, izdod grāmatas u. c. Viens no darbības virzieniem ir arī radu tautas. Latvijā līdzīgas ievirzes reliģiska kustība ir hernhūtiešu brāļu draudze, kas 18. gadsimtā Vidzemē ienāca no Vācijas, bet Somijā modināto kustība ienāca tajā pašā gadsimtā no Vācijas caur Zviedriju. Mūsdienās tā darbojas Somijas evaņģēliski luteriskās baznīcas sastāvā.

Prāvests Juka Tupurainens (pa kreisi) un Somijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Tapio Luoma ar lībiešu Jauno derību.
Foto no Jukas Tupurainena albuma

Kā pastāstīja prāvests Tupurainens, viņš ir uzaudzis novadā, kur atrados modināto kustības centrs, un viņš jau kā puika ir zinājis, ka kustības galvenajā mītnē Lapuā glabājas Jaunās derības lībiešu valodā, kuras Otrā pasaules kara dēļ neizdevās nogādāt lībiešiem. Daļa metiena līdz Latvijai un lībiešiem pa dažādiem ceļiem laika gaitā nonāca, tomēr ne pilnībā. Kad pirms kāda laika galvenā mītne tika pārdota, radās jautājums, ko darīt ar pēdējiem eksemplāriem, jo jaunajā, krietni mazākajā mītnē nebija vietas glabāšanai. Tā kā igauņu un krievu valodu protošais prāvests 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā bija strādājis baznīcas radu tautu palīdzības projektos, biedrības pārstāvji sazinājās ar viņu. Savukārt viņš atcerējās savu seno studiju biedru Helsinku Universitātē un kādreizējo Starptautiskās lībiešu draugu biedrības valdes locekli Tapio Mekeleinenu (Tapio Mäkeläinen), ar kura starpniecību Jaunās derības dāvanā saņēma Lībiešu kultūras centrs.

Helsinku Universitātes studiju biedri Juka Tupurainens un Tapio Mekeleinens ar dāvinājumu lībiešiem 22. augustā Rīgā.
Renātes Blumbergas foto

Tā kā dāvinājums ir neliels – divdesmit pilnie 1942. gada Jaunās derības izdevumi un divi nepilnie 1937. gada izdevumi (evaņģēliji un apustuļu darbi) –, daļa grāmatu tiks dāvinātas Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un tām Kurzemes lībiešu novada bibliotēkām, kuru fondos lībiešu Jaunās derības vēl nav. Tāpat daļa tiks nodota Līvu savienībai kā dāvana tās simtgadē.

Kā tapa Jaunā derība lībiešu valodā

Lībiešu Jaunās derības projekts sākās 1930. gada vasarā, kad Modinātājbiedrības pārstāvji Mati Pesonens (Matti Pesonen) un Arvi Malmivāra (Arvi Malmivaara) apmeklēja Latviju, lai noskaidrotu lībiešu kristīgās vajadzības. Šī biedrība 1930. gados arī nodrošināja somu mācītāja Helles Kalervo Ervie (Helle Kalervo Erviö) darbību lībiešu ciemos. Viņš, cik zināms, ir vienīgais, kurš lībiešiem sludināja viņu dzimtajā valodā. Pēc brauciena M. Pesonens pieņēma lēmumu, ka lībiešiem ir nepieciešama Bībele vai vismaz Jaunā derība un garīgo dziesmu grāmata. Par Jaunās derības tulkotāju izraudzījās mazirbnieku Kārli Stalti, bet tulkojumu galvenokārt rediģēja somu filologs Veine Kirele (Väinö Kyrölä), piepalīdzot Helsinku Universitātes profesoram Lauri Ketunenam (Lauri Kettunen) un uzklausot arī mācītāja H. K. Ervies un Helsinku Universitātes teoloģijas studenta košradznieka Edgara Volganska (vēlāk – Vālgamā) ierosinājumus.

Jaunās derības tulkotājs Kārlis Stalte (pa kreisi) ar Mati Pesonenu lībiešu jūrmalā 1930. gadā.
Foto no Renātes Blumbergas vākuma

M. Pesonens domāja, ka Jaunās derības tulkojumu un izdošanu varētu nodrošināt Britu un ārzemju Bībeles biedrība, tomēr tā 1931. gada aprīlī atteica, jo uzskatīja, ka lībiešu skaits ir pārāk neliels un ka viņi visi prot latviešu valodu, kurā Jaunā derība jau ir pieejama. Tad Modinātājbiedrība nolēma šo projektu īstenot pati, nepieciešamo finansējumu vācot kolektēs. Tā nu K. Stalte ķērās pie darba. Viņš sāka ar Jāņa evaņģēlija tulkošanu, un 1932. gada jūnijā tā tulkojums bija gatavs. Kad 1934. gada janvāra un februāra mijā mācītājs Ervie apmeklēja lībiešu ciemus, Kārlis Stalte jau strādāja pie pēdējās Jaunās derības grāmatas – Jāņa atklāsmes grāmatas. Šajā gadā tulkojums tika arī pabeigts un sākās tā rediģēšana. Pa to laiku izdevējs arī bija sapratis, ka visai Jaunās derības nodrukāšanai līdzekļu nepietiks un tā būs jādrukā pa daļām – vispirms nepilnais izdevums ar evaņģēlijiem un apustuļu darbiem un vēlāk, ja izdosies savākt naudu, piedrukās klāt trūkstošo.

