Jāņa Medņa foto

“Helmī Staltes vārds cieši saistīts ar latviešu folkloru, tautas tradīcijām un arī ar devumu lībiešu valodas un kultūras saglabāšanā. “Līvu lieta” viņai bija vissvarīgākā – par to viņa iestājās, vēl bērns būdama, jo par līvu atzīšanu un eksistenci cīnījās viņas tēvs Oskars,” šie Latvijas radio Ziņu dienesta korespondentes Zanes Eniņas vārdi izskanēja raidījumā “Kultūrtelpa” 13. jūnijā, dienā, kad atvadījāmies no pāragri mūžībā aizgājušās folkloristes un lībiešu kultūras darbinieces Helmī Staltes. Ne tikai skumjajās sēru dienās, bet visu jūniju turpinājām atcerēties Helmī, jo vasaras saulgrieži bez tradīciju zinātājas un kopējas, bez Helmī balss un enerģijas grūti iedomājami.

Šajā raidījumā atmiņās par Helmī dalījās daudzi. “Kopš bērnības Helmī piemitis arī organizatores talants”, atceras Līvu savienības vadītāja Ieva Ernštreite:

“Mēs bijām Sīkragā, vienā no lībiešu ciemiem, bērnu bariņš, un tad ieradās meitene no Rīgas, vārdā Helmī. Un viņa mūs uzaicināja uz savas dzimšanas dienas svinībām 7. augustā. Es domāju, ka te dzima liela mīlestība pret to, kā vajag organizēt, kā vajag rīkot dažādas rotaļas un dziesmas, lai mēs justos visi labi.”

9. jūnijā laikrakstā “Diena” Helmī bija veltīta plaša Undīnes Adamaites publikācija “Laula, kuni elad! Dziedi, kamēr dzīvo!”. Atmiņās dalījās Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte: “Helmī Stalte ir viena no manām dzīves skolotājām. Tā bijusi neticama laimes loze – būt viņai līdzās gan kā māceklei, gan kolēģei. Trīs vērtības paturēšu piemiņai no Helmī:

1. Pamatīgums. Vienmēr pārliecība, ka “ar abām kājām jeb saknēm” savā Tēvu zemē. Lepnums par lībisko, lepnums par latvisko, un kā tas sader kopā. Lai savas tautas tradīcijas izzinātu, apgūtu, godā turētu un tālāk nodotu.

2. Vieglums. Esot līdzās Helmī, vienmēr bija sajūta, ka viss notiek viegli, it kā sprīdi virs zemes. Zināšanās un prasmēs balstītas sarunas par latviešu un lībiešu kultūru un tradīcijām, kā arī atvērts prāts radīja vērtīgas idejas. Daudzas no tām kopā ar plašu kolēģu un sadarbības partneru loku izdevās  īstenot, organizējot dažādus tradicionālās kultūras notikumus Latvijas Nacionālā kultūras centra (zināmā laika posmā – E. Melngaiļa Tautas mākslas centra) paspārnē. Nozīmīgākais no tiem – starptautiskais folkloras festivāls Baltica.

3. Laba humora izjūta. Tā kopā ar Helmī sprigano, tēlaino un visādi citādi izteiksmīgo runu labā latviešu valodā nodrošināja neskaitāmus brīnišķīgus un jēgpilnus kopā būšanas brīžus.”

Vairas Vīķes-Freibergas atvadu vārdi publicēti portālā nra.lv 11. jūnijā. Viņa raksta:

“Mūsu atmiņās Helmī turpinās dzīvot stalta un cēla savā košajā līvu tautas tērpā, savu skanīgo un drošsirdīgo Skandinieku vidū, kā simbols Dziesmotās revolūcijas cīņas sparam un kā dzīvs iemiesojums īstenai mīlestībai uz savu zemi un tautu.”

Latvijas Universitātes Lībiešu institūta “Facebook” vietnē 13. jūnijā publicēti sirsnīgi un iejūtīgi vārdi no tiem, ar kuriem Helmī vienoja asinsbalss:

“Dārgā Helmī Staltes ģimene! Dārgie draugi!

Šodien mēs sakām ardievas vēl vienam līvam, kas devies projām pa līvu putnu ceļu.

Helmī Stalte bija ievērojams un dižens cilvēks. Latvija viņu pazīst kā Latvijas atmodas simbolu, folkloras kopēju, politiķi. Bet Helmī bija un ir viena no mums – līviem, viena no varenās un mazās līvu tautas, kas ar viņas aiziešanu nu kļuvusi vēl mazāka un trauslāka.

Helmī ir bijusi kopā ar līvu ikdienu vairāk nekā pusgadsimtu. Viņa bija kopā ar mums tad, kad dibināja ansambli “Līvlist”, kad padomju vara atņēma līviem tiesības rakstīt savu tautību pasē, kad tika atjaunota Līvu savienība, un arī pēc tam – kad neatkarību atguva Latvija un līvi beidzot tika ierakstīti Latvijas likumos kā pamattauta.

Mums, līviem, visievērojamākais ir bijis Helmī darbs, glabājot un rādot līvu mantojumu, dziedot par līviem un līvu valodā, stāstot un runājot par līviem. Helmī Stalte bija tā, kas Latvijas atmodas laikā, paceļot līvu karogu un dziedot līvu valodā, parādīja, ka arī līvi ir daļa no Latvijas. Un, kopjot līvu mantojumu – vai ar dziesmu vai runām – viņa rādīja visai pasaulei, ka līvi ir stipri un laipni, spuraini un lepni.

Helmī bija daļa no stipras līvu ģimenes. Viņa bija līvu dižvīra Oskara Staltes meita, Daiņa sieva, Julgī, Dāvja un Raigo mamma. Helmī uzauga kā līvs un ir uzaudzinājusi līvus – savus bērnus un mazbērnus –, kas turpina viņas un līvu mantojumu.

Helmī Stalte – dižs cilvēks no mazās līvu tautas, daļa no līvu un Latvijas vēstures – nu ir devusies līvu putnu ceļā. Lai līvu putni nes Tevi, Helmī, uz saviem vieglajiem spārniem. Mēs zinām, ka tiksimies atkal, – kā allaž, pavasaros, putnu mošanās laikā!”