Ir diezgan grūti iztēloties ainavu, kas pavērās vācbaltiešu juristam, dzejniekam, rakstniekam un izdevējam Ulriham brīvkungam fon Šlipenbaham, kad viņš 1806. gada vasarā apceļoja Kurzemi. Viņš piemin jūdzēm garus egļu mežus, augstiem viršiem apaugušus purvus, līksmas ielejas, kam cauri plūst strauti, un viss redzētais apkopots grāmatā “Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi”, kas vācu valodā nāk klajā 1809. gadā Rīgā un Leipcigā. Tagad, 2023. gadā, to pirmo reizi varam lasīt latviešu valodā (izdevusi starpnozaru mākslas grupa “Serde”) un tās tulkotājs vēsturnieks Agris Dzenis anotācijā raksta, ka fon Šlipenbaha grāmata “ir pirmais plašākais Kurzemes apraksts, kura autors ir kurzemnieks”.

Kā jaunizdevuma ievadā atzīmē celtniecības arheologs Juris Zviedrāns, kurš atjauno Tāšu muižu Grobiņas novadā, “U. fon Šlipenbahu var uzskatīt par pirmo pašreizējā Dienvidkurzemes novada novadpētnieku. Tieši viņš ierosināja dibināt Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību, izstrādāja projektu, kādai, pēc viņa domām, vajadzētu būt šai organizācijai. [..] “Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi” stilistiski veidoti atbilstoši romantisma laika principiem. Pats Ulrihs tos nosauca par “tēvzemes tēlojumiem”, bet iespraudumos nedaudz jūtams arī zinātniski statistisko ceļojumu aprakstu iespaids. Darbā dominē jūsma par dabas pirmatnīgo skaistumu, mežonīgumu un cēlumu, kas mūsdienu steidzīgajam cilvēkam liekas tik sakāpināta un pat nedaudz traucējoša.”

Vabas pie Saunaga 1912. gadā.
Vilho Seteles foto no Somijas kultūras mantojuma pārvaldes krājuma (Museovirasto, SUK126:118)

No Ģipkas līdz Kolkai

Un tā dodamies līdzi brīvkungam un mēģinām skatīt deviņpadsmitā gadsimta paša sākuma pasauli viņa acīm.

“Rati ripoja pa stingru grants dambi. Ģipkā netālu no jūrmalas mēs ieturējām pusdienas un nomainījām zirgus. Mūsu ceļš veda gar tā saukto Puiša kalnu. Šis kalns lielo mežu vidū konusa formā paceļas ievērojamā augstumā kalnu ķēdes, kas stiepjas divu jūdžu (viena Krievijas jūdze – 7,47 km – G.B.) garumā gar jūras krastu, austrumu pusē.

Kalna virsotnē guļ mērena lieluma konusa formas akmens, kas līdzinās cilvēka stāvam. Šī akmens priekšā senie pagāniskie apkārtnes iedzīvotāji nolika savus upurus, un vēl jaunākajos laikos latvieši šeit dažkārt upurēja, bet nu jau vairākus gadus šī māņticība ir pilnīgi izskausta.

Netālu no Puiša kalna tieši pie mazas upītes smilšakmenī atrodas plaša, pa daļai jau aizgruvusi ala, bet tajā – galda formas akmens. Šo alu latvieši sauc par Svētās jumpravas kambari. Šeit kādreiz dzīvojusi diža svētā. Tātad bez zaļās jaunavas Dundagai ir arī svētā – pat kā tradīcija tas ir liels dārgums. [..]

Pēc pastaigas gar mazu, mīlīgu strautu, kas plūst pie Ģipkas, mēs atkal sēstamies ratos un drīz sasniedzam jūras krastu, gar kuru līdz Kolkai vēl jābrauc 3 jūdzes. [..] Braucienu pa jūrmalu padara patīkamu skats uz atklāto jūru un kāpu virkni krastā, apstādītu zaļiem krūmiem, kas sargā laukus un pļavas.

