Izdevniecība “Latvijas mediji” laidusi klajā radio un televīzijas diktores, žurnālistes Antas Rugātes grāmatu “Mūsu Gerda”, kam dots apakšvirsraksts: “Dokumentāls stāsts par lībisko sakņu latvieti, ārsti un 20. gadsimta personību televīzijā Gerdu Sinkēviču (Grīvu – Kriķi – Riekstiņu).” Priekšvārdā autore raksta:

“Vēstījums par Gerdu ir notikumu savijumos ap spožu un starojošu sievieti. Garāki un īsāki, košāki un mēļāki, ticami un neticami, ikdienišķi un pārlaicīgi, mirdzoša prieka un izmisuma sāpju pilni dzīves mirkļu savijumi. Dzīvju, likteņu un attiecību savijumi.”

Grāmatā ir daudz lībiskā, tāpēc arī pamattekstam dots lībiskais nosaukums “Kubkīerõd” (Savijumi) un tāpēc priekšvārdā autore iekļāvusi īpašas pateicības: “Par Gerdas lībisko sakņu liecībām pazemīga pateicība lībiešu dzīves pētniekiem un dokumentētājiem – Zojai Sīlei, viņas vīram Edgaram Sīlim (1949–2017) un Baibai Šuvcānei par viņas mammas, lībiešu kultūras un sabiedriskās darbinieces Valdas Marijas Šuvcānes (1923–2007) aprakstiem par ļaudīm un dzīvi Lībiešu krastā pie Baltijas jūras.”

“Mūsu Gerdas” ceļavārdos valodnieks un diplomāts Alberts Sarkanis raksta: “Grāmata tapusi ilgā laikā, patiesās rūpēs, dziļā pietātē pret aprakstāmo personību un ar dziļu laikmeta izpratni. Gerda Riekstiņa-Sinkēviča (pirms tam Grīva un Kriķe) bija tālrādes šarmantā seja. Mūsu Latvijas seja vēl atkarības laikā. Apzināti neapzināti viņa nesa Latvijas vārdu ar kopti skaidro un brīnīgi skaisto latviešu valodu, ar savu stāju. Gerdas labvēlīgais skatiens un dzidrā balss uzmundrināja.

Kā suģestējoša bērnības zvaigzne viņa staro līdz šodienai – silta kā mātes pieskāriens. Dokumentālais stāsts izgaismo stipra cilvēka misiju likteņa atvēlētajā laikā un gaitās.”

Gundega Blumberga uz grāmatas aizmugurējā vāka secinājusi: “Antas Rugātes rakstījums izgaismo ļoti lībisku raksturu. Tādu es atceros Gerdu Sinkēviču – nešpetnu, kas pēc vārda kabatā nemeklēs, ja, viņasprāt, nodarīta kāda netaisnība, un vienlaikus ļoti sirsnīgu, ja vajadzīga palīdzīga roka.

Gerda, pašas vārdiem izsakoties, nav nekāda ķenķera-ļemķera, bet cilvēks, kam ir gan savs es, gan savs mugurkauls un pašcieņa. Lībiskā žurmes špuhtele grāmatas lappusēs atklājas spilgti un pārliecinoši.”

Anta Rugāte bija iecerējusi, ka grāmata par viņas ilggadējo kolēģi Gerdu Sinkēviču varētu iznākt ap Lībiešu svētku laiku, jo Gerda ir dzimusi 7. augustā un šogad apritēja viņas deviņdesmitā dzimšanas diena. Gerda bija Latvijā pazīstama ārste un televīzijas diktore, kas vairāk nekā trīsdesmit piecu gadu laikā bija kļuvusi par savējo ik ģimenē, vēstīdama par dienas jaunumiem no televizora ekrāna. Bet Gerda vienlaikus bija arī lībiešu patriote, kas neslēpa savu izcelsmi. Viņa neietērpa to skaļos vārdos, bet, vadīdama Rīgas grupu, atkal un atkal uzsvēra, ka svarīgākās ir rūpes par vecajiem cilvēkiem, par aizejošajiem lībiešiem. Turklāt ne tikai runāja par to, bet arī palīdzēja praktiski. Varbūt tāpēc, ka zināja, cik smagi dzīve spēj sist un cik svarīgs ir atbalsts grūtā brīdī.

