Nupat 10. septembrī dzimšanas diena bija lielajam lībiešu valodas pētniekam Lauri Ketunenam. Mācoties lībiešu valodu un pastāvīgi meklējot, kur un kā papildināt vārdu krājumu, mans neizsmeļamais avots ir 1938. gadā Helsinkos iznākusī vārdnīca “Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung von Lauri Kettunen”. Šo grāmatu man dāvināja cits lībiešu valodas pētnieks – profesors Sepo Suhonens, kad Helsinkos viņu apciemoju universitātē, lai pasniegtu ielūgumu uz pirmajiem Lībiešu svētkiem 1989. gadā.

Lībiešu valodas zinātāji Tīts Reins Vītso (no kreisās), Sepo Suhonens un Veine Kirele 1989. gadā.
Mauno Koski foto no Zojas Sīles albuma

Vārdnīcā  lībiešu vārdu nozīmes skaidrojumos ir atrodami arī kultūrvēsturiski, folkloras un etnogrāfijas materiāli. Pie vārda ’daņtš’ lasāmi šādi lībiešu danču nosaukumi: salāndõb-kadriļ, ekusē, valts-anglõz, šotiņ, mazurka, šlēpõr. Danci ar nosaukumu Šotiņ jeb šotiš Dzintars Kļaviņš vēlāk iekļāva uzvedumā ”Lībiešu kāzu spēle XIX gs.”, kas vēl arvien ir Rīgas lībiešu ansambļa “Līvlist” un Kolkas “Laula” repertuārā.

1950. gados Dzintars Kļaviņš kopā ar horeogrāfu un baletdejotāju Alfrēdu Rūju (1923–2002), kuram šogad aprit simt gadu, veidojot programmu Lībiešu-ventiņu ansamblim, nolēma meklēt, vai lībiešu jūrmalas ciemos ir vēl kas atrodams no senajiem dančiem un rotaļām. Brošūrā “Vāksim sava rajona etnogrāfiskos deju materiālus” A. Rūja stāsta:

”Programmas sagatavošana prasīja daudz pašaizliedzīga darba kā no kolektīva dalībniekiem, tā vadītājiem un visiem pārējiem, kas tika iesaistīti koncerta sagatavošanā. Palīdzīgu roku sniedza gan vietējās literārās apvienības dalībnieki, gan mūzikas skolas pedagogi un audzēkņi, gan vēl daudzi citi.”

Tika iesaistīti arī paši lībieši. Ventspils muzeja direktors Andrejs Šulcs vērsās pie kādreizējā lībiešu valodas skolotāja un Līvu savienības vadītāja Mārtiņa Lepstes, kurš, būdams jau 74 gadus vecs, vēl strādāja muzejā par zinātnisko līdzstrādnieku lībiešu jautājumos. Lepste izānd tad arī apņēmies apciemot “visus mūsu republikas jūrmalas rajonos dzīvojošos lībiešus”.

Pēc deviņām dienām viņš atgriezies Ventspilī ar ziņām, ka Kolkā zinot Sūrkadriļ un Vanā valts, Lūžņā – Motled (rakstīts – Mötled). Brauciena laikā tapis zināms par muzikantu Frici Bīleskalnu, kas jaunību pavadījis Mazirbē, spēlējis kāzās un godos. Ventspils mūzikas skolas audzēknim Kārlim Tennem tika uzdevums pierakstīt no viņa lībiešu danču melodijas. 72 gadus vecais Bīleskalns kautrējies, tomēr vēlāk arī ierādījis kādus danču soļus un gājienus, jo jaunībā esot bijis arī liels dejotājs. No šī vīra uzzināts par Sārabumbal, kā arī vienu no Vanā valts variantiem, par kuru Bīleskalna izānd teicis, ka to ieguvis pie Roņu salas lībiešiem (? – Z. S.), kad tur ciemojies. Bez tam no viņa pierakstīta arī Salāndõb daņtš (kadriļ), ko vārdnīcā piemin L. Ketunens. Arī šo danci izmantoja Dzintars Kļaviņš uzvedumā ”Ziemas laiku meti” – nu jau Rīgā ar “Līvlist”.

Ansamblis “Līvlist” dejo lībiešu kāzu uzvedumā 1979. gadā Brīvdabas muzejā.
Foto no Zojas Sīles albuma

Alfrēds Rūja nolēma doties pie Kolkas lībiešiem, pirms tam sazinoties ar Melāniju Veidi, lai saaicina visus lībiešus. Braucienā piedalījās arī K. Tenne un M. Lepste, kurš bija kļuvis par aktīvu palīgu. Kolkas lībieši, kuri sanāca Melānijas mājās, bijuši 50 līdz 80 gadu veci. Pēc sākotnējās neveiklības un sapazīšanās visi tomēr stājušies rindā un rādījuši, ko māk. A. Rūja atcerējās:

”Jo vairāk dejojām, jo draudzīgāki kļuvām. Atpūtas brīžos pierakstīju deju gājienus, bet Tenne, interesēdamies par senajām lībiešu dziesmām, lūdza ko padziedāt, un vecie lībieši labprāt dziedāja.”

Kolkā tika pierakstīti Sūr kadriļ un Vanā valts Kolkas varianti. Kolcenieki stāstījuši, ka senie danči ilguši stundām, tos dejojuši ar vairākām tūrēm: ežmi tūr, tuoi tūr … lopāndõks tūr. Visbiežāk dejojuši kāzās. F. Bīleskalns stāstījis, ka vārgākie dejotāji nolikuši aizmugurē krēslus, lai laikā, kamēr citi pa kārtai izdejo tūres, varētu atpūsties.

Braucienam bija arī vēl tāda nozīme, ka tika modināta lībiešu interese par pašdarbību un 1955. gada decembrī tikko dibinātais Kolkas lībiešu koris uzstājās Kolkas zivju kombināta jaunajā klubā arī ar lībiešu dziesmām. Bet Alfrēds Rūja republikāniskajā strādnieku un kalpotāju mākslinieciskās pašdarbības skatē 1956. gada janvārī ar savu kolektīvu varēja demonstrēt lībiešu dančus Sārabumbal un Vanā valts, kā arī Ventiņu deju, bet tas jau ir cits stāsts.

“Līvlist” rāda dančus 2022. gadā.
Foto no Zojas Sīles albuma