Žurnāla “Domuzīme” (literatūra, publicistika, vēsture) septembrī iznākušajā 4. numurā plaša publikācija ar nosaukumu “Dzīva vai mirusi” veltīta lībiešu un prūšu valodai. Divu zinātnieku – lībiešu izcelsmes valodnieka un literāta, LU Lībiešu institūta vadītāja Valta Ernštreita un etnomuzikologa, LU profesora un LZA īstenā locekļa Valža Muktupāvela – dialogu publicēšanai sagatavojusi žurnāla galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa. Par katras, bet jo īpaši mazas valodas vērtīgumu šobrīd ir aktuāli runāt arī tāpēc, ka nupat sākusies ANO pasludinātā pirmiedzīvotāju valodu desmitgade, kas ilgs līdz 2032. gadam.

Sarunā abi zinātnieki vispirms saskaņo viedokļus par to, kad var teikt, ka valoda ir mirusi, taču svarīgi saprast, cik lielā mērā valoda ir mirusi un kad. Valts Ernštreits uzskata, ka

“par valodas nāvi nereti tiek noturētas situācijas, kad beigas vēl ir ļoti tālu”,

ka “jābūt izpratnei par mazajām jeb mikrovalodām”. Atšķirībā no prūšu valodas, kur, kā atzīst V. Muktupāvels, “dzīvās valodas skanējums mums nav zināms”, lībiešiem ir gan audioieraksti, gan joprojām valodas nesēji, tālab, pēc Ernštreita domām, drīzāk “jādomā, kā uzturēt valodas kopienu un funkcionalitāti, kā to paplašināt un piešķirt tai nākotnes dimensiju”.

Zinātnieki, ņemot par pamatu dažādu tautu pieredzi, aplūko tādus jautājumus kā valodu rekonstrukcija, rekreācija un revitalizācija, latgaliešu valodas vietu mūsdienu Latvijā, plūstošo un “cieto” identitāti, kas “izrādās akūti nepieciešama mentālam līdzsvaram un stabilitātei”, vietējās identitātes nozīmes pieaugumu globalizācijas apstākļos. “Katrs meklē sev vajadzīgo un cenšas pieturēties pie noteikta identitātes veida. Šī “cietā” identitāte var nebūt ģenētiski saistīta, bet tai ir simbola spēks un nozīme,” uzskata V. Muktupāvels, bet V. Ernštreits iebilst:

“Jā, ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu interese kaut ko darīt ar identitātes vai valodas lietām, bet izšķirošs ir kopienas akcepts. (..) Ja viņš stāsta, ka ir iemācījies lībiešu valodu, bet es neredzu, no kurienes viņš ir – no Sīkraga, Kolkas vai citas konkrētas vietas, tad līdz galam tā pieņemšana nenotiek, lai cik aktīvs šis cilvēks būtu.”

Sarunā tika akcentēts neatgriezeniskais ļaunums, ko lībiešiem nodarīja padomju okupācija, izspiežot viņus no vēsturiskajām teritorijām, bet Austrumprūsijas daļā, kas nonāca Krievijas kontrolē, “barbariski iznīcināja veselus kultūras slāņus, ieskaitot vietvārdus”, lai gan tieši vietvārdos valodas pēdas paliek gadsimtiem ilgi. Publikācijā ietverti arī zinātnieku viedokļi par kopienu piesaisti teritorijai, par virtuālo kopienu aktivitātēm mūsdienās, par vēsturisko nosaukumu atjaunošanu un par digitālajām iespējām.