1936. gada sākumā V. Kirele situāciju ar Jaunās derības tulkojumu raksturoja šādi:

“Esmu izlasījis lībiešu Jaunās derības korektūras, esmu izskatījis tās arī kopā ar stud. Vālgamā. Vālgamā nav pilnīgi apmierināts ar Staltes tulkojumu un uzskata, ka nākamvasar lībiešu jūrmalā vajadzētu apspriesties ar Stalti par daudziem labojumiem. Es, protams, nevaru piekrist visiem viņa ierosinājumiem.

Ir dabiski, ka nākamais lībiešu mācītājs gribētu tulkojumu tādu, kāds tas, viņaprāt, izskatītos vislabāk. Māc. Ervie un es vismaz lielās līnijās esam apmierināti ar tulkojumu. Var jau būt tādēļ, ka esam somi, mums tulkojums šķiet visai saprotams un skaidrs, bet Vālgamā par daudzām vietām apgalvo, ka lībiešiem tās būs grūti saprast. Ja būs jāķeras pie pamatīgas pārstrādāšanas, tad iespieddarbi pārcelsies uz rudeni un darbs būs gatavs nākamruden vai nākamziem.”

1936. gada vasarā, kad V. Kirele kā L. Ketunena palīgs pie lībiešu–vācu vārdnīcas atkal bija jūrmalā, viņš kopā ar Stalti pārskatīja daļu korektūras (visam nebija laika) un izrunāja svarīgākos ar tulkojumu saistītos jautājumus. 1936. gada septembra beigās tipogrāfijā jau bija nodotas gatavās evaņģēliju un apustuļu darbu korektūras un dots rīkojums tās aplauzt. Sākumā bija nodoms grāmatu iespiest Tartu “Postimees” tipogrāfijā, tomēr beigās līgumu noslēdza ar Somu literatūras biedrības apgādu Helsinkos, jo tas piedāvāja viszemāko cenu. Pēc V. Kireles, H. K. Ervies un Modinātājbiedrības ierosinājuma Mati Pesonens uzrakstīja izdevuma priekšvārdu, kurā īsi izstāstīja tulkojuma tapšanas gaitu. Tas datēts ar 1936. gada 19. oktobri un publicēts somu un lībiešu valodā.

Kārļa Staltes mājas Ķesteri Mazirbē, kur tapa Jaunās derības tulkojums. 1930. gads.
Foto no Renātes Blumbergas vākuma

1937. gada martā nodrukāja Jaunās derības pirmo daļu – evaņģēlijus un apustuļu darbus. Tās metiens bija 1500 eksemplāru, no kuriem iesēja 500, bet pārējie palika noliktavā, gaidot, kad nodrukās otro daļu. 1937. gada 21. martā izdevuma redaktors V. Kirele par to paziņoja vēstulē Mati Pesonenam:

“Lībiešu Jaunā derība tagad beidzot – bez īpašas aizkavēšanās – ir pavirzījusies tik tālu, ka 1500 gab. ir nodrukāti. Bet tā kā apgāds nav varējis sazināties ar Jums, no manis tika lūgtas ziņas, kādu veidot ārējo izskatu. Lūdzu salīmēt 500 gab. Un tiem izvēlēties stiprus, elegantus papīra vākus (tātad ne cieto papi). Uz vāka būs tas pats teksts, kas uz titullapas. Atlikušie 1000 eks. paliek noliktavā tādi, kā ir. Cerams, ka neesmu izdarījis muļķības.”

Pēc Modinātājbiedrības datiem, no iesietajām grāmatām līdz 1942. gadam bija izdevies izplatīt ne vairāk par pusi.

Pēc pirmās daļas nodrukāšanas darbs pie tulkojuma rediģēšanas palēnām apsīka. Tas atsākās tikai 1941. gadā, kad M. Pesonens nolēma beidzot iesākto novest līdz galam. Modinātājbiedrība viņa ieceri neatbalstīja, uzskatot, ka šim nolūkam nav līdzekļu. Biedrība tomēr atļāva viņam ar tās izdevuma “Hengellinen Kuukauslehti” (Garīgais Mēnešraksts) starpniecību vākt ziedojumus un izlietot to naudu, kas vēl nebija iztērēta pirmās daļas izdošanai. M. Pesonens 1941. gada aprīlī lūdza naudu arī Somiskuma savienībai un Somugru kultūras komitejai, kuras agrākos gados bija atbalstījušas dažādus lībiešu pasākumus. Izvēloties lētāko iesējumu, M. Pesonenam bija nepieciešamas vēl 38 104 markas, jo no iepriekš neiztērētā bija palikušas tikai 8152 markas. Tomēr kara dēļ arī šīm organizācijām bija finansiālas problēmas un vismaz no Somiskuma savienības viņš saņēma atteikumu. Šī organizācija gan atbalstīja M. Pesonena nākamo lūgumu 1942. gada decembrī un piešķīra 5300 marku rēķinu nomaksāšanai.

Jaunās derības – 1937. gada nepilnais izdevums, 1942. gada izdevums ar cietajiem vākiem un 1942. gada izdevums ar mīkstajiem vākiem.
Renātes Blumbergas foto

Viņš no savas ieceres tomēr neatkāpās, un 1942. gada novembrī Jaunās derības otro daļu nodrukāja tūkstoš eksemplāru lielā metienā, lai gan Modinātājbiedrība viņu lūdza apmierināties ar pieciem simtiem. Grāmatas iesiešana turpinājās vēl 1944. gada martā, kad arī tika nomaksāti pēdējie rēķini. Lībiešu Jaunās derības pieci simti nepilnā izdevuma eksemplāru un tūkstotis pilnā izdevuma eksemplāru nebūtu iznākuši bez daudzu tūkstošu Somijas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudžu locekļu ziedojumiem.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.