Es piedzimu 1945. gada jūlijā. Mani vecāki bija lībiešu izcelsmes: māte Olga un tēvs Voldemārs Anševici. Mēs ģimenē bijām seši bērni: Ilze, Mārīte, Imants, Ēriks, Gunārs un Viesturs. Pirmos trīs gadus dzīvoju Vaidē. Pēc tam vecāki pārcēlās uz dzīvi Mazirbes ciema Brauskās. Mans tēvs puiša gados bija strādājis Brausku ķieģeļu ceplī pie Kārļa Vestberga. Viņš mums 1948. gadā deva pajumti savā mājiņā.

Ar manām bērna acīm tā bija skaistākā bērnības zeme. Pavasaros lazdu gravā ziedēja baltās, zilās un dzeltenās vizbulītes. Pašā gravas dibenā tecēja strautiņš, gar kura malām auga purenes un gaiļbiksītes, bet augstāk paugurā – dažādu krāsu kaķpēdiņas. Šīs brīnišķīgās bērnības atmiņas man neviens nevar atņemt. Kad pēc daudziem gadiem aizbraucu uz turieni, tur vairs tā neizskatījās, jo pāri bija gājusi meliorācija.

Mazirbe 1959. gada jūlijā.
Mati Hinta foto no Renātes Blumbergas vākuma

Skolas gaitas sāku 1952. gadā Mazirbes skolā. Kopā ar māsu Mārīti katru rītu mērojām trīs kilometrus no mājām uz skolu. Daudz kas laika gaitā pagaisis no atmiņas, bet atceros, ka direktors skolā toreiz bija Rūdolfs Ermanbriks. Skolā valdīja stingrība un kārtība. Vēlāk viņš pārcēlās darbā uz Dundagas vidusskolu.

Mana pirmā klases audzinātāja bija Salija Krasone, Mintauta Krasona mamma. Es mācījos apvienotajā 1.–3. klasē. Toreiz bija arī 2. un 4. apvienotā klase. Ļoti enerģiska bija skolotāja Velta Ķierpe. Viņa iesaistīja bērnus teātra spēlēšanā un katru gadu iestudēja kādu ludziņu. Spēlējām “Maiju un Paiju”, “Sprīdīti”, “Zaķīšu pirtiņu”, “Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus”, “Sūnu ciema zēnus”. Gatavojām arī citus priekšnesumus – dziedājām dziesmas, lasījām dzeju. Mana pirmā uzstāšanās bija, kad dziedāju “Maza, maza meitenīte”. Dziedāju arī skolas korī.

Kad mācījos 2. klasē, bija jābrauc uzstāties Dundagas vidusskolā. Vecākiem bija jāsagādā tumši svārciņi un gaiša blūzīte. Toreiz apstākļi bija trūcīgi un veikalos neko nevarēja nopirkt. Mamma izārdīja savu kleitu un uzšuva man svārciņus. Cik es biju priecīga! Tas nekas, ka no mammas kleitas, bet man tas bija jauns. Mamma bija laba šuvēja un šuva mums visu, ko vien vajadzēja. Tajā laikā mums vajadzēja pavisam maz, lai sev sagādātu prieku. Rudeņos kājās vilkām gumijas kalošas, bet ziemās – gumijas zābakus. Tiem, kas varēja atļauties, bija labāki apavi. Maniem vecākiem bija grūtāk, jo jāsūta skolā četri bērni. Toreiz jau daudzas ģimenes bija trūcīgas. Mēs pieradām pie mazumiņa.

Atskatoties atpakaļ, secinu, ka mana bērnība bija laimīga un priecīga. Paldies jāsaka skolai un vecākiem, ka viņi iemācīja darba tikumu un pacietību. Rudenī gājām kolhozā vākt kartupeļus, sējām rudzu kūļus un likām statiņos. Tā kolhozs piešķīra skolas kopgaldam kartupeļus, un launagā tie vienmēr bija vārīti ar miziņu. Pavalgā paēdām no tā, ko vecāki bija iedevuši līdzi no mājām. Bija bļodiņa ar saceptu gaļu un sīpoliem, ko smērēt uz maizes, zivis un arī kāda ievārījuma burciņa. Ēdamistabā katram bērnam bija savs skapītis. Nedēļas beigās tas parasti bija tukšs. Ļoti garšīgs bija pašu taisītais saldējums no ievārījuma un sniega. Domāju, ka tagadējie bērni to nesaprot, jo viņi dzīvo citā laikmetā.

