Vairākus gadus Lībiešu svētkos Mazirbē lībiešu karogu turēšana un aiznešana līdz jūrai uzticēta ventspilniekam Ērikam Kāpbergam. Viņa vecvectēvs Uldriķis sevi pasludināja par lībiešu ķēniņu, Ēriks gan nav tik bravurīgs, lai gan arī viņā jaušams pirmatnējs dabas spēks un spīts, kas liek turēties pie savas tautas saknēm.

Nesot lībiešu karogu, jābūt staltai stājai.
Aleksandra Hmeļņicka foto

Ērik, kur jūs strādājat?

Uzņēmumā “Bio-Venta”, esmu ķīmisko procesu tehniķis. Procesus vadu pie datoriem. Šonakt bija nakts maiņa, tāpēc tagad esmu tāds pūkains. Mani kolēģi zina, ka esmu lībietis, viņi tam pievērš uzmanību un ir informēti, ka Lībiešu svētkos nesu karogu. Kad man ir kāds pasākums, varu darbā iekārtoties tā, lai būtu iespēja aizbraukt vai nu uz Mazirbi, vai kur citur, kur vajag. Darbabiedri ir saprotoši un pretimnākoši, respektējot, ka man ir kādas iešanas, saistītas ar lībiešu lietām.

Kādas ir izjūtas Mazirbē, ejot gājiena priekšā un kāpjot laivā ar visu karogu?

Tā ir liela atbildība, tas ir kā pagodinājums – protams! Izturos pret to visu ar pietāti, zinu, ka jābūt kārtīgi apģērbtam un nevar iet šā tā, jābūt ar staltu muguru. Kad nesu karogu, padomāju par to, kā reiz Mazirbē atsāka svinēt Lībiešu svētkus, aizdomājos arī par to, kā tas būs nākotnē. Viss saistās ar lībisko. Kad jākāpj ar karogu laivā, tas man sanāk diezgan veikli, jo kopš bērnības ar tēvu un krusttēvu devos zvejā.

Pastāstiet par savu leģendāro vecvectēvu Uldriķi, Pētera dēlu. Viņš tiešām bija lībiešu ķēniņš?

Vecvectēvs bija īsts dumpinieks. Kad viņš bija jauns puika, bieži kāvās, bija diezgan izlaists. Vienu reizi Uldriķis tika Ventspils cietumā, sēžot vienā kamerā ar ticīgo. Tas runājis par Dievu, Uldriķis izteicies, ka arī viņa vienīgais kungs ir Dievs un latviešu valdību viņš neatzīst. Pēc tam vecvectēvs neļāva saviem bērniem ņemt Latvijas valsts pases un iet armijā. Tā vecvectēvs panāca to, ka viņu atzina par nepieskaitāmu un viņa apgādību uzticēja vecākajam dēlam. Uldriķis sevi sludināja par lībieti, bet jūs jau zināt, ka Kurzemē savulaik pāri gāja visas iespējamas pasaules lielvaras. Tad jau grūti pateikt, ka tu īsti esi. Ja kāds tagad noliedz lībiešus, man uzreiz ir pretjautājums, kas īsti ir latvietis. Vecvectēvam bija ļoti daudz bērnu – trīspadsmit –, bet pēcnācēji bija tikai meitai Grietai un dēlam Uldriķim, manam vectēvam. Viņam savukārt bija meita Valija, dēli Imants un Ēriks, mans tēvs. Viņa tēvu, savu vectēvu, nesatiku, jo Uldriķi jaunāko Kaziņpieskās nošāva vācieši.

Bijušo “Buntiku” māju vairs nav, bet īpašums palicis, tur Ēriks labprāt apsēžas un padomā par saviem senčiem.
No Ērika Kāpberga krājuma

Kāds pēc tēta nostāstiem bija jūsu vectēvs?

Strādīgs un neatkarīgs, jo bija vienīgais, kurš aizgāja prom no sava tēva – lībiešu ķēniņa. Pērējos viņš pieturēja. Vectēvam bija māja Miķeļtornī. Viņa sievu sauca Līna, kas bija nākusi no Bileskalnu dzimtas. Kā noprotu, viņi lībiski nerunāja, lai gan lībiešu ķēniņš lika saviem bērniem runāt lībiski, Ulmaņlaikā lībisko neatzina. Līna, cik atceros, raksturā bija stingra un ticīga. Vēlāk vecmāmiņa dziedāja lībiešu ansamblī.

Un kāds ir jūsu tēvs? Zinu, ka viņam ir apnikusi žurnālistu uzmanība un viņš tos labāk redz ejam nekā nākam…      

Kad biju puika, tēvs lielāko laika daļu pavadīja jūrā. Sākumā bija tālbraucēju flotē, bet, kad mācījos kādā sestajā klasē, pārgāja uz Baltijas jūras floti. Mans tēvs visu mūžu ir bijis strādīgs un spītīgs, arī stingrs un taisnīgs. Atceros, viņš mums ar brālēnu Jāni lika ravēt rozes un teica – ja mēs visu smuki noravēsim, viņš mūs aizvedīs uz salu un ļaus tur kādu nedēļu dzīvot. Tā arī notika, un mēs ar Jāni nedēļu nakšņojām pie upes teltī.

