Sākums / Norises / 2022

“Līvli” – pirms 30 gadiem

Gundega Blumberga

03/06/2022

Tas, ka pirms 30 gadiem dienasgaismu ieraudzīja atjaunotais mēnešraksts “Līvli” (tagad gan latviešu, nevis lībiešu valodā), nebija kādas domubiedru grupas pūliņu vainagojums, bet gan likumsakarīgs notikums. Izdot mēnešrakstu bija viens no 1991. gada nogalē izveidotās valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” administrācijas uzdevumiem, un šāds lēmums tika pieņemts administrācijas 1992. gada 4. marta sēdē. Turklāt pirms trim gadiem (1988) jau bija atjaunota Lībiešu kultūras savienība. Tā nu pētnieciskā un izglītojošā valsts budžeta iestāde un sabiedriskā organizācija salika prātus kopā un tapa “Līvli”, kas, kā pirmajā numurā – 1992. gada 1. augustā – rakstīja Lībiešu kultūras savienības vecākā Ieva Neilande,

“atkal nāk pie jums kā aicinātājs, kā mudinātājs palikušajiem līviem un viņu pēcnācējiem kopt līvu valodu, kultūru, savu “Līvõd rānda” (“Lībiešu krastu”), apzināties savu vērtību, lepoties ar savu piederību senākajiem Latvijas pamatiedzīvotājiem”.

Atskats vēsturē – pirmais “Līvli”

Pirmo “Līvli” no otrā šķir 53 gadu pārtraukums. Pirmais mēnešraksts iznāca no 1931. gada 23. decembra līdz 1939. gada augustam – vispirms Jelgavā, bet, sākot ar 1933. gada septembra numuru, Mazirbē. Izdevēji bija privātpersonas – oficiāli Emīlija Štālere un Margarete Stalte (Mazirbes posmā), taču lībieši nebūtu tikuši pie sava preses izdevuma bez dažādu Somijas organizāciju – Helsinku Akadēmiskā radu tautu kluba, Somiskuma savienības, Somu Literatūras biedrības un citu – finansiāla atbalsta. Somi deva ne tikai naudu, bet arī rakstāmmašīnu, pavairojamo aparātu un pat papīru. Pavisam nepilnos astoņos gados iznāca 71 numurs (otrajā periodā 16 gados 76 numuri). Kā saskaitījis bibliogrāfs Tenu Karma, pavisam 286 lappuses (35,5 x 22,5 cm) teksta.

Īsas ziņas par atjaunoto “Līvli”

Sākotnēji zem nosaukuma bija informācija, ka “Līvli” ir “Lībiešu kultūras savienības un “Lībiešu krasta” mēnešraksts”. No 1997. palika īsa norāde: “Izdevējs – Valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija “Līvõd rānda” (“Lībiešu krasts”).” No 2004. gada pēc “Lībiešu krasta” likvidācijas “Līvli” kļuva par “Līvõd Īt” (Līvu savienības) mēnešrakstu, ko finansēja jaundibinātais Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts. Mēnešraksta pēdējais numurs (76.) iznāca 2008. gadā ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu.

 

Atjaunotā mēnešraksta “Līvli” pirmais numurs

 

Pirmo avīzes galviņu zīmēja Talsu mākslinieks Fricis Makstnieks. 1998. gadā to nomainīja nākamā, kuru veidoja Baiba Damberga un Viesturs Ozoliņš. Pirmais mēnešraksta numurs iznāca 1992. gada augustā pirms gadskārtējiem Lībiešu svētkiem 2000 eksemplāru tirāžā. Nākamais un turpmākie, kamēr vien tirāža tika norādīta, – 1000 eksemplāros. Kopš pirmā numura par mēnešraksta ilustratīvo materiālu jo bieži gādāja Talsu avīzes fotokorespondents Dainis Kārkluvalks. Avīzi iespieda Talsu tipogrāfijā. Sākumā tipogrāfijā nebija specifisko lībiešu burtu, piemēram, õ, un tos ievilka ar melnu tinti. Pirmie mašīnsalikuma lībiešu burti kļuva pieejami, gatavojot 1992. gada decembra numuru.