Anta Rugāte bija ļāvusi ar dažiem grāmatas “Mūsu Gerda” fragmentiem iepazīstināt arī 2023. gada “Lībiešu gadagrāmatas” lasītājus. Pārpublicējam dažas epizodes, kas attiecas uz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem.

Gerda Lielirbē 1948. gadā.
Foto no Ainas Bernānes vākuma

***

Daudzi no mums tajos gados bijām naivi gan par Lībiešu krasta atjaunošanu un atbrīvošanu no okupācijas armijas atstātajām paliekām un zemes pamestības, gan par Latgales trumiem (traumām) un turot rūpi par visas Latvijas valsts atjaunošanu. Arī Gerda domāja, ka pietiek gribēt atdzimt un viss notiks. Realitāte izrādījās daudz skarbāka. Avīzē “Vakara Ziņas” 1996. gada 5. jūlijā Andas Leiškalnes publikācijā par humānās palīdzības sūtījumiem, kas tolaik aizvien pienāca arī Līvu savienības Rīgas nodaļā, intervējot grupas vadītāju Gerdu Sinkēviču, rakstam dots virsraksts “Amerikāņu mormoņi Latvijas nabagiem palīdz ar netīrām apakšbiksēm”. Nešaubos ne mirkli, ka tā to raksturoja Gerda. Foto, kurā viņa kā allaž ir smaidoša, ar lūpu kaktiņiem uz augšu, nezaudējot pašcieņu, bet ar tiešu ironiju, to izteiksmīgi apliecina.

Nepiepildītos sapņus un ieceres atdzimšanai daudzkārt atcerējies valsts īpaši aizsargājamās teritorijas “Lībiešu krasts” toreizējais direktors Edgars Sīlis:

“Visādos savstarpējos cīkstiņos par īstāko un pareizāko lībieti, kā saka, viens otru ēda bez sāls! Un tad vēl izmanīgo ļaužu bezkaunīgie izlēcieni līvu īpašumu privatizācijā Mazirbē. Juku laiki.”

Deviņdesmitajos gados Gerda bija Rīgas domes deputāte, daudzas durvis viņai bija atvērtas, un viņa prata gan izteikt vajadzību, gan to pamatot, kas ne katram ir dots. Jā, Gerda padomju laikā bija kompartijas biedre, taču viņai to neviens nepārmeta, un arī šīs partijas ietekme ar jaunajām vēsmām bija aizpūsta nebūtībā. E. Sīlis īpaši uzsvēra to, ka Gerdai partija bija formalitāte, nevis pārliecība, piebilstot, ka arī I. Ziedonis, O. Vācietis un daudzas izcilības bija kompartijas biedri. [..] Gerda, būdama biedrības sastāvā, daudz ko panāca lībiešu labā savas atpazīstamības dēļ. Taču, kā jau arī citviet tajos gados, tik un tā uzduļķojās skaudība, nenovīdība un nespēja sadarboties, kas gandēja savstarpējās attiecības arī lībiešu kopībā. Gerdu burtiski tracināja visapkārt klīstošā savtība, pārvelkot daudz kam bezcerības plīvuru. Viņa sāka zaudēt ticību, spēku un veselību.

Gerdas lībiešu vecvectēvs Uldriks Baruks Galnieks.
Foto no Baibas Šuvcānes vākuma

Kas padara cilvēka dzīvi dzīvošanas vērtu un kā apstākļi ietekmē cilvēka morāles vērtības? Līdz šim esmu sapratusi, ka dzīvē ir tikai divi virzieni – traukties vai baudīt, precīzāk būtu teikt, – piedzīvot, lai garīgā dzīve nekļūtu šļaugana. Tā ir tikai cilvēka privilēģija dzīvot, mācot sevi darīt un darīt labāk. Svētlaimīgā nezināšana nepieder Gerdai. Ir saglabājusies klade, kurā sešdesmitgadīgās Gerdas 1993./94. gada piezīmēs var izsekot, iespējams, kādos kursos, kā patiesu piedzīvojumu viņas lībiešu valodas apguves aizrautību. Alfabēts, skaņu izruna, gramatika, leksika, ļoti sarežģītā lībiešu valodas darbības vārdu locīšana un idiomas: “Pidā sū vāldiņ, laz kärmi tulgõ sizzõl! – Turi muti vaļā, lai mušas tiek iekšā! Tšabān tšabā rok! – Pamuļķim pamuļķa valoda! Mis sa pīlõd neiku pūkabāl? – Ko tu stāvi kā kokgabals? Alā pūgõ põrmõ siļmiz! – Nepūt miglu acīs!”

