Gatavojoties lielajai dienai – lībiešu karoga atklāšanas simtgadei 18. novembrī un tās atzīmēšanai 19. novembrī Rīgā, Spīķeru koncertzālē, “Lībiešu karoga stāsta” trešajā daļā publicējam divu 1923. gada notikuma aculiecinieku stāstījumus Igaunijas un Somijas presē. Karoga stāsta otrajā daļā jau bija publicēta Latvijas preses versija – raksts “Ventas Balss” 1923. gada 30. novembra numurā. Ja salīdzina visus trīs rakstus, protams, atšķiras autoru rakstības stils un tas, kas katram šķitis akcentēšanas un dramatizēšanas vērts. Nenoliedzami, ir arī laikmeta garam atbilstoši pārspīlējumi un ir arī dažas faktu nesakritības, tomēr galvenās līnijās dienas norise ir skaidra.

Līvu savienības ielūgums uz lībiešu karoga simtgades pasākumu

No Somijas lībiešu karoga atklāšanā piedalījās Akadēmiskās Karēlijas biedrības pārstāvis Marti Hāvio (Martti Haavio, 1899–1973) – vēlāk redzams somu dzejnieks, folkloras un mitoloģijas pētnieks, akadēmiķis un profesors. Viņa raksts “Lībieši atklāj savu karogu” publicēts Akadēmiskās Karēlijas biedrības izdevuma “Suomen Heimo” 1924. gada 1. numurā. Šeit raksts tiek publicēts saīsināti.

Lībiešu karogs otrajā mastā no labās puses pie Mazirbes Grabu jaunā šķūņa 1928. gada 19. augustā. Attēlā redzamo pasākumu Līvu savienība bija sarīkojusi par godu somu ciemiņiem.
Lauri Ketunena foto no Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma (ERM, Fk 929:24)

“18. novembris izvērtās par vienu no ievērības cienīgākajām dienām lībiešu vēsturē. Šajā dienā Kurzemes krastu un kāpu saimnieki paziņoja, ka ir īpaša tauta. Šajā dienā lībiešu ģimenes – lepnas un aizkustinātas – pielika pie savām sienām pašpārliecinātus vārdus:

“Vȯļmõ seļļizt ku mäd izād:

Līvõd neiku kivīd vizād!”

(Būsim tādi kā mūsu tēvi: lībieši kā akmeņi cieti!) [Par šo igauņu dāvanu skatīt tālāk V. Ernitsa rakstā – R. B.] Šajā dienā pirmo reizi izskanēja lībiešu brīnišķīgā himna*; šajā dienā svētdienīgi ģērbtā tauta asarām acīs pirmo reizi savā valodā dziedāja visiem luterāņiem svēto baznīcas dziesmu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”.

Bija svētdiena, un lielajā Mazirbes ciemā lija. Kokos drebinājās vecās lapas, un ceļi vietām slīga lielās ūdens peļķēs, un, lai tās apietu, vajadzēja pa lielu gabalu līkumot caur smilšu uzkalniem. Mēs nācām no ķestera [Kārļa Staltes – R. B.] mājas, kurā igauņi un Akadēmiskās Karēlijas biedrības pārstāvji bija saņēmuši patīkamu dzīvokli. Drīz mēs ieraudzījām baznīcas celtni un tai līdzās – mācītājmāju. Pa tās ceļu jau virzījās palieli pulciņi svētdienīgi ģērbtu ļaužu, mazliet nosaluši un samirkuši.

Uz mācītājmājas kāpnēm zem kokiem nostājās ķesteris K. Stalte, lai noturētu svētku runu. Viņš ir lībiešu vadītājs. Jau ceturtajā paaudzē šis godpilnais, bet bīstamais amats ir apvienojies ar Staltu vīru ķestera darbu. K. Stalte ir tīrs lībieša tips: mazs, ar brūnu ādu, romiešu degunu, lepnu un cienīgu stāju. Kad viņš runā, un to viņš pieprot trīs valodās, tad iedzīvojas savā runā un tauta līdz ar viņu. Savu uzskatu dēļ viņš ir daudz cietis no latviešiem. Šī vajāšana pēc mūsu aizbraukšanas izpaudusies vēl niknāk nekā iepriekš. Pat tādā, kādu nevarētu iedomāties notiekam “civilizētā valstī”, par kādu Latvija sevi sauc. Gan nelikumīgi, tomēr “ar tiesas lēmumu” viņam atņemta no senčiem mantotā zeme un atdota policijai, turklāt K. Staltem vēl piespriests 16 tūkstošu Latvijas rubļu liels sods, tādējādi iemetot viņu pilnīgā saimnieciskā izputēšanā.

