Ar Ilonu Lašu (dzim. Bertholdi) es iepazinos 2007. gadā, kad viņa pēc dzīves un darba gaitām Rīgā bija atgriezusies savā dzimtajā Lībiešu krastā. Viņa bija apmetusies uz dzīvi pie savas māsīcas Sniedzes Mazirbes Madarās un aktīvi iesaistījās mūsu rokdarbnieču pulciņā “Kamolītis”, kurš darbojās Mazirbes bibliotēkā. Toreiz Ilonu intervēju pirmo reizi. Šogad pēc kārtējās tikšanās un neilgi pirms Ilonas 83. dzimšanas dienas nolēmu apkopot mūsu sarunu fragmentus.

 

 

Tu nāc no plašās un pazīstamās Bertholdu dzimtas. Pastāsti par savu ģimeni!

Es esmu dzimusi 1940. gada 11. septembrī Vaides ciema Reņģēs. Mans tēvs Džems Bertholds bija īsts lībietis. Tēvs dzimis 1902. gadā Vaides Žonaku mājās.

Mana tēva māsa ir slavenā lībiete Grizelda Kristiņa, kura dzimusi 1910. gadā un nodzīvoja līdz 103 gadu vecumam. Grizeldas ģimene kara beigās emigrēja uz Zviedriju, bet vēlāk dzīvoja Kanādā. Viņu meita, mana māsīca Sarmīte, dzimusi Latvijā kara beigās. Kad ģimene devās svešumā, Sarmīte bija pavisam maziņa.

Mana māte bija latviete Auguste Brande no Saunaga. Māte dzimusi 1905. gadā. Manu mammu ciemā sauca par Gustiņu. Viņa jaunībā bija ļoti skaista un jautra. Man ir mammas fotoalbums ar viņas jaunības dienu fotogrāfijām. Tās ir īsti mākslas darbi no Ventspils un Rīgas fotodarbnīcām. Mamma bija liela dziedātāja – dziedāja gan tautasdziesmas, gan garīgās dziesmas. Savā laikā bija dziedājusi Pitraga baptistu baznīcas korī. Mamma nevienu dienu neiztika bez dziedāšanas. Mūsu ģimene bija luterāņi. Tuvākās luterāņu baznīcas bija Kolkā un Mazirbē. Tās no mūsu mājām Vaidē bija diezgan tālu, tāpēc bieži ar mammu gājām uz tuvāko Pitraga baptistu baznīcu. Mamma teica, ka Dievs visiem ir viens un vienalga, kurā baznīcā to pielūdz. Mamma bija mācījusies mājturības kursos un mācēja gatavot ļoti garšīgus ēdienus. Svētkos cepa plātsmaizes un sklandraušus, kas bērniem ļoti garšoja.

 

 

Mani vecāki apprecējās 1930. gadā. Pirmdzimtā meita Džesika piedzima 1934. gadā, bet nodzīvoja tikai īsu brīdi. Mana māsa Astrīda ir trīs gadus vecāka par mani, dzimusi 1937. gadā. Tagad es no savas ģimenes šajā pasaulē esmu palikusi viena pati.

 

Vai tu atceries savus vecvecākus?

Mans tēva tēvs bija Pēteris Bertholds (1879–1952), bet tēva māte – Līze Bertholde (1881–1957). Pēteris bija skroderis. Viņš šuva uzvalkus no vadmalas, kā arī citus apģērbus, ko nu katram vajadzēja. Viņš pats braukāja pa ciemiem un šuva. Viņam bija rokas šujmašīna. Brauca pat uz Dūmeli. Vectēvu ciemā sauca par Skroderpēteri, bet vecomāti – par Skroderlīzi. Vectēvs dažreiz arī gāja jūrā zvejot. Vecāmāte saimniekoja pa māju – cepa garšīgu maizi un auda segas, dvieļus, palagus un gultas pārklājus. Vecvecāki turēja arī lopus – govis, aitas, cūkas.

 

 

Mani vecvecāki no mātes puses ir Ansis Brande (1873–1946) un Emīlija (Elizabete) Brande (dzimusi Anševica,1885–1970). Manu vecomāti vietējie sauca par Brand Mīliņ. Tas ir saīsinājums no vārda Emīlija. Mans vectēvs Ansis bija matrozis un brauca uz kuģiem.

