DISKUSIJA PAR LĪBISKO IDENTITĀTI LĪBIEŠU KULTŪRAS DIENĀ VENTSPILĪ

 

Lībiešu kultūras dienu laikā, 2022. gada 7. oktobrī, Ventspilī notika diskusija par lībisko identitāti. Šobrīd kopā ar fotogrāfi Agnesi Zeltiņu ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu intervijām un fotodokumentācijai top grāmatas “Lībiešu [kultūr]telpa” pirmā daļa. Tā veidota no manām sarunām ar lībiešiem, nemateriālā kultūras mantojuma nesējiem. Diskusijā Ventspilī mēs runājām par pašidentitāti, par to, kā lībiešu kopiena cauri gadsimtiem un cauri sarežģītai vēsturiskai un ģeopolitiskai situācijai ir spējusi uzturēt sevi, būt dzīva un palikt atšķirīga.

 

Zane Ernštreite (Z.E): Paceliet, lūdzu, zālē roku visi, kas ir lībieši!

Ieva Ernštreite (I.E.): Pasē? Pasē man nav.

Z.E.: Pag, pag, Ieva! Kā teica Paulīne Kļaviņa, tad ir pilnīgi vienalga, kas tev pasē rakstīts! Paldies! Tālāk jautājums katram, kurš pacēla roku. Pavisam vienkārši: es dzīvoju Latvijā un runāju latviski, un vismaz trīs paaudzēs manā ģimenē ir latvieši bez acīmredzama un zināma citu tautību piejaukuma. Saprotu, ka trīs paaudzes, iespējams, ir maz, tomēr nav pat ne latgaļu vai lībiešu. Tātad, es esmu latviete. Valt, tu esi lībietis, jo?

Valts Ernštreits (V.E.): Tāpēc, ka principā tas ir tas, kā es jūtos. Tas ir tas, kā es sevi definēju. Tas ir tas, kam esmu piederīgs. Mums katram ir ļoti daudz piederības un identitātes, bet galvenais ir tas, kas ir mūsu kodolā un dominē pāri visam citam. Ja tautskaites sarakstā ir norādīts, cik tad Latvijā ir lībiešu – tie, kas to ir pateikuši, tas nozīmē, ka šie cilvēki jūt sevi tieši kā lībiešus. Pat ja viņi runā latviski, tāpat kā visi citi. Vai, no ārpuses skatoties, ir tādi paši latvieši kā visi citi, viņos iekšā tieši šī lībiskā daļa ir daudz spēcīgāka nekā latviskā.

Z.E.: Māra, tu esi lībiete, jo?

Māra Vīgerte (M.V.): Man pat nav atbildes uz šādu jautājumu… Vienkārši nevar būt citādi!

Z.E.: Ilmār, jūs esat lībietis, jo?

Ilmārs Geige (I.G.): Man liekas, ka lībietim ir jājūt, ka viņš ir lībietis. Es jau no bērnības esmu jutis, ka manī ir lībiešu saknes, jo tomēr mana vecāmāte skaidri runāja lībiski. Vecie kaimiņi, parasti, kad viņi tikās, viņi visi runāja lībiski. Tai pusē [Pitragā] ir dzīvots, un tai pusē tas viss ir izjusts. Man pat iesauka skolā bija Lībietis! Esmu tā juties, un man arī pirmajā pasē bija ieraksts, es to panācu. Žēl, ka neesmu iemācījies valodu. Laikam paslinks esmu bijis.

Z.E.: Ērik, tu esi lībietis, jo?

Ēriks Kāpbergs, vidējais (Ē.K.): Es noteikti piekritīšu visam iepriekš teiktajam. Lai gan bērnu dienās bija tā švakāk taisni ar to teikšanu, ka tu esi lībietis. Tas, ka tur Miķeļtornī senči dzīvoja un mēs turp braucām, tas bija pašsaprotami. To nevajadzēja īpaši izcelt – vai tu i lībietis vai latvietis! Bet tagad visi tieši izceļ, un arī maniem bērniem lībiskais ir vairāk par latvisko.

Z.E.: Ieva, tu bija tā, kura teica, ka pasē man nav. Bet tad, kad es teicu, ka vienalga, kas ir pasē, ceļam roku tie, kas ir lībieši, tu roku pacēli. Tu esi lībiete, jo?

I.E.: Es domāju, ka man jāpiekrīt un jāvērpj taciņa tālāk no Miķeļtorņa, no Ērika un droši vien Valta arī. Piedzīvojot visu to atmosfēru Miķeļtornī Švanderos un Sīkragā Ķeļķos, un visur kur kā mazs bērns, es tādā pieaugušā vecumā, savos gandrīz četrdesmit gados sev atklāju, ka – tas taču… tas ir arī manējais. Un tagad vajadzētu iet dziļumā un darīt visu, ko nu es varētu. Pašai priekš sevis pirmkārt. Bet varbūt, lai aicinātu līdzi arī citus.

Z.E.: Ausma, jūs esat lībiete, jo?

Ausma Ernestovska (A.E.): Es esmu puslībiete! [visi smejas] Jo tēvs man ir lībietis, bet māte – latviete. Tātad es uz pusēm.

Z.E.: Tomēr, ja es prasītu, kas ir jūsu tautība, jūs teiktu, ka esat lībiete?