Dundagas piekraste ir ļoti bagāta ar zivīm, no Rīgas apkārtnes un kaimiņu jūrmalām katru gadu šeit ierodas zvejnieki, kas par noteiktu samaksu šajā piekrastē var zvejot visu vasaru. Viņi dzīvo krastā izkaisītās vasaras mājiņās, kādēļ krasts kļūst dzīvāks. Visur mēs redzējām zvejnieku laivas, kas devās prom, citas piestāja krastā, un katrā no tām bija tīkls, pilns ar skaistākajām jūras zivīm. Visbiežāk šeit noķer butes, mencas un reņģes.

Pazīstamas ir Dundagas speķa butes un brētliņas. Ceļā no Ģipkas uz Kolku mēs redzējām ap 50 tādas zvejnieku dzīvesvietas. [..] Mēs iegājām zvejnieku būdā un ieraudzījām, ka lieli un mazi, vīri un sievas nodarbināti ar žāvējamo zivju tīrīšanu. Zem jumta uz kārtīm karājās daudzas iztīrītas zivis, un uz grīdas dega ugunskurs, kura dūmos zivis tika žāvētas. [..]

Arvien tuvāk mēs ieraudzījām Kolkas ugunsbākas jeb gaismastorņus, taču šeit, zemesraga galā, smilšu kāpas vairs nebija nostiprinātas ar žogiem un pļavām, bet kā ziedošas dabas kapa pieminekļi stāvēja aukstas un vientuļas. Mazākais vējš pacēla sauso smilti un grieza vērpetē kā sniegpārslas.

Visbeidzot mēs tuvojāmies zemesraga galam; bākas, īstas uguns kolonnas pie ieejas ostā un slavētajā cietzemē, stāvēja mūsu priekšā. Mēs iegriezāmies mazā līcī, kur priekšā atklājās jauks ciems, nedaudz tālāk atradās daži spīķeri, kuros uzglabā no šeit bieži avarējošajiem kuģiem izglābtās mantas [..].”

Melnsila piekraste 1912. gadā.
Vilho Seteles foto no Somijas kultūras mantojuma pārvaldes krājuma (Museovirasto, SUK126:152)

Vecās līvu cilts atliekas mīt vēl astoņos ciemos

Kolkā brīvkungs apraksta bākas un viesmīlīgo bākas inspektoru, avarējušo kuģu rotājumus un tad dodas aplūkot ciemu.

“Kolkas ciemā, kas atrodas blakus bākas inspektora mājai, tuvāk jūrai, iedzīvotāji lielākoties ir zvejnieki, taču nevis latvieši, bet vecas līvu cilts atliekas. Viņi runā savā valodā, kas ir pilnīgi atšķirīga no latviešu valodas, lai gan visi pieaugušie saprot arī latviski. Savu valodu viņi paši sauc par lībiešu valodu. Viņu paražas un apģērbs ir pilnīgi tāds pats kā šīs apkārtnes latviešiem, līvi klausās dievkalpojumus latviešu valodā, tomēr precas tikai savā starpā un rūpīgi māca pēcnācējiem savu valodu. Mēdz apgalvot, ka viņi ir māņticīgāki nekā latvieši. Dundagas un Popes novada jūrmalā ir vēl astoņi ciemi, kur atrodami līvi. Tos apdzīvo pavisam kādi 160 ļaudis.”

Atbraucēji cienājas ar jūras zivīm, un autors dalās iespaidos:

“Pirmām kārtām es iesaku svaigas brētliņas, ko tik garšīgas zvejo vienīgi šeit, sēres apkārtnē, un tās ir īsts kārums. Tās nevar pārvadāt tālāk par pāris jūdzēm, lai nezustu labā garša, tāpēc tās pagatavo uzreiz pēc izzvejošanas.”

Muižas pārvaldnieks par prieku ciemiņiem liek sarīkot nakts zveju, un pēc tik lieliskas izkustēšanās miegs ir bijis lielisks.

