Šodien, 10. decembrī, Tartu zemes klēpī tiek guldīts Tartu Universitātes emeritētais profesors Tīts Reins Vītso (04.03.1938.–02.12.2022.). Godinot viņa piemiņu, publicējam valodnieces Tūli Tuiskas pierakstīto sarunu, kas tapa profesora Vītso 80. dzimšanas dienas laikā un kas bija iekļauta 2018. gada „Lībiešu gadagrāmatā“. Tūli savu skolotāju izjautāja lībiešu valodā, un tā bija pirmā publicētā intervija, kas mūsdienās notikusi jūrmalnieku valodā. Sarunu latviskojusi Renāte Blumberga.

Tartu Universitātes emeritētais profesors Tīts-Reins Vītso (Tiit-Rein Viitso).

Tūli Tuiska: Mīļo Tīt Rein, tu daudzus gadus esi bijis lībiešu valodas pētnieks. Kā un kad tu atradi savu ceļu pie lībiešu valodas un lībiešiem?

Tīts Reins Vītso: Ai, kāds jautājums! (Smejas.)

TT: Cik daudz tu atceries par to?

TR: Es atceros gan. Pagaidi, izslēdz diktofonu, es sameklēšu vienu lietu. Es tev parādīšu! (Aiziet uz otru istabu, atnāk atpakaļ un parāda grāmatu “Eesti ajalugu“ (Igaunijas vēsture).) Tā ir izdota 1919. gadā. Un tad – tas varēja būt 1946. vai 1947. gadā –, domāju 1946. gadā, es izlasīju šo grāmatu.

TT: Tad tu biji astoņus gadus vecs?

TR: Jā. Ko tad es atradu? (Rāda vārdus, kas rakstīti grāmatā: “Esimeste ristitud liiwlaste hulgas olid Ülo, Wiitso, Kaupo ja Anno”. Starp pirmajiem kristītajiem lībiešiem bija Ilo, Vītso, Kaupo un Anno.) Tas nu reiz bija interesanti! Skolas bibliotēkā bija vecas grāmatas, kas bija izdotas pirms kara. Un tad es lasīju. Tur bija Andresa Sāla vēsturiskās grāmatas, un tajās atradu vienu teikumu lībiešu valodā: “Täm paikö eņīm äb ūo tundö.” (Šī vieta vairs nav atpazīstama.) 1948. gadā, domāju, ka tas bija vasarā – tad es dzīvoju Koidulas ielā –, profesors Pauls Ariste bija pie mums un stāstīja manai tantei, ka nākamo nedēļu viņš ar studentiem braukšot pie lībiešiem. Uzdevu Aristem tādu kā eksāmena jautājumu, ko tas nozīmē: “Täm paikö eņīm äb ūo tundö.” Ariste atbildēja: “Ak, tas ir Sāls. Taču ö vietā ir õ. Täm paikõ eņīm äb ūo tundõ.” Nu tā, un, kad viņš atgriezās no turienes, no Lībiešu krasta, uzaicināja mani pie sevis. Viņš dzīvoja Vikerkāres un Jakobsoni stūrī. Tas bija tuvu. Es aizgāju un dabūju no viņa vienu žāvētu buti un Kārļa Staltes Līvõ lōlõd. Neatceros, vai tas bija tajā pašā reizē vai citā, arī Staltes tulkoto “Jauno Derību” lībiešu valodā. Un tad es pa druskai tās lasīju. Tas bija sākums.

TT: Kādas ir tavas atmiņas par to laiku, kad pirmo reizi biji Lībiešu krastā Kurzemē?

TR: Pirmo reizi tur biju, kad jau biju beidzis universitāti. Tas bija rudenī. Universitātes somugru valodu katedra organizēja studentiem braucienu. Ar autobusu. Un es tiku līdzi. Tas bija 1961. gadā. Pēteri Dambergu biju redzējis jau agrāk. Viņš ar savu meitu bija Tartu arī Aristes jubilejas laikā. Lībiešu krastā mēs braucām pa ciemiem, un tā tad bija pirmā reize, kad to apmeklēju. Taču universitātē lībiešu valoda bija iedota Vēri, Ariste pats brauca pētīt votu valodu, Lānestam iedeva ižoru valodu un es dabūju vepsu valodu.

