19. novembrī Spīķeru koncertzālē Līvu savienība bija sarīkojusi sava karoga simtgades svinības, kurās vairākkārt tika pieminēti avīžu slejās saglabājušies aculiecinieku stāstījumi par notikumiem pirms simt gadiem. Elektroniska izdevuma ilgmūžību nezinām un nezinām arī, vai lībiešu karogs atzīmēs divsimtgadi. Tomēr – kas zina – varbūt kādreiz noder aculiecinieka vēstījums par svinību gaitu un svarīgo cilvēku teiktajām runām.

Dambergu dzimtas vīri trīs paaudzēs zālē ienes lībiešu karogu

Sarīkojuma sākumā Dambergu ģimenes trīs paaudžu vīri zālē svinīgi ienes lībiešu karogu. Pēc tam visi klātesošie nodzied lībiešu himnu “Min izāmō”. Tālāk seko karogam veltītās dziesmas “Plagā loul” deklamācija vasaras skolas “Mierlinkizt” audzēkņu izpildījumā, bet tās dziedāšanā atkal piedalās visi klātesošie, no skatuves piepalīdzot Salaspils jauktā kora “Lōja” dziedātāju un lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolas “Mierlinkizt” audzēkņu un pedagogu balsīm.

Koris “Lōja” (diriģents Ģirts Gailītis) un vasaras skolas “Mierlinkizt” saime palīdz braši nodziedāt “Karoga dziesmu”

Klātesošos uzrunā Līvu savienības vadītāja Ieva Ernštreite

Pirmo apsveikuma runu saka Līvu (lībiešu) savienības “Līvõd Īt” vadītāja Ieva Ernštreite, to iesākot ar Kārļa Staltes dzejoli “Piški tēḑ / Mazā zvaigzne” lībiešu un latviešu valodā:

“Un nu par mūsu simboliem. Varam droši teikt un arī es esmu diezgan droša, ka šodien un īpaši vakar mēs gara acīm bijām un šodien esam Lībiešu krastā un savos dzimtajos ciemos – visur, kur dzīvo mūsu karoga zaļais, baltais un zilais kā zīme un piederības krāsa lībiskajam. Tā domāja un lēma stipri un apņēmīgi ļaudis pirms simt gadiem, dibinot Līvu savienību. Un tās identitāte līdz pat šai dienai ir lībiešu himna un lībiešu karogs. Simts, simts un simts – Līvu savienībai, himnai, karogam. Bet kopā viens veselums lībiešu mantojumā, kultūrā, valodā, tradīcijās, ļaudīs. Jo simtu zīmju nav iespējams saskaitīt. Simtgades aplis šodien noslēdzas, godinot Līvu savienību, dziedot tās himnu un karoga dziesmu. Cauri gadu simtam paldies cilvēkiem un viņu darbiem – godprātīgiem, darbīgiem un radošiem, spītīgiem un apņēmīgiem Kolkā, Ventspilī, Rīgā, Mazirbē. No sirds visiem jums paldies! Lai viss turpmākais arī mērāms simtos – labos darbos un apņēmībā lībiešu mazās zvaigznes gaismu nepazaudēt. Sveicu jūs visus lībiešu karoga simtgades dienā. Priecīgu visiem dienu!”

Uzstājas “Rāndalist” (vadītāja Angelika Dzintara) un koncertmeistars Austris Kalniņš

Atslodzei “Mierlinkizt” nodzied lībiešu valodas skolotājas Lindas Zonnes-Zumbergas sacerēto lipīgo un jauko “Min plagā” (Mans karogs), bet Ventspils sievas no “Rāndalist” – “Līvli ma ūob” (Lībietis esmu) ar melodiju, kas speciāli sacerēta ansamblim. Tiesa, komponista vai komponistes vārdu klausītāji neuzzina. Tāpat dziesmas vārdu autors paliek anonīms, lai gan tas ir lībiešiem tik nozīmīgais somu valodnieks Lauri Ketunens.

Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte

Pēc tam vārds tiek dots Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītājai Signei Pujātei:

“Labdien, godātie klātesošie! Es jūs no sirds Latvijas Nacionālā kultūras centra vārdā sveicu jūsu nozīmīgajos svētkos. Šodien tie ir tādi paklusāki pēc vakardienas svinēšanas, jo Latvijai vakar visi kopā svinējām 105. dzimšanas dienu, bet šeit, Spīķeru koncertzālē, kā bišu spietā, kur ir lībieši un kur ir lībiešu draugi, lai svinētu lībiešu kultūrai un identitātei nozīmīgo notikumu. Lai kā tur būtu ar tiem vēsturiskajiem notikumiem attiecībā uz karogu, vismaz manā ieskatā šīs trīs krāsas ir ļoti piedienīgas lībiešiem un Latvijas teritorijai, jo tās krāsas pazīst arī starp mums nozīmīgām lietām, parādībām. Un man gribas pateikt paldies tiem lībiešiem, tiem cilvēkiem, kuri darīja visu iespējamo, lai lībieši būtu pamanāmi Latvijas un starptautiskajā kontekstā. Es izsaku lielu pateicību tiem, kuri rūpējas par to, lai lībiešiem ir ataudze. Un šie brīnišķīgie bērni un jaunieši, kas šodien arī no rīta piedalījās tajā svētbrīdī, es teiktu tā, dziedot – tā tomēr ir cerība un ticība, ka lībieši turpinās. Lai notiek šodienas svētki! Es Latvijas Nacionālā kultūras centra vārdā saku jums paldies, bet īpašāk šodien, ļaujiet, es teikšu paldies diviem cilvēkiem, kuri nu arī ir priekšstāvji savām institūcijām, lai lībiešu kultūra, identitāte, vēsture un daudzi citi procesi notiktu. Ieva, mīļā Ieva Ernštreite, lūdzu, nāc plāna vidū. Un Valts Ernštreits. Latvijas Nacionālajā kultūras centrā mums ikdienā nākas nereti sastapties, lai risinātu nozīmīgus jautājumus lībiešu jautājumos. Un tiešām paldies, ka esat mums līdzās, jo arī jūsu darbs sekmē Latvijas, latviešu kultūras un citu, arī mazākumtautību, kultūru procesu virzību. Un tikai kopā mēs varam veidot Latvijas kultūrtelpu. Tiešām no sirds jums pateicos un es jums iedošu dāvaniņas un tad izstāstīšu, kas ir tā dāvana.

Lai visi zinātu, kas viņiem maisiņā. Šajā gadā ir tā iegadījies, ka ir tādas brīnišķīgas apaļas jubilejas. Lībiešiem ir daudzkārt simts, Latvijai 105, dziesmu un deju svētku tradīcijai 150. Un tad nu ir tā, ka saziņā ar Latvijas Banku ir izdota monēta. Tātad Latvijas Banka ir laidusi klajā monētu nemateriālā kultūras mantojuma tādā sērijā. Un dziesmu un deju svētku tradīcijas monēta ir pirmā, ņemot vērā arī šo nozīmīgo jubileju dziesmu un deju svētkiem, šīs monētas nosaukums ir “Dziesma savieno”. Zināmā mērā šodien tāds emocionāls brīdis un tad caur dziesmu jau daudz ko var izdarīt, jo mēs esam ar dziesmoto revolūciju atguvuši brīvību. Tad dziesma mums dažkārt palīdz arī dažādās citās situācijās. Paldies jums, mīļie lībieši, draugi un kolēģi!”

Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits ar palīdzi Sofiju Kūlu

Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits savu runu bija sagatavojis lībiešu valodā, kuras tulkojumu latviski lasīja liepājniece Sofija Kūla, kura nāk no Sīkraga Cerbahu dzimtas. Portālā publicējam tikai runas latvisko versiju:

“Godātie lībiešu karoga simtgades svinību dalībnieki! Pirms simts gadiem un vienas dienas Mazirbē pirmo reizi tika pacelts lībiešu karogs. Šis ir viens no retajiem svarīgākajiem notikumiem lībiešu dzīvē, kas iemūžināts ne tikai atmiņās, bet arī dzejā. 1969. gadā somu dzejnieks Marti Hāvio ar dzejnieka pseidonīmu P. Mustāpē savā krājumā “Vējš no Airisto” iekļāva dzejoli, kuru šobrīd būtu īstais brīdis nolasīt.