A.E.: Minā um līvli. Jā, vairāk es jūtos kā lībiete. Es lībiešu ciemā [Lūžņā] esmu dzīvojusi, un man visi apkārt runāja, bet tajā laikā es to neņēmu galvā. Vienīgi atceros to dziesmu, ko tantes dziedāja: Knaš neitst, vālda puțkõz [skaista meita, balta puķe]. Tā bija pirmā dziesma, ko es zināju, kad vēl skolā negāju. Tā ka man tomēr vairāk velk uz lībiešiem, un es tūliņ tam arī pievērsos – lībiešu valodai jau tad, kad vēl nebija Latvijas laiks. Mums pastā strādāja tāda Erna Vanaga, un viņa ļoti labi zināja lībiski, un es sēdēju vienbrīd, kad nebija ko darīt, sarakstīju visas “kājas un rokas”, daudz vārdu latviski un nonesu viņai zemē, lai uzraksta man tos lībiski. Kā ir “es gribu iet uz māju”, “man gribas ēst” un tā tālāk. Es vēl to sarakstu nodevu Zojai Sīlei. Tas bija 1986. vai 1987. gadā. Zoja jau mums daudz ko iemācīja. Un mēs kaut ko zinām un kaut ko nezinām. Sertifikāti man ir kādi trīs par lībiešu valodu!

 

 

Z.E.: Man priekšā sēž divas kundzes, kuras arī pacēla roku, bet ar kurām neesmu pazīstama. Jautājums pirmajai no viņām. Jūs pacēlāt roku un esat lībiete, jo?

Ināra Sula (I.S.): Jo mans tēvs un vecāmāte bija lībieši. Es dzīvoju Lielirbē, gāju skolā Mazirbē. Tur vispār citādi nevarēja būt, mēs visi bijām lībieši. Un, kad bijām spiesti uz Ventspils pusi pārvākties, es tomēr jutos kā lībiete un 1991. gadā pasē to arī ierakstīju. Caur tēvu Pilsonības un imigrācijas daļā es to nevarēju nokārtot, tad caur omi Trīni Andersoni. Mans tēvs runāja lībiski. Tad, kad vajadzēja, lai mēs nesaprastu [smejas]. Un, kad man ganos bija jāiet un oma nāca līdz, tad viņa arī runāja ar tām tantēm lībiski un man nemācīja: Tu mājā pateiksi, tu izpļāpāsies, tev nekas nav jādzird! Un tā to valodu es neiemācījos.

Z.E.: Jūs arī pacēlāt roku, ka esat lībiete, jo?

Dace Veldze-Fiļimonova (D.V-F.): Jo mans tēvs un māte bija lībieši. Tēvs man vienmēr teica: tu vēl pēc saknēm, ne pēc valodas, pēc saknēm esi lībiete. Mani bērni pēc saknēm vairs nav. Es vienmēr šo lībisko izjutu, kaut valodu neprotu – man neiet galvā! Es arī jūsu stundas skatījos [vēršas pie Valta]. Es nevaru, es tik nelaimīgs jūtos! Bet mans lielais sapnis ir: tagad, kad es mainīšu pasi, saņemšu dūšu un rakstīšu tai pasē, ka esmu lībiete. Un ļoti ceru, ka arī tā valoda man pielips. Es saņēmu lielu dūšu, lai arī atnāktu uz šejieni, un man tik ļoti gribējās tajā lībiešu vidē tikt. Es ilgus gadus dzīvoju Jūrmalā un tur tā švakāk bija ar tiem lībiešiem.

Lībiešos man liekas ir tāda, nu tāda kā egļu vērī tumsa. Tāda pilna. Viņa nav pliks melns, bet laba tumsa. Mierīga. Ar tādu mieru. To es vienmēr esmu jutusi sevī. Es vienmēr, kad runa ir par kurzemniekiem – omiš nāca no Ovišiem un tētis no Tērandes –, domāju, ka lībieši ir piepildīti ar šo tumsu. Tādi trekni. Latvieši tādi nav. Es tiešām īstenošu savu sapni. Klausoties jūsos, es sapratu, ka drīkstu rakstīt pasē šo tautību.

V.E.: Manuprāt, ir ļoti viegli būt latvietim, igaunim, vācietim, jo tas ir dabiski. No tāda viedokļa, ka viņu ir tik daudz, ka viņi piedzimst ģimenē, kurā visi runā tajā pašā valodā, ir bērnudārzi, skolas, augstskolas, pasākumi, darbs un nevienam nav jāpiepūlas būt kādam. Tanī brīdī, kad tautas un valodas nonāk lībiešiem līdzīgā situācijā, kad cilvēku ir maz un tie ir izkaisīti, ir jāstrādā. Pateikt “es esmu lībietis” ir apzināts lēmums. Cilvēkam, kurš pasaka, ka viņš ir lībietis, tas nenotiek automātiski kā, piemēram, latviešu gadījumā. Un bez šīs apzinātās darbības lībiešu vispār mūsdienās vairs nebūtu. Jo lībiešu pēdējos 200 gadus ir bijis skaitā ļoti maz salīdzinājumā ar to, cik ir latviešu. Bet mēs esam. Tas ir svarīgākais.

I.G.: Pareizi! [piekrītoša murdoņa zālē]

Z.E.: Valts ar šo piezīmi par apzināto lēmumu jau daļēji atbildēja uz manu nākamo jautājumu: kas tad ir tas, kas tevi padara par kādas tautas pārstāvi? Tieši tāpēc, ka nav valstiskā veidojuma, nav arī valodas telpas. Vai, piemēram, es varu pēkšņi paziņot, ka esmu lībiete?

V.E.: Nē! Eiropas ziemeļu daļā un Latvijā jo īpaši ļoti daudz kas tiek vērtēts caur valodu. Ka valoda ir galvenais. Un, jā, valoda ir zināmā mērā tas, kas sasaista kopā lībiešu kopienu, bet nevienā brīdī nevar prasīt, lai lībieši prastu savu valodu tā, kā to dara tas, kurš piedzimis šajā valodā runājošā ģimenē, iet skolā, iet uz ielas un visās šajās vietās valodu var lietot. Lībiešu gadījumā tā nav un faktiski tā nav bijis un līdz ar to ir nedaudz citas lietas, kas strādā. Ja cilvēks prot lībiešu valodu, viņš nekļūst par lībieti. Tīts Reins Vītso labi runā lībiski, bet viņš ir igaunis. Neviens lībietis viņu nekad nav uzskatījis un neuzskatīs par lībieti, jo ir ne tikai paša sajūta, bet arī – ka pārējie tevi par tādu uztver. Ja atnāk cilvēks no Preiļiem un saka, ka man lībieši patīk un es gribu būt lībietis…

D.V-F.: Vai nav vienkārši tā, ka viņi viens otru atpazīst? Pēc muguras smadzenēm?

