Pēc Dziesmu svētkiem biju uzaicinājusi Kolkā paciemoties Zani Ernštreiti. Pavisam nesen bija atvērta viņas grāmata “Lībiešu [kultūr]telpa”. Manas pašas darbs pie projekta par ansambli “Līvlist” tuvojas noslēgumam, un Zane bija piekritusi kļūt par topošās grāmatas “Gaist līvu dziesma debesīs” mākslinieci. Vaļas brīžos mums bija interesanti apmainīties domām par kopīgām lietām. Tā tapa saruna par grāmatām, atbildību tās radot un, protams, par lībiešiem un lībiskās pasaules trauslumu.

Baiba Šuvcāne un Zane Ernštreite Kolkas Valkos.
Agneses Zeltiņas foto no autores albuma

Baiba Šuvcāne: Intervējot mani savai grāmatai “Lībiešu [kultūr]telpa”, tu prasīji, vai es jūtos kā rakstniece. Tagad grāmatas autore esi arī tu un šo jautājumu varu uzdot tev. Vai tu jūties kā rakstniece?

Zane Ernštreite: Nē! Pilnīgi noteikti nē. Jo vairāk tāpēc, ka tā tikai nosacīti ir mana grāmata, tajā caur mani runā lībiešu kopiena un cilvēki, kas garus gadus bijuši kopā ar lībiešiem. Es tikai pavirzu viņus vienā vai otrā virzienā ar saviem jautājumiem, sašaurinu stāstījuma gultni.

BŠ: Manā domāšanā rakstnieks ir pilnīgi kaut kas cits. Rakstnieks var uzburt grāmatu no savām iekšējām vīzijām, idejām, pieredzes, domām. Es varu rakstīt tikai tad, ja man ir kāds dokumentāls materiāls, ko varu izpētīt. Nevis tā — te ir roze, un es radu stāstu.

ZE: Annas Sakses “Pasakas par ziediem”, vai ne? Tomēr tu esi savākusi, izpētījusi un galarezultātā sarakstījusi vairākas, bet mana grāmata vispār bija nejaušība.

BŠ: Atceros — tu man sākumā stāstīji, ka tev ir tāds projekts vai iecere, un es priecājos, cik tas ir labi. Man tā ir palicis atmiņā.

ZE: Tu man tiešām visu laiku teici, ka tā ir laba doma, ka to vajag, un atkārtoji katru reizi, kad es nošaubījos. Bet, ja es būtu tā līdz galam apzinājusies, ko tas prasa…

BŠ: Tas pats, kas ar manu beidzamo projektu tagad – sāku grāmatu par “Līvlist” gluži kā spārnota, bet, ja es būtu zinājusi, ka man ies tik grūti… Nu nē, mīļie, es pat nebūtu sākusi! Jau tad, kad pabeidzu “Lībiešu krastu”, nozvērējos, ka viss, tā ir beidzamā grāmata. Šoreiz dažādi apstākļi sakrita, es pašķirstīju mammas daudzās klades un nodomāju — tas ir lauciņš, kurā es jūtos labi, ņemu un apstrādāju, un salieku kopā mammas stāstījumu. Bet, kad sāku… Mans Dievs, ko tik manas mājas sienas nav dzirdējušas!

ZE: Un es, redz, šķietami vispār tikai intervēju cilvēku un man pat bija neliela pieredze šajā jomā, bet tajā brīdī, kad līdz galam saproti, ka tas nav žurnāls, kuru izlasi un izmet, vai kaut vai interneta portāls. Tu esi atbildīgs par katru minēto personu, faktu, datējumiem. Nav jau tā, ka žurnālam vai internetam raksti bezatbildīgi, taču grāmatā nodrukāts vārds manā skatījumā uzliek pamatīgāku atbildību. Kaut vai manis izvēlētais formulējums — lībiešu valodas runātājs. Kurš tad bija un – kurš nebija. Skatījos Edgara Vālgamā 1935.–1937. gada lībiešu sarakstus. Tu man devi datus no 1935. gada tautas skaitīšanas. Pētīju tavas mammas grāmatas. Visu, ko varēju. Jo man tas šķita svarīgi.

BŠ: Tas ir sarežģīts jautājums, uz kuru neviens no mums objektīvi atbildēt nevar. Kāpēc? Mēs par lībiešu valodas runātāju dēvējam gandrīz katru, kurš kaut ko var pateikt. Te ir tā trauslā līnija — vai tu vari brīvi, pilnā apjomā runāt lībiski kā, piemēram, Paulīne Kļaviņa, kā Alfons Bertholds. Jeb vari tikai pateikt kādus teikumus vai ko tamlīdzīgu. Negribas nevienam nodarīt pāri.