 

Pastāsti, kāds bija Vaides ciems tavu vecāku un vecvecāku atmiņās!

Vaide bija neliels ciems. Apmēram kādas 20 mājas. Bija piecas vecsaimniecības un pārējās jaunsaimniecības. Mans vectēvs Pēteris Bertholds stāstīja par seniem laikiem, kad dzīvojis Žonakos. Tā bija lielākā Vaides vecsaimniecība. Tur saimniekoja mana vectēva radinieks Jānis Bertholds, kurš mājas bija izpircis no Dundagas barona. Pirms Pirmā pasaules kara Žonakos bija brētliņu apstrādes kūre, vējdzirnavas, ķieģeļu ceplis, smēde. Žonaki bija liela māja. Vienā pusē dzīvoja saimnieks ar ģimeni, bet otrā mājas pusē četrās istabās – četras vaļinieku ģimenes. Pētera Bertholda ģimene bija vaļinieki. Žonakos piedzima mans tēvs Džems un viņa māsa Grizelda. Šajās mājās viesojās pētnieki O. Loritss un L. Ketunens, jo visi mājas iedzīvotāji bija lībieši un sarunu valoda bija lībiešu. Mans vectēvs stāstīja teikas par Veco Žonaku, maldugunīm un aprakto naudu. Žonakus esot apmeklējis arī E. Melngailis, kad vācis senās lībiešu tautasdziesmas.

 

 

1928. gadā vecais Žonaku saimnieks esot vieglprātīgi galvojis vekseli kādam draugam no Saunaga. Tas nav varējis atdot parādu, tāpēc 1935. gadā sētu sadalīja un izūtrupēja. 2000. gadā no mājas bija palikuši tikai pamati.

Manam vectēvam Pēterim 1931. gadā piešķīra jaunsaimniecību, kur bija 17,49 pūrvietas zemes. 1935. gadā vectēvs tur uzcēla māju Eļmi. Būdams lībiešu patriots, viņš mājai deva lībiešu vārdu Eļmi, latviski tas ir dzintars. Kad ar māsu Astrīdu mācījāmies skolā Saunagā, mājās nākot, bieži iegriezāmies pie vecvecākiem, kur vecāmāte mūs vienmēr pacienāja ar siltām pusdienām.

Kad mani vecāki 1930. gadā apprecējās, viņi sākumā dzīvoja Žonakos. Kad tos izūtrupēja, mans tēvs vienu zemes gabalu nosolīja un 1935. gadā sāka celt pats savu māju. Māju cēla no Žonaku vecās klēts baļķiem. Mātei nepatika mājas vārds Reņģes. Taču tur neko nevarēja darīt, jo tādu nosaukumu bija pierakstījuši pagastā. Māte stāstīja, ka mājas celšanas laikā tajā vietā redzētas odzes, tad pasaukuši kādu vīru no Košraga, kurš zinājis čūsku vārdus. Tas pastaigājis, parunājis, un odzes pazudušas. Mēs ar māsu bērnībā bieži skraidījām basām kājām, bet redzējām tikai kādu zalkti vai glodenes. Māte mācīja, ka zalkti nedrīkst sist, jo tas nes laimi un svētību mājai. Reņģēs bieži tika rīkotas dažādas viesības, vienmēr bija jautri un priecīgi. Daudz dziedājām, gājām rotaļās.

 

 

Kad mēs ar māsu pametām dzimtās mājas, vecāki palika vieni. Astrīda dzīvoja kolhozā “Nākotne” Dobeles rajonā. Es pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Kad 1970. gadā nomira tēvs, māte palika pavisam viena. Sākumā viņa dzīvoja viena Vaidē. Kad palika par grūtu, ziemās dzīvoja vai nu pie manis Rīgā, vai pie Astrīdas “Nākotnē”. Vasaras viņa vienmēr pavadīja Reņģēs. Kad mamma nomira, mājas kādu laiku stāvēja tukšas. Mēs tajās ciemojamies tikai vasarās. 1995. gadā tajās atgriezās mana māsa Astrīda Irbe ar vīru. Pēc viņu aiziešanas mūžībā, mājas 2006. gadā tika pārdotas.

 

Ar ko nodarbojās tavi vecāki?

