2022. gadā Latvijas Kultūras akadēmija sagatavojusi un sadarbībā ar SIA “Jāņa Rozes apgāds” izdevusi monogrāfiju “Kultūras mantojuma kopienas: prakses, attīstība un izaicinājumi” Rūtas Muktupāvelas, Andas Laķes un Baibas Tjarves zinātniskajā redakcijā, kas vēsta par Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā iekļautajām vērtībām un to saglabātājiem. Kolektīvi izstrādātā recenzētā zinātniskā monogrāfija ir apjomīgs, poligrāfiski skaists izdevums, kura piecās nodaļās aplūkoti visi jautājumi, kas varētu būt saistīti ar kultūras mantojumu: gan par tā kopienām un pārvaldību, gan par iedzīvotāju attieksmi un pašām kopienām, kas pieteikušas savas īpašās prasmes, gan par tām vērtībām, kas varētu kļūt par nākotnes kultūras mantojumu, gan par mantojuma kopienu attīstības perspektīvām. Kā vienā no priekšvārdiem raksta Jelgavas skolotāja Lita Vēvere, monogrāfija

“ir teorētisko zināšanu bāze skolotājiem un izziņas materiāls skolēniem”, lai apzinātos piederību tautas kultūrai, bet ne mazāk svarīgi “ir jau vidusskolā mācīties saprast un lietot zinātnisku valodu”.

Lai gan esmu pieredzējusi lasītāja, tieši zinātniskā valoda man liedza saprast lielu daļu grāmatas vērtīgā satura. Es nerunāšu par visiem diskursiem, kas skatīti no dažādiem aspektiem. Diezgan daudz laika aizņēma mēģinājums saprast, kas ir kultūras mantojuma kopienas gadījums un kā to analizēt, tad prātoju par to, vai Lībiešu kultūras centram, kurā darbojos jau gandrīz 30 gadu, kā kultūras vērtības praktizējošai kopienai ir kapacitāte transformēties mantojuma kopienā, līdz aizķēros aiz vienkārša izaicinājuma: kādu kultūras mantojuma pārvaldības praksi centrs varētu pārstāvēt – dominanto vai alternatīvo.

Liku mierā teorētiskos apcerējumus un pievērsos trešajai nodaļai “Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma kopienu gadījumu (atkal tas gadījums: vai kopiena pati par sevi kā gadījums (nejauši izveidojusies, ilgi lolota), vai kopienas pastāvēšanas laikā piedzīvotie gadījumi (piemēram, VKKF piešķīris finansējumu) un notikumi) analīze. Nodaļā iekļauts arī mg. art. Agneses Pašānes pētījums “Lībiešu kultūrtelpa”. Autore pamatā izmantojusi Lībiešu kultūras centra sagatavoto pieteikumu Lībiešu kultūrtelpas iekļaušanai Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, papildus veikusi “5 padziļinātas, daļēji strukturētas intervijas ar kopienas pārstāvjiem”, izpētījusi pieejamo informāciju. Tiesa, tikai tīmeklī, jo izmantoto avotu sarakstā nav neviena drukāta izdevuma, tāpēc arī 25 lappušu garuma rakstījums ir tīmekļa vieglumā.

Gadījušās gan dažas pasmagas kļūdas. Piemēram, autore raksta, ka “Lībiešu kultūrtelpa 2020. gadā nominēta iekļaušanai UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstā” (Latvijas Sabiedriskie mediji 2020). Latvijas Sabiedriskie mediji 2020. gada 25. februārī tiešām rakstīja, ka Lībiešu sabiedriskās organizācijas paudušas vēlmi nominēt lībiešu kultūrtelpu iekļaušanai UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā un vēlmju vēstuli simboliski nodevuši Latvijas Nacionālā kultūras centra Nemateriālā kultūras mantojuma padomei, kura sniegs savu atzinumu par to, vai atbalstīt pieteikuma virzību uz UNESCO sarakstu. Pagaidām man nav ziņu, ka šāds atzinums būtu sniegts.

No Latvijas Kultūras akadēmijas monogrāfijas uzzināju visnotaļ interesantas nianses par pētniecību:

“(..) pētniecība minama kā būtisks aspekts kopienas kontekstā. Sākotnēji tā bija lielākoties ārēja pētniecība, taču ar laiku attīstījusies un nostiprinājusies arī pašas kopienas veiktā pētniecība – lībiešu kopienas pārstāvji paši uzņēmušies sava mantojuma (valodas, arhitektūras, dzimtu, vēstures u. c.) pētniecību un tādējādi arī stiprinājuši kopienu ar šiem pētījumiem, piemēram, Baiba Šuvcāne, Valts Ernštreits, Gundega Blumberga.”

Prieks, ka pieminēta Baiba un Valts, un patīkami būt šo pētnieku pulciņā, taču es nevaru piesavināties tos laurus, kuru man nav, un rotāties rozēm, kuras neesmu audzējusi. Lībiešu zinātnieku pulciņā ir viena augstas raudzes pētniece, turklāt Blumberga, turklāt Baltijas asamblejas balvas laureāte zinātnē (2013) par lībiešu vēstures liecību apkopošanu, taču viņas vārds ir Renāte.

Pētījuma secinājumos autore ierakstījusi: “Mantojuma elementa (droši vien ar to domāti lībieši – G. B.) ilgstošai pastāvēšanai ir liels potenciāls.” Par to paldies, taču autore saskatījusi arī riskus mantojuma ilgtspējai. To skaitā ir “jaunāka gada gājuma kopienas locekļu mazāka ieinteresētība, kā arī kopienas iekšējās nesaskaņas”. Zinātniski recenzētai monogrāfijai diezgan paplāns un šaurs skatījums, turklāt, manā izpratnē, neatbilst īstenībai, jo jaunāka gada gājuma locekļi patlaban ir visnotaļ rosīgi. To, ko autore sauc par iekšējām nesaskaņām, es apzīmētu ar viedokļu daudzveidību, kas allaž ir stimuls attīstībai.