Kad biju maza meitene, mana mamma Zenta nestāstīja man pasakas, bet stāstus par “veciem laikiem”. Viens no tiem atmiņā palicis spilgts, pat krāsains, jo iztēlojos to rozā jaciņu, ko pagrabā zem mājas Mazirbē adījis kāds no kara paslēpies vācietis. Šo stāstu gan jau atceras arī citi mazirbnieki un tuvējo ciemu ļaudis, kam skolas gaitas veda uz Mazirbi.

Kad Livones.net izlasīju Teiksmas Pobuses rakstu par skolotāju Ausmu Rozenbergu, atcerējos, ka nesen saņēmu vēstuli no Vācijas ar lūgumu aizsūtīt manu grāmatiņu “Rāndakīel nīžõd ābēd”, jo viņi esot Heidenbergi no Mazirbes. Tad notika sirsnīga sarakstīšanās ar Heidenbergu pēctecēm, līdz saņēmu šo stāstu, ko veidojušas vairākas paaudzes, kas nav aizmirsušas Mazirbi, apciemo to un vaicā, vai Latvijā kāds apkopo ziņas par lībiešiem un viņu pēcnākamiem, kuri izklīduši pasaulē.

Ausmas stāsts

“Ausma stāstīja, ka viņas māsīca Ilga Heidenberga kara laikā iepazinusies ar kādu vācieti Franci Neihausu. Sākusies liela mīlestība. Pēc Vācijas kapitulācijas māsīca noslēpusi mīļoto savas mājas pagrabā, kas atradies virtuvē zem grīdas. Mežvidu mājas bunkurā vācietis slēpies vēl sešus gadus pēc kara. Lai īsinātu laiku, viņš bija iemācījies adīt un daudz lasīja grāmatas. Viņu mājās dažreiz ienāca krievu robežsargi, kuri dzīvoja bijušajā Mazirbes jūrskolas ēkā, bet viņu neatklāja. Māsīcas Ilgas tēvs, Ausmas tēva brālis, par to ļoti uztraucās un no stresa un pārdzīvojumiem nomira. Vācietis pa šiem gadiem bija iemācījies labi runāt latviski. Viņiem jau bija piedzimis bērns, kad vācietis 1951. gadā aizbrauca uz Talsiem un pieteicās milicijā. Nekādas represijas nesekoja. Ilga un Francis apprecējās un pārcēlās dzīvot uz Cīruļiem. Francis Neihauss strādāja vietējā kolhozā par šoferi un mehāniķi. Vēlāk viņu ģimene pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Mani šis stāsts ļoti saviļņoja un atgādināja latviešu filmas “Valsis mūža garumā” sižetu.”

Francis Neihauss, Kristīne Heidenberga ar mazdēlu Gunti klēpī, Kristīnes meita un Franča sieva Ilga un Arita.
Foto no Heidenbergu ģimenes albuma

Ilgas meitas Aritas stāsts no laika, kas pavadīts Mazirbes Mežvidos

Citi viņai stāstījuši:

“Esmu dzimusi 1945. gada 30. decembrī, kas nāca ar daudz sniega un aukstuma. Kad es piedzimu, dzemdību laikā mainījās palīgi. Pirmā acīmredzot bija iedzērusi par daudz alkohola un aizmigusi pie manas mammas kājām. Kādā brīdī mans vectēvs (Teodors Heidenbergs – Z. S.) viņu sagrāba, aizvilka uz ragavām un aizveda mājās. Kad es beidzot ieraudzīju dienas gaismu, vecmāte teica, ka esmu pārāk maza un man nav izredžu izdzīvot. Viņa vienkārši ielika mani kastē zem gultas. Paldies manai vecmāmiņai, ka tā iebilda vecmātes teiktajam un mani paņēma pie sevis. Viņa mani nomazgāja un teica, vai man jāiet vai jāpaliek, tas jāatstāj Kunga Dieva ziņā. Un Kungs mani nosauca vārdā Arita un ļāva man dzīvot. Mans dvīņu brālis Indulis, kurš piedzima pēc manis, diemžēl nodzīvoja tikai 19 dienas. Šis ir īsais stāsts par manu piedzimšanu, kā to man nodeva tā laika pieaugušie. Man vēl ir brālis un māsa, Guntis un Ilze, kas piedzima vēlāk.”

