Pirms 155 gadiem – 1868. gadā – otrās adventes svētdienā tika iesvētīta jaunuzceltā Mazirbes baznīca. Šogad apritēja arī otra pusapaļa jubileja – 35 gadi kopš notika atjaunotās baznīcas atklāšanas ceremonija 1988. gada 4. septembrī. Tātad 120 gadu pēc baznīcas iesvētīšanas. Baznīca bija nozīmīga arī apkaimes lībiešiem – viņus tur kristīja, iesvētīja un laulāja. Nereti vienīgās liecības par viņu dzīvi ir palikušas tikai senajās baznīcas grāmatās.

Mazirbes baznīca 1930. gadu sākumā.
Foto no Renātes Blumbergas krājuma

Irbes draudzes skolmeistars Heinrihs Jakobsons (Heinr. Jacobsohn) par pirmo notikumu uzrakstīja aculiecinieka vērojumu “Jauna baznīca iesvētīta Irbes draudzē (Irben) Dundagas pagastā Kurzemē”, kas publicēts “Baznīcas un skolas ziņās” – pielikumā pie “Latviešu Avīžu” nr. 24 1870. gada 17. (29.) jūnijā 34.–35. lpp. Novēlotā publicēšana tiek skaidrota ar autora vēlmi: “Rakstītājs šo rakstu līdz šim bij aizturējis, jo bij apņēmies tik tad to ļaudīs laist, kad baznīcai arī jaunas ērģeles radīsies un tas nu šogad notiek.”

Pie baznīcas piestiprināta jauna plāksne, kas apliecina tās piederību arhitektūras pieminekļu saimei. Mazirbes baznīcas atklāšanā 1988. gada 4. septembrī.
Foto no Gunāra Laicāna krājuma

“Dundagas pagasts, kas varbūt daudz cienīgiem avīžu lasītājiem pazīstams, ir viens no tiem visulielākiem pagastiem Kurzemē. Te ir četras baznīcas bez tās pilsbaznīcas, kur vairs sen gadiem dievakalpošanu netur, un divi mācītāji, kuri katrs savā mācītāju muižā dzīvo.

Priekš 11 gadiem bija no visām Dundagas baznīcām, bez minētās pilsbaznīcas, tikai viena no mūra būvēta, tās citas visas no koka, bet tagad turpretī Dundagai tikai viena koka baznīca Kolkas ragā, kurā Irbes mācītājs dievakalpošanu tur.

Irbes mācītājam jāvalda trīs baznīcās: Irbē, Ģipkā un Kolkā. Ģipkā tagadējs Dundagas cienīgs dzimtskungs, barons C. v. d. Osten-Sacken, lika pirmāk jaunu skaistu baznīcu no akmiņiem uzbūvēt, kura jau priekš 10 gadiem iesvētīta.

Bet aizpērnajā gadā arī Irbē jaunu, jo skaistu akmiņa mūra baznīcu pabeidza būvēt un otrā adventes svētdienā tanī pašā gadā iesvētīja. Cienīgam kungam un draudzei diezgan pūliņa bija tanīs knapos gados, tādu greznu baznīcu uzbūvējot, kas daudz tūkstošus rubļus maksāja,

jo tā diezgan skunstīgi būvēta: tornim labi paaugsta spice, kura jau tālumā kā sudrabota spīd; – īpašā modē ieapaļi būvēts drēskambaris [sakristeja – R. B.], kam vienam pašam augšā septiņi logi, kas arī baznīcai dod gaišumu; – ļoti grezni izrotāts altāris, kas varbūt arī drīz ar altāra bildi jo grezni pušķosies. – Bet prieks jo liels būs vēl tas, kad brangas ērģeles uz augsto un rūmīgo ērģeļu kori varbūt jau šinī vasarā tas tejienes ērģeļu būvētājs A. Dinsberģis sēdinās, kuras pats cienīgs Dundagas dzimtskungs dāvina un draudze no prieka vēl piepalīdz, lai minēts meisteris tās jo grezni varētu izrotāt. Kamēr šo jauno baznīcu būvēja, bija mācītājam ar savu draudzi diezgan grūtuma, jo