“Nākamajā rītā mūsu pirmais gājiens veda uz jūru, kur zvejnieki, kas naktī bija zvejojuši reņģes, butes un mencas, gaidīja pie laivām, lai rādītu mums savu guvumu. Piemirkušie un tamdēļ tumšie tīkli, gatavoti no labiem diegiem, bija pilni ar skaistām zivīm. To vidū reņģes vizuļoja kā sudrabs, un no desmit līdz piecpadsmit laivām, kas stāvēja piekrastē, liels zivju daudzums tika sabērts kurvjos, kurus zvejnieki aiznesa uz savām mājām tuvīnajā ciemā. Mēs steidzāmies uzkāpt bākā, lai redzētu skatu no tās uz jūru. Cik varena ainava pavērās no turienes! Sešpadsmit kuģi burāja ap sēri un tai līdzās. Vieni brauca uz Rīgas līci, citi devās atpakaļ. Rīta saules stari piepūstās buras iekrāsoja sārtas; kā gaiši mākoņi tās slīdēja gar skaidro horizontu; daudzas zvejnieku laivas ar savām mazajām burām šaudījās šurp un turp pa jūru.”

Lielirbes piekrastes ainava 1912. gadā.
Vilho Seteles foto no Somijas kultūras mantojuma pārvaldes krājuma (Museovirasto, SUK126:53)

Orkāna šausmīgie darbi

Jūsmodams par tālēm un dzīlēm, rakstītājs atgādina, ka posts uz jūras var uznākt pēkšņi, un stāsta, ka kuģu avāriju gadījumos bieži redzami apbrīnojami drosmes un izlēmības piemēri. “Dundagas un Kolkas jūrmalā var redzēt orkāna šausmīgos darbus: 1805. gada 24. septembrī tas nedzirdēti briesmīgi plosījās visā Baltijas jūrā, sadragāja daudzus kuģus, daudzus cilvēkus un mantas aizrāva dziļajā jūras kapā.” Orkāns izcēlās pēkšņi un plosījās visu nakti.

“Tikko ausa rīts, pilī bez elpas un no šausmām gandrīz bez valodas ieskrēja kāds piekrastes sētas zemnieks un sauca: redzēju bojā ejam kuģus, daudzus kuģus, augstie viļņi visur nesa krastā līķus, noslīkušus zirgus un kuģu atlūzas.”

Kad Dundagas muižas virspārvaldnieks Vēgners aizsteidzās uz jūrmalu, pie Irbes ciema bija redzams kuģis, kas gulēja tikai 200 līdz 300 soļu no krasta. Tomēr glābšana “šķita neiespējama: piekrastē sapulcējušos zemnieku pārliecināšana un mudināšana palika neauglīga. Visi kliedza: divi soļi jūrā, un mūsu laivas apgāzīsies un mēs noslīksim.” Tad notika brīnums: “Ķesteris Fricis, latvietis un Dundagas privātmuižas dzimtcilvēks, kurš līdz tam kluss un sevī noslēdzies bija vērojis briesmīgo skatu, tagad svinīgi, itin kā pārpasaulīgu jūtu apgarots, iznāca zemnieku pulka priekšā. “Es izglābšu nabaga dvēseles vai miršu!” teica cēlais vīrs. “Kurš nāk ar mani, es braukšu!” viņš sauca. Viņa piemērs iedarbojās, un pievienojās vēl pieci.” Ulrihs fon Šlipenbahs raksta, ka no septiņiem avarējušajiem kuģiem izglāba 197 cilvēkus.

Atpakaļceļā uz Dundagu brīvkungs braucis gar Irbes mācītājmuižu, kur paēdis pusdienas. “Ceļš šeit, tāpat kā viscaur Dundagas robežās, ir lielisks un ved caur dziļu mežu. Tas ieskauj arī Irbes mācītājmuižu, kur es iepazinos ar mācītāju Ludvigu. Viņš ir cienījams sirmgalvis, kurš šeit klusi un mierīgi dzīvo ar savu ģimeni un pienākumiem. Izņemot 4 jūdzes attālo Dundagu, mācītājs ir nošķirts no jebkādas saskarsmes, ja neskaita viņa draudzes latviešus un līvus.”

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”