1970. gadā Tallinā bija somugru kongress. Tad Tallinā bija Volfgangs Štainics (Wolfgang Steinitz), Austrumvācijas Zinātņu akadēmijas prezidents vai viceprezidents. Pats to neredzēju un nedzirdēju, bet viņš tad domāja par somugru valodu fonoloģijas simpoziju. Ariste domāja, ka es varētu taisīt par lībiešu valodu. Un tad, domāju, ka tas bija 1971. vai 1972. gadā, es pats devos pie lībiešiem. Tā es sāku braukt. Lībiešu valoda, votu valoda un ižoru valoda man bija vairāk pa prātam, jo tās bija mežu tautas. Domāju, ka lībiešu valodu sāku mācīt 1980. gadā.

TT: Vai tu atceries kādu interesantu lietu vai notikumu no tiem laikiem, kad brauci uz Kurzemi?

TR: Es varu izstāstīt pašu pirmo notikumu, kad pats tur nebiju! (Smejas.) 1948. gadā, kad turp devās Pauls Ariste ar studentiem, Sīkragā daži puiši devās uz jūrmalu. Tur bija tās zaļās cepures [padomju robežsargi – tulk. piezīme]. Viņi tur bija noecējuši, tā ka bija redzams, vai kāds iet uz jūrmalu vai neiet. Nevarēja taču iet! Trīs puiši aizgāja uz jūrmalu, bet atpakaļ atnāca divi. Kur palika viens? Zaļās cepures meklēja. Kā tas var būt, ka viens ir aizgājis? Viņi atgriezās trijatā, bet viens bija otram mugurā! (Smejas.) Es domāju, ka tas bija interesants atgadījums. Ka krievi meklēja. Viņi domāja, ka viens pārpeldējis. To man stāstīja Ariste.

Neatceros, vai tas bija tas pats gads vai cits. Nezinu, kur studenti gulēja pa nakti, bet pārtika viņiem bija līdzi un viņi varēja pagatavot maltīti priekš visiem. Karls Konts (igauņu valodnieks) un viena meitene sāka gatavot maltīti. Kad ir vārīšana, tad vajag ūdeni. Karls Konts gājis uz aku atnest ūdeni, bet spainis izslīdēja no rokas un nogrima akas dibenā. Akas nebija tik dziļas, un Karls Konts iekāpa akā. Spaini dabūja, bet pats ārā netika. Meitene gāja viņu meklēt un palīdzēja izkļūt. Vēlāk pusdienodami visi smējās, ka ēd kaulu zupu [Karla uzvārds Kont igauņu valodā nozīmē ‘kauls’ – tulk. piezīme]. Lībiešu valodā tas būtu lū.

Reiz studenti braucienā bija izdomājuši tādu vārdu kā ovopibent. Tas ir munājūoji [olas dzērājs, oldzērājs – tulk. piezīme]. Nonākuši Rīgā, viņi prasīja milicim, kur ir tuvākā ovopibarija (vieta, kur var dzert olas). Tas padomājis un parādījis, ka tur kaut kur. Šķiet, ka to stāstīja Valdeks Palls [igauņu valodnieks].

TT: Bet vai tu atceries kādu interesantu atgadījumu no tā laika, kad pats brauci uz Kurzemi?

TR: Kad es pats sāku braukt, Mazirbē bija tikai viens lībietis. Pie viņa es arī gāju, taču man negribējās turp iet. Tur bija daudz blusu… Tad es gulēju skolā. Direktore bija Maija Valce, kuras tēvs bijis skolas direktors Dundagā un vectēvs bijis Mazirbes jūrskolas vadītājs. Skolā gan varēju gulēt, tur man nekas nekaitēja. Un tā katru gadu. Nu, kas varēja būt interesants…

TT: Kurš tev ir bijis pats mīļākais lībietis?

TR: Vislabākā un tāda pati skolotāja bija Kača [Katrīna Krasone]. Viņa dzīvoja Košragā ar savu vīru. Viņi jau bija veci, viņiem bija divi dēli. Viens dzīvoja Mazirbē, meža vidū pie Vīdāles ceļa. Un otrs dzīvoja Vīdālē. Kad vecos pārveda no Košraga uz Mazirbi, tas no skolas nebija tik tālu. Tur tad gāju visvairāk. Gāju arī uz citām vietām.

TT: Vai tu apmeklēji arī citus ciemus?

