Ir pusdienlaiks. Pa Ventspils vecpilsētas ielām lēni un cienīgi pastaigājas Ausma Ernestovska. Pēc brīža viņa apsēžas uz kāda no soliņiem un, aizvērusi acis, domā par Lūžņā piedzīvoto bērnībā un jaunībā. Dzimtajā ciemā viņa nodzīvoja līdz pilngadībai, bet mūža lielākā daļa pavadīta Ventspilī. 18. decembrī Līvu savienības Ventspils nodaļas un nodibinājuma “Rānda” vadītājai ir goda diena – viņa svinēs 85. dzimšanas dienu.

18. decembrī enerģiskā un sirdsgudrā Ausma svinēs 85. dzimšanas dienu.
Foto Marlena Zvaigzne

Tēvs, māmiņa jau sen ir mūžībā, tāpēc Ausmiņai, kā viņu mīļi sauc daudzi cilvēki, neviens nevar izstāstīt, kāda bija piedzimšanas diena Viļņu mājās. Varbūt todien stipri putināja, bet, iespējams, bija mierīgs laiks. Ausma ir latvietes Laimdotas un lībieša Friča vecākais bērns, pēc tam piedzima vēl deviņi, viena meitiņa gan sasirga un agri nomira, bet dzīvošana tik lielā ģimenē Ausmai iemācīja rūpēties ne tikai par sevi, bet arī par brāļiem un māsām.

Tā viņa arī iet cauri mūžam – domājot par to, lai citiem būtu labi, lai vecie lībieši netiktu aizmirsti un būtu godāta senču piemiņa.

“Es tā nevaru pateikt, vai jūtu savus gadus. Man ir dota Dieva dāvana sevi kontrolēt un gandrīz visu atcerēties, tā jau arī nav, ka dzīvoju bez sāpēm, bet tieku ar tām galā. Nezinu – varbūt lībieši tur, augšā, arī par mani domā un palīdz dzīvot, turklāt visu mūžu esmu ticējusi Dievam, kas mūs vada un dod padomu. Iespējams, man ir sargeņģeļi, kuri pavada. Ir bijušas tādas situācijas, kad esmu domājusi, kur radīšu izeju, un tad pēkšņi ataust kāds padoms.”

Ausma stāsta, ka arī tēvs bija ticīgs, tiesa, viņš bija baptists, bet viņa, vecākā meita, ir luterāne.

Ausmas tēvs Fricis ir dzimis Lūžņā 1906. gada 27. jūnijā.
Foto no Ausmas Ernestovskas krājuma

Ernestovsku Viļņu mājās bija divas istabas, un tajās pietika vietas abiem vecākiem un deviņiem bērniem.

“Ai, mums daudz bija jāstrādā, neko daudz nerotaļājāmies. Spēlējāmies ar čiekuriem – taisījām gotiņas un zirgus. Leļļu mūsmājas nebija. Lūžņas stacijā dzīvoja draudzene Aija, kādreiz gāju ciemos pie viņas, un tad spēlējāmies ar sašūtām lellēm. Es neteikšu, ka vecāki mūs izdzina, bet visiem jau kopš bērnības bija uzticēti dažādi darbi. Paši sapratām, ka ir jāravē un jāvāc siens, jo vienmēr pārdzīvojām par to, vai ziemā būs iztika.”

Ausma stāsta, ka viņas mammas Laimdotas vecāki ir no Bauskas puses, bet Friča māte Babi un tēvs Didriķis mūžu pavadīja Lūžņā. Vecmāmiņu Ausma nesatika, jo viņa nomira 1913. gadā. Kad Babi vairs nebija, viņas vīrs Didriķis palika viens ar pieciem bērniem. Lai būtu iztikšana, viņš gāja jūrā, bet viņa pēcteči, kad paaugās, strādāja par puišiem un meitām pie saimniekiem. Didriķa vecākais dēls Jans nosala Ventspilī, jo nokavēja vilcienu un ielīda malkas šķūnī, kur sasala ragā.

“Kad sāku iepazīt vectēvu, viņam bija diezgan daudz gadu. Tēvs un māte strādāja pļavā, bet Didriķis ņēmās ar mums, bērniem. Viņš bija diezgan kluss, daudz neko nerunāja. Vectēvs audzēja tabaku, un mēs dārzā griezām lapas un palīdzējām tās izžāvēt. Viņš nomira 1946. gada 29. martā. To tā labi atceros, jo tā bija mana pirmā saskarsme ar kādu mirušo. No Ventspils atbrauca māsīca, un mēs raudzījām mirušā vectēva kājas un rokas. Man bija septiņi gadi, neko daudz tajā laikā neņēmu galvā – nu un, ka tas cilvēks ir miris?”