Svētku runas laikā, kas beidzās ar Latvijas himnu, pagalmā grabošos ratos iebrauc grupa latviešu policistu sarkanās cepurēs – uzskatīts par nepieciešamu atsūtīt viņus no pilsētas, lai apspiestu dumpi. Tomēr viņi, tāpat kā pasākumā esošie slepenpolicisti, vienalga neatrod nekāda iemesla, lai iejauktos svētku gaitā, kas noris pavisam likumpaklausīgi – ja mūsu zviedru svētki būtu tikpat patriotiski noskaņoti un brīvi no separātisma gara kā lībiešu.

Stalte atsāka runāt. Viņa balss no saviļņojuma ietrīsējās. Viņš attēloja jūrmalnieku cīņu ar jūru un dzīvi. Viņš aprakstīja skarbo, baltsmilšaino jūrmalu, kurā atrodas lībiešu zemās mājiņas, un visbeidzot zaļās pļavas, kas plešas tālāk iekšzemē.

“Un tāpat kā mūsu mīļā jūra ir zila, kā mūsu dārgās kāpas ir baltas un mūsu mazās pļavas zaļas, tā mūsu karogs ir zilibaltizaļš.”

Pēc tam viņš atklāja karogu un nodeva to karognesējam, kurš solījās karogu saglabāt neaptraipītu.

Visi noņēma galvassegas, un koris un sanākušie, liels pulks ļaužu, uzsāka Staltes iztulkoto “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”:

Mäd veggi nīnõ Jumāl īž

Um se, kis joudõ āndab.

Ta pimdõst mēḑi ulzõ vīž,

Ta ka mäd patūd kāndab.

Um joud kil kurēn sūr,

Ja se īd um täm mur,

Kui mēḑi kaddõ sōks,

Siz jarā rikkõ tōks.

Ta amād mäd īt pigā.

Mäd joud um vägõ piški vēl…”

Karogu izkar redzamā vietā mācītājmājas lielajā zālē, kas izrotāta ar vītnēm un pie kuras gala sienas izlikti Latvijas sarkanbaltie karogi – “mūsu agrākais karogs: vendi to dabūja no mums, bet latvieši – no vendiem”, saka lībieši. Un ļaudis sanāk zālē, cik nu tur ietilpst. Sākas vakara pasākums. Programmas sākumdaļā ir dažas runas latviešu valodā, jo ir Latvijas neatkarības diena un lībieši ir ļoti lojāli. Bet tad uz runātāju paaugstinājuma uzkāpj melnbārdains jūras vilks un sāk stāstīt par lībiešu vēsturi. Otrs runātājs [Didriķis Volganskis – R. B.]

uzstājās par Līvu savienību (Līvõd Īt), kuras nopelns ir lībiešu pulcināšana ap nacionālo lietu un kuras divsimt biedru pārstāv lībiešu labāko daļu. Abas uzstāšanās bija pirmās, kas jelkad noturētas lībiešu valodā.

Un koris dzied. Tā repertuārā ir brašā un priecīgā “Līvõd mō, min sindimō” (Lībiešu zeme, mana dzimtene), mūsu Somijas himna “Min izāmō, min sindimō”, skumji skaistā, Staltes sacerētā “Jemā” (Māte), kurā stāstīts par vientuļu māti, kura bieži staigā gar jūras krastu. Viņa skatās jūrā, un asaras rit pār vaigiem, kad viņa domā par savu dēlu, kuru nekad vairs neredzēs. Viņa redzēs tikai viļņus un vēju… Margarete Staltes jaunkundze, ķestera skaistā, jaunā meita, diriģē, pati skanīgā balsī dziedot līdzi.