Mežvidu mājas Mazirbē.
Foto no Heidenbergu ģimenes albuma

Aritas atmiņas sākās aptuveni četru gadu vecumā:

“Manai bērnībai vecvecāku saimniecībā raksturīgs siltums, gaisma un sajūta, ka man ir ļauts būt brīvai. Man pašai ļāva ierosināt pienākumus, bet tie tad arī bija jāpilda līdz galam. Mana vecmāmiņa (Kristīne Heidenberga – Z. S.) bija ļoti stingra un uzskatīja, ka tad, ja esi ko sācis, tas tev arī jāpabeidz, – tas mani ļoti ietekmēja. Es uzaugu kopā ar daudziem mājlopiem. Mana vecmāmiņa mīlēja zosis un bites. Bet mūsu saimniecībā bija arī govis, cūkas, aitas, vistas, suņi un kaķi. Mani mācīja pret tiem izturēties ar cieņu. Kā arī būt pateicīgai Zemesmātei par to, ka tā mūs baro un dod mums mājas.

To, ka mani vecvecāki ir lībiešu izcelsmes, es sapratu tikai tad, kad mana vecākā meita Tamāra pēc manas mātes nāves sāka pētījumus. Kādu dienu viņa man uzdeva jautājumu: “Mammu, vai tu zini, ka vecmāmiņai ir lībiešu saknes?” Es aizdomājos un atcerējos: tā ir taisnība! Kad vecmāmiņa Kristīne un vectēvs Teodors strīdējās, viņi to darīja lībiski, lai bērni nesaprastu. Nekad nebiju par to nopietni domājusi. Atcerējos arī, ka vectēvs bija palīdzējis celt lībiešu māju (Tautas namu – Z. S.) Mazirbē.

Mani kristīja, kad man bija pieci gadi. Tas bija Adventes laikā. Es joprojām atmiņās varu izstaigāt katru soli no mūsu mājas durvīm līdz altārim. Es redzu egli kreisajā pusē. Mana vecmāmiņa palika ārā pie zirga un teica, ka vēlas redzēt, kā tad, kad mani kristīs, tornī dziedās gailis. Es gribēju palikt kopā ar viņu un arī skatīties, kā gailis dzied. Bet es biju tā, kura tika kristīta, tāpēc man bija jāiet kopā ar manu krustmāti un krusttēvu. Desmitiem gadu vēlāk tante Gaida – manas mātes māsa – man stāstīja, ka vecmāmiņa nav gājusi uz baznīcu, jo viņai pēc kara nav bijis nekāda svētku tērpa.

Ilgas Heidenbergas mamma un Aritas vecmamma Kristīne Heidenberga.
Foto no Heidenbergu ģimenes albuma

Vasarā pēc tam es iepazinos ar savu tēvu. Tas bija Dundagā. Man vajadzēja pie tā pierast, ka man ir tēvs. Un šodien, būdama pieaugusi, esmu pārsteigta, ka man īsti netrūka tēva, kad biju maza meitene. Vecvecāku saimniecībā es biju tik ļoti iesakņojusies un ieskauta mīlestībā, ka nejutu nekādu plaisu, ko tēvam būtu vajadzējis aizpildīt. Un tolaik es nekādā veidā nebiju apzinājusies, ka mans tēvs dzīvoja paslēpies tikai dažu metru attālumā no manis. No tā laika ir divas anekdotes. Jo šodien es zinu, ka tajā laikā es viņu satiku. Reiz – man vajadzēja būt apmēram trīs četrus gadus vecai – man neļāva iet laukā, jo biju apslimusi. Bet neviens nevarēja palikt ar mani. Tāpēc es sēdēju virtuvē – siltākajā vietā lauku sētā – un kliedzu un raudāju, un piespiedu degunu pie loga, un sadevu savas mazās plaukstiņas. Es saucu vecmāmiņu. Tad virtuvē ienāca svešs vīrietis, maigi mani uzrunāja, paņēma mani rokās un noguldīja manā mazajā gultiņā. Viņš kādu brīdi palika, dziedāja man un, kad es nomierinājos, atkal klusi pazuda.