Kamēr pastāvēja “Lībiešu krasts”, mēnešrakstu pilnībā finansēja no iestādei piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. No 1997. gada 2. numurā publicētā Edgara Sīļa raksta “”Līvõd rānda” finansēšanas kārtība un pārskats par izdevumiem” var uzzināt, ka “mēnešraksta izdošana 1996. gadā izmaksājusi Ls 6195,-. Iespieddarbi Talsu tipogrāfijā izmaksājuši Ls 1138,-, honorārs rakstu autoriem – Ls 2060,-, algas redakcijas darbiniekiem Ls 2220,-, sociālais nodoklis – Ls 777,-. (..) “Līvli” viena numura pašizmaksa ir robežās starp Ls 1,15–1,20.”

Periodiskums

Pirmais iznākšanas gads ir vienīgais, kad izdevums ceļo pie lasītājiem katru mēnesi 8 lappušu apjomā. 1993. gadā iznāca 10 numuri (divi no tiem apvienotie), 1994. gadā – 12 numuri, taču trīs no tiem bija apvienotie. 1995. gadā avīzes iznākšana kļuva vēl neregulārāka: iznāca janvāra/februāra numurs, tad martā un aprīlī, pēc tam maijā–augustā, septembrī/oktobrī un gada nogalē. 1996. gadā “Līvli” ceļoja pie lasītājiem ik pa diviem mēnešiem, bet 1997. gadā atstarpe starp numuriem kļuva vēl garāka – reizi ceturksnī. 1998. gadā mēnešraksts iznāca trīs reizes, 1999. un 2000. gadā – pa četrām reizēm, 2001. un 2002. gadā – pa trim reizēm, 2003. gadā – vienu reizi un tad līdz 2008. gada nogalei, kad iznāca pēdējais – 76. – numurs, vēl septiņas reizes.

Apvienotie numuri pārsvarā bija 16 lappušu apjomā, taču nereti arī biezāki – 20 un 24 lappuses. Mēnešraksta 50. numura, kas vienlaikus iezīmēja arī piecus gadus pēc “Līvli” atjaunošanas, materiāli aizņēma 28 lappuses, un tikpat apjomīgs bija 1997. gada septembra–decembra numurs.

Redakcija

Atjaunotā “Līvli” pirmā numurā tehniskajos datos norādīts, ka par izdevumu atbild Edgars Sīlis (“Līvõd rānda” direktors). Redakcijas sastāvā ir Gundega Blumberga, Nora Driķe un Jānis Trops. Pienākumi sadalīti sekoši: mēnešraksta darbu organizē un plāno, tekstus sagatavo un ievada, maketē un korektūras lasa G. Blumberga, J. Trops rūpējas par informāciju un rakstiem no Ventspils puses lībiešiem, bet par informāciju no Talsu puses zvejniekciemiem gādā N. Driķe, kura tolaik strādāja par Rojas laikraksta “Banga” redaktori. 1993. gada jūlijā Noru Driķi aizstāja Māra Zirnīte, bet no 1994. gada oficiālajā algu sarakstā Gundegu Blumbergu aizstāj Renāte Blumberga, kura izpilda arī korektores pienākumus. Ar 1997. gadu redakcijas sastāvā oficiāli atgriežas Gundega Blumberga. 1998. gadā pirmo reizi parādās redaktora vārds – G. Blumberga.