ZE: Tieši tā! Negribējās nevienu apdalīt, un svarīgi bija iezīmēt tos, kas vēl bija valodas nesēji. Gribējās parādīt, cik tā saite ir bijusi īsa. Ka te valoda vēl bija un tad pēkšņi – vairs nebija. To es arī sarunās mēģināju saprast, kāpēc valoda netika dota tālāk. Neviens īstu atbildi nespēja sniegt.

Zane Ernštreite un Baiba Šuvcāne Kolkas Valkos.
Agneses Zeltiņas foto no autores albuma

BŠ: Spriežu, ka tad, ja pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā nebūtu atbraukuši Lauri Ketunens un Oskars Loritss, ja nebūtu nodibināta Līvu savienība, valoda būtu pazudusi vēl ātrāk. Nekas lībiešiem kā mazai tautiņai, turklāt nabadzīgai un mazizglītotai, nebija labvēlīgs – ne no jaundibinātās Latvijas valsts puses, ne iepriekš no Krievijas impērijas. Ja krasts nebūtu bijis tik izolēts – tās gan ir tikai manas pārdomas –, valoda, līdzīgi kā Vidzemē, nebūtu saglabājusies pat tik ilgi. Tā bija ciema, virtuves valoda. Kad nāca ulmaņlaiki ar lielo latvietību, lībieši sāka kautrēties – kur tu ar to lībiešu valodu iesi?!

ZE: Tomēr Maija Norenberga par savu bērnību, tie tātad bija 1960. gadi, saka – bet ciemā taču visi runāja!

BŠ: Sīkrags bija ļoti lībisks ciems. Bet visumā vecāki, zinot, ka bērniem jāiet skolā, centās maksimāli dot latviešu valodu. Sabiedrībā valodai nebija lietojuma – tu nevari ne uz Ventspili, ne uz Dundagu aizbraukt un runāt dzimtajā valodā. Tikai savā mazajā, šaurajā vietiņā. Ārpus tās valodai nebija nozīmes. Mana mamma, piemēram. No ģimenes, kurā abi vecāki runāja lībiski, viņa vienīgā, kā vecākā no septiņiem bērniem, valodu prata tā, lai jaunākajos laikos tā būtu atjaunojama. Pārējie jau vairs nerunāja. Un Lielirbe arī bija viens no lībiskākajiem ciemiem.

ZE: Man bija ļoti interesanti runāt ar Valtu Ernštreitu, savu dzīvesbiedru, kaut no sarunas nedaudz baidījos. Bija tādas sarunas, par kurām satraucos vairāk nekā par citām, un šī bija viena no tām. Likās, ka būs grūti pēc tik daudzu gadu kopdzīves paprasīt būtisko, jo pa divdesmit gadiem lībiešu tēma ir tikusi cilāta neskaitāmas reizes. Taču es daudz ko uzzināju no jauna. Arī Valts vairākkārt uzsvēra “spēriena” lībiešu pašapziņai no somu un igauņu puses, nozīmīgumu. Un otra lieta, ko viņš izcēla, ka valodas došanai tālāk bija jābūt ļoti apzinātam lēmumam, jo tas bija absolūti neracionāls un ekonomiski nepamatots.

Atzīstos, ka man bija grūti saprast, pat ne saprast, bet izprast mazas kopienas atšķirību no lielas. Jo es, kas pārstāvu latviešus, attiecībā pret lībiešiem pārstāvu lielu kopienu. Ka valoda nav un pat nevar būt vienīgā identitātes pazīme. Un šajās sarunās, neraugoties uz to, ka divdesmit gadus vairāk vai mazāk un ciešāk vai atstatus esmu malusies ar lībiešiem, es pirmo reizi tā īsti sapratu, cik neveiksmīga un pat traģiska ir bijusi lībiešu vēsture beidzamo 150 gadu laikā. Cik lībiešu pasaule bijusi trausla jau tad.

BŠ: Jā, tas ir svarīgi – lībiešu kopiena jau pirms simt gadiem bija trausla. Bieži vien saka, ka padomju laiki bija tie, kas izpostīja krastu. Okupācijas gadi tikai paātrināja procesu. Lībieši sevi kā kopienu, manuprāt, īsti neapzinājās. Aktīvisti bija maza saujiņa, kas centās uzturēt kopienas garu.