daždažādās vietās pa to laiku dievakalpošanu turēja; gan mācītāju muižas rijā, gan viņu ērberģī, un – tomēr tās vietas nebija diezgan plašas draudzi vaļīgi uzņemt; tad vasarā, kad Dieva gaiss vēlēja, meža malā uz pakalniņa tapa dievakalpošana turēta.

Vecā Irbes koka baznīciņa bija stāvējusi 100 gadus; tad 4. April 1866. gadā viņu noārdīja, lai uz to pašu vietu jaunu varētu uztaisīt. Tad 6. Juni tanī pašā vasarā, Dundagas vecais cienīgs dzimtskungs Th. v. d. Osten-Sacken, kas no ārzemēm bija atbraucis, ar savu paša roku lika jaunai baznīcai grunts jeb stūra akmini.

Mācītājs ar savu draudzi ilgodamies ilgojās pēc tās iesvētīšanas dienas, līdz arī viņu kā īstenu prieka dienu otrā adventē aizpērnajā gadā sagaidīja. Pie iesvētīšanas bija cien. generālsuperindenta [ģenerālsuperintendanta – R. B.] kungs un daudz nāburgu cien. mācītāji atnākuši. Arī no tālienes daži mācītāji bij solījušies to goda dienu ar mums pavadīt, bet tikai Dalbes un Kandavas cien. mācītāji bij atnākuši, jo citus kavēšanas bija noturējušas. Dundagas cienīga dzimtskunga vietā bija atnācis viņa brālis, Tiņģeru [Tiņģeres – R. B.] cienīgs kungs, kas tik ilgi Dundagu pārvalda, kamēr pats dzimtskungs ārzemēs reizo [ceļo – R. B.].

Visi šie cienījami viesi iesvētīšanas dienā pulksten 10 no mācītāju muižas, savās amata drēbēs ģērbušies, līdz baznīcas durvīm pa pāriem rindē atnāce (mācītāja muiža ir baznīcas tuvumā), kur draudze un daudz ļaudis ir no ārdraudzēm ap jauko Dieva namu sapulcējušies gaidīja.

Uz košu, rūmīgu placi baznīcas durvju priekšā nodziedāja papriekš slavas dziesmu, tad turēja Dalbes mācītājs jauku runu par tiem vārdiem: “Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz, jeb kad viens loceklis top godināts, tad visi locekļi priecājās līdz. 1. Korint. 12, 26.” Pats runātājs, sirdī aizgrābts, arī klausītājiem sirdis aizgrāba, jo viņš veco koku baznīciņu bija redzējis, tanī tapis iesvētīts, tanī svētu vakariņu pirmo reizi baudīt sācis, viņš Irbes vecā mācītāja dēls, Irbes mācītāju muižā dzimis un uzaudzis. – Kad runu beidza, tad dziedāja un pēc tam iedeva tas būvu meisteris A. Schrot dzimtskunga vietniekam, Tiņģeru cienīgam kungam, jaunās baznīcas spožās atslēgas, kuras ar smuku banti bija kopā sasietas, un, tā darot, vienu īpaši pie tam pieklājīgu vācu sakāmu vārdu izteica, jo minēts būvu meisteris, kā vāczemnieks būdams, latviski nemāk; bet

Tiņģeru cienīgs kungs tās atslēgas pasniedza cienīgam generālsuperindentam, kas jauno baznīcu atslēdza, kur tad visi cienījami kungi un mācītāji pa priekšu un draudze viņiem pakaļ iegāja.