 

Gundega Blumberga veido kārtējo numuru. Tas ir laiks, kad redakcijas rīcībā vēl nav datora. 1995. gada ziema.
Foto Renāte Blumberga

 

1999. gadā redakcija piedzīvoja kardinālas pārmaiņas. Pēc pirmā pusgada avīzes veidotāji, nespēdami vienoties ar “Lībiešu krasta” direkciju par mēnešraksta nākotni, darba attiecības pārtrauca. 1999. gada augusta–oktobra numuru parakstīja atbildīgā par izdevumu Baiba Šuvcāne. Redakcijas sastāvs: redaktore Ilze Brinkmane, tekstus rediģē Ieva Jasinska, tekstus ievada Brigita Kerstena, datorsalikumu veido Guntars Stepāns, bet mēnešrakstu iespiež tipogrāfijā “Imanta”. Līdzīgā sastāvā redakcija darbojās līdz 2004. gadam (2002. gadā par mēnešraksta izdevēju kļūst ne tikai “Lībiešu krasts”, bet arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija).

2000. gadā no 1. numura (janvāris–jūnijs) atbildību par mēnešrakstu, ko tagad izdod “Līvõd Īt” (Līvu savienība), uzņemas Valda Marija Šuvcāne. Jau nākamais numurs, kas ir apvienotais 2004./2005. gada izdevums, ir kolektīvs darbs, to laidusi klajā redkolēģija: A. Ermanbriks, D. Stalts, S. Hincenberga. Pēdējos trīs numuros par “Līvli” projekta vadītāju kļūst Santa Hincenberga, bet izdevuma korektore ir Skaidrīte Vaivare.

Autori un saturs

1997. gada marta, aprīļa, maija numurā Renāte Blumberga nodeva lasītājiem plašu sarakstu ar “Lībiešu krasta” izdevumu bibliogrāfiju. Tajā bija iekļauts arī mēnešraksta “Līvli” piecu gadu veikums. Autore bija saskaitījusi, ka piecos gados “Līvli” publicējušies 73 autori, kuri ne tikai rakstījuši paši, bet arī tulkojuši un sagatavojuši publicēšanai dienasgrāmatas un atmiņu stāstījumus. Autore optimistiski cer, ka “pilnīgākas “Lībiešu krasta” izdevumu bibliogrāfijas publicēšanas laiks vēl ir priekšā”, bet tā arī šis laiks vēl nav pienācis. Fragmentāri vairākus publikāciju sarakstus, kas ievietoti “Līvli” lappusēs, vēlākos gados sagatavojusi Baiba Šuvcāne.

 

“Līvli” līdzautors Tenu Karma (1924–2014), 1998. gads.
Foto Edgars Sīlis (no “Līvli” arhīva)

 

Iespējams, ka atjaunotā mēnešraksta ražīgākais autors ir bijis Tenu Karma, viņam pieder aptuveni simt publikāciju. Tenu gādāja materiālus lībiešu valodas stundām, rakstīja par lībiešu valodas jautājumiem, vietvārdiem un vēsturi, par folkloru, par igauņu un somu pētniekiem. Viņš bija gluži vai enciklopēdists, un tas arī saprotams, jo tik plaša vākuma par lībiešiem un viņu radu tautām tolaik nevienam citam nebija. Aktīvi ar “Līvli” sadarbojās Zoja un Edgars Sīļi. Zoja rakstīja par valodu un ansambli “Līvlist”, Edgars – par ekonomiskās un nacionālās politikas jautājumiem, kā arī vēsturisku notikumu gadskārtām. Pirmajos gados ar saviem krājumiem dāsni dalījās zinātnieki, novadpētnieki, lībieši kultūras entuziasti: Alfons un Gundars Bertholdi, Saulvedis Cimermanis, Aivars Freimanis, Ilze Loze, Andrejs Šulcs, Valda Šuvcāne, Māra Zirnīte, Zigurds Zālītis un citi.