ZE: Zoja Sīle man sarunā, kad prasīju, vai viņas opaps Rūdolfs Zandbergs bija savienībā, teica, ka tā tikai šķiet, ka visi bijuši par šīm aktivitātēm. Kā piemēru minēja, ko viņai par vietējo attieksmi pret aktīvistiem stāstījusi teicēja Hilda Helde: “Ko tad tas Volganskis! Tik vazājas apkārt pa sapulcēm un mājās neko nedara!”

BŠ: Tieši tā! Bija daži darītāji – kurš tiešām bija patriots, kurš tikai darbojās līdzi. Tie visi bija vīri. Redzamākie — Didriķis Volganskis un Mārtiņš Lepste. Nenogurdināmais Volganskis, šķiet, varēja visu. Lepstem varbūt vispirms bija viņa ambīcijas un tikai tad lībiskais, bet viņi bija virzītājspēks. Bet pirmais bija Kārlis Stalte. Ketunens tā arī raksta, ka, ja es nebūtu saticis Stalti, es nekādu lībiešu glābšanas darbu nebūtu sācis. Elementāri. Viens teikums.

ZE: Viens teikums, kas joprojām turpina lībiešu apziņu, pašapziņu un vēsturi.

BŠ: Cik daudz ko izšķir nejaušība, un šajā gadījumā mēs to varam saredzēt caur nelielu cilvēku grupiņu.

ZE: Man patīk Valta teiktais, ka pareizi būtu prasīt nevis, kāpēc lībiešu mūsdienās ir tik maz, bet – kāpēc viņi joprojām ir.

BŠ: Tur varētu viņam piekrist! Pēc visa tā, ko es tagad zinu par lībiešu vēsturi. Rakstot grāmatai par “Līvlist” ievadu par lībiešu koriem, redzu to, ka darbošanās arī 20. gadu atmodas laikā lielākoties bija svētku rīkošana un kordziedāšana.

ZE: Jautājums, vai tagad kaut kas ir savādāk… No tā brīža līdz šim ir pagājuši simt gadi, tas pat nav jārēķina. Ir Līvu savienības simtgade, un situācija ir līdzīga, ir saujiņa darītāju un – pārējie. Savā grāmatā konsekventi lietoju jēdzienu kopiena, jo šis lībiešu kopums kaut kā ir jānosauc. Vienīgais, kas man uzdeva pretjautājumu, bija Ģirts Gailītis, kuram jautāju, vai viņš jūt sasaisti ar kopienu un – vai kopiena pieņem viņu. Viņš atbildēja, ka pirmkārt būtu jāsaprot, kas tad ir šī kopiena.

BŠ: Atšķirība no tiem laikiem varbūt ir tā, ka esam izglītotāki, mums ir cita apzinātība par savām saknēm, cita vēlēšanas ar to kaut ko pasākt, pat misijas apziņa. Tajā pašā ansamblī “Līvlist”. Tiem, kas to 1972. gadā sāka, 20. un 30. gados ieliktā pašapziņa, paldies Dievam, bija palikusi un viņi to atnesa uz padomju laiku.

ZE: Ja nebūtu šīs sasaistes, nebūtu nekā.

BŠ: Mēs, kas viena daļa esam viņu bērni un mazbērni, esam pārmantojuši lībiskās identitātes sajūtu un vismaz daži nesam to tālāk. Mēs darām, ko varam, un par pārējo gādā Dievs. Tāpēc kopienas jēdzienu varam lietot, kaut īstenībā tā ir fragmentēta. Nezinu, kā citādi to apzīmēt. Mēs joprojām esam, un mums joprojām ir lībiskā apziņa. Bet šī apziņa vai identitāte varēja man arī nepielipt. Es neizliekos, ka piedzimu un tikai par to vien domāju. Vecvecāki manā klātbūtnē nerunāja lībiski, dzirdēju nesaprotamo valodu, kad atnāca kaimiņi vai man nebija jāzina runātais. Mans trigeris vai atslēga, kas palaida vaļā zemapziņā snaudošo lībiskumu, bija ansamblis “Līvlist” un tas, ka mamma tajā aktīvi darbojās.

