Veicot arheoloģiskās uzraudzības darbus topošā Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, uzietas liecības, kuras vēsta par 12.–14. gadsimta lībiešu ciemu, kas reiz atradies šajā vietā Rīgas jeb Rīdzenes upes krastā. Tā “Latvijas Avīzes” korespondentam Viesturam Sprūdem pastāstījis arheologs Artūrs Tomsons.

12. gs. Rīgas plānojuma rekonstrukcija.
Pārpublicēts no Andra Caunes grāmatas “Rīgas lībieši un viņu īpašumzīmes” (1998., 19. lpp.)

3. novembrī portālā la.lv publicētajā korespondencē “Liecības par lībiešu Rīgu. Vecrīga ir pilna ar negaidītiem pārsteigumiem” var lasīt, ka apdzīvotības pazīmes atklātas ap divu metru dziļumā. Atradumi ļauj sacīt, ka Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) atradīsies vietā, kuru vēsturnieki uzskata par senāko Rīgas daļu – 13. gadsimtā tur senās Rīgas upes krastā, netālu no ietekas Daugavā izvietojies viens no diviem lībiešu ciemiem (otrs meklējams tieši pie Rīgas upes ietekas Daugavā). “Būtībā tā ir bijusi lībiešu ciema sētas puse. Tā bija saimnieciskā zona, tāpēc priekšmetiem samērā maz piesātināta,” norāda arheologs. Ciema pretējā puse atdūrās pret Rīgas upes paplatinājumu – tā saukto Rīgas ezeru tagadējās 13. janvāra ielas malā. Ja salīdzina ar mūsdienu bruģa līmeni, sanāk, ka pati senākā Rīgas daļa mūsdienās atrodas apmēram piecu metru dziļumā.”

Arheologs stāsta, ka “pašā zemākajā, tātad senākajā, izrakumu slānī atrasts klūgu žoga pinums – tam līdzīgi fragmenti šajā Vecrīgas daļā izrakumos Alberta laukumā atrasti arī agrāk un attiecināmi pat uz 12. gadsimtu. Dziļākajos slāņos, starp vertikālu stabu un dēļu konstrukciju paliekām dubļos ieraudzīts interesantākais priekšmets – vesela trejžuburu dakša no metāla ar pilnībā saglabājušos koka kātu. Arheologs to klasificē kā zvejniecības rīku.

Atzīmēšanas vērti tāpat ir vairāki apstrādāti koka priekšmeti, kas, pēc visa spriežot, ir dravniecībā lietotā dzeiņa daļas. Dzeini gadsimtiem lietoja kā palīgierīci, ar kuru dravnieks uzvilka sevi kokā pie dravas. Starp citiem atradumiem minami koka trauku un ādas apavu fragmenti, zvejas tīklu pludiņi, ripas, keramikas un akmens masas, keramikas trauku lauskas. Jāpiebilst, ka Rīgas upes lībiešu ciems turpinājis pastāvēt arī 14. gadsimtā, krustnešu Rīgas laikā, kad šejienes lībieši jau kristīti.”

Visu korespondenci lasiet šeit.

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”