Lielākā daļa Vaides iedzīvotāju bija zvejnieki. Arī manam tēvam piederēja laiva. Tēvs pats bija uztaisījis laivu, ar ko vasarās zvejoja. Viņi bija trīs vīri, kuri kopā zvejoja siļķes, reņģes, butes un mencas. Zvejnieki bija diezgan trūcīgi, jo jūrā var zvejot tikai vasarā. Tātad tas ir sezonas darbs. Sazvejotās zivis paši kūpinājām. Mums bija dūmnams no pārzāģētas laivas puses. Tādi toreiz bija gandrīz visās zvejnieku mājās. Tēvs gatavoja gan karsti kūpinātas butes – pepiņus, gan auksti kūpinātas butes. Pepināja arī reņģes. Pepiņus ēda karstus. Tie bija ļoti garšīgi. Tādus tagad neesmu ēdusi. Auksti kūpinātās butes prasīja vairāk darba, jo bija jākūpina vairākas dienas. Tām atkal bija savs labums, jo varēja ilgāk saglabāt karstajās vasarās. Tās varēja griezt ar nazi mazās šķēlītēs vai arī noplucināt ar karstu ūdeni un ēst ar vārītiem kartupeļiem vai likt piena sakņu zupās. Vaidē bija arī zivju apstrādes cehs jeb kūre. Tas atradās Jaunroču mājās. Tur sālīja reņģes un brētliņas un lika tās mucās.

 

 

Pēc Otrā pasaules kara mans tēvs vairs nezvejoja, bet strādāja Kolkas bākā. Bāka atrodas sešus kilometrus no krasta jūrā uz mākslīgas saliņas. Uz to vasarās brauca ar motorlaivu, bet ziemās gāja ar kājām vai brauca ar zirga vilktām ragavām. Uz bāku gāja maiņās uz nedēļu vairāki vīri. Laikam kādi pieci. Tad atkal nedēļa bija brīva. Bākā strādāja arī manas mammas brālis Andrejs Brande. Pārtiku nedēļai ņēma līdzi no mājām. Dažreiz es ar mammu gāju tēvam līdzi uz bāku. Atceros, ka ziemā pa ledu bija ļoti ilgi jāiet. Vienreiz vasarā braucām uz bāku ar laivu. Tas gan bija diezgan ātri, un brauciens bija skaists, jo jūra pavisam mierīga. Dažreiz gan rudeņos plosījās ilgstošas vētras, kad ar laivu nevarēja braukt un vīri uz bākas nevarēja sagaidīt maiņu. Ziemās mazā saliņa jūrā apledoja, visas ēkas bija klātas ar biezu ledus un sniega kārtu.

 

 

Vēlāk tēvs strādāja Saunagā, kur bāka jeb ugunstornis bija krastā. Tā bija neliela celtne, un uguns katru vakaru bija jāieslēdz, bet no rīta jāizslēdz. Es tad jau biju kādus 15 gadus veca un vakaros viena pati devos ieslēgt uguni. Man ļoti patika šis darbiņš. Šīs vakara pastaigas bija ļoti romantiskas. Agri no rītiem tēvs pats gāja izslēgt gaismu, mani nemodinot, lai varu izgulēties. Vēlāk, kad gaisma ieslēdzās automātiski, tēvam darba vairs nebija.

 

Vai jums bija naturālā saimniecība?

Mēs savā piemājas dārziņā audzējām kartupeļus un labību – rudzus, miežus, auzas. Kulšanas laikā gar jūras piekrasti brauca kuļmašīnas. Graudus veda malt uz Pāces dzirnavām. Pāce no Vaides ir kādus 40 kilometrus. Vecāki tirgojās ar cilvēkiem, kas dzīvoja Šlīterē un Dundagā. Mainīja zivis pret miltiem un citu lauksaimniecības produkciju.

Mūsu saimniecībā bija arī lopi – vistas, cūkas, govis. Sākumā bija divas govis, bet vēlāk atļāva turēt tikai vienu, jo padomju laikos bija visādi ierobežojumi lopu turēšanā. Govis ganījām viss ciems kopā. No rīta agri ar govīm bija jābūt mežā, jo ciemā ganību nebija. Visi vecie vecsaimniecību lauki padomju gados jau bija aizauguši ar mežu. Sākumā ganos gājām kopā ar vecomāti, vēlāk ar mammu. Kad paaugos, ganos gāju viena vai ar māsu. Gani katru dienu mainījās pēc saraksta.