Nu nostājās generālsuperindents ar divi pie tam izvēlētiem mācītājiem pie altāra, kur jauku un spēcīgu runu noturēja par tiem vārdiem: “Ieeita caur viņa vārtiem ar pateikšanu, viņa pagalmjos ar teikšanu, pateiciet viņam, slavējiet viņa vārdu. Dāv. dz. 100, 4.” Spēcīgi runādams, draudzi jauki pamācīdams, paskubināja to un piekodināja tai jo cieti pie tā Kunga pagalmjiem turēties ar pateikšanu un viņa vārdu slavēšanu u. t. j. pr. Tad runāja īsāki abi asistenti; pirmāk Puzes mācītājs par Lūk. 19, 1–10, draudzei izteikdams, ka it kā Caķeum [Caķejs, Zakhejs – R. B.] arī šai draudzei no Jēzus šodien žēlastība notikuse un t. j. pr. Tad otris asistents, Dundagas mācītājs, savu runu par tiem vārdiem: “Kā mīlīgas ir tavas māju vietas, ak Kungs Cebaot u. t. j. pr. Dāv. dz. 84, 1–7” noturēja un ar sirsnīgu lūgšanu beidza.

Nu generālsuperindents vēl draudzi jauki uzrunāja un tai atgādināja abēju asistentu vārdus un tad iesvētīja šo namu un tās svētās vietas, tā Kunga altāri un kanceli. Pēdīgi viņš papriekšu un tad visi pakaļ ceļos nometās un iesvētīšanas lūgšanu spēcīgi un sirdsdibenīgi lūdza, kas visiem sirdis ļoti aizgrāba, tad visu draudzi svētīdams savu baznīcas iesvētīšanas darbu beidza.

Nu iesākās tā īstenā dievakalpošana, kur papriekš Irbes draudzes mācītājs latviski, pēc tam viņa brālis, Kandavas mācītājs, vāciski sprediķi turēja. Pats draudzes mācītājs jauku sprediķi par Jāņ. evanģ. 4, 21–24 turēja, tanī draudzei jauki izstāstīja pēc priekšā lasītiem vārdiem, lai nu draudze uz to vien nepalaižoties, domādama, ka nu Dievs tikai šinī košā un greznā Dieva namā vien pielūdzams esot, bet visur un visās vietās, kā jau priekšā lasīti vārdi paši skaidri to māca, viņu būs pielūgt garā un patiesībā, tāpēc ka viņš gars ir u. t. j. pr.

Kandavas mācītājs savu sprediķi (vāciski) turot, visas klausītāju sirdis aizkustināja, spēcīgi runādams, droši, skaidri un no svētiem rakstiem riktīgi izstāstīdams, pierādīja to īstenu svētību, kura mums no baznīcas tiek: pirmā kārtā caur to altāri, otrā kārtā caur sprediķa krēslu (kanceli) un trešā kārtā caur kristīgu draudzību.

Savā jaukā sprediķī pieminēdams arī tos strādniekus, amatniekus, kas pie šī greznā, jaukā Dieva nama strādājuši, un tos, kas tur piepalīdzējuši; Dievam pavēlēja viņus; arī tos, kas vienu pašu akmini tikai priekš šā nama būvēšanas būtu pacēlis jeb kurš tikai vienu pašu pirkstu pie šī darba būtu pielicis, tos savā sirdsdibenīgā aizlūgšanā ieslēdza, par viņiem Dievu lūgdams, – lai Dievs tos svētītu!

Un – tā tad nu arī patiesi ar pateikšanu, ar teikšanu un viņa vārda slavēšanu notika tā iesvētīšana tā Kunga pagalmju, Irbes jaunā baznīcā! – Lai tad nu jele arī patiesi Irbes draudze, dziļi jo dziļi savās sirdīs to lielu žēlastību būtu uzņēmuse, kas viņai tanī dienā notika! Lai tad nu viņa arī patiesi vienumēr un allažiņ ieietu caur tā Kunga vārdiem ar pateikšanu, viņa pagalmjos ar teikšanu, pateikdama viņam, slavēdama viņa vārdu! – Lai tad nu viņa arī patiesi jo labi allažiņ vēl apdomātu tās jaukās un labās mācības, ar kurām viņa tanī Dieva žēlastības pilnā dienā no tik daudz svēta gara apgaismotiem vīriem tika pamodināta un pamācīta! Ja, lai pēdīgi viņa arī patiesi tad nu “būtu īstena darītāja tā vārda, un ne tikai klausītāja, pate sevi pievildama! Jēk. 1, 22.”