TR: Jā, vienreiz biju Melnsilā. Tur dzīvoja kāds vīrs, kam bija māsa, kura dzīvoja Aizklāņos. Tas vīrs nebija tik labs runātājs, māsa bija labāka. Bet jā, esmu apmeklējis visus ciemus. Uz Pizi un Lūžņu bija tikai viens autobuss. Tas nāca no Ventspils uz Kolku (ja atnāca). Vakarā vajadzēja skatīties, vai nāk. Un tad agri no rīta, ap pieciem, bija jāiet uz autobusu. Kad tika Pizē vai Lūžņā, cilvēki vēl gulēja. Reiz gribēju doties turp pie Kāpberga meitām. Gāju pa mežu, pa ceļu. Ceļmalā, Lielirbes pusē, bija krievu zaldāti. Skatījos, ka biju aizgājis par tālu, un nācu atpakaļ uz Pizes pusi. Un tad nāca: “Stoi! Bros vešči! Ruki verh! Ruki na zatilok!” (Stāt! Nomet mantas! Rokas augšā! Rokas uz pakauša! – krievu val.) Tie bija zaldāti. Diena pagāja tā, ka es pilnīgi neko nedabūju izdarīt. Kad beidzot tiku pie Kāpberga, neviena nebija mājās. Atceros, ka Kāpbergi dzīvoja tādā klētī. Neatceros, vai tā māja bija nodegusi vai… Tāda tā dzīve ir.

TT: Daudz ir runāts par “pēdējo lībieti”. Ko tu domā par to “pēdējo lībieti”?

TR: Pašlaik Līvu savienībā ir tie pēdējie lībieši. Lībieši nav miruši. Viņi ir dzīvi. Viņi dzied lībiešu valodā. Pavasarī, kad biju Rīgā, redzēju, ka viens puisītis dziedāja līdzi lībiešu valodā. Lindas Zonnes dēls. Ai, kā dziedāja!

Tartu Universitātes profesori Karls Pajusalu un Tīts Reins Vītso Lībiešu kultūras centra 20 gadu jubilejas pasākumā Rīgā 2014. gada aprīlī.
Viestura Ozoliņa foto

TT: Lībieši un lībiešu valodas pētnieki ir lieli dzejnieki. Kādēļ tu neesi? Vai arī esi, bet neesi stāstījis to citiem?

TR: Katra lieta nav stāstāma lieta. (Smejas.) Manuprāt, es neesmu dzejnieks, lai gan esmu šo to rakstījis. Dzejnieki ir tie, kas zina un tic, ka viņi ir dzejnieki. Kad es dzejoju, tad tā ir tikai kaut kāda… kaut kāda lieta.

TT: Cik īpaša, tavuprāt, ir lībiešu valoda?

TR: Katra valoda ir īpaša, taču lībiešu valodā tās skaņas ir īpašas. Lībiešu valodas vārdu locīšana ir īpaša. Kas nav īpašs? (Smejas.) Bet kas ir tas interesantākais… Tādas [patskaņu] mijas kā kēļ–kīel–kīeldõ (valoda–valodas–valodu), ēļ–īel–īeldõ (balss, skaņa–balss, skaņas–balsi, skaņu) ir interesantas. Interesants ir lauzums, kas citās mūsu valodās nav. Lībiešu valoda skan labi.

TT: Kurš, tavuprāt, ir viskaistākais vārds lībiešu valodā? Kurš skan pamatīgi?

TR: Par to es neesmu domājis…

TT: Pēc manām domām, skaists vārds ir mierpīla (jūras mākonis).

TR: Viens vārds… Ah… Es nezinu… Tõurõz (dārgs)!

TT: Kurp, tavuprāt, lībiešu valodas un kultūras pētīšana un kopšana šodien virzās, kur tā atrodas pašlaik?

TR: Domāju, ka pašlaik pētīšana ir labi pavirzījusies uz priekšu. Vairāk pētnieku nekā agrāk. Iepriekš bija tikai viens Šēgrēns, viens Vīdemanis, viens Ketunens, viens Loritss. Pēc tam gandrīz viens Vēri.

TT: Un tad viens Vītso… Jā, šodien ir vairāk.

Trīs lībiešu valodas pētnieki Košragā: Tīts Reins Vītso, Karls Pajusalu un Valts Ernštreits.
Guntas Kļavas foto

TR: Jā. Un tas ir ļoti labi. Un ļoti labi, ka lībiešu valoda tiek pētīta arī Latvijā. Tas ir labi!

