Iznākusi Jāņa Beltes 130. jubilejai veltīta grāmata “Belte, tas mālders”. Apzinot mākslinieka atstāto mantojumu, grāmatas veidotāji – “Līvõ kultūr sidām” un “Līvõd Īt” – nonāca pie atziņas, ka būtiskākais ir apkopot to, kas ikdienā paslēpts aiz privāto kolekciju un arhīvu durvīm, un to, kas ir svarīgs lībiešiem. Tas tāpēc, ka tradicionālā izpratnē Belte nav ne liels rakstītā vārda meistars, ne arī dižs gleznotājs. Viņš ir spožs un unikāls lībiešu un sava laikmeta kontekstā. Otra tāda lībiešiem nav.

Dedzīgs lībietis, savdabis, fantasts un sapņotājs, zivju kūpinātājs un tirgotājs, zāģētavas īpašnieks, viesu mājas saimnieks, dzejas rindu rakstītājs, stāstnieks, atsaucīgs un dzīvespriecīgs, devīgs, labdabīgs, mīlējis iemest pats un cienājis citus, bet pāri visam mākslinieks. Tādu laikabiedri atceras pirmo lībiešu mākslinieku Jāni Belti, kurš dzimis Lūžņas ciema Krinkeļos Jaņa un Līzes Beltu ģimenē 1893. gada 6. martā (miris Liepājas slimnīcā no plaušu kaites 1946. gada 18. jūnijā). Diemžēl Belte nav atstājis drošas ziņas par savām dzīves gaitām, arī fotogrāfisko liecību ir maz, tāpēc grāmatā izmantotas igauņu un somu zinātnieku ekspedīciju fotogrāfijas no Lūžņas ciema tajā laikā, kad tur dzīvoja J. Belte.

Grāmatai ir trīs autori: dr. hist. Renāte Blumberga, māksliniece un dzejniece Baiba Damberga un, protams, pats Jānis Belte. Tās saturs sakārtots piecās nodaļās. Ievada daļu, kas satur pārskatu par Beltes radošo un sabiedrisko darbību “Pirmais lībiešu mākslinieks un dedzīgais patriots” un dzīves un darba gaitu hronoloģiju, uzrakstījusi Renāte Blumberga. Otrajā daļā “Dzejnieks, teicējs, rakstītājs” iekļauts Beltes rakstītais mantojums, kas tapis 20. gadsimta 20. gados, laikā, kas sakrīt ar Beltes spraigāko lībiešu patriota dzīves posmu. Te ievietoti visi seši zināmie Jāņa Beltes dzejoļi, kas saglabājušies tāpēc, ka publicēti 1920. gados iznākušajās lībiešu lasāmgrāmatās un dziesmu grāmatā. Šajā izdevumā dzeja apkopota ar kopēju virsrakstu “Tāds tas dzīv i zveiniekem. Seļļi jel um kalāmīedõn” ar viņa paša pieņemto pseidonīmu Valkt. No lībiešu valodas atdzejojusi Baiba Damberga.

1920. gados Lībiešu jūrmalā no Tartu Universitātes ieradās Lauri Ketunens un Oskars Loritss, kas pētīja lībiešu valodu un folkloru. Jānis Belte kļuva par aktīvu lībiešu folkloras teicēju. No publicētajiem avotiem V. M. Šuvcāne grāmatā “Lībiešu folklora” (2003) saskaitījusi, ka O. Loritsam viņš nodevis 25 mīklas un 14 tautasdziesmas. 1921. gada 31. augustā Lūžņā Belte abiem zinātniekiem izstāstīja arī tos trīs valodas paraugus, kas 1925. gadā Tartu publicēti L. Ketunena apkopotajā lībiešu valodas paraugu krājumā “Untersuchung über die livische Sprache”. Divu – “Pasaka par tirgoni” un “Kā Jānis Belte sāka gleznot” – tulkojumi no lībiešu valodas (tulkojusi Renāte Blumberga) publicēti grāmatā “Belte, tas mālders”. Divdesmito gadu beigās, kad Belte gan smagi pārdzīvoja sievas nāvi, gan bija sabrukušas ilūzijas par lībiešu lietu – neizdevās nodibināt lībiešu pagastu un atbalstu neguva viņa piedāvātais lībiešu nama projekts –, viņš pārcēlās uz Rīgu. Pelnīdams iztiku, Jānis Belte izmēģināja roku arī žurnālistikā, uzrakstot dažas epizodes par Latvijas presē zināmu slavu ieguvušā “lībiešu ķēniņa” Uldriķa Kāpberga dzīvi. Nodaļā ievietoti laikraksta “Pēdējā Brīdī” 1931. gada 25. oktobra un 29. decembra numurā publicētie teksti ar mākslinieka ilustrācijām.

Grāmata nodrukāta.
Katrīnas Vasiļevskas foto

Lai kur Belte būtu dzīvojis un kādus darbus strādājis, viņš vienmēr atrada laiku arī gleznošanai. Kādreiz viņa gleznas bija vai visās zvejniekciemu mājās. Tomēr nav ziņu, ka jelkad līdz 2023. gada vasarai būtu notikusi kāda Jāņa Beltes darbu izstāde. Tādu – “Belte, se mōļţiji“ – Lībiešu tautas namā Mazirbē sarīkoja Lībiešu kultūras centrs sadarbībā ar Līvu savienību. Lielākā daļa gleznu droši vien gājušas bojā – izmestas, kad cilvēki, kuriem tās sagādāja prieku, bija beiguši šīszemes gaitas. Nodaļā “Mākslinieks” publicētas 22 reprodukcijas – tās gleznas, ko grāmatas veidotājiem ar palīgiem izdevās apzināt un nofotografēt.