Lai cik traki tas izklausītos, man bija patīkami zināt, ka neesmu mājās viena. Es neatceros, vai es par to pastāstīju mammai un vecvecākiem. Bet atceros, ka reiz redzēju, kā mamma kaut ko slēpa – no bērna skatpunkta – aiz plīts virtuvē. Es vēl nebiju aizmigusi, lai gan man jau sen vajadzēja gulēt, kad redzēju, kā māte klusi slīd virtuvē pie krāsns. Man bija ziņkārība, un es gribēju uzzināt, ko viņa dara. Viņa bija ļoti izbrīnīta, ka es to redzēju, un drudžaini meklēja veidu, kā mani atturēt. Viņa man paskaidroja, ka tajā stūrī ir daudz mazu peļu, kas man sakostu mazos pirkstiņus, ja es tur ielīstu. Ko es varu teikt: es viņus uzklausīju! Šodien es zinu – tā bija mana tēva slēptuve, un mana māte bija atnesusi viņam kaut ko ēst.

Bet, pirms es satiku savu tēvu Dundagā, notika daudz kas. Kad man bija četri pieci gadi, slimnīcā nomira mans vectēvs – viņam bija problēmas ar sirdi. Es joprojām atceros, kā atvadījos no viņa. Viņš bija noguldīts mūsu šķūnī, un kāds mani pacēla, lai es varētu no viņa atvadīties. Viņa brālis jau iepriekš bija nosapņojis, ka viņam jāmirst. Manam tēvocim Antonam (mana vectēva brālim) bija tādi viedie sapņi (par to lasāms arī T. Pobuses rakstā – Z. S.), bet viņš nekad par tiem daudz nerunāja. Vēl pirms manas dzimšanas viņš maniem vecvecākiem bija stāstījis par saviem sapņiem, ka pēc dažiem gadiem saimniecībā būs mazais zārks mazulim un lielais zārks. Tas piepildījās. Vispirms nomira Indulis un pēc dažiem gadiem arī mans vectēvs.

Kristīne Heidenberga ar Dundagas apkaimes šuvējām.
Foto no Heidenbergu ģimenes albuma

Kad bijām kapos, lai apglabātu vectēvu, kāds pieskrēja un teica omītei, ka krievu karavīri pārmeklē visu pagalmu, staļļus un saimniecības ēkas. Viņi meklēja manu tēvu, jo viņu esot nodevis kāds kaimiņš. Kad visa ģimene bija aizgājusi uz kapsētu, viņi bija izstaigājuši sētu, ziņkārīgi ielūkojušies visos logos, atklājuši manu tēvu un nekavējoties viņu nodevuši. Ātrā braukšana mājās ir palikusi atmiņā – nebija laika sērot un atvadīties. Mēs bijām sašutuši, nobijušies un bēdīgi.

Tēvs nekavējoties aizbēga. Viņš gribēja nokļūt līdz Rīgai un tur pieteikties varas iestādēm. Viņš zināja – ja viņu atradīs sētā, mirs ne tikai viņš, bet arī visa Heidenbergu ģimene. Tā bija iespaidīga bēgšana. Viņš piesēja pie kājām petrolejā samērcētas lupatas, lai suņi nevarētu viņu izsekot, un bēga cauri mežiem, laukiem un pļavām. Tā kā viņš bija bijušais mežabrālis (viņš bija aizgājis no vācu armijas – dezertējis un pievienojies mežabrāļiem, pirms iepazinās ar manu māti un iemīlējās), tādēļ labi pārzināja bēgšanas taktiku. Tolaik šos meža cilvēkus iedzīvotāji apgādāja ar visnepieciešamāko – tā viņš arī iepazinās ar manu māti.

Tēvs nokļuva vienā no lielākajām pilsētām, šķiet, ka tie bija Talsi. Tad miliči apstājušies viņam blakus un viņam aizkritusi elpa. Viņam šķitis, ka viņu atpazinuši. Bet tā vietā viņi jautājuši, kur viņš iet, un viņš atbildējis, ka uz Rīgu. Miliči piedāvājuši tēvu aizvest. Viņi pamanījuši viņa akcentu, bet viņam izdevies atrunāties, sakot, ka viņš brauc strādāt uz kādu kolhozu. Tēvu atlaiduši, un tā viņš nokļuvis pie varasiestādēm, kur padevies. Tur viņu nopratināja vissmagākajos apstākļos. Es pat nevēlos iedomāties, ko viņš piedzīvoja. Pēc tam viņu pārveda uz Dundagu.