ZE: Jau grāmatas ievadā vairākas reizes lietoju vārdu “trauslums”, bet, cik viss tiešām ir trausli, to sapratu, kad dažas dienas pirms grāmatas atvēršanas svētkiem Rīgā mūžībā tika aizsaukta Helmī Stalte. Ēdromiņa (Ēdroma Velde) bija ļoti cienījamos gados, un es ļoti priecājos, ka Agnese Zeltiņa paspēja viņu grāmatai tik skaisti nofotografēt. Bet ziņa par Helmī mani izsita no sliedēm, jo esmu ļoti emocionāli domājošs cilvēks un atskārtu, ka tagad visi tie mani runātāji, ar kuriem grāmatas tapšanas laikā ļoti satuvinājos, viens pēc otra aizies. Es, protams, domāju vecāko paaudzi. Bet kam gan es to saku…

BŠ: Jā, tā ir. Kamēr tapa grāmata par Kolku, no tiem, kas ar mani runājās, jau pieci bija aizgājuši. Tagad, kad ielūkojos teicēju sarakstā, kas ir garš, vēl ir palicis vien pa kādam. Tāpēc es to trauslumu jau sen apzinos. Manuprāt, tava grāmata ir vēsturiski nozīmīga ar to, ka tu esi dokumentējusi šodienu. Jo mums liekas – ai, nu kas tur tā šodiena?! Bet šodiena aiziet ārprātīgā ātrumā. Varbūt arī tu pēc pieciem gadiem skatīsies, kur viņi visi ir palikuši…

ZE: Man arī ir sajūta, ka esmu paguvusi ielēkt tādā kā pēdējā aizejošā vilciena vagonā. Tagad liekas, ka vajadzēja paprasīt vēl daudz vairāk. Bet tā tas nenotiek. Jo īpaši tāpēc, ka intervija ir noteiktam momentam piesaistīts žanrs.

BŠ: Tā tas ir, bet viņi visi tagad ir dokumentēti un tā ir liela bagātība.

ZE: Es biju ļoti aizkustināta redzēt, cik, piemēram, ventspilnieki, bija lepni par to, ka grāmatā ir viņu pašu ļaudis. Ka ir Ausma Ernestovska, Ilmārs Geige, Māra Vīgerte, Ēriks Kāpbergs, vecākais. Savējie, darītāji, kas vienmēr līdzās ir bijuši, bet te viņi ir intervēti un fotografēti, un re, kur viņi ir grāmatā. Domāju, interesanti ir lasīt sarunu ar Dagmāru Ziemeli, kura, man par lielu pārsteigumu, nemaz nav lībiete, kā es to biju automātiski pieņēmusi, un kura visur ir klātesoša un par kuru maz kurš kaut ko īsti zina. Ar tevi arī nemaz tik daudz sarunu nav bijis, tu parasti esi tā, kas jautā. Turklāt tev attiecībā uz šo grāmatu ir interesanta situācija. Trīs vienā. Pirmkārt, tu biji viena no manām runātājām. Otrkārt, tu mani konsultēji par dzimtām un notikumiem, līdz ar to pat vēl pirms literārās redaktores un pašiem teicējiem izlasīji manis veidotās sarunas. Un visbeidzot, treškārt, tu esi vienkārši lasītāja.

Grāmatas “Lībiešu [kultūr]telpa” grāmatas atvēršanā Lībiešu saieta namā Kolkā 2023. gada 3. jūnijā.
Ineses Dāvidsones foto no autores albuma

BŠ: Intervija ar mani laikam bija viena no pirmajām. Dažus, kas šaubījās, iedrošināju sarunai, sakot, ka Zane uzdod labus un jēgpilnus jautājumus.

ZE: Es varēju uzdot tikai tos jautājumus, kas interesēja mani pašu, jo neesmu ne žurnāliste, ne antropoloģe un neesmu mācījusies, kā veidot kompozīciju sarunai, ko un kā prasīt.

BŠ: Tā arī bija veiksme. Jautājumi bija sakarīgi, un līdz ar to arī sakarīgas atbildes. Pirmajā lasījumā, ko tu man atsūtīji, man bija ārkārtīgi liela interese – ko Pēteris teica, ko Miķelis, ko Anna. Tu redzi to ārkārtīgo dažādību viedokļos un stāstos. Kad nonācu pie gatavās grāmatas jau kā lasītāja, visu citu darāmo noliku malā. Izlasīju ļoti ātri un tekoši.