TT: Un arī Vācijā un Somijā tāpat.

TR: Domāju, ka visvairāk šeit, Igaunijā. Un es domāju, ka tas ir labi, ka lībieši kā tādi vēl nav izzuduši. Rīgā šogad arī (7. aprīlī) – tik lielu lībiešu kori es agrāk nebiju redzējis! Tur bija tik daudz cilvēku!

TT: Kādas valodas tu vēl esi pētījis?

TR: Votu, nedaudz ižoru, bet par ižoru valodu neesmu neko rakstījis. Tad vepsu valodu. Taču interesantu valodu ir daudz. Dažus jautājumus esmu aplūkojis. Esmu rakstījis par krievu valodu, hantu valodu, seļkupu, arī atapasku valodu.

TT: Man bija liels prieks ar tevi parunāt. Liels paldies tev!

TR: Bet es jau neesmu neko tādu izdarījis! (Smejas.)

Tīts Reins Vītso starp kolēģiem, studentiem un lībiešiem 2015. gadā Miķeļtornī.
Foto no “Līvõ kultūr sidām” arhīva

***

Tuuli Tuisk: Ārmaz Tiit-Rein, sa ūod pǟgiņ āigastidi vȯnd līvõ kīel tuņšliji. Kui ja kunā sa līedizt eņtš riek līvõ kīel ja līvlizt jūrõ?

Tiit-Rein Viitso: Ō, mingi kizzimi! (Nagrõb.)

TT: Kui pǟgiņ sa mǟdlõd sīest?

TR: Ma mǟdlõb kil. Vȯddõl, pan diktofon vizzõ, ma vȯtšūb midāgõst. Ma nägţõb sinnõn! (Lǟb tuoizõ tubbõ, tulāb tāgiž ja nägţõb rōntõzt “Eesti ajalugu” (Ēstimō istōrij).) Se um 1919. āigastõs ulzõ andtõd. Ja siz, se võiž vȱlda 1946. agā 1947. āigastõs, ma mõtlõb 1946. āigastõs – ma lugīz siedā rōntõzt.

TT: Siz sa vȯļd kōdõks āigastõ vanā?

TR: Nǟ. Mis ma siz līediz? (Nägţõb nimīdi, mis attõ rōntõs kēratõd – “Esimeste ristitud liiwlaste hulgas olid Ülo, Wiitso, Kaupo ja Anno”. Ežmizt rištõd līvlizt siegās vȯļtõ Ylo, Vietzo, Kaupo ja Anno.) Se siz vȯļ interesant! Skūol biblioteksõ vȯļtõ vanād rōntõd, mis vȯļtõ jedmõl suoddõ ulzõ andtõd. Ja siz ma lugīz. Siz sǟl vȯļ Andres Saal istōrij rōntõd. Sǟl siz vȯļ lieudtõb ikš līvõ kīel kītimi „Täm paikö eņīm äb ūo tundö.“ 1948. āigastõs, ma mõtlõb, ku se vȯļ sõvvõ – siz ma jelīz Koidula ielsõ –, profesor Paul Ariste vȯļ mäd jūrs ja siz ta nīžiz min tantõn, ku tulbiz nädīļ ta lēji studentõdõks līvlizt jūrõ. Siz ma āndiz Aristen seļļiz eksām kizzimiz, ku mis se tǟntõb “Täm paikö eņīm äb ūo tundö.” Ariste vastātiz “Ah, se um Saal. Agā ö azmõl um õ. Täm paikõ eņīm äb ūo tundõ.” Nei, ja ku ta tuļ tāgiž sǟldõst Līvõd rāndast, siz ta kutsīz mīnda eņtš jūrõ. Ta jelīz Vikerkaare ja Jakobsoni īeld nūrka pǟl. Se vȯļ ležgõl. Ma lekš ja ma sai täm kädst īd kūjastõd liestā ja Karl Stalte “Līvõ lōlõd“. Ma äb mǟdõl, või se vȯļ se īž kõrd, aga tuoi kõrd – siz ka Stalte tulktõd līvõ kīel Ūd Testament. Ja siz ma pa rōziņ lugīz nēḑi. Se vȯļ se īrgandõks.

