Lībiešu mantojuma gadā Latvijas prese pievērš lībiešiem daudz lielāku uzmanību nekā citkārt. Pagājušajā nedēļā divos izdevumos bija plašas intervijas par identitātes un valodas jautājumiem: 24. marta laikrakstā “Latvijas Avīze” korespondente Diāna Jance sarunājās ar lībiešu kultūras darbinieci un novadpētnieci Baibu Šuvcāni, bet nedēļas žurnāls “Sestdiena” 24.–30. marta numurā sešas lappuses bija veltījis Ineses Lūsiņas rakstam par lībiešu bērnu un vecāku grāmatu “Kūldaläpš” un sarunai ar Jāni Medni.

Baiba Šuvcāne 2020. gada Lībiešu svētkos.
Foto no Līvu savienības albuma

“Būt lībietim ir identitātes sajūta”

Intervijā “Latvijas Avīzei” Baiba Šuvcāne pievērš uzmanību tam, ka lībiešu gada idejas motivētājs bija fakts, ka Līvu savienībai šogad svin simtgadi, to dibināja 1923. gada 2. aprīlī.

“Kopš 1923. gada Līvu savienība bija tā, kas noturēja lībiskumu, kaut cik pacēla tautas pašapziņu, toreiz jau visai lībiešu lietai nebija nekāds milzīgais atbalsts. Līdz ar to tie, kas izdzīvoja no brīvvalsts laika jaunākās lībiešu paaudzes, bija tie, kas padomju laikiem cauri iznesa to garu un pašapziņu, ko savulaik bija izdevies atmodināt Līvu savienībai. Bez šī gara jau mums nemaz nebūtu par ko runāt, kur nu par mantojuma gadu, nebūtu jau arī lībiešu kultūrtelpas.”

Uz korespondentes atzinīgo repliku, ka “tas skan vareni – pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena”, Baiba Šuvcāne atbild: “Tā jau vairāk uzskatāma kā laba reklāma, patiesībā šo dienu daudzinām jau sen. Tas, ka visu 2023. gadu varam izsludināt par lībiešu gadu, ir rezultāts daudzu gadu darbam, kurā piedalījusies visa lībiešu kopiena, katru nemaz nevar uzskaitīt. Protams, pamati tika ielikti jau pirms simt gadiem, vēlāk lībieši bija skaļi arī padomju laika septiņdesmitajos gados, kad muzicēja ansamblis “Līvlist” un ventspilnieku “Kāndla”, tas bija pamats neaizmirst lībiskumu un turēt valodu. Trešais uzplaukums bija iespējams pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, deviņdesmitajos gados.

Mūsu kopiena vairs nav ļoti liela, esam izkaisīti, turklāt skaitliski mūsu nav daudz, un grūti pateikt, kā katrs izjūt savu lībiskumu. Tomēr – esam spēks, varējām izsludināt šādu Lībiešu mantojuma gadu, grūti tikai pateikt, vai to varēsim nākotnē, vēl pēc kādiem 15 gadiem. Šobrīd tas ir rezultāts mūsu pašu pēdējo 30 gadu milzīgajam darbam.”

Pilnu intervijas tekstu lasiet šeit.

Medņu ģimene Mazirbes jūrmalā 2022. gada Lībiešu svētkos.
Foto no Līvu savienības albuma

“Sekojot iekšējai balsij”

Uz nedēļas žurnāla “Sestdiena” vāka ir skaista fotogrāfija: maza meitenīte, kam rokās lībiešu ābece un teksts: “Tuvplānā JAUNĀKĀ LĪBIETE PASAULĒ. Trīsgadniece Kuldi Medne jau runā lībiski, un viņas vecāki – Jānis un Renāte Medņi – izdevuši mācību grāmatu, lai šo valodu kopā ar saviem bērniem varētu apgūt arī citi.”

Publikācijas autore Inese Lūsiņa detalizēti iepazīstina ne tikai ar “Kūldaläpš”, bet arī ar to, kā grāmata tapusi, ar Jāņa līdzšinējiem sasniegumiem mūzikā, tai skaitā par darbu ar ansambli “Nurmorkestõr”, ar veikumu fotogrāfijā un nākotnes projektiem. Plaša intervijas daļa veltīta lībiešu valodai.

“Kur vari ikdienā komunicēt lībiski ārpus ģimenes?

Pirmkārt mūsu pasaules mūzikas ansamblī Nurmorkestõr. Ļoti biežs kontakts man ir arī ar Ēriku Krautmani, kura pasniedz lībiešu valodu Latvijas Universitātē. Laba mana draudzene ir Sīkraga lībiete Maija Norenberga. Viņai ir brālis un divas meitas, no kurām viena labi runā lībiski. Lībiski sarunājos ar Julgi Stalti un Dāvi Staltu un, protams, ar profesoru Riho Grīntālu Helsinkos. Vēl ikdienā sarakstos ar lībiešu pētnieci Renāti Blumbergu.

Kāda bija tava motivācija somugru studijām Helsinkos?

Viss ir noticis organiski un likumsakarīgi. Studijas palīdzēja rakstīt grāmatu, un grāmata palīdzēja iestāties augstskolā, jo nevar rakstīt grāmatas, ja neesi profesionālis. Īpaši, runājot par lingvistiku, par gramatiku un valodas jautājumiem. Jau bijām sākuši strādāt pie grāmatas, kad ieraudzīju Latvijas Universitātes reklāmu: vai gribi studēt somugristiku? Teicu: jā, gribu! Man jau sen bija tāda doma, bet līdz šim nebiju uzdrošinājies to darīt. Tas atnāca vispiemērotākajā brīdī. Šī ir jauna studiju programma trīs gadu garumā, bet es izmantoju iespēju pusotru gadu studēt Latvijas Universitātē un tikpat daudz arī Helsinku Universitātē. Šopavasar jau jāiegūst bakalaura grāds.

Plāno akadēmiska pētnieka, zinātnieka ceļu?

Man ļoti patīk mācīt valodu. Esmu mācījis valodu lībiešu bērniem dažādās vasaras skolās. Pēdējā laikā gan kursos, gan privāti mācu latviešiem Somijā somu valodu. Man patīk pētīt gramatiku, un mans sapnis ir kļūt par skolotāju. Valodas mācīšana ir īpaša, unikāla. Tā prasa ļoti lielu iedziļināšanos. Mēs ar Renāti iesākto turpināsim, mums jau ir daudzas, dažādas idejas, ko var tālāk darīt. Mans redzesloks, pašlaik studējot vienā no pasaules labākajām augstskolām, strauji paplašinās. Ir ārkārtīgi liels kaifs šeit mācīties. Noteikti strādāsim tālāk. Lībiešiem ir nepieciešami pētnieki, kas var darboties dažādos žanros. Jo vairāk un jo lielāka dažādība, jo interesantāka būs dzīve.”

Pilnu rakstu lasiet šeit.