Tūlīt Rīgu un Latviju pieskandinās Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, kuros allaž ir piedalījušies arī lībieši savos atturīgajos tautastērpos. Tie nav nākuši no aizlaikiem, bet tapuši divdesmitajā gadsimtā.

Kad 1930. gados Līvu savienība nosprieda atjaunot tautastērpus, vīru tērpiem izvēlējās jūras zilpelēko toni. Sievu tērpi brunču strīpojuma dēļ bija gan košāki, tomēr ļoti vienkārši: brunči, blūze (ne krekls), aubīte, lakatiņš uz pleciem. Varbūt tieši šis vienkāršais skaistums iedvesmoja Frici Dziesmu, kad viņš rakstīja dzejoli “Līvzemes vilciens”:

“Varat aiziet peldēt uz jūru, pielasīt trīs litri brūkleņu mežā,

Vai iecerēt skumju leģendu pantos par līvu pasaules dīvainām gleznām.

Un gar visu ceļmalu mazi bērni, pulciņos bikli turoties sānis,

Zilām acīm kā mātes – zvejnieces katuna jaka.”

Tiesa, ja salīdzina ar kaimiņiem turpat gar jūras malu uz dienvidiem – Nīcu un Bārtu… Šito košumu un greznumu! Tad saprotams, kāpēc 1948. gadā, gatavojoties desmitajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem, lībiešu sievu tērpi tika izgeznoti ar važiņu rotām un spirāļu vainagiem.

1930. gados jau bija zināmi arheoloģiskajos izrakumos atrastie senseno lībiešu tērpu bronzas rotājumi, un Mazirbes Grabu meitene Mirdza Ermanbrika (dz. Reinvalde, 1912–1990) stāstījusi vēsturniecei Valdai Šuvcānei, ka arī pie viņu mājām nejauši atklāti artefakti – metāla rotu paliekas. Tā viņai radusies doma padarīt Mazirbes tērpu greznāku. 1938. gadā viņa Rīgā bija beigusi Valsts mākslas un amatniecības skolu, iesniedzot Mazirbes novada tautastērpa zīmējumus, pēc kuriem 10 gadus vēlāk tapa koru tērpi.

Brīnišķīgos Mirdzas zīmējumus man dāvinājis Aldis Ermanbriks – Mirdzas un pedagoga, kordiriģenta Rūdolfa Ermanbrika dēls.

Mirdzas Ermanbrikas zīmējums

Mirdzas Ermanbrikas zīmējums

Mirdzas Ermanbrikas zīmējums

Mirdzas Ermanbrikas zīmējums

Mirdzas Ermanbrikas zīmējums

Tērps ar važiņu rotām tika daudzkārt darināts un atveidots Mazirbē, Kolkā, Ventspilī, Tukumā un Rīgā.

Kolkas sieviešu koris 1972. gadā.
Foto no Mirdzas Ermanbrikas albuma, Zojas Sīles krājums

Attēls no Anetes Karlsones grāmatas “Dziesmu svētki un tautiskā tērpa attīstība Latvijā” (Rīga: Zinātne, 2013), 136. lpp.

Aptuveni 1990. gadu sākumā arī ansamblī “Līvlist”, piedaloties tērpu skatēs, tikām pie atskārsmes, ka tas, kā komplektējam savus tautastērpus, ir nepareizi. Sajaukti gadsimti! Etnogrāfiskais un arheoloģiskais vienā komplektā! Tam sekoja jauns posms – bija jāmeklē avoti, lai saprastu, kas pareizs, kas neatbilst. Kā mums veicās un kāds īsti ir lībiešu tērps, par to turpmākajās tikšanās reizēs.