ZE: Mani, protams, jau ir sasniegušas atsauksmes no lasītājiem. Un visvairāk mani interesēja, pat uztrauca, vai man būs izdevies ar rezultātu aizraut pašus runātājus. Vai man būs caur viņiem visiem izdevies parādīt lībisko pasauli un tās trauslumu. Tāpēc biju aizkustināta, dzirdot, ka grāmata ir ievilkusi: kā sāku lasīt, tā attapos jau pret vidu pie Helmī; lasu, dzeru vīnu un raudu; izlasīju divās dienās starp ēst taisīšanu; ātri izrāvu cauri un lasīšu vēlreiz un vēlreiz. Beidzamā atrakstīja Vaira Strautniece, kuras fotogrāfijas no Lūžņām tika izmantotas Māras Zirnītes portretējumam: “Tā grāmata ir kā narkotika! Vairs netieku dārzā. Esmu gandrīz pusi jau aprijusi. Ļoti patīk izkārtojums, nodaļu ievadi – vizuāla tikšanās ar stāstnieku. Un personu izziņas materiāls lappuses sānā. Ļoti veiksmīgi, neuzbāzīgi, bet uzreiz informējoši. Patīk! Tas Jūsu un Agneses Zeltiņas nopelns! Un – patīk pašai savas bildes labāk nekā oriģināli…” Kuram autoram gan negribas to dzirdēt?! Vien jāpiebilst, ka grāmatas vizuālais risinājums man kā ilggadējai grāmatu māksliniecei bija šī projekta saprotamākā daļa. Es gaidu to brīdi, kad vēl pēc kāda laika varēšu apsēsties un pati izlasīt savu grāmatu tā kā nedaudz no malas. Jo šobrīd ir sajūta, ka tā vispār nav mana un dzīvo pati savu dzīvi. Tā notiek arī ar grāmatām, kam esmu bijusi tikai māksliniece, bet šoreiz es to jūtu īpaši spēcīgi.

Manī paliek šaubas, kaut to esmu atrunājusi jau grāmatas ievadā, ka mans uzdevums nav meklēt vienīgo patiesību. Vienmēr ir jautājums par objektivitāti vai iespējamu pietuvinājumu objektīvajai realitātei. Jo arī es kā autore, pat tikai uzdodot jautājumus, varu izvēlēties, kā atspoguļot vienu vai otru lietu. Vai vienu vai otru personāliju, jo ne jau visi ir draugi un ne jau visi patīk. Jo īpaši šādas nelielas kopienas kā lībieši gadījumā. Manuprāt, ir svarīgi tikt pāri tādam, teiksim, subjektīvam maziskumam lielāka mērķa vārdā. Radīt pilnīgu ainu. Domāt par lasītāju, par nākotnes pētnieku, kurš izmantos manu grāmatu, tāpat kā es esmu izmantojusi virkni jau esošo.

BŠ: Jā, objektīvā realitāte ir svarīga, ciktāl tas vispār iespējams.
ZE: Un vēl bailes par palikušajām kļūdām! Tieši faktu, ne gramatikas. Kad ievedu grāmatu Mārai Zirnītei, bija arī laiks garāk paciemoties, viņa stāstīja, ka joprojām pārdzīvo nepareizo miršanas gadu Hildai Grīvai savā grāmatā “Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā”, jo tā var tikt replicēta tālāk. Mani līdz šim ir sasniegusi ziņa par vienu faktu kļūdu. Gluži kuriozā kārtā no grāmatas fotogrāfes Agneses Zeltiņas. Vienīgais fakts, ko viņa varēja pārbaudīt! Esmu viņu pataisījusi par gadu vecāku. Var jau būt, ka pārējie, kas kaut ko ir atraduši, vienkārši mani žēlo un to nesaka. Bet, taisot personu rādītāju un liekot klāt lappuses, kā arī vispār tekstos kopumā man bija interesanti redzēt, uz ko visvairāk, teiksim, atsaucas.

BŠ: Jā, ko daudz piemin.

ZE: Protams, “Līvlist”. Ļoti daudz. Tas nenoliedzami saistīts ar ilggadējiem tā dalībniekiem, bet ir skaidrs, ka tava grāmata par ansambli ar plašāku notikumu gaitas izklāstu nekā vien ieskicējumu manās sarunās būs vērtīgs materiāls.

BŠ: Nu cerēsim, jo to es saku allaž, ka bez “Līvlist” jaunākajos laikos daudz kas nebūtu noticis.

ZE: Grāmatas tapšanas gaitā pēkšņi Valtam paprasīju, vai Emmai Ērenštreitei bija laba balss. Viņš teica: “Liecies mierā! Viņa, visticamāk, vispār dziedāt nemācēja.” Jo “Līvlist” Latvijas vēsturē, iespējams, ir vienīgais koris, kurš tika nodibināts pilnīgi cita mērķa labad.