TT: Mingizt attõ sin mǟdõltõkst sīest āigast, ku sa vȯļd ežmizkõrd Līvõd rāndas Kurāmōl?

TR: Ma vȯļ ežmizkõrd Līvõd rāndas, ku ma vȯļ loptõn iļīzskūol. Se vȯļ sigžõ. Iļīzskūol sūomõ-ugrõ kīeld katēdõr tei studentõdõn seļļiz kēmiz sīņõ. Autobusõks. Ja ma päzīz īņõ. Se vȯļ 1961. āigastõs. Pētõr Dambergõ ma neiz jo varāld. Ta vȯļ ka Ariste jubilej āigal Tartus. Ta vȯļ eņtš tidārõks siz täsā. Bet Līvõd rāndas mēg keimõ pids kilīdi. Se vȯļ siz ežmi kõrd, ku ma kei. Bet iļīszskūols Väärin vȯļ andtõd līvõ kēļ, Ariste īž kei vaḑā kīeldõ tuņšlõmõs, Laanestõn āndiztõ ižor kīel ja mina sai vepsa.

1970. āigastõs vȯļ Tallinnõs sūomõ-ugrõ kongres. Siz Wolfgang Steinitz (ta vȯļ Idāsaksāmō Tieud Akadēmij prezident agā vīts-prezident) vȯļ Tallinnõs. Siedā ma īž iz nǟ ja iz kūl, aga siz ta mõtliz iļ sūomõ-ugrõ kīeld fonologij simpozij. Siz Ariste mõtliz, ku minā võiks tīedõ līvõ kīelstõ. Ja siz, ma mõtlõb, ku se vȯļ 1971. agā 1972. āigastõs, siz ma lekš īž līvõd jūrõ. Nei ma īrgiz kǟdõ. Līvõ kēļ, vaḑā kēļ ja ižor kēļ vȯļtõ emīņ mīelpierāst, sīepierāst ku ne vȯļtõ mõtsārovd. Ma mõtlõb, ku se vȯļ 1980. āigastis, ku ma īrgiz līvõ kīeldõ opātõ.

TT: Või sa mǟdlõd mūnda interesant ažā agā suggimiz sīest āigast, ku sa keid Kuramōl?

TR: Agā ma võib nīžõ iļ amā ežmiz suggimiz, kuigid ma īž iz ūo sǟl! (Nagrõb.) 1948. āigastõs, siz ku Paul Ariste lekš studentõdõks sīņõ, siz Sīkrõgõl vȯļ nei, ku mingizt polākõd lekštõ randõ. Sǟl vȯļtõ ne mõltsizt kibārd [rubīžkaitsõd – tuoim.]. Ne vȯļtõ sǟl ägstõn, nei ku vȯļ nǟdõb, või mingi lǟb randõ, agā äb lǟ. Bet iz või lǟdõ! Mingizt kuolm polākõzt lekštõ randõ. Tīedõd eitõ – kuolm lekš. Bet kakš tuļtõ tāgiž. Kus ei ikš? Mõltsizt kibārd vȯtšīztõ. Kui se võib vȱlda, ku ikš um järā lǟnd? Ne tuļtõ kuolmskiņ tāgiž, bet ikš vȯļ tuoiz sǟlgas! (Nagrõb.) Ma mõtlõb, ku se vȯļinteresant suggimi! Ku krīevõd vȯtšīztõ. Ne mõtliztõ, ku ikš vȱigiz iļ. Ariste nīžiz minnõn siedā.

Ma äb mǟdõl, või se vȯļ se īž āigast, agā tuoi. Ma äb tīeda, kus ne studentõd magīztõ iļ īe sǟl. Näntõn vȯļtõ seļļizt sīedõbažād īņõs. Siz ne kīetiztõ kuskiz sīemnaigõ amādõn. Karl Kont (ēsti kēļnikā) ja ikš neitst, ne īrgiztõ sīemnaigõ tīemõ. Ja siz vietā vȯļ vajāg, ku um kīetõmõst. Karl Kont lekš siz kouvõ jūrõ vietā tūomõ ja paņ päzīz sǟldõst kädst järā. Ja vajīz kouv pūojõ. Kouvõd äb ūotõ nei tõvād. Karl Kont lekš kouvõ. Paņ sai ulzõ, aga ta īž iz päz ulzõ. Siz se neitst, kis sǟl vȯļ, se tuļ tǟnda vȯtšõm. Se siz äbţiz ulzõ. Ja siz pierrõ ne nagriztõ, ku ne lȭinagizt seitõ, ku ne amād sīebõd siz Kont-zuppõ. (Nagrõb.) Līvõ kīelkõks se vȯlks “lū”.