Lielu uzmanību mēnešraksta veidotāji pirmajos gados veltīja lībiskajam dialektam, varbūt tāpēc, ka atjaunotajam “Līvli” ceļavārdus teica arī Skursteņ Velt, tas aktris. Krastulds un Baib no Jugelkrast gluži vai sacentās, kuram tāmnieku mēle smukāk iznāks. Dramaturgs Gunārs Priede atsūtīja lasītāja paldies (12.03.97.) ar šādu tekstu: “Ļoti piesaista latviešu valodas lībiskajā dialektā rakstošie autori, kam “Līvli” šodien ir vienīgā nopietnā mājvieta. Parādās jau arī citur pa kādam joku pantiņam, taču man, augušam Ziemeļkurzemē, dažkārt taisni vai jānopūšas par samākslotību un dialekta būtības klaju neizpratni. Uldis Krasts un Baiba Damberga laiž vaļā pa īstam, dzīvi, dzirkstoši un pilnasinīgi.”

 

“Līvli” veidotājas Gundega Blumberga un Māra Zirnīte “Lībiešu krasta” piecu gadu jubilejas pasākumā Mazirbē. 1996. gads.
Foto Dainis Kārkluvalks (no “Līvli” arhīva)

 

Jau ar atjaunotā “Līvli” pirmo numuru iezīmējās tas tematu loks, kam mēnešraksta veidotāji palika uzticīgi visu izdevuma iznākšanas laiku. Tie ir: etniskās, kultūras un saimnieciskās darbības vēsture; lībiešu valodas veidošanās un attīstība; izglītības un kultūras darbinieki, viņu veikums; garīgā un materiālā kultūra un tautas māksla; kultūras, valodas un vēstures pētnieki un viņu devums, lībiešu ciemu dzīve un vēsture, dabas un kultūras bagātības; lībiešu dzīves un darbības notikumu hronika.

Ceļa vārdi un vērtējums

“Es ceru un ticu, ka šajā kultūras un saimnieciskās atdzimšanas procesā mums ar padomu un labu vārdu palīdzēs arī atjaunotais lībiešu laikraksts “Līvli”,” pirmajā numurā rakstīja toreizējais Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts Ilmārs Geige. “Ceram un ticam uz ciešu sadarbību ar atjaunoto lībiešu laikrakstu, lai ar šā izdevuma palīdzību mūsu mazās lībiešu tautas vārds skan jo braši lielajos pasaules plašumos,” apliecināja Lībiešu kultūras savienības Kolkas grupas vadītājs Gundars Bertholds. Dzejnieka Alfona Bertholda vēlējums bija lībiski poētisks: “Novēlu mūsu drukātajam vārdam labu augsni, lai ceļa vēja spirgtā brīze vienmēr jūtama baltajās burās.” Vecais līvu jūrnieks Oskars Stalte mēnešrakstam veltīja atziņu: “Nāk jauna paaudze un, domājams, ka tā nepretosies savai tautai kā ienaidnieks, kā mēs un mūsu vecāki to darījuši, nemācīdami saviem bērniem tēvutēvu valodu.”

Somu tulkotājs Hannu Oitinens mēnešraksta 50. numurā (1997/3) rakstīja:

“Par laikrakstu “Līvli” uzzināju, pirmo reizi apmeklējot Lībiešu krastu 1994. gadā. Mani pārsteidza, ka pasaulē vēl ir avīze, kurā tiek publicēti teksti lībiešu valodā. Patieso valodas situāciju avīzē aptvēru nedaudz vēlāk, taču tas nemainīja manu pārliecību par šī vienreizējā preses izdevuma, lībiešu apvienotāja, milzīgo nozīmi, par avīzes vajadzīgumu un tās kultūrsaudzējošo iedabu. “Līvli” man ir sniedzis tādas ziņas par lībiešiem, kādas citur iegūt ir bijis neiespējami.”