Viņš nezināja, ka manu māti vienalga bija arestējuši un pratinājuši vairākas dienas. Viņi abi viens par otru neko nezināja, lai gan pēc tam viņus pratināja vienā ēkā Dundagā. Taču krievi ātri saprata, ka neviens no viņiem nerada draudus un ka arī mans tēvs viņiem nevar sniegt nekādu svarīgu informāciju. Tēvs bija labs strādnieks. Tas izglāba abu dzīvības, un viņi tika nosūtīti strādāt uz kolhozu. Grūti noticēt, bet tā tas bija. Krievi nevarēja pierādīt, ka tēvs gadiem ilgi būtu dzīvojis mežā vai slēpies fermā.

Kristīne Heidenberga (sēž pirmā no kreisās).
Foto no Heidenbergu ģimenes albuma

Mani vecāki kopā pārcēlās uz Dundagu. Es kādu laiku dzīvoju Mazirbē pie savas mīļotās vecmāmiņas. Kad man bija septiņi gadi, es ierados Dundagā, lai līdz skolai dzīvotu kopā ar vecākiem. Taču nākamajā ziemā es smagi saslimu ar plaušu slimību. Pusgadu nācās ārstēties slimnīcā. Par to, ka viss beidzās labi, esmu pateicīga ļoti gādīgam un apzinīgam ārstam. Ik pēc četrām stundām man injicēja penicilīnu. Drīz vien medmāsas nezināja, kur vēl uz manas muguras varētu atrast vietu punkcijai. Pēc atlabšanas es atkal dzīvoju vecmāmiņas mājās Mazirbē. Viņa patiešām darīja visu, lai es dzīvotu pēc iespējas veselīgāk. Man nācās dzert svaigu krējumu, un es atceros, kā viņa skrēja man pakaļ, lai dotu pretīgo krējumu karoti pēc karotes. Reiz es paslēpos zem gultas, un viņa lika man no turienes izlīst ar slotaskāta palīdzību. Paldies vecmāmiņai! No visas sirds! Tu ne reizi vien esi izglābusi man dzīvību!

Mana skola atradās diezgan tālu no Mežvidu mājām Mazirbē. Un vējā, sniega kupenās, lietū vai karstā saulē es mēroju ceļu uz skolu un no skolas. Bet ikreiz, kad pēc skolas gāju uz Mežvidiem, pie vārtiem mani jau gaidīja Dzulbars – ne tikai mājas un saimniecības suns, bet arī dvēseles suns, kurš par mani labi rūpējās. Vecmāmiņas mājās pavadīju divus skolas gadus un vēl tagad atceros kādu tur notikušu izrādi. Šodien, kad ar mazbērniem apmeklēju Mežvidus vai toreizējo skolu, es maigi smaidu, atceroties visus skaistos mirkļus, ko man bija ļauts piedzīvot. Es ceru, ka man būs vēl daži gadi, lai visiem mazbērniem parādītu savas Mežvidu mājas Mazirbē.

Arita ar Dzulbaru Mazirbē.
Foto no Heidenbergu ģimenes albuma

Dažreiz Dzulbars mani pavadīja uz skolu, un, kad skola bija beigusies, klasesbiedri sauca: “Arita, tavs suns tevi jau gaida,” un tad mēs kopā gājām mājās. Dažreiz mēs gājām uz jūru. Tad mēs kopā sēdējām smiltīs un vērojām jūras plašumu. Kad es aizveru acis, joprojām dzirdu un jūtu Mazirbes jūru.

Mana māte nekad neaizmirsa savu dzimteni. Viņai tās ļoti pietrūka. Un, lai gan mēs emigrējām 1962. gadā, māte vēlējās tikt apglabāta blakus saviem vecākiem un brālim. 2004. gadā mēs viņu atvedām atpakaļ uz dzimto zemi.”