BŠ: Ansambļa “Līvlist” mākslinieciskais vadītājs Dzintars Kļaviņš atmiņās rakstīja, cik grūti 1972. gadā ansamblim gājis ar Veljo Tormisa lībiešu tautasdziesmām. Tās bija sarežģītas. Komponists gan bija devis vadlīnijas, kā dziesmām būtu jāskan, bet korim īsti neveicās. Dzintars aicināja atbraukt Veljo Tormisu un savas dziesmas iemācīt pašam. Tormiss tiešām atbraucis un pēc tam teicis, ka viņš nav zinājis, ka koris to īsti nespēj. Bet to lībisko garu, identitāti, apziņu viņi atnesa līdz šodienai.

ZE: Sarunās par “Līvlist” bieži tiek minēta Emma Ērenštreite. Arī Pēteris Dambergs un Paulīne Kļaviņa. Man ir ļoti žēl, ka es nevienu no Valta vectantēm nepazinu. Ne Emmu, ne Ellu (Elvīru Zēbergu). Vienmēr ir šķitis, ka par Emmu būtu jāuzraksta grāmata. Viņas meita Ieva Neilande ir sarakstījusi plašāku materiālu, kas publicēts 1997. gada Lībiešu gadagrāmatā un atrodams arī portālā livones.net. Bet prasītos vairāk.

BŠ: Protams, Miķeļtornis būtu tas ciems, par kuru varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu, tāpat kā par Vaidi. Tur arī bija vairākas lībiešu kultūrā nozīmīgas personības. Jānis Princis un visa tālākā dzimta, Kāpbergi. Arī bāka, skola, baznīca, krogs, bānītis, Šēgrēns. Milzīgs materiāls. Sīkrags, no kura ir Pēteris Dambergs un Hilda Grīva, arī būt pelnījis grāmatu. Ja man būtu divdesmit gadu mazāk…

ZE: Tā ar tām grāmatām ir. Var, ko var, un nevar, ko nevar. Es, piemēram, darbu pie “Lībiešu [kultūr]telpas” sākot, biju domājusi, ka būs divas grāmatas un es cilvēku vecuma secībā iziešu cauri visiem Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā esošajiem lībisko vērtību glabātājiem, kopskaitā gandrīz četrdesmit. Bet sanāca citādi – ir divdesmit sarunas ar tiem, kas ilgstoši un nepārtraukti vismaz gadus piecpadsmit ir darbojušies, kā mums patīk teikt, lībiešu lietas labā. Tāpat jau nebija vienkārši un pat šādā saīsinātā formātā nācās saskarties ar negaidītiem sarežģījumiem. Darbiņš ar jaunāko paaudzi būs jāizdara kādam citam. Grāmata pati diktē, kā tā veidosies. Sapratu, ka es nelauzīšos ar pieri sienā.

Grāmatas “Lībiešu [kultūr]telpa” autores Zane Ernštreite un Agnese Zeltiņa grāmatas atvēršanā Rīgā 2023. gada 8. jūnijā.
Kristas Saberovas foto no autores albuma

BŠ: Tā ir normāla lieta, un jebkurā lietā darbs pats parāda, kā viņš top. Kamēr pati ar to vēl nebiju saskārusies, domāju, ko viņi tā saka, ka grāmata pati viņus virza. Tagad es to saprotu. Kaut kas tev liek darīt tikai un vienīgi tā. Nevis es pati, bet darbs diktē virzienu, kādā jādodas. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Un kāds augšā tur visu kārto.

ZE: Jebkurā gadījumā es ceru, ka kopiena vai lībiešu kopums, varam saukt to, kā vēlamies, ka pārskatāmā nākotnē turpinājums būs un būs kāds, kurš uzrakstīs “Lībiešu [kultūr]telpu nr. 2”.

BŠ: Kaut mans redzējums ir diezgan pesimistisks, nenoliedzu, ka var būt kāds nākotnes ceļš, kuru es nemaz neiedomājos un neredzu.

ZE: Jebkurā gadījumā visi tie cilvēki, kurus savā grāmatā esmu dokumentējusi, ir izdarījuši to, lai turpinājumam būtu iespēja būt.

BŠ: Tilts ir uzcelts, un, vai pa to kāds pāries tālāk, tas ir cits jautājums.