Teikšu godīgi – padomju laikos tēvs par lībisko runāja maz, lai gan es zināju, ka ir tāda tauta – lībieši. Atceros tēva brāli Pēteronkuli, kura suns saprata tikai lībiešu valodu. Atceros, ka paps cīnījās par to, kā viņam pasē var būt rakstīts latvietis, ja dzimšanas apliecībā norādīts, ka tēvs ir lībietis un māte ir lībiete. Pēteronkulis bija atstājis arhīvu ar lībiskiem tekstiem, bet, tā kā tēvs lībiski nesaprata, brauca pie Staltiem un tulkoja to, kas bija palicis ģimenes krājumos. Tagad tēvs jau daudzus gadus dzīvo savā mājā Miķeļtornī. Esam viņu saukuši pie sevis, bet pilsētā viņš jūtas kā muša pudelē. Paps ātrāk raujas atpakaļ uz jūrmalciemu, kur visu dienu ir, ko darīt. Sazvanāmies pāris reizes nedēļā, bet vispār tēvam patīk rakstīt īsziņas.

Kāpbergs seniors, Ērika tēvs, visu mūžu gāja jūrā.
No Ērika Kāpberga krājuma

Jūsu mamma Edīte nebija lībiete?

Nē. Viņa ar tēvu izaudzināja ne tikai mani, bet arī māsu Sandu. Viņa gan nav tā aizrāvusies ar lībisko kā es un mani bērni Ēriks, Laura un Līva. Mani pašu lībiskajām vērtībām pievērsties pamudināja paps. Es piedalījos Līvu savienības atjaunošanas kongresā, bet pēc tam vairāk laika veltīju ģimenei un pagāju no lībiskā nostāk, tomēr pamazām, pamazām tas mani atkal ievilka sevī.

Kas ir tās lietas, kurās jūtams jūsu devums?

Ja neņem vērā karoga nešanu Lībiešu svētkos, ikdienā vairāk darbojos ar rokām. Piedalos talkās Mazirbē, jo saprotu, ka šī ciema grupa viena pati nevar visu izdarīt. Esmu palīdzējis sakopt Jāņa Prinča kapu, ja Ausmiņa (Ventspils grupas vadītāja Ausma Ernestovska – M. Z.) aicina, piedalos ekskursijās un dažādos pasākumos. Labi, ka Māra Vīgerte mums Ventspilī raksta projektus un organizē dažādas aktivitātes, bet es, kā jau teicu, labāk palīdzu ar savu spēku.

Bet, Ērik, kas ir tas, kas jums liek braukt, iet un darīt?

Bet kurš tad cits, ja ne mēs?! Man ir svarīgas dzimtas saknes, un es ļoti priecājos, ka visiem maniem bērniem patīk būt lībiešiem. Pat nevaru iedomāties, kā varētu saimniekot senču īpašumā, “Buntiku” zemes gabalā Miķeļtornī, ja es neatbalstītu lībiešus.

Jums nav gribējies apgūt lībiešu valodu? Zoja Sīle savulaik Ventspilī vadīja nodarbības.  

Jā, kādreiz esmu vēlējies, bet man ne vienmēr sakrita darba grafiki. Nevarēju tikt, kad vajadzēja. Otrs ir tas – ja valodu nelieto, tā aizmirstas. Es kādus sešus gadus nostrādāju kopā ar somiem un tad sarunvalodas līmenī iemācījos somu valodu, bet tagad esmu to piemirsis. Ja lēni kaut ko vienkāršu pasaka lībiski, jēgu varu saprast. Zinu, kā lībiski ir tēvs, māte, jūra…

Kurš no jūsu bērniem visvairāk ir aizrāvies ar lībisko?

Tas mainās. Līva, piemēram, apmeklēja lībiešu bērnu vasaras nometnes. Pēc tam turp brauca Ēriks. Viņiem nometnēs patika visas aktivitātes un iespēja atrasties jūras tuvumā, arī vēsture. Laurai tagad ir divi mazi bērni, viņa ir aizņemta ar tiem, Līva dzīvo Šveicē, tāpēc dēls ir tas, kurš kopā ar mani dažkārt piedalās talkās un pasākumos. Labprāt kaut kur aizbraucam un aizejam kopā.

Satikušies trīs Ēriki Kāpbergi – mazdēls, tēvs un vectēvs. Visiem svarīgas lībiskās vērtības.
Ievas Vītolas foto

Kad mazbērni paaugsies, stāstīsiet viņiem, ka senčos rit lībiešus asinis?

Protams! Bērniem un mazbērniem tas ir jāmāca, citādi jau mēs nevaram pastāvēt.

Kad jūs visvairāk jūtat piederību savai tautai?

Lībiešu svētkos Mazirbē. Lepnums pārņem arī Ventspilī rīkotajās lībiešu Kultūras dienās. Arī tad, kad aizbraucu uz savu lauku īpašumu un padarbojos ar malku, un pēc tam apsēžos, lai padomātu, kā tur agrāk ir bijis. Gribas iztēloties, kā dzīvojuši cilvēki pirms manis, kāda viņiem bijusi saimniecība. Mani interesē lībiešu vēsture, labprāt pērku grāmatas par šo tēmu. Iegādājos arī Renātes Blumbergas uzrakstīto par Mazirbes tautas nama vēsturi. Mājās ir grāmatu plauktiņš, darbā bieži palasu. Tā galvenā atziņa, ko pasmeļu no izlasītā, ir vienkārša – lībiešiem jāturas kopā, nevar kašķēties. Mums ir noveicies ar Līvu savienības vadītāju Ievu Ernštreiti, kuras vadībā viss iet uz augšu. Par lībiešiem jāsaprot tas, ka viņi ir mīļi un sirsnīgi cilvēki, bet vienlaikus arī atturīgi un nespēlē uz publiku.