Muzikālajā programmā vēl ir igauņu viesu un Staltes jaunkundzes četrbalsīgi izpildītā lībiešu himna, ko komponējis Heiki Klemeti un kurai vārdus rakstījis profesors Lauri Ketunens. Dziesmai ir skumīga, dziļa melodija. Droši vien nekad agrāk savā dzīvē Klemeti nav radījis tik skaistu melodiju. [..] Un lībieši uzreiz izjuta dziesmas lieliskumu. Tā iekustināja viņus, un iedvesma bija milzīga. Tagad lībiešu krastā dzied:

“Līvli ma ūob un pa līvlizõks īeb,

Kuņtš tulāb kālma un tutkām min tīeb.”

 

“Vienmēr es bijis un palicis līvs,

tāds arī būšu, kamēr vien dzīvs.”

[Ulda Krasta atdzejojums latviešu valodā no krājuma “Es viltīgāks par tevi, menca!”.]

Lībiešu svētku diena beidzās ar docenta Villema Ernitsa, maģistra O. Loritsa (visu lībiešu mīlētais, ugunīgais apustulis), maģistra J. Megistes, Annas Tammas jaunkundzes, kā arī šī raksta autora sveicieniem. Un, vakaram satumstot, kad tika pāriets uz tējas dzeršanu, vairākas vecas, godājamas māmuļas atdzīvojās un sāka stāstīt senus, spilgtus stāstus, jūtot tiem dzīvi un patiesi līdzi. Bērni noskaitīja katrs savu dzejoli lībiski – Zvejnieka dziesma [Kalāmīe loul], “Kačas kaķis” [Katšī kaš], “Jūrmalnieka dziesma” [Rāndaliz loul] un daudzus citus.

Mācītājmājā nodzisa sveces. Desmiti lībiešu atvadījās no mums.”

Karogs pie tautas nama 2015. gada Lībiešu svētkos.
Foto no Līvu savienības krājuma

Igaunis Villems Ernitss (Villem Ernits, 1891–1982) – kvēls cīnītājs pret alkoholu, valodnieks, žurnālists un politiķis – karoga svētkos ieradās ne tikai sveikt lībiešu tautu lielajā dienā, bet arī sludināt atturību. Viņa raksts “Iespaidi par braucienu pie lībiešiem” publicēts Tallinas laikraksta “Kaja” 1923. gada 20. decembra numurā, kā arī vairākos provinces laikrakstos. Arī šis raksts tiek publicēts saīsināts.

“Nesen Lībiešu biedrībai bija lieli svētki: nacionālā karoga iesvētīšana. Uz šiem svētkiem ciemos pie Lībiešu biedrības brauca maģistrs Hāvio no Somijas Karēlijas biedrības, maģistrs Megiste un studente Anna Tamma no Dzimtās valodas biedrības un šo rindu rakstītājs, kurš savu parasto atturības darba braucienu Latvijā šoreiz novirzīja pie lībiešiem. Lībiešu valodas speciālists maģistrs O. Loritss bija aizbraucis jau agrāk, lai vāktu datus par lībiešu mitoloģiju savai doktora disertācijai.

[..]

Karoga iesvētīšana

Svētki notika Mazirbes mācītājmuižas zālē. Tā kā vienlaikus bija arī Latvijas Republikas piektā gadadiena (18. nov.), tad tos sāka ar patriotisku runu latviešu valodā, Latvijas karoga pacelšanu un Latvijas himnu.

Pēc tam lībiešu garīgais vadītājs ķesteris K. Stalte noturēja iesvētīšanas runu jaunajam nacionālajam karogam, cita starpā paziņojot, ka Lībiešu biedrība līdz šim ap sevi ir pulcinājusi vairāk nekā divsimt biedru, un izsakot cerību, ka nākotnē lībiešu karogs apvienos visus lībiešus.