Dramaturga Gunāra Priedes vērtējums ir līdzīgs: “Kur drukātos Valda Šuvcāne, Tenu Karma, Saulvedis Cimermanis un citi erudītie pētnieki, ja nebūtu “Lībiešu gadagrāmatas” un mēnešraksta “Līvli”. Daudz ko Latvijā vispār neuzzinātu, piemēram – ka Lauri Ketunens atstājis lieliskas atmiņas par savām vasarām lībiešu ciemos, ko no somu valodas latviski pārtulkojis un uz “Līvli” atsūtījis lībietis Edgars Vālgamā. Ne bez pamata mēnešraksts uzmanību velta mums, tāmniekiem. Ar lībiešiem senčos, mēs lībisko savā latviešu valodā un raksturā esam atnesuši līdz mūsdienām. Kā oglīti, paaudžu stafetē tālāk un tālāk dodamu.”

Citāds skatījums uz mēnešrakstu 1990. gados bija Līvu savienībai, iespējams, tas skaidrojams ar “Līvõd Īt” un “Lībiešu krasta” savstarpējām attiecībām, kas ietvēra arī šaubas par administrācijai atvēlēto valsts līdzekļu izmantošanas lietderīgumu. “Līvõd Īt” Rīgas grupas 1997. gada 1. februāra sanāksmē izteikto kritiku korespondencē “Saskaņu meklējot” pieminējis Tenu Karma: “Pārmetumi tika izteikti mēnešrakstam “Līvli”, kas pagātnei pievēršot vairāk uzmanības nekā tagadnei. Par lielu grēku atkal uzskatīja to, ka avīzes veidošanā piedalās divi vienas ģimenes locekļi (ka meita palīdz mātei un māte – meitai!), ka avīze nepublicē visus rakstus, tos reizēm par daudz rediģē un saīsina.”

 

“Līvli” līdzautori Renāte Blumberga un Edgars Sīlis (1949–2017) Lībiešu tautas namā Mazirbē. 1996. gada 21. decembrī tur notika mēnešrakstam “Līvli” – vecajam un jaunajam – veltīts pasākums.
Foto no autores krājuma

 

Akadēmiķis Saulvedis Cimermanis 1997. gada 2. numurā “Līvli” deva šādu vērtējumu: “Mēnešraksts kļūst bagātāks un daudzveidīgāks ar katru jaunu gadu, un tajā atrodamajām ziņām ir paliekoša nozīme, jo citos izdevumos tāda informācija par lībiešiem nav atrodama. Daudz kas no “Līvli” izlasāmā ir pirmpublicējums. Pirmpublicējumi ir arī daudzi fotoattēli, zīmējumi, dokumenti un izraksti no tiem. Tātad “Līvli” ir gan pirmavotu publicēšanas izdevums, gan izdevums, kurš sabiedrības rīcībā nodod agrāk neiespiestas atziņas un faktus. Tie attiecas uz laiku no “Lībiešu krasta” apdzīvotības sākuma līdz mūsdienām, ir nopietna un rūpīga izzināšanas darba rezultāts. Tas palīdz vēl esošajiem lībiešiem un ļaudīm, kas cēlušies no lībiešiem, arī jebkuram interesentam apzināt lībiešu vēsturiskās saknes un likteņus, viņu situāciju mūsdienās, kultūras un valodas vērtības, mūsdienu aktivitātes, gūt ziņas par lībiešu kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem, par dzīves, kultūras un valodas pētniekiem un viņu veikumu, par lībiešu sakariem ar citām tautām un par daudz ko citu. “Līvli” publicētajam rūpīgi seko Igaunijas un Somijas zinātnieki.”

Nu, kad pagājis gandrīz pusotrs gadu desmits kopš pēdējā atjaunotā “Līvli” numura iznākšanas, patiešām var novērtēt to milzīgo informācijas apjomu, ko redakcija savulaik sarūpējusi lasītājiem. Ņemot vērā, ka avīzes reti kurās mājās ir tā vērtība, kas tiek saglabāta no paaudzes uz paaudzi, interesantākās un saturiski vērtīgākās publikācijas būs lasāmas portālā livones.net.