 

Vai tu atceries, kas notika Vaidē kara laikā un pēc Otrā pasaules kara?

Kara beigās man bija nepilni pieci gadi. Neko daudz neatceros. Bet no vecāku un vecvecāku stāstītā man palicis prātā, ka kara beigās – 1944. gadā – vietējie bija no piekrastes ciemiem izdzīti, jo šeit notika karadarbība. Kara sākumā varēja dzirdēt bombardēšanu jūrā. Mans tēvs mežā bija izracis bunkuru, kur ģimenei paslēpties. 1944. gadā mūsu ģimene vispirms nonāca Mazirbes skolā, kur bija filtrēšana. Tur noteica, kurus sūtīt uz Vāciju, bet kurus atstāt. Jaunos un darba spējīgos sūtīja uz Vāciju. Tā kā mūsu ģimenē bija divi mazi bērni un četri vecvecāki no tēva un mātes puses, mūs atstāja Latvijā. Kara beigās dzīvojām Nevejā pie tēva brālēna. Sākumā aizbraucām uz tālajām pļavām Dūmelē, bet arī tur nevarēja palikt. Vācu karavīri ķemmēja mežus un pļavas un visus dzina projām. Nevejā pirmo reizi mūžā ēdu šokolādi, jo mūs ar māsu uzcienāja vācu karavīri. Kara beigās visus piekrastes iedzīvotājus izsūtīja uz Dundagas pagastu. Kad jau bija skaidrs, kā karš beigsies, daudzi piekrastes iedzīvotāji ar zvejnieku laivām devās pāri jūrai uz Zviedriju. Aizbrauca arī mana tēva māsa Grizelda ar savu ģimeni.

 

 

Pēc kara uz Vaidi vispirms pārcēlās mammas vecāki Ansis un Emīlija Brandes. Toreiz mūsu māja Reņģes vēl nebija pabeigta. Bija tikai virtuve un lielā istaba. Tēvs māju bija sācis būvēt jau 1935. gadā, taču līdz karam nebija paspējis pabeigt. Mēs gan tur dzīvojām jau no kāda 1939. gada. Kad no bēgļu gaitām atgriezās tēva vecāki Pēteris un Līze Bertholdi, viņi tika savās mājās Eļmos. Vēlāk atgriezās arī mana ģimene. Mēs apmetāmies Eļmos pie vecvecākiem. Uz Reņģēm pārcēlāmies tikai tad, kad māja bija pabeigta.

 

Kādus svētkus svinēja tavā bērnībā?

Katru gadu svinējām Jāņus. Saunagā parasti taisīja lielu ugunskuru un mēs devāmies tur. Ugunskurs bija netālu no jūras, jo pašā krastā toreiz robežsargi uguni neļāva kurināt. Pie ugunskura dejojām un dziedājām. Toreiz Saunagā bija daudz zvejnieku. Ēdām kūpinātas zivis, saimnieces bija izcepušas raušus, vīri izbrūvējuši alu. Vienmēr svinējām arī Ziemassvētkus. Pušķojām eglīti, gatavojām dāvanas. Dažreiz braucām uz baznīcu. Svinējām arī Lieldienas. Krāsojām olas un šūpojāmies. Mārtiņos gājām budēļos. Pārģērbāmies par čigāniem. Mamma palīdzēja mums izgatavot maskas.

 

Pastāsti par skolām, kurās esi mācījusies!

Pirmās trīs klases mācījos Saunaga pamatskolā, tā atradās Zariņu mājās. Skola bija dažus kilometrus no manām mājām. Tajā bija kādi 20 skolēni. Visi mācījās vienā telpā. Bija tikai viena skolotāja.