Ziemā mēs palikām internātā, jo 1954. gadā vecāki pārcēlās uz dzīvi Pitragā. Kolhozā par izstrādes dienu maksāja ļoti maz, un tēvs bija sarunājis darbu pie zvejniekiem, jo tur pavalgā varēja dabūt zivis. Uz Pitragu ziemās nācām no skolas pa šoseju, jo visi dārzi un taciņas bija aizputinātas. Manā laikā Mazirbes skolā mācījās arī bērni no Dūmeles: Gerdiņi, Krūtaiņi, Eltmaņi, Sāri, Rumpenbergi. Viņi savus bērnus uz skolu veda ar pajūgiem. Nekad jau arī mums nepabrauca garām, vienmēr vietiņa pajūgā atradās.

Arī mājās katram bija savs darbiņš. Nedod Dievs vecākiem pretī runāt vai aiziet no mājām bez atļaujas! Tad, mājās nākot, skaidri zinājām, ka būs sods. Tad bija jāizbauda tēva siksna, bet nevarēja apvainoties, jo tas bija pelnīts.

Mazirbes septiņgadīgā skola 1959. gada jūlijā.
Mati Hinta foto no Renātes Blumbergas vākuma

No 5. klases mana audzinātāja bija Emma Ruciņa. Viņa bija ļoti mīļa un labestīga, kā mamma, kas savus bērnus sargā. Viņai pašai savas ģimenes nebija. Man nepadevās matemātika, bet viņa nekad man nelika uz liecības divnieku, jo es daudz mācījos.

Stingra bija krievu valodas skolotāja Leontīne Bērziņa. Man no viņas bija lielas bailes, kaut arī biju labi iemācījusies. Manā laikā špikošanas nebija, viss bija jāiemācās. Vakarmācībās pārbaudīja visus rakstu darbus un atprasīja arī mutiskos priekšmetus. Jāsēž bija tik ilgi, kamēr visu izmācījās.

Jūtamas pārmaiņas skolā sākās, kad par direktoru atnāca Alfrēds Cipels. Viņa sieva Lauma tolaik studēja par bērnu ārsti. Jaunais direktors bija ļoti sportisks un iesaistīja sportiskās aktivitātēs arī skolēnus. Toreiz uzbūvēja sporta laukumu, izveidoja izmēģinājumu lauciņu, kurā skolēni strādāja un audzēja dārzeņus skolas kopgaldam.

Mazirbes septiņgadīgās skolas jaunais direktors Alfrēds Cipels ar sievu Laumu 1959. gada jūlijā.
Mati Hinta foto no Renātes Blumbergas vākuma

Man patika, ka skolā bija jāvalkā formas. Ikdienā meitenēm tā bija tumša kleita, balta apkaklīte un aproces un tumšs priekšauts. Svētkos balts priekšauts. Visi bija vienādi, un nebija nekādas atšķirības starp skolēniem.

Skolēniem bija jāstrādā arī skolas virtuvē. Mūsu saimniecīte Vilma bija ļoti stingra. Traukus mazgājot, ūdens likās tik karsts, ka pirksti dega.

Skolā tika aizvadīti jauki un skaisti brīži. Skolu pabeidzu 1960. gadā. Uz izlaidumu pirmo reizi dzīvē uzvilku kaprona zeķes. Mamma man uzšuva baltu štāpeļa kleitu.

Tā nu pirmais dzīves posms bija noslēdzies Tālāk mācīties nevarēju atļauties, jo vēl bija skolojami mani četri brāļi. Pēc skolas strādāju par kalponi Pāces dzirnavās, līdz man palika 18 gadu. Visu savu darba mūžu līdz pat aiziešanai pensijā esmu nostrādājusi zivju apstrādē Kolkā. Uzskatu, ka neviens darbs nav peļams, arī tas parastais kādam ir jādara.

Augstās skolās man nebija lemts mācīties, bet mana mūža mīlestība vienmēr bijusi dziesma. Man kā pašdarbniecei uz skatuves pagājuši 50 gadi. Dzīvē bijuši arī daudzi rūgti brīži, un, tikai pateicoties dziesmai, esmu tikusi tiem pāri. Vēlu visiem smaidu sejā un mieru dvēselē!

Dzīvo ar sauli sirds viducī smalkā,

Dzīvo ar mīļumu plaukstās.

Dzīvo, no avota laimi smeļot,

Dzīvo ar gaismu domās aukstās.

Ar Ilzi Soju tikās un viņas atmiņas 2017. gada 22. maijā pierakstīja Mazirbes internātpamatskolas skolotāja Teiksma Pobuse