Siz ikškõrd riek pǟl studentõd vȯļtõ ulzõ mõtlõn seļļiz sõnā, ku “ovopibent”. Se um “munājūoji”. Ja siz, ku ne Rīgõs keitõ, siz milīts kädstõ kizīztõ, kus um amā ležgli “ovopibarija” (kūož, kus võib muņḑi jūodõ). Se mõtliz ja siz nägţiz, ku sǟl kuskis. Ma mõtlõb, ku Valdek Pall (ēsti kēļnikā) nīžiz iļ sīe. (Nagrõb.)

TT: Või sa mǟdlõd mingiz interesant suggimiz sīest āigast, ku sa īž keid Kuramōl?

TR: Ku ma īž īrgiz kǟdõ … Irēl vȯļ set ikš līvli. Täm jūrs ma kei ka, agā sīņõ ma iz tō lǟdõ. Sǟl vȯļ pǟgiņsīezõri… Ma magīz siz skūolsõ. Direktor vȯļ Maija Valce, kīen izā vȯļ vȯnd Dūoņigs skūol direktor ja vanāizā vȯļ vȯnd Irē mierskūol jūodiji. Ja sǟl skūolsõ ma nei võiž maggõ. Sǟl ma vȯļ tierā kū, ku ma lekš, ku ma sǟl kei. Ja jegā āigast nei. No mis võiž vȱlda interesant…

TT: Kis um vȯnd sinnõn amā ārmaz līvli?

TR: Amā jõvā ja seļļi opātiji vȯļ Katšī (Katrin Krason). Ta jelīz sǟl Kuoštrõgõl eņtš mīekõks. Ne vȯļtõ vanād, näntõn vȯļtõ kakš pȯigõ. Ikš jelīz sǟl Irēl, mõtsā sidāmõs, sǟl Vīdõl riek aigās. Ja tuoi jelīz Vīdõls. Ja siz ne vanād saitõ tūodõd Kuoštrõgõld Irēl. Ja siz skūolstõ se iz ūo nei kougõn. Siz ma kei sǟl amā emīņ. Ma kei ka mūši kūožis.

TT: Või sa keid ka mūši kilīs?

TR: Nǟ, ma kei ikškõrd ka Mustānummõl. Sǟl jelīz ikš mīez. Tämmõn vȯļ ikš sõzār, kis jelīz Ōstõl. Bet se mīez iz ūo nei jõvā rõkāndiji, sõzār vȯļ paŗīmi. Bet nǟ, ma um kǟnd ämši kilīs. Pizzõ ja Lūžõ päzīz nei, ku vȯļ set ikš autobus, se tuļ Vǟntast Kuolkõ (ku se tuļ), pids siedā riekkõ. Ȭdõn vȯļ vaņtlõmõst, või se tulāb. Ja siz ūoņdžõl varāld, nei kīela vīd āigal, vȯļ autobus pǟlõ lǟmõst. Bet ku sīņõ Pizzõ agā Lūžõ päzīz, siz iz päz vel kuskiz. Rovzt vel magīztõ. Se vȯļ seļļi äbjõvā āiga. Ikškõrd ma tōž lǟdõ sīņõ Kāpberg tidārd jūrõ. Siz ma kei pids mõtsõ, pids riekkõ. Ja siz sǟl riekaigās, Īra pūolõ, sǟl vȯļtõ ne krīevõ soldātõd. Ma vaņtliz, ku ma vȯļ jo kougõn lǟnd, siz ma lekš tāgiž Pizā pūolõ. Ja siz tuļ “Stoi! Brosj veštši! Ruki vverh! Ruki na zatõlok!” Ne vȯļtõ ne soldātõd sǟl. Se pǟva lekš nei, ku ma mittõ midēgõst iz sō tīedõ. Ja ku ma päzīz Kāpberg jūrõ, siz mitītõ iz ūo kuonnõ. Ma mǟdlõb, Kāpbergõd jelīztõ seļļizõs āitas. Ma äb mǟdlõ, või se kuodā vȯļ järā pallõn agā … Seļļi se jelāmi um.