Ceturtajā klasē jau mācījos Kolkas pamatskolā. Pamatskolā bija septiņas klases. Toreiz skola bija senajā Kolkas muižas ēkā. Tā bija vienstāva mūra ēka ar trīs jumta izbūvēm, celta ap 1857. gadu. Pēc Otrā pasaules kara Kolkas skolas direktors bija Kārlis Bernšteins. Kolka no Vaides ir diezgan tālu, kādus septiņus kilometrus. Sākumā uz skolu gājām kājām pa veco meža ceļu. Vēlāk, kad kādā 1951. gadā padomju armijas vajadzībām uzbūvēja grantēto šoseju Kolka–Ventspils, bija labāk. Tad gājām pa to un bieži vien mūs, bērnus, paņēma armijas mašīnas uz Kolku vai atpakaļ līdz Vaidei. Toreiz armijas mašīnas bieži braukāja no Ventspils uz Kolku, jo mēs dzīvojām pierobežas zonā un visa jūras piekraste bija pilna ar dažādām armijas daļām.

 

 

Pēc pamatskolas beigšanas devos uz Dundagas vidusskolu. Dundagā jau 1945. gadā bija sākusi darboties vidusskola. Astoto klasi nepabeidzu, jo man grūtības sagādāja angļu valoda. Laikam Kolkā nebiju čakli mācījusies. Tā arī mana skološanās beidzās. Bija jāsāk strādāt.

 

Vai tavā bērnībā Vaidē bieži varēja dzirdēt lībiešu valodu?

Jā, vairākās ģimenēs runāja lībiski. Mana tēva ģimene bija pārliecināti lībieši. Vectēvs ar vecomāti runāja lībiski. Mans tēvs cēlies no senas lībiešu dzimtas un labi pārzināja Vaides ciema vēsturi, senās sētas un to iedzīvotājus. Pie tēva viesojās igauņu ekspedīcijas pētnieki, kuri 1968. gadā braukāja pa Baltijas jūras piekrasti pa Kurzemes lībiešu ciemiem.

Mana mamma nebija lībiete, bet drusku bija iemācījusies un dažreiz ar tēvu runāja, kad negribēja, lai bērni saprot. Mums ar māsu vecāki lībiešu valodu nemācīja. Skolā jau padomju gados visas mācības bija latviski. Likās, ka lībiešu valoda nebūs vajadzīga. Pasēs arī vairs tautību “lībietis” nerakstīja. Varbūt vecāki baidījās mācīt bērniem lībiešu valodu, jo notika pārlatviskošana un cilvēkiem vēl skaidrā atmiņā bija 1941. un 1949. gada represijas un izsūtīšanas. Baidījās arī par to, ka radi ir ārzemēs.

 

 

Pastāsti par savu tēva māsu Grizeldu Kristiņu!

Grizelda bija astoņus gadus jaunāka par manu tēvu, dzimusi 1910. gada 19. martā. Viņas bērnība tāpat kā manam tēvam pagāja Žonakos. Grizelda mācījās Saunaga un Mazirbes skolā. Trīsdesmito gadu sākumā viņa devās uz Somiju. Mācījās mājsaimniecības skolā. 1932. gadā atgriezās mājās, taču darbu nevarēja atrast. 1934. gadā pārcēlās uz Rīgu un strādāja studentu virtuvē. 1938. gadā viņa Rīgā apprecējās ar Voldemāru Kristiņu. Arī Voldemārs bija no lībiešu ģimenes, no Saunaga. Viņi bija pazīstami jau kopš bērnības. Viņu meita Sarmīte piedzima 1944. gada 5. jūlijā.

 

 

Grizeldas vīrs bija aizsargos, tāpēc viņas ģimene nolēma emigrēt uz Zviedriju, jo palikt bija bīstami. 1944. gada 22. oktobrī viņi devās bēgļu laivā uz Gotlandi. Zviedrijā viņas ģimene dzīvoja līdz 1951. gadam, tad pārcēlās uz Kanādu. Sākumā dzīvoja Toronto, bet vēlāk luterāņu baznīcas ciematā Saulaine. Kad viņa dzīvoja Kanādā, jau varēja sarakstīties ar radiem Latvijā. Mūsu ģimenes sazinājās.

1989. gadā Grizelda apciemoja dzimteni un apmeklēja Mazirbes Lībiešu tautas nama 50 gadu jubilejas svinības. Tā bija pirmā reize, kad uz Mazirbi varēja atbraukt arī ārzemnieki. Tad jau viņai bija gandrīz astoņdesmit gadu, bet liels prieks un milzīgs saviļņojums bija satikties ar radiem un senajiem draugiem. Viņas vecāki un daudzi radi tad jau bija miruši. Grizelda arī sirmā vecumā vēl labi zināja lībiešu valodu. Pie viņas uz Kanādu brauca zinātnieki un pētnieki no Latvijas un Igaunijas. Viņa devās mūžībā 2013. gadā – simt trīs gadu vecumā.