V.E.: Es priekš sevis esmu mēģinājis formulēt, kas ir tas, kas man liek saprast, ka otrs cilvēks ir lībietis. Kurā brīdī, ja viņš saka – es esmu lībietis, arī es viņu sāku uzskatīt par tādu. Pirmkārt, kad es saprotu, no kurienes viņš ir. Ja Ēriks ir no Miķeļtorņa, tad tajā brīdī, kad es to uzzinu, ā, jā, es zinu viņa tēvu, vectēvu, viņš man sasaistās ar tiem pašiem cilvēkiem, no kuriem es nāku. Priekš manis tas vienmēr ir bijis ļoti būtiski. Viņš ir daļa no tā, kas mēs esam. Viņš nav vienkārši kāds, kurš ir izdomājis, ka būs. Jo viena lieta ir tā, ka tu gribi ieiet kopienā, bet otrs, ka tie cilvēki tevi paņem pretim un pasaka, ka tu esi mūsējais.

 

 

Ieva Vītola (I.V.): Es diemžēl neesmu lībiete, bet, klausies, Salacgrīvā ir viens cilvēks, kuram pasē ierakstīts “lībietis”. Andris Gīze. Un, ja tev pasaka, ka esmu no Ainažiem vai esmu no Pāles, vai Limbažiem, vai tu viņus arī uzskati par lībiešiem?

V.E.: Jautājums ir, kāda ir mūsu saikne ar Salacu. Starp vieniem lībiešiem un otriem pārrāvums ir bijis 800 gadus. Tāpat kā principā starp diviem latviešu veidiem. Bet atkal tas pats stāsts. Ja es zinu, ka viņš ir nācis no Šegrēna lībiešu valodas teicējiem, tad es saprotu, ka viņš patiešām ir piederīgs kopienai. Kur valoda parādās kā saistelements, tad tajā, kas mūsdienās ir lībieši. Jo nav 1920.–30. gadi, kad bija Lībiešu krasts un viena skaidra teritorija, kur lībiešu valodu ikdienā lietoja. To pārtrauca Otrais pasaules karš. Skaidrs ir tas, ka valodu nav īsti kur lietot, un mēs nevaram sagaidīt, ka visi runās, ja viņiem nav kur un nav ar ko runāt. Taču saikne ar valodu ir saglabājusies. Bet tā ir saglabājusies tādējādi, ka es zinu, ka viņam vecāki runāja. Ka manas vectantes runāja. Ka manā ģimenē tā valoda ir skanējusi. Tikai tas, ka cilvēks nāk no Lībiešu krasta, arī īsti nenozīmē, ka viņš ir lībietis, jo pirms pārsimt gadiem lībiešus ar latviešiem krastā mainīja vietām. Un cilvēki to zina. Nē, nē, šeit ir lībietis, šeit – latvietis, kas ienāca krastā. Svarīgi ir gan, ka vari identificēt pats sevi, un gan arī, ka citi tevi tur var atrast un ieraudzīt. Tas ir mans uzskats.

 

 

Z.E.: Runājot par valodu, man nāk prātā mani radi ASV, un es saprotu, ka es mammas māsīcas bērnus nekad neuzskatīšu par latviešiem, jo viņi nerunā latviski. Savukārt mana jaunākā māsa ar ģimeni jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Vācijā un arī savu nākotni saista ar Vāciju. Precējusies viņa ir ar latvieti, bet savu identitāti būvē visai vācisku – draugi viņiem ir tikai vācieši, skatās viņi vācu TV, dzīvo lielākoties vācu ziņu telpā, nav nekādas saskarsmes ar vietējo latviešu sabiedrību, pieņemot, ka tur tāda ir. Taču mana māsa pilnīgi noteikti vēlas, lai bērniem latviešu valoda būtu, un galvenais arguments ir, ka latviešu valodas runātāju jau tā ir tik maz.

V.E.: Šeit es gribu vēl papildināt savu sapratni par piederību lībiešu kopienai. Viens ir saikne ar vietu un valodu, valodas runātājiem. Bet ļoti daudziem latviešiem ir lībiešu saknes. Baumaņu Kārlim, Latvijas himnas autoram, piemēram. Krišjānim Kariņam, kurš ir no Vidzemes lībiešiem. Rakstniecei Ingai Ābelei. Tiešām daudziem. Bet viņi neiesaistās lībiešu aktivitātēs – Baumaņu Kārlim, protams, par vēlu – un arī nepasniedz sevi kā lībiešus. Piederība lībiešu kopienai nozīmē arī kaut kādā veidā parādīt, ka tu esi tās kopienas daļa. Vienalga, vai tas ir ieraksts pasē, vai tu to apzinies un pasaki tautas skaitīšanā, vai brauc uz Lībiešu svētkiem. Tas, ko es mēģināju teikt jau sākumā – ka tā ir aktīva manifestācija.

Z.E.: Tava māsa Ulla Frasere [Ernštreite], kura ir lībiete un prot lībiešu valodu, intervijā pieminēja, ka daudzi prasot, vai viņas bērni runā lībiešu valodā. Atbilde ir, nē, viņi nerunā. Viņai ir bilingvāla ģimene, vīrs anglis un pietiek, ka viņiem ir angļu un latviešu valoda mājās katru dienu, kas jau ir pietiekami sarežģīti gan viņiem, gan visiem, lai vēl mācītu lībiešu valodu. Priekš kam?! Viņa neatbalsta to, ka bērniem kaut kas tiek uzspiests. Bet bērni zina, kas ir lībieši, viņi uzturas lībiešu vidē un, ja viņi gribēs zināt vairāk un identificēties ar lībiešiem, viņi to varēs izdarīt.