Karogs pats ir zaļš, balts, zils: mežs, jūrmalas smilts, jūra – Lībiešu krasta dabas pamatelementi. Pēc karoga iesvētīšanas sekoja dziesma lībiešu valodā “Mäd veggi nīnõ Jumāl īž” (Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils). Tam sekoja Lībiešu biedrības valdes locekļa Volganska kunga runa lībiešu valodā par biedrības uzdevumiem, pēc kuras sveicienus nodeva maģ. Hāvio somu valodā un Tammas jaunkundze igauņu valodā. Šo rindu rakstītājs, balstoties uz iepriekš iztulkotu tekstu, noturēja apsveikuma runu lībiešu un latviešu valodā, īpaši uzsverot Latvijas–Igaunijas līgumu un visu Baltijas valstu tuvināšanās centienus, kam viens no psiholoģiskajiem faktoriem ir Somijas–Igaunijas–lībiešu draudzība, kas nekādā ziņā nav vērsta pret Latvijas valsti, bet gan vēlas arī no savas puses veicināt visas Latvijas valsts un visu tās tautu uzplaukumu. Latviešu valodā sveicināja Dundagas mācītājs Ville – pavisam draudzīgi lībiešiem.

Pretalkohola biedrības nodaļas nodibināšana

Savas runas otrajā daļā pieskāros atturības jautājumam – īpaši no mazās lībiešu tautas skatpunkta. Runa krita labā augsnē, un 36 cilvēki pieteicās par Lībiešu biedrības pretalkohola nodaļas biedriem. Arī daži klātesošie latvieši pieteicās, lai izveidotu Latvijas pretalkohola biedrības nodaļu. Igaunijas atturības līga Lībiešu biedrībai nosūtīja literatūru par atturību igauņu valodā un pāris komplektu no Amerikas nākušās atturības tabulas. To izskaidrojumu noklausījās ar lielu interesi, lai gan to darīju igauņu valodā.

Svētku noslēguma daļa

Svētku noslēguma daļā bija tējas galds, pie kura lībiešu koris ciemiņiem dziedāja lībiešu dziesmas un lībiešu skolasbērni deklamēja ķestera dzejnieka Staltes dzejoļus lībiešu valodā. Viņus savā runā lībiski sveicināja maģ. Loritss un ielūdza lībiešu kori uz Igauniju un Somiju. Šai ierosmei bija ļoti liela atsaucība un domāja to īstenot nākamajā vasarā (varbūt pat Somijas–Ungārijas skolu kongresa sākumā).

Tālāk turpinājās īsti tautas svētki: ķesteris Stalte un vairākas sievas stāstīja lībiešu pasakas, maģ. Loritss lībiski stāstīja par lībiešu tautas pagātni, maģ. Megiste igauniski par somugru tautām utt. Pēc tam tika dziedātas lībiešu dziesmas (K. Staltes dzeja), pa daļai ar igauņu melodijām.

Viesu kvartets pat nodziedāja prof. Ketunena sacerēto lībiešu himnu ar somu maģistra H. Klemeti ļoti sirsnīgo melodiju [..], kas, izskatījās, klausītājiem ļoti patika. Svētki noslēdzās ar Latvijas himnu, taču tauta pat pēc svētku noslēguma negribēja izklīst.

Dāvanas lībiešiem

Bez iepriekš minētajām Igaunijas atturības līgas dāvanām lībieši vēl saņēma skaisti iesietas grāmatas somu valodā, galvenokārt par folkloru un etnogrāfiju, un kaudzi iespiestu lībiešu himnas* nošu no Karēlijas biedrības. Dzimtās valodas biedrība bija sarūpējusi literatūru igauņu valodā un

vairākus simtus eksemplāru jaukus, pie sienas liekamus uzrakstus lībiešu valodā, ko bija izgatavojuši Tallinas daiļamatniecības skolas audzēkņi. Ar tiem pietiks, lai katra lībiešu ģimene varētu izrotāt sienas un modināt patriotisko garu.

Vairākas Igaunijas avīzes Lībiešu biedrībai ir nosūtījušas bezmaksas eksemplārus.

Par dāvanām lībiešiem tuvojošos Ziemassvētkos runāja A. Tammas jaunkundze, un ziņu par to lībieši uzņēma ar ļoti lielu atsaucību.”

* Vai todien izskanējusī lībiešu himna bija tā, ko mēs šodien saucam par lībiešu himnu, portālā “Livones” tuvākajā laikā būs atsevišķs raksts.

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”