TT: Pǟgiņ um rõkāndõd iļ “perīz līvliz”. Mis sa arrõd sīest “perīzõst līvlizõst”?

TR: Se Līvõd Īt. Sǟl attõ ne perīzt līvlizt. Ja mēg võimõ rõkāndõ kil iļ sīe. Līvlizt äb ūotõ kūolõnd. Ne at jelsõ. Ne lōlabõd līvõ kīelsõ. Kunā se vȯļ, ku ma kei Rīgõs … Ma neiz, ku ikš piški pȯis lōliz ka līvõ kīelkõks īņõ! Linda Zonne pūoga! Oi, kui lōliz!

TT: Līvlizt ja līvõ kīel tuņšlijid attõ sūrd lūoltijid. Mikšpierāst sinā äd ūo? Või sa ūod, agā äb ūo nīžõn iļ sīemuntõn?

TR: Jegā ažā äb ūo nīždõb ažā. (Nagrõb.) Min mīelstõ ma äb ūo lūoltiji. Ma um mingiži-äbmingiži kēratõn ka, bet nei ma äb mǟdlõ. Lūoltijizt attõ ne, kis tīedabõd ja uskõbõd, ku ne attõ lūoltijizt. Ku ma lūoltõb, siz se um set mingi… mingi ažā.

TT: Kui īžki um līvõ kēļ sin mīelstõ?

TR: Se um seļļi lǟlam kizzimi. Jegā kēļ um īžki. Bet līvõ kīelsõ ne īeld attõ īžkizt. Līvõ kīel sõnād mȭitantimi um īžki. Mis äb ūo īžki? (Nagrõb.) Aga mis um se amā interesant … Seļļizt vaildõkst neiku kēļ – kīel – kīeldõ, ēļ – īel – īeldõ attõ interesantõd. Interesant um katkāndõks, mis mūši mäd kēļši äb ūo. Līvõ kēļ kilūb jõvīst.

TT: Mis um sin mīelstõ amā knaš sõnā līvõ kīelsõ? Mis kilūb knašīstiz?

TR: Siedā ma äb ūo mõtlõn …

TT: Min mīelstõ knaš sõnā um “mierpīla“.

TR: Ikš sõnā… Oh… Ma äb tīeda… “Tõurõz!“

TT: Kus pūolõ sin mīelstõ līvõ kīel ja kultūr tuņšlimi ja vȱidami tämpõ lǟb, agā kus se paldīņ um?

TR: Ma mõtlõb neiku paldīņ se tunšlimi um jõvīst lǟnd jeddõpēḑõn. Jemīņ tuņšlijidi äbku varāld. Jedmõl vȯļ set ikš Sjögren, ikš Wiedemann, ikš Kettunen, ikš Lōrits. Siz pigātagā ikš āinagi Vääri.

TT: Ja siz ikš Viitso… Nǟ, tämpõ um jemīņ.

TR: Tämpõ um jemīņ. Nǟ. Ja se tǟntõb, väggi jõvīst. Ja väggi jõvīst um, ku līvõ kēļ sōb tuņšõltõd ka Leţmōl. Se um jõvā!

TT: Ja ka Saksāmōl ja Sūomõs neiīž.

TR: Ma mõtlõb, ku amā jemīņ täs, Ēstimōl. Ja ma mõtlõb, ku se um jõvīst, až līvlizt ku seļļizt vel äb ūotõ kaddõnd. Rīgõs tämnāigast ka (7. aprilkūsõ) – nei sūrdõ līvõd kūorõ ma äb ūo jedmõl nǟnd! Sǟl vȯļ neijen rovšti!

TT: Mingiži kēļi sa vel ūod tuņšlõn?

TR: Vaḑā, rōz ižor kīeldõ, bet ižor kīelstõ ma mittõ midēgõst äb ūo kēratõn. Siz vepsa. Interesantidi kēļi um pǟgiņ. Mūnda kizzimizt ma um vaņtlõn. Ma um kēratõn krīevõ kīelstõ, hantõd kīelstõ, selkupõd kīelstõ, ka atapaškēļšti.

TT: Minnõn vȯļ sūr rīem sinkõks rõkāndõ! Sūr tienū sinnõn!

TR: Bet ma äb ūo mittõ midēgõst tīend! (Nagrõb.)