Nacionālais karogs jeb Mazirbes ciemā 1923. gada 18. novembra dienā

 

Tu, vai atceries: nemierīgā

vēju un kapteiņu jūra,

un vai atceries – baltas smiltis,

un vai atceries: novembra

arvien zaļās piekrastes pļavas.

Tas aizliegtais tautas karogs:

jūra, smiltis un pļavas.

Policisti

sarkansvītrotās cepurēs

iebrauca pagalmā.

 

Anna Tamma ir Sibīrijā,

un Oskars Loritss atdusas

savā Upsalas kapā.

Tu, Julius, un es

to dienu vēl atceramies.

Bija svētdiena un lija.

Margarete Stalte spēlēja.

Mazirbes mācītājmuižā

tika nodzēstas sveces.

Kopš dzejolī aprakstītā brīža ir pagājis liels laiks. Tie ir simts gari grūtību un arī prieka gadi. Šodien mēs, lībieši, joprojām esam. Vislabāk mums ir klājies tad, kad esam bijuši vienoti. Kad katrs, darot savu darbu, esam kopīgi darbojušies viens otra labā. Tā tas bija, paceļot lībiešu karogu 1923. gadā. Tā tas bija 1970. gados, kad darbojās ansambļi “Līvlist” un “Kāndla”. Tā tas bija, arī atjaunojot Līvu savienību 1988. gadā. Svinot lībiešu karoga simtgadi un noslēgumam tuvojoties lībiešu mantojuma gadam, ir labs brīdis atcerēties šos labos mirkļus un padomāt par nākotni. Vai esam tam gatavi, vai esam ar mieru darboties viens otra labā, vai esam ar mieru piekāpties viens otram, ja vajag, ar mieru nodot savu darāmo tālāk tiem, kas nāks pēc mums? Vai esam gatavi atgādināt viens otram par to, ka mūsu kopīgais mērķis ir lībiešu valodas un kultūras un mūsu pašu lībiešu turpināšanās? Vai esam gatavi pieņemt šādu atgādinājumu no citiem? Ir daudz jautājumu. Taču, ja spēsim uz tiem atbildēt, tad atbildēsim arī uz galveno: “Vai mūsu pietiks arī nākamajiem simts gadiem?” Atbilde katram būs jāatrod pašam, taču tā būs atkarīga no ikviena no mums. Tiem, kuri pirms simts gadiem pacēla lībiešu karogu, izdevās šo atbildi atrast. Tagad ir mūsu kārta. Savā un Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vārdā vēlu jums visiem priecīgus svētkus!”

Uzstājas ansamblis “Kāndla” (vadītāja Ilga Porniece) no Tārgales

Kolkas “Laula” ar vadītāju Dzintru Tauniņu

Pēc šīs runas uz skatuves atkal kāpj lībiešu dziesmu ansambļi – Tārgales “Kāndla” dzied par jūru, kas krāc un šņāc, un tas ir veltījums tiem, kuri vairs nav ar mums, bet Kolkas “Laula” izpilda Dzintara Kļaviņa skaņdarbu “Mantojums”. Pēc īpašā viesa no Sāmsalas Leo Filipova apsveikuma, ko vairākkārt pārtrauc dedzīgi aplausi, pie vārda tiek Līvu savienības Rīgas grupas vadītāja Monta Kvjatkovska, kura priecājas, ka zāle rotāta ar pašu gatavotiem karodziņiem:

“Sveiciens svētkos! Domājot par Rīgu, vakar paņēmu rokās Jāņa Strauberga 1937. gadā rakstīto grāmatu “Rīgas vēsture”, un tur, šķirstot lapaspuses, mēs ļoti daudz atrodam arī lībiešu klātbūtni šajā vietā, ko mēs šodien saucam par Rīgu. Pat pirms Rīgas dibināšanas laika. Izrakstīju dažus citātus, lai lieku reizi arī mums atgādinātu, ka lībieši Rīgā ir bijuši izsenis un mēs esam turpinājums. Piemēram, fakts, ka pirms Rīgas dibināšanas – tātad 1200. gada – tagadējā Iekšrīgas teritorija ir galvenā kārtā lībiešu zvejnieku ciems Daugavas malā, kur vēlāk uzbūvēta Doma baznīca. Vai arī fakts, ka lībiskā pilsēta pie Rīdziņas, kas aptvēra ielas no Kungu ielas līdz Peitavas, domājams, atradās tur, kur tagad Pētera baznīcas laukums. Tad vēl fakts, kas man likās gana interesants, ka Lielās ģildes statūtos, kas ir sarakstīti 1613. gadā, ir atrodami noteikumi, kā pareizi svinēt Vastalāvjus, kur ir aicināti lībieši, un viņi ir ieradušies ar baltām nūjām. [..] Ar šo es gribēju atgādināt, cik liela nozīme ir mums šodien un cik zīmīgi tomēr, ka lībiešu karoga simtgadi mēs atzīmējam tieši Rīgā – Latvijas galvaspilsētā. Deviņdesmit devīto gadi mēs arī atzīmējām Rīgā – Pārdaugavā – un ar simtgadi tuvojamies tuvāk centram. Tā kā aplis ir noslēdzies. Katram no mums, kas šodien šeit ir, ir milzīga nozīme tam, ko vēsturē turpmāk rakstīs par šo dienu – Daugavas malā, Vēnas krastā 2023. gada 19. novembrī pulcējās ļaudis – lībieši – atzīmēt lībiešu karoga dienu. Tērpušies tradicionālajos tērpos, skan lībiešu dziesmas. Kas vēl tur būs rakstīts, to mēs neuzzināsim, bet katram no mums šodien ir ļoti liela nozīme, ka mēs šeit esam. Gribētu arī uz skatuves aicināt Līvu savienības nodaļu vadītājus, jo bez Līvu savienības arī karoga stāsts varbūt būtu pilnīgi cits. Ausma Ernestovska, Ventspils nodaļa, Teiksma Pobuse no Mazirbes, Iveta Bekmane, Kolka! Un Ieva Ernštreite! Lai jums priecīgi svētki un ne tikai vārdiski, bet arī sajūtās. Lai acīs ir prieks! Un šī taču ir īpaša diena, kad mēs varam šādi Rīgā pie Vēnas tikties un atzīmēt karoga dzimšanas dienu.”

Sāmsalas viesa Leo Filipova apsveikuma vārdus latviski tulko Helgi Daubere no “Kāndlas”

Rīgas grupas vadītāja Monta Kvjatkovska

Pēc tam kārta dziesmai “Mäng” (Rotaļa), kuras vārdus ir sacerējis Kārlis Stalte. Izpilda koris “Lōja”, pavadījumu spēlējot mūzikas autoram Austrim Kalniņam. Tai seko lielais pārsteigums, ko slepeni sagatavojusi sarīkojuma vadītāja Marija Bērziņa. Tie ir pianiste Kristīne Paula un čellists Jānis Pauls, kuri publiku iepriecina ar tango un Bēthovenu, bet – pats galvenais – ar Imanta Zemzara skaņdarbu “Lībiešu dziesmas”. Pirms tā atskaņošanas izpildītājmākslinieki izstāsta, kā radies šis darbs. Viņi esot piezvanījuši komponistam un noskaidrojuši, ka stāsts ir personīgs. Darbs tapis 1974. gadā. Komponists ir draudzējies ar kādu lībiešu ģimeni, kura viņam iedevusi burtnīciņu, no kuras viņš izvēlējies pāris meldiņus un ielicis savā manierē. Stāstījumu papildina Ģirts Gailītis, precizējot, ka šī burtnīciņa ir 1933. gadā Helsinkos izdotā Lībiešu dziesmu II daļa, kuru sastādījusi Margarete Stalte:

“Šeit unikāli ir tas, ka ir veidotas parafrāzes kora dziesmām. Tā vispār bieži negadās. Parasti ir otrādi. Te ir par pamatu ņemtas divas pirmās oriģinālkompozīcijas korim “Min igā” (Mans mūžs) un “Vȭrȭl mōl” (Svešatnē), ko ir veidojusi Margarete Stalte, un vēl trešā dziesmiņa no tās pašas grāmatiņas.”