Mazirbes baznīcas atklāšanā 1988. gada 4. septembrī. Centrā no kreisās: Māra Zirnīte, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Talsu rajona nodaļas pārstāvis Agris Bērziņš un kolhoza “Dundaga” priekšsēdētājs Aldonis Zumbergs.
Foto no Gunāra Laicāna krājuma

Kopsavilkums par baznīcas likteni padomju varas gados līdz 1988. gada 4. septembra notikumam citēts no Baibas Šuvcānes grāmatas “Lībiešu krasts. No Ovišiem līdz Melnsilam: ciemi, iedzīvotāji, tradīcijas, bākas, daba, vēsture un mūsdienas” (Latvijas Mediji, 2017, 133. lpp.):

“Padomju varas gados – līdzīgi citām Latvijas baznīcām – arī Mazirbes baznīca gāja postā. 1964. gadā baznīcu draudzei atsavināja un regulāri dievkalpojumi vairs nenotika. 1970. gada Lieldienās baznīca izdega, ugunsgrēkā cieta ērģeļu luktas ziemeļu stūris. Turpmākajos gados dievnamu pilnībā izdemolēja – izlauza durvis un logus, izpostīja ērģeles, pazuda altārglezna un baznīcas zvans, noplēsa jumtam šindeļus utt.

Baznīcas atdzimšana sākās 80. gados, kad parādījās tikai pirmās nojausmas par varbūtēju Latvijas neatkarības atgūšanu. Saunagā dzimušā tālbraucēju kapteiņa Arvīda Ludevika neizsīkstošās uzstājības dēļ izdevās panākt, ka pēc LPSR Kultūras ministrijas Pieminekļu aizsardzības pārvaldes pasūtījuma izstrādāja baznīcas restaurācijas darbu projektu. Dievnama atjaunošanas darbi ilga trīs gadus. 1988. gada 4. septembrī no Dundagas un apkārtējiem zvejniekciemiem sabrauca latvieši un lībieši, lai piedalītos baznīcas un koncertzāles [Padomju laikā koncertzāles statuss palīdzēja uzsākt baznīcas atjaunošanu. – Aut. piezīme.] atklāšanas ceremonijā. Nākamā gada Lieldienās, 26. martā, pēc 25 gadu pārtraukuma atjaunotajā Mazirbes baznīcā notika pirmais dievkalpojums. Draudze atkal sāka darbu.”

Kapteinis Arvīds Ludeviks runā Mazirbes baznīcas atklāšanā 1988. gada 4. septembrī.
Foto no Gunāra Laicāna krājuma

4. septembra notikumus klātienē vēroja Talsu rajona laikraksta “Padomju Karogs” korespondente Ilze Kārkluvalka, kura ar iespaidiem dalījās 10. septembra numurā:

“(..) Agris Bērziņš, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības rajona nodaļas padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieks: – Es baznīcu pirmo reizi ieraudzīju 1983. gada vēlā rudenī. Bija atnākusi vēstule no viena tālbraucēja kapteiņa. Viņš rakstīja, ka Mazirbes baznīca ir kā orientieris iezīmēta jūras kartēs. Vai nav iespējams vismaz tās torni atjaunot…

Priekšplānā Oskars Stalts un fotogrāfe Vaira Strautniece, fonā – “Skandinieki”. Mazirbes baznīcas atklāšanā 1988. gada 4. septembrī.
Foto no Gunāra Laicāna krājuma

