Šoruden, svinot kāzas, Ināras Sulas dēls Jānis un viņa līgava Sofija vēlējās, lai, ievērojot lībiešu tradīcijas, notiktu līdzināšanās rituāls. Lībiešu pēcteci Ināru tas ļoti iepriecināja, jo viņa jau kopš bērnības jūt piederību tautai, no kuras nākusi vecmāmiņa Trīne Andersone.

Ināras vecmāmiņa Trīne (pirmā no kreisās) ar mazmeitu Velgu radu saietā.
Foto no Ināras Sulas albuma

“Mūsu dzimta nāk no Lielirbes. Kad Trīne apprecējās ar manu vectēvu Janu Šēniņu, viņa tapa par Šēniņu. Trīne Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Novgorodu. Tur viņa jau bija kopā ar vīru, un piedzima divas meitas un divi dēli. Meitiņas drīz vien nomira, tāpēc 1923. gadā, atgriežoties Latvijā, kopā ar vecākiem bija dēli Fricis un Jans – mans tēvs. Viņiem Lielirbē iedalīja septiņus hektārus zemes, kas atradās purvainā vietā. Kad vectēvs to nolīda, viņš uzcēla Šēniņu mājas un krietnu stalli, vāgūzi – ēku bija daudz.”

Ināra stāsta, ka arī pirms izbraukšanas uz Krieviju Trīne dzīvoja Lielirbē. Viņas vīrs noslīka Irbes upē, un, kad Trīne bija gados un vajadzēja palīdzību, Ināras tēvs ar ģimeni atkal atgriezās Šēniņos.

“Tad man bija vieta pie omammas gultā, gulējām viena otrai blakus. Viņa bija luterticīga un diezgan stingri ticēja dievam, lasīja bībeli. Omamma visu centās paskaidrot ar dievvārdiem. Kad man jādodas ganos, brēcu un negribēju iet, tāpēc omamma nāca man līdzi. Viņai tad jau bija 85, man – pieci gadi. Kad govis paēda un atgūlās, uzrāpos tām uz muguras un arī gulēju.

Kad tās piecēlās un gāja prom, omamma teica: “Ināriņ, ej un padzen govis atpakaļ,” bet es atbildēju: “Nē, ej tu! Man ir auksti.” Rītos viņa ļāva man pagulēt, lai gan bija jāiet ganos, un tas liecina, ka omamma bija labestīga, viņa mani ļoti mīlēja un aizstāvēja.”

Ināras krustvecāki Arvids (pa kreisi) un krustmāte Emīlija (trešā no kreisās) ar Janu un Valiju Emīliju.
Foto no Ināras Sulas albuma

Trīnes vīrs bija ātras dabas, bet viņa pati nolīdzināja visus negludumus un pagāja malā, ja izraisījās strīds. Trīne ļoti labi prata lībiešu valodu un ar ciema sievām sazinājās tikai lībiski. Arī Ināras tēvs Jans runāja lībiski. Meita vaicāja tēvam dažādu vārdu nozīmi, bet viņa atbilde bija īsa: “Tas tev nav jāzina,” lai gan ar kaimiņiem tēvs sazinājās lībiski. Ināra mācījās Mazirbes skolā un atceras, ka tajos laikos netika īpaši pieminēts, ka mācību iestādē satikušies lībiešu pēcteči.

“Mēs jau runājām bez galotnēm. Diktāti bija jāraksta pareizi, bet atstāstījumos varējām rakstīt, kā gribējām. Redzi, mana māte Valija Emīlija bija latviete, varbūt arī tāpēc tēvs negribēja, lai mēs, bērni, iemācāmies lībiešu valodu. Tēvam bija brālis Fricis, kurš neko nemācēja pateikt lībiski.”

Lībietis Jans un latviete Valija Emīlija ar bērniem Ervīnu un Velgu.
Foto no Ināras Sulas albuma

Slaidā Trīne parasti valkāja garus svārkus, galvā sēja lakatiņu. Kad beidzās šīs zemes gaitas, viņu apglabāja Miķeļtorņa kapos. Šajā ciemā Trīne pavadīja dzīves pēdējos gadus kopā ar dēlu Frici, jo Ināras tēvs Jans jau bija miris. Viņu zemes klēpī guldīja Lielirbes kapos. Dzīves laikā Jans bija mežsargs. Kad viņš nomira, ģimene pārcēlās uz Elkšķeni pie Valijas Emīlijas māsas Zelmas, kur Ināra dzīvo joprojām. “Mēs ģimenē bijām trīs bērni – es, vecākā masa Velga un jaunākais brālis Guntars. Kopā ar mums dzīvoja arī mammas pirmais dēls Ervīns. Bija arī Modris, kurš pusotra gada vecumā noslīka.

