Maija Valce (1936–2003) bija spilgta personība, viena no izcilākajām Latvijas speciālās pedagoģijas speciālistēm. Šarmanta un enerģiska, talantīga novadpētniecības un estētiskās audzināšanas entuziaste – tāda bija Maija.

Mazirbes skolas pedagogi 1979. gada izlaidumā. Pirmajā rindā 2. un 3. no kreisās – Pauls Valcis un Maija Valce. Otrā rindā pirmā no labās – raksta autore Teiksma Pobuse.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

“Lai gan bērnību biju pavadījusi tikai trīspadsmit kilometru attālumā no Mazirbes, šeit pirmo reizi ar ģimeni – vīru Pauli un abiem dēliem – ierados neilgi pirms 1970. gada 1. septembra,” Maija rakstīja 1998. gada “Lībiešu gadagrāmatā”. Viņu gaidīja direktores postenis jaunatvērtajā internātpalīgskolā. Diemžēl pati Mazirbe pārāk viesmīlīga nebija: “[..] sakarā ar 60. gadu nogales vējgāzēm Mazirbē saradās daudz iebraucēju, mežstrādnieku, kurus tolaik apzīmēja ar vienu vārdu – gucuļi.

Dzīve sita augstu vilni. Mazirbe atgādināja krievu sādžu ne tikai tāpēc, ka grāvmalās sēdēja jauni cilvēki ar pakausī atbīdītām cepurēm un matu cekulu uz pieres, kuri dzēra šņabi tieši no pudeles kakliņa, bet arī tāpēc, ka visapkārt skanēja krievu valoda.”

Arī iedzīvotājiem bija savs rūgtums: “Ja man jautātu, kāda bija vietējo iedzīvotāju attieksme pret mums, es teiktu ka mēs dzīvojām un strādājām pretrunu saplosītā vidē. Lai gan, organizējot apzināšanas ekspedīcijas un tautas pedagoģijas stundas, iepazinām daudzu apkārtējo iedzīvotāju labestību un atsaucību, tomēr kopumā pret mums izturējās nelabvēlīgi, jo mēs, lūk, vietējiem bērniem bijām “atņēmuši” skolu. Par mums rakstīja anonīmas sūdzības.

Kad sarīkojām talku Mazirbes baznīcā, lai notīrītu no tās sienām bezkaunīgos zīmējumus un izmēztu telpas, skolā ieradās korespondents, līdzi paņēmis vietējo iedzīvotāju sūdzību avīzei “Lūk, ar ko nodarbojas skola”.”

Maija Valce (1. rindā centrā) ar kolēģiem pie skolas strūklakas, 1973. gads.
Foto no Teiksmas Pobuses vākuma

Pēc Maijas ierosmes skolas foajē parādījās Annas Brigaderes skulptūra, ko veidoja Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļas studenti. Foajē logos tika izveidotas vitrāžas ar ainām no Sprīdīša un Lutauša sastapšanās. Pie Anniņas, kā Maija sauca ģipsī veidoto balto Brigaderi ar grāmatu rokās, skolēni un skolotāji pulcējās uz pirmo stundu 1. septembrī un citos svētkos. Arī man Anna Brigadere bija pirmā, ko skolā sastapu 1978. gada 14. augustā, pirmo reizi ienākot Mazirbes skolā. Bija vasaras brīvlaiks – skolēni un skolotāji baudīja atpūtu. Skola bija tukša, tikai Anniņa klusi sēdēja pie loga un mani nopietni vēroja, it kā vērtējot, kas tu esi – vai tikai nejaušs viesis, vai uz palikšanu. Tad pēkšņi saule iemirdzējās košajās vitrāžās un es kā apburta apstājos. Sapratu – šajā skolā valda mūžīgas vērtības – Dievs, Daba, Darbs. Šeit es gribu strādāt! Tā vēja spārniem man Mazirbes skolā aizskrēja 40 gadi, nostrādāju līdz pat skolas slēgšanai 2018. gadā.