Pieci darbi nāk no Lībiešu kultūras centra krājuma. Tos savulaik Liepājā iegādājās Ženija Belte un 1994. gadā nodeva centram. Rīdzinieka Ivara Ķivuļa kolekcijā ir trīs gleznas, kuras nākušas no viņa dzimtas mājām pie Bauskas. Tās viņa vecvecāki esot pirkuši Ķemeros 1930. gadu sākumā. Lūžnieka Filipa Rubeņa kolekcijā ir četri Beltes darbi, kuri iegūti izsolēs. No Nenovērtēto lietu muzeja Grobiņā nākusi nu jau atjaunotā glezna, kura 2013. gadā tika atrasta Liepājas atkritumu poligonā. Viens darbs pieder Līvu savienības Kolkas grupai, kurai to 2016. gadā uzdāvināja Ženijas Beltes meita Baiba Ernestovska. Mazirbi pārstāv darbs, kas kādreiz atradās Mazirbes skolas etnogrāfiskajā kolekcijā “Rāndali” un tagad mājvietu atradis Lībiešu tautas namā. Vēl viens darbs ir dundadznieka Māra Blumberga īpašumā. Seši darbi pārstāv Liepāju, pilsētu, kurā Belte aizvadīja pēdējos desmit mūža gadus. Piecas gleznas pieder Uldim Bergam, vēl vienas īpašnieks ir Renarts Purmalis.

1923. gada nogalē un 1924. gada sākumā pēc igauņu folklorista O. Loritsa rosinājuma un uz viņa izsniegta papīra J. Belte zīmēja Lūžņā izmantotos darbarīkus, zvejas piederumus, mājās, lauku darbos, mājlopu kopšanai un citur sadzīvē lietotus priekšmetus. Uz kartītēm (to izmēri 80 x 105 mm) Belte ar tinti vienā pusē uzzīmējis pašu priekšmetu, norādījis tā nosaukumu lībiešu valodā, dažkārt arī nosaukumu rietumlībiešu izloksnē, kreisajā stūrī norādījis zīmēšanas datumu un vietu, bet labajā stūrī parakstījies un pievienojis savu dzimšanas gadu. Piezīmes ar zīmuli atstājis O. Loritss, strādādams ar sagatavoto materiālu. Kartītēm otrā pusē Jānis Belte uzrakstījis katra priekšmeta īsu raksturojumu lībiešu valodā, šos tekstus latviski tulkojusi Renāte Blumberga. Kartītes šobrīd glabājas O. Loritsa etnogrāfijas kartotēkā Igaunijas Folkloras arhīvā – 173 zīmējumi un to apraksti lībiešu valodā, kopā 346 vienības. Tās visas publicētas nodaļā “Zīmētājs”.

Grāmatu noslēdz nodaļa “Atspulgi”. Tajā ievietots Baibas Dambergas garstāsts “Belte, tas mālders”. Par tā pirmā varianta tapšanas apstākļiem 2001. gadā viņa stāsta “Pēcvārdā”:

“Stāsts tapa divu mēnešu laikā. Par laimi, pētniecībai un rakstīšanai tobrīd varēju nodoties pilnībā, jo biju pašnodarbināta māksliniece. Daudz materiālu atradu mēnešrakstā “Līvli”, lībiešu gadagrāmatās un citos izdevumos. Visur smēlos laikmeta garu un Lūžņas gaisotni, šķita, ka to izdodas iedzīvināt arī uz papīra, bet svarīgāka par visu bija vēlēšanās iemiesot pašu Belti. Sajust to, kā viņš domā, ko jūt kā mākslinieks un kā uztver dzīvi. Man vajadzēja “sastapt” Belti, “dzirdēt” viņa balsi. Vienīgais veids, kā to panākt (tobrīd šķita), bija iztēlē uzburt tikšanos. Sapnī, naktī, Kolkasragā. Dialogā savijot reālus faktus ar iztēles ainām. Lai panāktu lībiešu videi raksturīgāku noskaņu, dialogus risināju dzimtajā tāmnieku izloksnē, iestarpinot arī pa teicienam lībiski. Izloksne deva izpausmes brīvību. Nenoliedzami, arī Beltem tāmnieku izloksne nebija sveša, tāpat kā humors, tāpēc arī mūsu sastapšanos iztēlojos kā kuriozu notikumu. Tomēr dramatiskos un traģiskos Beltes dzīves brīžos valoda šajā pašā izloksnē lika skanēt strupi, rūgti un smeldzīgi.”

Grāmatas dizainu veidojusi māksliniece Katrīna Vasiļevska. Tās sagatavošanu un izdošanu atbalstījis Latvijas Nacionālais kultūras centrs un Valsts kultūrkapitāla fonds.

Renātes Blumbergas stāstījums par grāmatu Latvijas Radio šeit.