 

Pastāsti par savām darba gaitām!

Pēc skolas sāku strādāt mammas vietā par izpalīgu zvejniekiem. Katru rītu, kad zvejnieku laivas nāca krastā, es ar riteni braucu no Vaides uz Kolku. Pusseptiņos jau bija jābūt jūrmalā un jāsavāc no laivām nozvejotās zivis. Zivis bija jāsašķiro. Pavasaros lāpīju tīklus. Vēlāk sāku strādāt Kolkas zivju fabrikā. Kad man palika 18 gadu, es aizbraucu dzīvot uz Zvejniekciemu pie savas mammas mātes māsas Olgas. Tur arī strādāju zivju cehā. Vēlāk pārcēlos uz Rīgu.

 

 

Ar ko tu nodarbojies Rīgā?

Vispirms Rīgā apmetos pie savas krustmātes Paulīnes Kļaviņas (dz. Zēbergas), kura arī bija no Vaides ciema. Paulīnes vīrs jau tad bija miris un bērnu viņai nebija, tāpēc viņa mani pieņēma. Paulīne arī bija īsta lībiete un mācēja runāt lībiski. Mūža beigās viņa savā Vaides mājā Ozolniekos bija uztaisījusi īstu muzeju. Vasarās viņa dzīvoja Vaidē, uzvilka lībiešu tautastērpu un gandrīz katru dienu uzņēma ekskursantus un tūristus. Pie viņas brauca arī daudz zinātnieku, pētnieku un studentu gan no Latvijas, gan ārzemēm.

 

 

Pirmā darbavieta man bija rūpnīcā, kur gatavoja pogas. Man bija jāslīpē pogu malas. Pēc tam pārgāju strādāt uz uzņēmumu “Reaģents”. Tur man bija jāfasē ķimikālijas rentgena uzņēmumu attīstīšanai. Šis darbs skaitījās ļoti kaitīgs, tāpēc katru dienu varēja saņemt pudeli piena par brīvu. Ilgi nevarēju izturēt šo darbu, tāpēc pārgāju uz rūpnīcu “Melodija”. Te strādāju pie skaņu plašu presēšanas, bet vēlāk pakošanas cehā. Nākamā darbavieta man bija uzņēmums “Somdaris”. Es apdrukāju somas un to detaļas. Taisīju arī naudas makus Šajā vietā nostrādāju visilgāk, jo darbs bija diezgan interesants. Vēlāk aizgāju uz uzņēmumu “Dinamo”, kur strādāja mans vīrs. Tur līmēju hokeja nūjas. Kad jau biju pensijā, strādāju tuvējā skolā par garderobisti.

 

Pastāsti par savu ģimeni!

1970. gadā es Rīgā apprecējos ar Edgaru Lašu. Mums abiem tad jau bija 30 gadu. Mēs abi esam dzimuši vienā gadā. Mana vīramāte bija no Latgales, bet tēvs lietuvietis, uzvārdā Lašs-Lašas. Manam vīram šis dubultuzvārds nepatika, tāpēc viņš to saīsināja uz Lašs. Mana vīra brālis Andrejs gan saglabāja uzvārdu Lašs-Lašas. Vīrs visu mūžu strādāja par šoferi.

 

 

Tā kā dievs mums nedāvāja bērnus, mēs visus nopelnītos līdzekļus izmantojām ceļošanai. Padomju gados, kas bija mūsu skaistākais jaunības laiks, apceļojām Lietuvu, Igauniju, Krimu un citas jaukas vietas. Man ir vesels fotogrāfiju albums ar ceļojumu atmiņām. Katru vasaru braucām arī padzīvot pie jūras vecāku mājās Vaidē.

 

Kāpēc tu pameti Rīgu?