Ēkas tehniskais stāvoklis likās ļoti bezcerīgs – jumts bija pilnīgi caurs un gandrīz iebrucis, tornis jau bija pašķībs. Baznīcas iekšpuse – izdemolēta. Tomēr toreiz mums – rajona agrorūpnieciskās apvienības priekšsēdētājam Vilnim Kleinbergam, kolhoza “Dundaga” priekšsēdētājam [Aldonim Zumbergam – R. B.], Dundagas ciemata izpildkomitejas priekšsēdētājam, Slīteres Valsts rezervāta pārstāvim [direktoram Jurim Janovam – R. B.] un Mazirbes skolas direktoram [Pēterim Kamparam – R. B.] – bija viena doma: kopīgiem spēkiem šo ēku varētu atjaunot.

Togad līdz ziemai izdevās nobalstīt baznīcas jumtu jūras pusē (vēl vienu sniegu tas vairs nebūtu izturējis). Lielākie remonta un restaurācijas darbi sākās 1985. gadā. (..) Viss darba smagums – materiāli, tehnika – pārsvarā bija uz kolhoza “Dundaga” pleciem.

Ar runu uzstājas kādreizējais mazirbnieks Laimonis Zembahs, teikto ieraksta Māra Zirnīte. Mazirbes baznīcas atklāšanā 1988. gada 4. septembrī.
Foto no Gunāra Laicāna krājuma

Pārsegs nokrīt no ēkas sienā iestiprinātās plāksnes. Runā LKP rajona komitejas pirmais sekretārs V. Sarkans, idejas autori un realizētāji, ciema sparīgākie runasvīri… Ziedi un piemiņas balvas tiek katram, kurš šo kultūrvēsturisko notikumu sekmējis. Ļaudis mutuļo saviļņojumā. (..)

(..) Izzudusi lībiešu valoda un tauta no šī novada. Sāpīgi tas izskanēja mums visiem tik pazīstamās Staltu dzimtas dziedātajā un abās Mazirbē tik iederīgās valodās teiktajā. Stalti, no respektablā Daiņa līdz možajai knīpai Julgi, varēja vārds vārdā izdziedāt Kolkas sieviešu korim “Mare” līdzi savas tautas senās dziesmas. (..)

Kolkas sieviešu kora “Mare” dziedātājas.
Foto no Gunāra Laicāna krājuma

Svētkus apmeklēja arī Slīteres rezervāta direktora vietniece zinātniskajā darbā un vēlākā Saeimas deputāte Anna Seile.
Foto no Gunāra Laicāna krājuma

Protams, ka mums visiem gribas, lai saglabātā ēka kalna galā būtu gan piemineklis, gan kultūras centrs. Tikai tad attaisnosies pagaidām ieguldītie 150 tūkstoši rubļu. Un tie 1300, ko saziedoja atklāšanas sarīkojuma dalībnieki, un tie tūkstoši, ko vēl prasīs tālākais pilnīgas restaurācijas un sakopšanas darbs. Kaut gan izskanēja klauvējiens pie vietējo sirdsapziņas – paskatīties tā labi prātīgi savā un kaimiņu šķūnītī, vai nemētājas bez lietderības reiz no kalna nonestie altāra kokgriezumi, kanceles detaļas, vai nesūbē ērģeļu stabules, vai kādam nav tomēr par lielu izrādījusies altārglezna, un kaut vai klusiņām pa tumsu sanest to visu atpakaļ, līdzekļus un darbaspēku iecerētais vēl šķērdēs nesaudzīgi. (..)”

Mazirbes baznīcas atklāšanā 1988. gada 4. septembrī.
Foto no Gunāra Laicāna krājuma

Mazirbes baznīcas atklāšanā 1988. gada 4. septembrī.
Foto no Gunāra Laicāna krājuma

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.