Atceros, kā televīzijas studijā, ja kāds sāka kādu aprunāt Gerdas klātbūtnē, viņa to pārtrauca: “Šālē dillēs!” Tā izpaudās viņas domāšana, jo nejuta ne mazāko iecietību pret skaudības provocētām provinciālām nejaucībām. Tā viņa prasmīgi latviskajā runā ievija Sarkanajā grāmatā ierakstīto lībiskās valodas niansi, kas bija viņas pamatinstinktos. Es pat pieļauju, ka gan jau Gerda kādu vārdu lībiski atcerējās no bērnības un zināja visu dzīvi, tikai apkārtējie to nemanīja. Viņa to neafišēja. [..]

Gerda Sinkēviča (no kreisās) ar lībietēm Paulīni Kļaviņu, Margitu Kalniņu un Astru Antmani 1990. gadu beigās.
Dagmāras Ziemeles foto

1995. gada 7. augustā Gerda savā dzimšanas dienā bija Mazirbē, uz skatuves, vadīja lībiešu saietu. “Desmit cilvēku tauta svin svētkus” – simboliski, varbūt nedaudz ironiski, varbūt ar skumju noskaņu, taču trāpīgi par to rakstīja “Vakara Ziņas”. 1993. gada laikrakstā “Diena” publicēts Līvu savienības Rīgas nodaļas vadītājas Gerdas Sinkēvičas raksts “Mazirbes baznīca atguvusi altāra gleznu”: “Irbes draudzes baznīca pirmāk atradusies Sīkragā, apmēram 7 km uz dienvidiem no tagadējās vietas Mazirbes (Maģieres, Maģirves) ciemā. Mazirbe ir Līvu centrs. 1862. gadā draudzē pārsvarā ir līvi. Somu mācītājs Ervio, sākot ar 1931. gadu, dažas reizes gadā vadījis dievkalpojumus līvu valodā. Mazirbē baznīcu cēla divas reizes: 1766. gadā un 1866. gadā. Iesvētīšana notikusi 1868. gada otrās adventes svētdienā. Šie dati rodami E. Ķiploka grāmatā “Dzimtenes draudzes un baznīcas”, kas izdota 1987. gadā Amerikā. Zīmīgi, ka šogad, arī otrajā adventes svētdienā, atzīmējot Mazirbes baznīcas 125. gadadienu, savā vietā atgriežas altāra glezna.”

Raksts nav liels, Gerda tajā intervē gleznas autori mākslinieci Guntu Liepiņu. Altārgleznas nosaukums ir “Kristus un svētais Pēteris uz jūras”. Gerdas jautājums: “Vai altārglezna ir pasūtījuma vai iedvesmas darbs?”

G. Liepiņa-Grīva: “Reizē jā un nē, jo tā tapa pēc manas iniciatīvas, es pati uzprasījos. Pasūtījuma darbs tā ir tāpēc, ka Dundagas pagasts atvēlēja 100 latus, lai glezna būtu tehniski realizējama.”

Gleznojums ir uz apses dēļiem, kas zāģēti turpat Kurzemē. Altārgleznas būtība ir nevis glezna, bet gan tas, kas aiz tās. Un tas ir Mērķis – vest cilvēkus tālāk! Vai un kā tas ar mums notiek? Kolektīvā atmiņa, tautas kultūras atmiņa pēc ilgstošas dzīves ar pāridarītājiem, ar svešu un ļaunu režīmu un meli par pagātni. Kā ejam tālāk? Mācītājs Ilmārs Barons šajā Gerdas veidotajā publikācijā piebilst, ka “1964. gadā baznīcu draudzei atsavināja, un dievnams piedzīvoja pamestību un demolēšanu. Trešā Atmoda atnesa Mazirbes baznīcas atjaunotni. Un nu beidzot gaišā linu audekla ar krustu centrā vietā 5. decembrī Viesturs Pirro iesvētīja jauno altāra gleznu.” Glezna ir kā simbolisks ziedojums uz lībiešu tautas altāra.

1999. gada Latvijas iedzīvotāju tautskaitē, lībiešu tautības personu sarakstā Gerda Sinkēviča sevi reģistrēja kā lībieti un beidzot saņēma pasi ar ierakstu tautības ailē – lībiete.

Par grāmatu arī šeit.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.