Ģirts Gailītis (no kreisās), Kristīne Paula, Marija Bērziņa un Jānis Pauls stāsta par Imanta Zemzara skaņdarba “Lībiešu dziesmas” tapšanu

Ar to arī beidzas karoga simtgadei veltītā daļa. Pauzes starp muzikālajiem priekšnesumiem un apsveikuma runām aizpildīja sarīkojuma vadītājas Marijas Bērziņas personīgais skatījums uz karoga izcelsmi un citāti no seno aculiecinieku rakstījumiem.

Baiba Šuvcāne un Marija Bērziņa stāsta par Valdu Mariju Šuvcāni

Sarīkojuma noslēdzošā daļa ir veltīta Valdas Marijas Šuvcānes (1923–2007) piemiņai. Marija Bērziņa stāsta:

“Mēs runājām par svarīgiem ļaudīm, kas šajā simtgadē mums ir pieskārušies. Un viena no tādām, protams, ir Valda Marija Šuvcāne. Būdama izcila valodniece, būdama pedagogs, viņas liela dzīves sadaļa saistījās arī ar brīnišķīgo ansambli “Līvlist”. Un tāpēc viņas meita Baiba Šuvcāne ir šobrīd veikusi ārkārtīgi brīnišķīgu darbu un tieši šodien mēs atvērsim arī grāmatu [..] “Gaist līvu dziesma debesīs”.”

Pēc šiem ievadvārdiem Baiba Šuvcāne kopā ar ansambli “Līvlist” klausītājus izvadā pa V. M. Šuvcānes mūža takām un ansambļa gaitām – Valda ar “Līvlist” bija saistīta no pašiem pirmsākumiem 1972. gadā līdz aiziešanai no ansambļa 2005. gadā.

Ansamblis “Līvlist” Diānas Loginas vadībā sarīkojumā nodzied vairākas zelta repertuāra dziesmas no laikiem, kad tajā aktīvi darbojās V. M. Šuvcāne. Īpašu B. Šuvcānes pateicību grāmatas tapšanā saņēma Jēkabs Raipulis (vidū ar platmali galvā)

Lai izdziedātu fragmentu no lībiešu kāzu uzveduma, “Līvlist” palīgos nāk “Laula”

Noslēgumā autores sirsnīga pateicība atbalstītājiem, palīdzētājiem, “Līvlist” bijušajiem un tagadējiem dziedātājiem, kā arī izdevniecības “Latvijas Mediji” pārstāvju un apsveicēju runas. Pie vārda vēlreiz ķeras Valts Ernštreits:

“Es savukārt gribēju tev pateikt paldies gan no sevis par to mūsu kopējo darbību, bet arī no visa institūta tev kā mūsu vienai no sirsnīgākajiem kolēģiem. Un, otrkārt, par to – par tavu neatlaidību, jo nebija viegli. Un mēs redzējām, ka nebija viegli tikt ar to grāmatu galā, bet viņa ir. Un it īpaši svarīgi tāpēc, ka tā grāmata stāsta par vienu laiku lībiešu vēsturē. Nepelnīti maz pētītu laiku lībiešu vēsturē, pateicoties kuram mēs te vispār esam šeit. Paldies, Baiba!”

Un Signe Pujāte:

“Viss jau ir cilvēkos un, kā izrādās, šī grāmata tiešām nebūtu tapusi ne bez Baibas, ne bez visiem iesaistītiem. Un tāpēc vēlreiz paldies jūsu māmiņai, paldies “Līvlistam”, visiem tiem, kuri jau no mākoņu maliņas šo situāciju vēro. Paldies visiem tiem, kas arī bija iesaistīti grāmatas tapšanā. Un tad līdz nākamai grāmatai! Jums arī piemiņai “Dziesma savieno” monēta [..].”

Noslēgumā visi kopīgi nodzied “Pūgõ, tūļ!”. Un tad jau laiks nelielam kafijas galdam ar pīrāgiem un vējakūkām.

Grāmatas “Gaist līvu dziesma debesīs” autori Baibu Šuvcāni sveic Jānis Dambītis

Garais sarīkojums noslēdzas ar kopdziesmu “Pūgõ, tūļ!” (Pūt, vējiņi)

LTV ziņu sižets par karoga simtagdes svinībām aplūkojams šeit.

TV3 sižets par karoga simtagdes svinībām aplūkojams šeit.

Visu rakstā izmantoto fotogrāfiju autore ir Inese Dāvidsone.

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”