V.E.: Tas vienmēr ir smags jautājums, kas katram ir priekšā, – vai mēs ejam pēc praktiskām vērtībām, vai nepraktiskām lietām. Jo no praktiskā viedokļa nekam nav jēgas! Latviešu valodai nav jēgas, lībiešiem, jo tas viss ir nepraktiski. Bet mēs nemērām lietas tikai ļoti praktiskās kategorijās. Ļoti daudz kas ir tāds, ko mēs vienkārši jūtam vai kas mums patīk.

 

 

Z.E.: Jau vairākkārtīgi šovakar tika pieminēta pase. Un, piemēram, Baibai Šuvcānei tas ir bijis zināms pagrieziena punkts. Viņa stāstīja par savām sajūtām, kad mainīja PSRS pilsoņu pases uz Latvijas pilsoņu pasēm. Pieteikumā uz dokumentu viņa bija ierakstījusi, ka tautība ir lībiete. Aiziet pēc pases, iestādē strādāja jau latvieši, paņem to, atver vaļā un saka: “Pagaidiet! Bet kāpēc man te rakstīts latviete?” Sieviete pasu galdā atbildējusi: “Bet ko tad jūs iedomājaties?! Jūs visu laiku bijāt latviete un tagad gribat būt lībiete!” Baiba teica, ka tajā brīdī viņai aiz muguras nostājušies visi viņas lībiešu senči. Jo tas aizvainojums, ka mēs esam izgājuši cauri padomju gadiem, kad vienmēr bija kaut kādi aizliegumi, un tagad viņa ir brīvajā Latvijā un var pelnīti vai nepelnīti atgūt tautību, kas pēc mātes pienākas! Un tagad viena latviešu milice teiks: “Ko jūs iedomājaties!” Jūs, Dace, tikko teicāt, ka ļoti gribat ierakstu “lībiete” savā nākamajā pasē. Vai šāds ieraksts pasē kaut kādā ziņā ir svarīgs no identitātes pozīcijām? Ieva, piedod, kāpēc tev šī ieraksta nav?

I.E.: Es nezinu, kāpēc. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Man kaut kā nenostrādāja šis dokuments apziņā tajā laikā, kad mēs pārgājām uz Latvijas pasēm. Vai tik man nebija lielāks gods turēt sev tuvu Līvu savienības biedru karti? Es jau sākot ar 1989. gadu dzīvoju tādā pacēlumā saistībā ar šo biedrību, ka man šī piederība acīmredzot bija svarīgāka. Pasi mainīja pēc tam. Es nezinu, kā tas notika.

V.E.: Bija ļoti daudzi un dažādi gadījumi. Jau pieminētā Paulīne negribēja čakarēties. Viņai tā arī bija latviete pasē un viņa teica, lai tas dokuments ir tāds, kā ir. Lībiešu gadījumā ieraksts pasē bija ļoti sāpīgs tāpēc, ka tas bija aizliegts. Un tikai tad, kad tev aizliedz savu tautību norādīt, tu pa īstam saproti, cik tas ir svarīgi. Mana vecātēva māsa [Emma Ērenštreite], kad viņai 1970. gados neļāva pasē rakstīt “lībiete”, pateica: “Tad lieciet svītriņu! Jo es nebūšu latviete. Tad es neesmu nekas.”

I.G.: Kad gāju pirmo pasi ņemt, man bija skaidrs, ka man tur ir jābūt ierakstam “lībietis”. Man bija tēva un mātes dzimšanas apliecība, kur bija rakstīts, ka tēvs ir lībietis un māte lībiete. Tā man pirmajā pasē no 1958. līdz 1962. gadam bija “lībietis”. Kad paņēma armijā, tad iedeva kaut kādu spravku, un, atgriežoties atpakaļ, man pasē pēc tam vairs “lībietis” neierakstīja. Bet tad, kad 1991. gadā, būdams deputāts, panācu, ka arī likumu uztaisīja un preambulā tika ierakstīts arī par lībiešiem – tur mums nopelns kopā ar Edgaru [Sīli] –, tā 1991. gada pase, kas ir beztermiņa, ar ierakstu “lībietis” man ir joprojām un es to līdz laika galam turēšu. [1994. gadā dažu personu darbības rezultātā valsts likumos un personas dokumentos tradicionālais etnonīms “lībietis” tika aizstāts ar “līvs”.] Ar Saulvedi Cimermani mēs panācām, ka ir [arī] lībietis un iekavās – līvs. Jo es citādi nekad neesmu sapratis – es esmu lībietis un nekāds līvs. Tas, ka ir Līvu savienība, tā ir cita lieta!

 

 

Ē.K.: Manam tēvam jau ar bija svarīgi. Viņš jau krievu laikos dabūja atpakaļ “lībieti”. Līdz ar to arī man bija pirmajā krievu pasē ‘līvs’. Protams, лив. Tieši tāpēc, ka tas bija aizliegts, viņi bija izsvītroti un viņi gāja cīnīties, lai būtu.

V.E.: Vispār ar tām identitātes lietām, ar valodas un pases lietām bieži vien ir tā, ka ir kaut kāds ārējais skatījums un ir cilvēki, kas saka, ka tādu īstu lībiešu nemaz nav. Es ZINU, kāds īsts lībietis ir. Vai – kādam tam jābūt. No āra skatoties, ir ļoti viegli pateikt, ka mēs zinām, kas bija jādara un ir jādara, un būs jādara. Bet lēmumus katrs pieņem pats. Tanī brīdī, kad lībiešiem nācās doties prom no Lībiešu krasta, lielākā daļai tajās jaunajās vietās, kur viņi apmetās – Rīgā, Cēsīs, Ventspilī, Talsos –, nebija apkārt citu lībiešu un viņi nerunāja ar bērniem lībiešu valodā. Un nedrīkst viņiem pārmest to, ka viņi to nedarīja. Jo tas bija viņu lēmums tajā brīdī, tajā situācijā, un tas nebija viegls lēmums. Daļa no viņiem pēc tam sāka runāt, daļa šobrīd aktīvi darbojas.