Mans vīrs Edgars devās mūžībā 2006. gadā. Kopā bijām nodzīvojuši 36 gadus. Es gribēju atgriezties Vaidē jau tad, kad aizgājām pensijā, bet vīrs slimoja un mēs bijām atkarīgi no ārstiem un slimnīcām. Kad vīrs nomira, man vairs vienai nepatika dzīvot Rīgā. Tad 2007. gadā es nolēmu, ka gribu atgriezties dzimtajā Lībiešu krastā. Pārdevu dzīvokli Rīgā un atgriezos bērnības zemē. Dzimtās mājas Reņģes jau bija pārdotas, kamēr mans vīrs slimoja. Gribēju nopirkt dzīvokli Kolkā, taču visi bija ļoti dārgi. Tad negaidot nāca risinājums – mana māsīca Sniedze uzaicināja mani uz Mazirbi. Viņas ģimene bija uzcēlusi viesu namu Madaras pie pašas jūras. Es apmetos mazajā mājiņā pie viesu nama.

 

 

Es tiešām esmu laimīga, ka jau 16 gadus dzīvoju Mazirbē. Man šeit ļoti patīk. Sākumā katru dienu ar suni Maksi gāju pastaigāties pa kāpām un liedagu. Katru dienu biju svaigā gaisā pie jūras. Rudeņos lasīju ogas un sēnes. Iesaistījos rokdarbnieču pulciņā. Aicinājām ciemos interesantus cilvēkus, kas mūs iepazīstināja ar adījumu – cimdu, zeķu, šaļļu un lakatu – darināšanas paņēmieniem, ar filcēšanu, dekupāžu u. c. Piedalos arī visos Mazirbes bibliotēkas rīkotajos pasākumos. Tiekamies ar dzejniekiem, rakstniekiem. Dzīve joprojām ir interesanta un skaista.

 

Esmu dzirdējusi, ka tev ir kāda savdabīga nodarbošanās. Tu reģistrē visus Vaides kapos apglabātos.

Jā, šo amatu esmu mantojusi, ja tā var teikt. Vaidē kādreiz kapsēta nav bijusi un tad mirušos veda glabāt uz Kolku vai Pitragu. Kad 1928. gadā ierīkoja Vaides kapus, mans vectēvs Pēteris Bertholds iekārtoja speciālu burtnīcu, kur ierakstīja visus mirušos, kas šeit apglabāti. Kad vectēvs 1952. gadā pats devās mūžībā, viņa amatu pārņēma mana mamma Auguste Bertholde. Pēc mammas aiziešanas 1988. gadā burtnīca nonāca pie manis. Šeit tiek ierakstīti visu aizgājušo vārdi, uzvārdi un viņu tēva vārdi, kā arī dzimšanas un miršanas gadi. Pirmais šajā burtnīcā ir ierakstīts Pauls Matisons. Pašlaik jau ir vairāk kā simt ierakstu.

Vaides kapos atdusas arī visi manas ģimenes locekļi – vecvecāki, vecāki, māsa un vīrs. Pēdējos gados ir arī ir daudz pārapbedījumu un kapos tiek apglabātas vienkārši urnas. Vasarās kapu svētkos cenšos apmeklēt Vaides kapsētu un apciemot savus tuviniekus, kas tur atdusas.

 

Kāds izskatās tavs dzimtais ciems pašlaik?

Manā dzimtajā Vaides ciemā pašlaik vairs nav vietējo iedzīvotāju. Pēdējais palicis Ivars Hausmanis, vecā mežsarga Edgara Hausmaņa dēls, Purvziedos, kurš vēl uztur tēva iekārtoto Ragu muzeju. Senās mājas nopirkuši vasarnieki. Tās ir pārbūvētas vai uzceltas no jauna. Mana vectēva pirmās mājas Žonaki ir nojauktas, un jaunais īpašnieks uzbūvējis jaunu māju Jaunžonaki. Vectēva māju Eļmi, kad vecvecāki nomira, mans tēvs Džems izīrēja. Tagad tās ir pārdotas un pārbūvētas.

 

 

Manā dzimtajā mājā Reņģēs tagad dzīvo mākslinieku ģimene. Tur arī viss pārbūvēts, bet saimnieki ir saglabājuši atmiņas par vecajiem saimniekiem. Pārbūvējot māju, ir saglabātas vecās koka grīdas, sienas un senās mēbeles. Vaidē ir vasarnīcas daudziem Latvijā pazīstamiem cilvēkiem – politiķiem, māksliniekiem, biznesmeņiem. Dzīvība senajā Vaides ciemā atgriežas tikai vasaras sezonā, kad sabrauc vasarnieki un tūristi.

 

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”