Valču laikā skolā bija daudz mākslas darbu.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Ar Maiju Valci iepazinos 1978. gada 1. septembrī. Direktors toreiz bija Pauls Valcis, jo Maija 1976. gadā bija iestājusies Maskavas Valsts Pedagoģiskā institūta aspirantūrā. Taču Maijas gars skolā valdīja, jo īstā noteicēja un darbu plānotāja joprojām bija viņa. Skolai katru dienu bija jābūt tīrai un kārtīgai, estētiski noformētai. Ja kāds teica, ka kaut ko nevar izdarīt, jo trūkst naudas vai materiālu, atbilde bija īsa: “Radi no defekta efektu!” Visi skolas darbinieki mazliet bijās no Maijas, jo zināja, ka nekādas atrunas netiks ņemtas vērā.

Maija Valce skolā vadīja novadpētniecības pulciņu. Visi skolotāji, skolēni un darbinieki tika iesaistīti novada izpētē, lībiešu un latviešu etnogrāfisko priekšmetu vākšanā. Pārgājienos tikāmies ar apkārtējo lībiešu ciemu iedzīvotājiem. Cilvēki vecās mantas atdeva skolas muzeja veidošanai. Etnogrāfiskie priekšmeti tika vākti no 1973. līdz 1978. gadam.

Skolas muzeja “Rāndali” atklāšana 1978. gada 2. novembrī.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Maija stāstīja, kā radusies doma par muzeju:

“Šī ideja radās spontāni, vērojot, kā igauņu zinātnieki mūsu apkārtnē vāc etnogrāfiskos priekšmetus un tos aizved. Uzdevām sev jautājumu: vai mums tās nav vērtības? Sava loma bija arī apziņai, ka šī vieta saistās ar manas dzimtas saknēm, idejai – veidot pašiem savu kolekciju – materializēties palīdzēja sadarbība ar Mākslas akadēmiju, kura kopš 1973. gada katru vasaru mūsu skolā organizēja saviem studentiem zaļo praksi. Viens no viņiem – Juris Kramiņš – absolvēja akadēmiju ar diplomdarbu “Muzejs Mazirbē”.”

Jau pieminētajā rakstā “Lībiešu gadagrāmatā” Maija Valce atceras: “Tas bija laiks, kad lībiskais tika noliegts visās izpausmēs. [..] Nevienā jautājumā, kas skāra lībiešus, nejutām vietējo cilvēku ieinteresētību. Arī muzeja iekārtošanā. Varbūt tāpēc vākumu dēvējām par etnogrāfisko priekšmetu kolekciju, turklāt šajā lietā bijām nepretenciozi autodidakti. Gribējām saglabāt patstāvību un paši sevi šajā sakāpināti nelabvēlīgajā attieksmē pret lībiešiem.”

Toruden, kad atnācu strādāt uz Mazirbi, atklāja skolas etnogrāfisko stūrīti “Rāndali”. Kolekcija bija izvietota 1880. gadā celtajā stallī, ko darbinieki un skolēni bija atjaunojuši saviem spēkiem. Uz atklāšanas pasākumu 2. novembrī bija ieradušies ļoti daudz cilvēku, skolotāji, skolēni, Mazirbes iedzīvotāji, ciemiņi no malu malām, arī paši lībieši. Spēlēja Kolkas pūtēju orķestris, uzstājās lībiešu ansamblis “Līvlist” no Rīgas un “Kāndla” Hildas Grīvas vadībā no Ventspils.

Muzeja ekspozīcijā man sevišķu interesi izraisīja zvejniecībā izmantojamie darbarīki un zvejniecības piederumu kolekcija – zvejas tīkli, zvejas tīklu pludiņi ar iegravētiem gadskaitļiem un īpašumu zīmēm, laivu enkuri, āķi, zivju žāvēšanas piederumi. Muzejā bija arī Mazirbes zvejnieka V. Zembaha personīgās mantas – kompass, pīpe ar kramu un šķiltavām, garšvielu maļamās dzirnaviņas, ar kapteiņa P. Stefenberga personīgo zīmogu lietotā navigācijas grāmata, kur izdarītas pašrocīgas piezīmes, kā arī citi priekšmeti. Muzeja kolekcijā bija arī kalēja darbarīku komplekts, lopu kopšanas piederumi, zirglietas, rati, ragavas, laukkopības, dravniecības, podniecības, pinumu, audumu, adījumu, izšuvumu paraugi. Bija savāktas arī senas mēbeles – gultas, galdi, skapji, tīnes, lādes. Kolekcijā bija arī skalturi, lākturi, istabu rotājumi, darinājumi no koku mizām, lubiņām, lūkiem, tāss, dažādi pinumi no rīkstēm, skaliem, salmiem un saknēm.