Lēmums, par to, ko mēs darām saistībā ar lībiešu kopienu – turpināt darboties vai neturpināt darboties –, tas ir paša lēmums. Neviens no malas nedrīkst un nevienam no malas nav tiesību teikt, ka jums, visiem lībiešiem, tagad jāapmetas Tārgalē, jāuztaisa lībiešu skola, visiem obligāti tur ir jādzīvo un tajā jāiet. Cilvēki tādi nav.

Bet lībieši ir pieņēmuši lēmumu – jau vismaz 200 gadu – tādā vai citādā veidā turpināt būt. Un mēs te nesēdētu šodien, ja tāda lēmuma nebūtu.

Z.E.: Īsais kopsavilkums ir tāds, ka tas, kas notiek ar kopienu, ir pašas kopienas ziņā. Bet, kā jums šķiet – vai tiešām katrā no lībiešiem būtu jādzīvo tādai kā misijas apziņai tikai tāpēc, ka viņi ir mazas kopienas pārstāvji?

V.E.: Ja no 250 lībiešiem 30 ir aktīvi, tad iedomājieties, cik desmitiem tūkstošu latviešu būtu jābūt hiperaktīviem! Proporcionāli. Vairāk nekā Dziesmu svētku dalībnieku. Tas atkal ir tas drusku ārējais skats, ka tiek sagaidīts ļoti daudz – kā tad jūs tā! Un tiek uzstādītas tādas prasības, kādas mēs normāliem cilvēkiem neuzstādītu. Populārākā piezīme: 250 lībiešu, ko jūs ņematies un nevarat vienoties?! Uz to es parasti saku, ka Saeimā ir ievēlēti 100 cilvēki – ko viņi tur nevar sadalīt? Kāpēc tur ir frakcijas? Divarpus reižu mazāk nekā lībiešu! Kur ir problēma?

Z.E.: Parasti, domājot par lībiešiem, lielākoties tiek domāts par Kurzemes lībiešiem. Bet šovakar man ir iespēja uzdot jautājumus arī Vidzemes lībiešu pēctecei Lolitai Ozoliņai. Lolita, vai tu esi lībiete? Es nepamanīju, vai tu pacēli roku, piedod.

Lolita Ozoliņa (L.O.): Es nepacēlu roku. Jo, lai gan ir izsekojama mana dzimta un es sevi uzskatu par lībiešu pēcteci, es saskatu, ka identitāte ir ārkārtīgi konfliktējoša pēc būtības. Tev, kā teica kungs [Ilmārs Geige], ir jābūt ārkārtīgi spēcīgai sajūtai par sevi un tad, kad tu tiec galā ar šo sajūtu par sevi, tad tu vari skatīties uz kolektīvo sajūtu. Un man liekas ļoti būtiski, runājot par identitāti, saprast to viļņošanos vai vibrāciju kopienā, tajā kopumā, kur tu esi. Ja tu saņem apstiprinājumu savai identitātei, tam, ko tu jūti, tad tas aug augumā. Kā vīruss. Pēc būtības runājām, ka nevar izplēnēt tādā paviršībā, runājot par to, kas tu esi.

Tāpēc es drīzāk jūtos piederīga lībiešiem, bet man liekas, ka man ir zināmā mērā kaut kas jāizdara, lai es varētu sevi pieteikt kā lībiete. Bet tas nav tā, kā “iznākt no skapja”, tas nav “show-and-tell” [jēdziens izglītībā: parādi un apraksti]. Tur ir ļoti spēcīgi jājūt.

Un arī šī konfliktējošais – Kurzeme vai Vidzeme. Tas visu laiku ir gaisā, starp citu. Kas tad ir tas īstais lībietis. Un, kad mēs [ar Ievu Vītolu] intervējam Vidzemes pusē, tad ir šis viedoklis – gan par Kurzemi, gan pašiem sevi. Bet viena lieta, par ko ir skaidrs, ir tas, ka tie lībieši ir savādāki. Ka viņi ir tieši, viņi ir patstāvīgi, viņi ir stingri savos lēmumos. Un to es jūtu no savas mammas, jo mammas mamma Jūla bija lībiete.

Z.E.: No zāles es vienbrīd dzirdēju, ka lībieši esot nāvīgi spītīgi. Tad man tomēr būs kaut kas no lībiešiem ticis. Aiz spīta es visu esmu gatava izdarīt! Renāte Blumberga, runājot par to, kādi tad ir lībieši, tikko lībiešu valodas un kultūras portālā livones.net publicētajā rakstā, atsaucoties uz savu 1997. gada pētījumu, stāsta par etniskajiem stereotipiem lībiešu dzīvesstāstos. Ko lībieši paši par sevi saka un kas veidojas uz vispārinājuma “mēs – viņi” pamata. Tātad, ja dzīvesstāstā parādās šādi stereotipi, var secināt, ka konkrētais cilvēks apzinās, ka viņš pieder kādai kopībai, kuru pretnostata citām kopībām. Piemēram, pēc valodnieku dotajām ziņām, lībieši jau 19. gadsimtā sevi saukuši par “rāndalizt” – jūrmalnieki vai “kalāmīed” – zvejnieki, bet latviešus par “mōmīed” – zemnieki. Šis pretstatījums zvejnieki, jūrmalnieki – arāji, laucinieki, kas būtu līdzvērtīgs čiuļi – čangaļi, saglabājies, ja ne līdz pat šim laikam, tad bijis ilgstošs. Kad, piemēram, Jēkabam Raipulim, kurš ir “Līvlist” dalībnieks visus tā pastāvēšanas 50 gadus, vaicāju, kādi tad likās lībieši? Vai likās, ka tas ir kaut kas cits, viņš atbildēja, ka neapšaubāmi. Neapšaubāmi, ka vismaz piejūras lībieši ir bijis kaut kas atšķirīgs.

