Godinot Līvu (lībiešu) savienības “Līvõd Īt” simto jubileju, 27. aprīlī pulksten 21.10 Latvijas Televīzija (LTV1 un REplay.lv.) raidījumu “Lībiešu simtgades loms” (“Līvõd āigastsadā lūom”), kas vēstīs par lībiešu tautas valodu, kultūru un spēju saglabāt savu nacionālo identitāti. To veidojis scenārija autors, producents un žurnālists Dāvids Ernštreits, operators Jānis Saļms, montāžas režisori Inese Kļava un Jurģis Ločmelis. Raidījuma tapšanu atbalstījusi Latvijas Televīzija un Līvu savienība.
Raidījuma scenārija autors, producents un žurnālists Dāvids Ernštreits:
“Man šis ir ne vien profesionāls, bet arī cilvēcisks pārbaudījums, jo lībieši ir daļa no manis. Ir grūti novērtēt, cik daudz Latvijā šodien zināms par lībiešiem, ja lībiešu aktivitāšu tuvumā esmu bijis gandrīz visu apzināto dzīvi. Bet domāju, ka arī šādā apaļas jubilejas reizē ir pareizi radīt apliecinājumu tam, ka lībieši ir. Ļaut ieklausīties latviešu ausij tik neparastajā valodā, likt saprast, ka tās nav senas teikas vai rūnu akmeņos iecirsti vēstījumi. Jā, lībiešu vēsture sniedzas tūkstošiem gadu senā pagātnē, taču pavisam maza saujiņa lībiešu un viņu pēcteču brīnumainā kārtā ir izdzīvojuši līdz mūsdienām. Un viņi ir gatavi dāvināt savu unikālo mantojumu Latvijai.”
Režisore Inese Kļava: “Es pati esmu iekšzemes cilvēks, uz jūru īpaši nevelk, bet uz lībiešu krastu gan. Ziemeļkurzemes jūrmala man asociējas ar savdabīgu tukšumu un mieru, bet, strādājot pie šis filmas un ieraugot fantastiskos arhīvu kadrus, man lībiešu krasts parādījās jaunā gaismā, kāds tas bijis pirms simts gadiem – blīvi apdzīvots un ārkārtīgi darbīgs. Ļoti fascinē lībiešu valodas skanējums, kurā ik pa brīdim sadzirdami daži pazīstami vārdi – “zušidi”, “lašidi”, “siļke”. Tas ir liels brīnums, ka tikpat kā izmirusi valoda var atdzimt. Paldies somu un igauņu pētniekiem, kas līvu valodu un tradīcijas piefiksēja un neļāva pazust pavisam. Un, kā vienmēr, prieks būt vienā laivā un sadarboties ar lībiešu kolēģi Dāvidu Ernštreitu.”
Savukārt otrais raidījuma režisors Jurģis Ločmelis norāda: “Tas ir unikāli, ka ir saglabājusies valoda un kultūra no tautas, kura šeit ir dzīvojusi gadsimtiem ilgi, pirms radās ideja par Latviju; tā ir atstājusi pēdas valodā, mentalitātē, kultūrā. Tomēr reizē paliek arī rūgta pēcgarša, redzot, ka vistuvāk izzušanai lībiešu lieta ir nonākusi tieši neatkarīgās Latvijas laikā, kā arī no draudzīgā brīdinājuma, ka mūsu “mēle” tiks kārta pie lielā zvana.”