Mūsu tēvs Jans bija ļoti šerps – kā viņš teica, tā bija jābūt. Tajā pašā laikā tēvā bija liela gudrība, viņš visu zināja. Tēvs mani ņēma līdzi medībās, gājām uz šnepēm un caunām. Viņš prata atdarināt putnu balsis un mācīja to arī man, klausījāmies buļļu bauros, vērojām medņu riestu. Lai gan tēvs bija šerps, viņš labprāt kopā ar mums spēlējās.

Pa dienu viņš daudz strādāja, un, lai varētu apgādāt ģimeni, ziemā zāģēja mežu. Sākumā tēvs bija ticīgs, bet kad mūsu brālītis Modris noslīka akā, Jans pateica: “Dievam es vairs neticu.” Viņš gāja boja autoavārijā, man toreiz bija 12 gadi.”

Tēvs Jans (pirmais otrajā rindā no labās) iesvētībās ar saviem vienaudžiem.
Foto no Ināras Sulas albuma

Lībiskā stīga ir caurvijusi visu Ināras dzīvi. Viņa palaikam vien atcerējusies, ka ir lībiešu pēctece, līdz astoņdesmitajos gados Mazirbē uzzinājusi, ka tēvs brālēns Zviedrijā Oto Andersons – Trīnes brāļa Anša dēls – meklē savus radus. Un tā 1981. gadā Velga, Ināra un Guntars aizbrauca pie sava radinieka uz Zviedriju, pēc tam viesojoties pie Oto ne reizi vien. Viņš jaunībā esot zinājis lībiešu valodu, bet pēc tam aizmirsis to, atminoties vien dažus vārdus. Mūža nogalē Oto dzīvoja gan pie Ināras, gan pie Velgas, viņu apglabāja Lielirbē līdzās Ināras tēvam Janam.

Lielirbes jūrmalā ar māsas Velgas austo lakatu.
Foto no Ināras Sulas albuma

Ināra ar labu vārdu atceras Līvu savienības Ventspils grupas aktīvistes Alvīni Veinbergu un Ritmu Stūri, kuras viņu uzrunāja iesaistīties grupā. Ināra tolaik strādāja Tārgales pagasta padomē un, cik varēja, palīdzēja lībiešiem ar finanšu līdzekļiem. “Tās jau nebija lielas naudas, bet kaut ko no pagasta dabūju.

Alvīne ar sirdi un dvēseli bija iekšā visā lībiskajā un aicināja arī mani uz dažādām sanāksmēm ne tikai Ventspilī, bet arī Mazirbē. Mani mazbērni Valters, Oto un Adrians ir piedalījušies Mazirbē bērnu un jauniešu nometnēs, bet pēc tam par lībisko īpaši nav interesējušies. Māsa Velga iegādājās Lielirbē Valku mājas, un pagājušajā gadā es tur aizvedu lībiešu karogu.

Īpašumā tagad saimnieko māsas meita Ilze Miķelsone, kuru ļoti interesē vēsture. Viņa pēta, kā mūsu radi ir dzīvojuši Lībiešu krastā. Es pati labprāt lasu literatūru, kurā pieminēti lībieši, vienmēr iegādājos gadagrāmatas. Palaikam vien atceros bērnību, ko vadīju kopā ar omammu Lielirbē. Šēniņu māju gan vairs nav – Fricis tās nodedzināja, cerot saņemt apdrošināšanas prēmiju.”

Ināra savā īpašumā Elkšķenē, kur mūža pēdējos gadus pavadīja tēva brālēns Oto Andersons.
Foto no Ināras Sulas albuma

Ināra ar vīru Arvidu ir izaudzinājusi meitu Gitu un dēlu Jāni. Viņš 16. septembrī Dundagas pilī salaulājas ar Sofiju, un viņa vēlējās, lai pēc tam Mazirbē notiktu kāzu rituāls, ko vadīja lībieši no Limbažu puses. Ināra šajā svinīgajā notikumā bija ģērbusies tautastērpā. To visai dzimtai noauda māsa Velga. Ināra cerīgi raugās dēla ģimenes virzienā – iespējams, Jānis un Sofija turpinās lībiešu tradīcijas.

Ar mīlulīti Piku, kas ir ļoti uzticīga savai saimniecei.
Foto no Ināras Sulas albuma