Mārīte Zandberga, kura ir ieprecējusies lībiešos un ilgus gadus līdzdarbojas, stāstīja par Savienības atjaunošanu Kolkā: “Zāle pilna, interese liela. Bet tad, kad uzaicināja iestāties Līvu savienībā, tad bija tikai trīspadsmit pirmie drosmīgie cilvēki.” Kad prasu, kā jums liekas, kāpēc tā, atbilde ir, tāpēc ka lībieši nekad momentā nepateiks to – jā, es tur iešu! Un tā… Vispirms viņš paskatīsies, pavēros, kas ir kas… Un tad satiekot pavaicās – nu, kā tur bija, ko tad jūs nolēma, kas tur bija? Ak tā, un tā interese bijusi tik liela! Gada beigās Kolkas grupā jau bijuši divdesmit deviņi cilvēki.

Zīmīgs ir fragments no sarunas ar Dagmāru Ziemeli, kura ilgi bijusi kopā ar Paulīni Kļaviņu, mācījusies no viņas valodu un par kuru biju pārliecināta, ka arī viņai ir lībiešu saknes, bet izrādījās, ka nav. Es viņai vaicāju, vai viņa dēļ garajiem gadiem ar lībiešu valodu, ar “Līvlist”, vai viņa sevi kaut kādā mērā identificē ar lībiešiem. Atbilde bija: “Zini, nē. Man ļoti patīk no visa tā, bet es ļoti daudz ko arī nepieņemu. Viņi ir nežēlīgi. Kā Paulīne stāstīja, kā viņi ronīti noķēruši tur krastmalā. Viņa stāsta: “Vai, es redzēju, te smuks, balts ronītis…” Mēs, klausītāji, jau: “O-o…” “Un nositām viņu, uzkārām, izžāvējām ādu…” Es tik: “Āāā, šausmas!” Viņa: “A ko?! Tur taču tādi labi tauki, zini… Var ārstēt plaušu karsoni un ko tur vēl ne. Ko tu tur vaimanā!” Nu bija tā dzīve viņiem tāda, vai ne?”

Vai, piemēram, Ērika tētis. Viņš nu tiešām ir īsts lībietis pēc rakstura! [Zālē piekrītoša murdoņa.] Kad ar viņu runājos un prasīju par lībiešiem, viņš – nē, nē un izliekas, ka viņam šie lībiešu jautājumi neko nenozīmē, bet, pavaicāts aplinkus, parāda, ka tā nemaz nav. Es tā emocionāli bildu, ka nezinu, kāda ir sajūta, ka valoda pazūd un lībiešu pasaule mainās. Ēriks (Ē.): “Bet tādas nācijas mirst katru dienu visā pasaulē”. Es: “Jā, globāli tas tā ir, protams. Bet dēls tagad katru gadu svētkos nes karogu. Ir tas karogs, ko nest.” Ē.: Vēl viņš ir, bet kam viņš vajadzīgs… Es: Ērikam, kurš nes! Un reku – pie mājas. Ē.: Man bija noskrandis pavisam, es aiznesu meitai, lai atšuj. Es: Bet kāpēc ir tas karogs pie mājas? Ē.: Kāpēc ir? Tāpēc, ka te staigā visādi ārzemnieki un tūristi garām un skrien pa kalnu, zini… Un tad uzreiz – bet kas tas par karogu? Tad ir liela skaidrošana.

Tas saskan ar Renātes rakstā secināto, ka, raksturojot pašiem savu tautu, izplatītākie priekšstati ir, ka lībiešiem piemīt spītība, ātras dusmas, izturīgums, strādīgums, savdabīga dabas uztvere… [Visi smejas.]

D.V-F.: Savdabīga humora izjūta.

Z.E.: Ilmāra kundze arī saka, ka lībieši ir savādāki.

Biruta Geige (B.G.): Ir, ir. Pastāv uz savu. Negrib neparko piekāpties.

Z.E.: Es arī padalīšos ar savu novērojumu. Vismaz attiecībā uz Valtu. Es varu ātri aizsvilties dusmās, Valts – nē. Bet, kad viņš tas dusmas akumulē un aizsviļas… Labāk mukt no mājas ārā.

I.G.: Lībieši labāki par latviešiem! [Skaļi smiekli.]

Z.E.: Vēlreiz gribu atgriezties pie tā, ka kopā ar lībiešiem pavadītajos gados visu laiku redzu nespēju vienoties par kaut kādiem jautājumiem. Latvieši, spriežot par lībiešiem, izdara secinājumus vairāk pēc tā, ka – re, lībieši atkal nav kaut ko sadalījuši. Vai jums, mīļie lībieši, ir sajūta, ka pēc jums katra spriež par visiem?

M.V.: Es domāju, ka jā, noteikti. Mēs esam tik maz, ka mūs jau zina vaigā. Spriež gan par mums pašiem, gan vispārina – ā, lībieši. Atkal kaut ko izdomājuši! Viņa no lībiešiem. Mēs esam maz, mazā valstī. Latvieši jau arī nav daudz, ja tā ņemam. Katrs latvietis vismaz zina pa kādam lībietim noteikti.

Z.E.: Vai tas tev liek, teiksim, uzvesties sabiedrībā labāk?

M.V.: Nē! [Smejas.] Es esmu lībiete un ļoti spītīga, mani tas nekādā veidā neietekmē.

Z.E.: Ilmār, vai jums šķiet, ka pēc jums spriež par visiem lībiešiem?