Maija un Pauls Valči Lībiešu tautas nama 2. stāva apspriežu telpā, 1990. gadi.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

Skolēni kopā ar skolotājiem vēroja mežu un citus dabas objektus dažādos gadalaikos. Savus novērojumus pierakstīja īpašās burtnīcās. Zīmēja, aprakstīja vērotos objektus utt. Tā priekšmetu stundās, vērojot dabu, tika attīstīta skolēnu estētiskā gaume.

Vecākajās klasēs tēmas bija sarežģītākas – lībiešu tautas tērps, lībiešu folklora, lībiešu sēta. Skolēni devās pārgājienā uz Košraga Kine–Dīķu mājām. Apciemoja veco lībieti Katrīnu Krāsoni, kura stāstīja par savu dzīvi un uzdāvināja skolas muzejam savu tautastērpu. Septītajā klasē latviešu valodas stundā “Mazirbē sastopamie lībiskie vietvārdi” skolēniem tika radīta izpratne par latviešu valodas veidošanos, par tās saistību ar lībiešu valodu, skolēni, veicot pētījumus lībiešu krasta ciemos, konstatēja lībiskās cilmes vietvārdus – māju, ceļu, pļavu, mežu u. c. nosaukumos.

Tā ar novadpētniecības, priekšmetu stundu un nodarbību palīdzību Mazirbes skolā jau pagājušā gadsimta 70. gados ienāca lībiskais. Un tas bija drūmajos padomju gados, kad varbūt citur Latvijā par lībiešiem nerunāja. Tā bija Maijas Valces un Mazirbes skolotāju iniciatīva.

Rakstā “Etnogrāfiskās kolekcijas “Rāndali” 20 gadu” Maija Valce lepojās: “Arī tagad, pēc diviem gadu desmitiem, sabiedrības interese nav apsīkusi. Pēdējos gados etnogrāfiskā kolekcija izmantota ne tikai dažādos audzināšanas pasākumos skolā, ar to iepazinušies arī lībiešu bērnu un jauniešu nometnes dalībnieki, daudzi interesenti.”

Maija Valce pie Mazirbes skolas 2000. gada maijā.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

1994. gadā skolas muzejā “Rāndali” notika pasaules latviešu pirmā jaunrades nometne, bet 1995. gadā – starptautisks seminārs “Nacionālā mutvārdu vēsture: cilvēkarhīvs”. Ar muzeja kolekciju iepazinās arī starptautiskās zinātniskās konferences “Lībieši un viņu kultūra: mazo etnosu valodas un kultūras saglabāšanas teorija un prakse” dalībnieki. Maijas lielākā vēlme bija tā, lai stallis atkal atgūtu 1978. gada izskatu un lai Mazirbē atrastos cilvēki, kuri vēlētos viņas aizsākto darbu turpināt.

Diemžēl neviena no vēlmēm nepiepildījās — vecais stallis neatguva bijušo godību un Mazirbē Valču iesāktajam darbam turpinātāji neatradās. Piecus gadus pēc Maijas nāves eksponātus iekrāva traktorā un aizveda uz Lībiešu tautas namu, kur tos sasvieda kaudzē un izvazāja.

Maija Valce ar trimdas mākslinieku Viestartu Aistaru skolas muzejā 1995. gada vasarā.
Foto no Teiksmas Pobuses krājuma

2003. gadā Maija Valce, būdama jau ļoti slima, noorganizēja pēdējos pedagogu pilnveides kursus Mazirbes internātpamatskolā. Man vislabāk palikusi atmiņā nodarbība mākslas terapijā. Kā allaž eleganta un šarmanta, Maija vadīja nodarbību “Rožu krūms”. Uz sava zīmējuma esmu pierakstījusi viņas aicinājumu: “Centieties daudz nedomāt par to, kas mums nepatīk. Afekts ir graujošs personībai. Nelaidiet sev tuvumā cilvēkus, kas nāk ar agresiju. Tikai smaids, meditācija un klusums ārstē cilvēku. Ticiet sev un nebaidieties rīkoties!”

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.