I.G.: Es neteikšu, varbūt, ka pēc manis. Bet tagad, kad ir nodibināts Lībiešu institūts, es domāju, ka par lībiešiem zina daudz vairāk. Tajā dibināšanas pasākumā man gribējās – bet drosmes pietrūka – visus piecelt kājās un aplaudēt. Tas bija tāds emocionāls pacēlums! Es tiešām esmu apmierināts ar to, ko esam sasnieguši. Kad 1988. gadā atjaunoja Līvu savienību, tas ar bija tāds pacēlums. Atnācu uz lībiešu sapulci Ventspilī, neviens negrib būt par vadītāju, es piecēlos un teicu: “Es vadīšu!” Nu, kad neviena nav, jābūt izlēmīgam.

Un tas, kā par mums tagad runā, tas ir institūta nopelns. Visur, kur vajag un kur es varu teikt, es saku, ka uz institūtu balstās mūsu, lībiešu, nākotne. Un tiem, kas spējīgi rakstīt, vajag rakstīt, jo rakstu darbi paliks aiz mums. Nav jēga, ka mēs tur lielāmies, ka mēs i’ lībieši, jābūt grāmatām, kur var par mums izlasīt.

Z.E.: Nenoliedzami aiz institūta stāv viss, kas ir darīts pirms tam. Ko ir darījušas lībiešu sabiedriskās organizācijas un katrs no jums. Ieva, vai tev ir sajūta, ka pēc dažiem lībiešiem spriež par visu kopienu?

I.E.: Gan jā, gan nē. Bet ir atšķirība tajā, vai esi organizācijas vadītājs vai vienkārši piedalies pasākumos, vai darbojies kādā citādā veidā. Esmu saņēmusi pārmetumus: tu reizēm esi pārāk autoritāra! Jo man ir jālemj. Viena lieta ir atbraukt uz svētkiem, otra ir saprast līdz saknei, ko tas maksā no nevalstiskas organizācijas. Ja es runāju par sevi un Līvu savienību. Tas ir liels darbs. Un ir, kā Ilmārs pareizi saka: lūdzu, kurš būs organizācijas vadītājs? Nav neviena! Atcerieties, kā jūs mani pirms desmit gadiem ilgi un sirsnīgi mēģinājāt pārliecināt, ka to vajag darīt? Un tad es teicu, labi, es mēģināšu pamēģināt. Un tā skumjā sajūta, ka kāds “es” vēlas būt svarīgāks visā šajā lietā. Tas ir nomācoši. Tas reizēm ļoti nobremzē vēlmi, bet es nopurinu to nost. Mums ir jāiet uz priekšu. Jāmēģina atkal darīt. Un viss būs, pat ja varbūt tie darītāji nebūs desmitiem un desmitiem, bet tie būs pieci. Tas ir daudz.

 

 

I.G.: Lībiešiem, ja kas ir uzticēts, viņi ir atbildīgi un pilda pienākumu. Domāju, Ieva tam ir pierādījums. Arī Ausma.

A.E.: Es jau negribu palaisties domes priekšsēdētājam! Viņš ilgus gadus bija priekšnieks, un es arī divdesmit ceturto gadu lībiešiem. Es biju, esmu un būšu lībiete. [Aplausi.]

Z.E.: Helmī Stalte man stāstīja, ka Austrālijā, kur “Skandinieki” bija uzaicināti uz 3×3 nometni kā līvu kultūras pārstāvji, viņa piedzīvojusi divējādu attieksmi. Viena daļa teikusi: “No ko jūs tur! Pieci desmit rindās. Izbeidziet! Latvieši visi ir. Cik tad latviešu vispār?!” Bet otra daļa nākuši klāt un teikuši: “Mēs jūs asimilējām! Riebīgie latvieši!” Vai latviešiem ir jājūtas kā pāridarītājiem?

I.G.: Es domāju, ka ir darījuši pāri! Mūs ir aiztriekuši līdz Ziemeļkurzemei, līdz jūrai. Lībieši iekāpa laivā, iebrauca jūrā un skatās – zaļie meži, krasts-baltais liedags un ūdens. Tas ir mūsu karogs! Un mēs domājām, ka tādu zemi mēs nedrīkstam atstāt, un tāpēc mēs esam iesakņojušies jūrmalā. Pēdējie mohikāņi. Un pāri jūrai mūs aizdzīt nevar.

Z.E.: Un izrādās, ka, pateicoties latviešiem, lībiešiem ir tik skaists karogs! Valt, tev komentārs par latviešu vainas apziņu?

V.E.: Gan jā, gan nē. No vienas puses, ir tas, ko es visu laiku mēģinu uzsvērt,

ka latvieši lielā mērā ir tie paši lībieši. Ka daļa no lībiešiem ir izveidojusi to, kas ir latvieši. Varbūt tas, par ko latviešiem kā kopumam būtu vērts aizdomāties, cik liela ir vēlme un cik daudzi apzinās lībiešu vietu Latvijā. Jo ik pa brīdim šķiet, ka esam sasnieguši to, ka Latvijā beidzot visi zina, ka lībieši ir, ka viņi joprojām pastāv, ka ir lībiešu valoda. Un es katru reto reizi, kad man sanāk saskarties ar situācijām, ka ir cilvēki, kas par lībiešiem ir pamanījušies nedzirdēt, esmu pārsteigts.

Pēdējais piemērs bija saistībā ar Vēsturisko zemju likumu, kurā ir ļoti daudz ierakstīts par lībiešiem. Un tomēr izrādījās, ka ir viens cilvēks, kurš turklāt piedalās lemšanā, un viņš prasīja, kāpēc tur ir rakstīts, ka ir tādi lībiešu pirmiedzīvotāji, ja viņi ir tādi paši kā latgaļi, zemgaļi un sēļi. Man bija pārsteigums, ka nevis cilvēks, kurš varbūt ikdienā nesaskaras ar kultūras un vēstures lietām, bet tieši otrādi – cilvēks, kuram tas ir amats, un viņš nāk klajā ar kaut ko tādu, kas man šķiet absurdi. Tas, manuprāt, būtu jālabo.

Z.E.: Man nāk prātā, ka 2019. gadā Tallinā mēs, Valt, apmeklējām fotogrāfa Džimmija Nelsona izstādi – tautu, cilšu un kopienu portretējumus. Es tajos ieraudzīju kolektīvās kultūras, cilvēkus, aiz kuriem stāv senču senči un tradīcijas un kam, iespējams, nav jādomā par savu identitāti un piederību. Tu kritizēji fotogrāfa redzējumu kā mākslīgu, jo ikdienā šie cilvēki neslauc ziemeļbriežus un nevāra ēdienu, skaisti uzposušies tautastērpos. Tie bija inscenējumi. Vai tā zināmā mērā nav arī ar lībiešiem saistīta problēma, ka cilvēki no malas, piemēram, ārzemju žurnālisti, grib lībiešus ieraudzīt vismaz līdzīgi kā Kihnu kundzes ar tautiskajiem pusgarajiem brunčiem un ka viņi ir vīlušies, ka lībieši ir normāli moderni cilvēki?

V.E.: Kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi visā lībiešu saglabāšanās stāstā, runājot par nākotni, ir tas, ka lībiskums nedrīkstētu kļūt par to, ko mēs rādām tikai uz skatuves. Tādā ziņā, ka, ja mēs esam lībieši tikai tad, kad uzkāpjam uz skatuves, un nevaram tie būt citādi, kā tikai tur, tad tas viss ir beidzies.

I.V.: Doma, ka nevajadzētu kļūt par popkultūru?

V.E.: Es vienkārši mēģinu formulēt.

Pamatdoma ir tā, lai lībietība ir mūsu ikdiena un skatuve ir tas brīdis, kad tā izpaužas. Nevis otrādi – ka lībietība ir tikai uz skatuves un, kad mēs no tās nokāpjam, tas pazūd.

M.V.: Manuprāt, tieši lībiešiem ar to nav problēmu. Ir tik daudz kas no lībiskās jaunrades! Jo domāju, ka institūts un visi dzejnieki, un kolektīvi ļoti labi strādā uz šodienas lībiešiem. Tas, ka rāda tik daudz ko no etnogrāfijas, domāju, ir saistīts ar to, ka skolā mācīja, ka lībieši izmira 13. gadsimtā. Un mēs joprojām esam kaut kas no pagātnes. Varbūt tas ir kāds starpposms – tie pagātnes lībieši, kurus grib redzēt tie, kas nav saskarē ar šodienas lībiešiem. Bet tie, kas šajā saskarē ir, tie noteikti zina, ka lībieši ir normāli cilvēki. Ka mēs neesam no Arheoloģijas muzeja.

 

 

Ē.K.: Vai rezervācijas.

Z.E.: Vilni, man ir jautājums jums. Jūs savā stāstījumā izstādes atvēršanā, pieminot lībiešus, atsaucāties uz kādā ciemā satiktu kundzi, kura teikusi, ko tad mēs tajā murkšļu valodā runāsim, un tagad situācija ir daudz labāka. Un mēs ar Ievu Vītolu pēc tam sačukstējāmies, ko jūs ar to gribējāt teikt. Ka tagad jūs varētu iet pa ciemu un sastapt lībieti ar lībieti runājam savā valodā?!

Vilnis Skuja (V.S.): Tas nozīmē, ka tajā laikā cilvēki kautrējās no savas identitātes. Viņi būtībā kautrējās, ka pieder tai ciltij. Bet tagad, kopš Latvijā ir atgriezusies neatkarība – es to vienkārši redzu –, ir lepni par to, ka pieder šai nelielajai ciltij. Un jums ir tā savstarpējā piederības sajūta, lepnums par to, ka jūs esat un jūsu priekšstāvji velk ārā visas tās lietas, ar ko jūs varat spīdēt, un tas īstenībā ir ļoti feini. Viņa man vēl stāstīja, ka viņi bijuši Sāmsalā atbildes vizītē, jo pirms tam igauņi bijuši pie viņiem. Tie bijuši 1930. gadi. Igauņi teikuši runu. Nu kā saimnieki, un tai delegācijai, kas aizbraukusi no Latvijas, vajadzēja teikt atbildes runu. Un tad gar galdu tika zīmīte laista, jo delegācijā bija arī studenti no Sasmakas – arī no tiem arājiem, nebija tikai tīri lībieši, jo atbildi vajadzēja teikt labā lībiešu valodā un tas neesot bijis tik vienkārši, tā momentā atrast tādu cilvēku. Tas, kā es domāju, liecina par to, ka problēmas bija jau iepriekš. Kaut kāds pašnoliegums, vai, tajā tautā. Līvos. Tagad es to vairs neesmu pieredzējis un nejūtu. Redzu kaut ko citu. Ka jūs, lībieši, ejat uz augšu.

Z.E.: Esmu redzējusi gan pacēlumus, gan kritumus, nenoliedzami. Aktivitāte ir bijusi lielāka, aktivitāte ir bijusi mazāka. Bet, ja mēs zīmētu matemātisku līkni, kopš 2011. gada, kas bija Starptautiskais lībiešu valodas un kultūras gads, manuprāt, tā ir gājusi tikai un vienīgi uz augšu. Katru gadu iznāk jaunas grāmatas, katru gadu notiek Lībiešu svētki, ir muzikālā jaunrade, ir ļoti populāra bērnu nometne, ir lībiešu valodas macībstundas. Vai mēs varam teikt, ka ar lībiešiem viss ir kārtībā?

V.E.: Viss nekad nebūs kārtībā, bet virziens ir pareizs. [Visi smejas] Virziens ir pareizs. Tas rada mieru. Par pārējo nav, ko raizēties. Gan viss būs.

M.V.: Es piekrītu Valtam – virziens ir pareizs. Temps laikam atkarīgs no mums, mūsu spējām.

I.G.: Katram ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek.

Ē.K.: Galvenais, lai būtu turpinātāji pēc mums.

I.E.: Lībiešiem ļoti piestāv grūtības un viņiem ir ļoti liels ir talants tikt ar tām galā.