Didriķis runāja lībiski, bet ar mazbērniem sazinājās latviski. Arī Ausmas tēvs Fricis runāja lībiski, bet viņa sarunvaloda bija latviešu. Reizēm gan mājās ieskanējās kāda lībiski izteikta frāze. Piemēram, šāda: “Šodien slims, rīt vesels.” Kad svētdienās viesos nāca ciema sievas, Vilņos varēja dzirdēt lībiešu dziesmas. Ja pieaugušie virtuvē runāja, bērniem bija jāsēž istabā. Kaimiņi pie Friča ieradās griezt matus, un tad viņa dēli un meitas pa atslēgas caurumu skatījās, ko lielie dara.

Ausma, būdama vecākā meita, pieskatīja brāļus Ilgvaru un Jāni, un Ilmāru.

“Mans tēvs aizgāja ar vēzi 54 gadu vecumā. Pirms tam viņš vēl paguva nokļūt Gulagā, bet, kad atgriezās, apaudzis ar lielu un melnu bārdu, man bija bail no tēva, slēpos zem gultas un teicu, lai tas meža brālis man nenāk tuvumā. Nevarēju momentā pieslēgties, ka tas ir tētis, jo gadu nebiju viņu redzējusi. Kamēr bija atļauts, tēvs gāja zvejot. Mēs sālījām zivis, lai pietiek visai ziemai. Mencas tika uzglabātas lielā mucā, sālījām arī butes. Mums pašiem bija jādomā par iztikšanu, nekādu palīdzību no malas gaidīt nevarēja.”

Te Ausmai ir septiņpadsmit. Jau toreiz viņa bija strādīgs un apzinīgs cilvēks.
Foto no Ausmas Ernestovskas krājuma

Atceroties bērnību, Ausma teic – tai neesot bijis ne vainas. Lai arī bija daudz jāstrādā, meitenes gadi bija laimīgi. Līdz jūrai varēja aizskriet tikai brīvajos brīžos.

“Bez jūras nevaru visu mūžu. Es arī tagad Ventspilī labprāt aizstaigāju līdz tai, bet baidos dziļi iet ūdenī, jo sargos, ka viļņi mani varētu apgāzt. Kad Lūžņā ir kapusvētki, vienmēr aizeju līdz jūrai un atceros, kā gāju pretim tēvam, kad viņš atgriezās no zvejas. Mēs ar vecākajiem brāļiem gribējām brist pie laivas, bet kur bija prāts?! Viļņi taču mūs notrieca no kājām.”

Ausma, tāpat kā viņas mamma un mammas māsa, vienmēr ir bijusi liela dziedātāja. Jau bērnībā zināja daudz tautasdziesmu un arī tautā iemīļotas melodijas, piemēram, “Pār kapiem laižas melni kraukļi”. Tagad Ausma dzied trijos kolektīvos – dziesmu ansamblī “Ventiņ”, korī “Ziemeļzvaigzne” un pašas dibinātajā lībiešu dziesmu ansamblī “Rāndalist”.

“Man tā dziedāšana ir asinīs. Gāju ganos un dziedāju, un kaimiņiene Alvīne bija neizpratnē, ko es bļaustos pa mežu. Man bija bail no vilkiem, tāpēc, kamēr gotiņas smuki ēda zāli, es tik dziedāju. Kad gāju skolā Miķeļtornī, mums bija skolotāja Elmāra Treide, un viņa mācīja tautasdziesmas, Mazirbes skolā Ernests Ābols mani ielika altos, Dundagas vidusskolā dziedāju korī. Tam bija labs līmenis, skatēs vienmēr ieguvām pirmo vietu. Dundagā mūs mācīja stingrais skolotājs Rūdolfs Ermanbriks”.

 

“Rāndalist” 15 gadu jubilejas svinībās. No kreisās ansambļa vadītāja Maija Kronberga, dziedātājas Ausma Ērciņa, Austra Lietaviete, Mirdza Vītolberga, Māra Berķe, Aija Linde un Ausma Ernestovska.
Foto no Ausmas Ernestovskas krājuma

Lai no Lūžņas nokļūtu Miķeltorņa skolā, Ausma gāja kājām sešus kilometrus turp un tikpat daudz atpakaļ. Meitene devās pa mazbānīša ceļu, īsinot laiku, viņa iemācījās dzejoļus. Vislabāk tie prātā palika, ja tika izdziedāti. Skolā bija internāts, bet tad vajadzēja dot produktus kopgaldam, un to Ernestovsku rocība neļāva.

“Pārnākusi no skolas, izmazgāju māju, jo bija pieņemts, ka visam jābūt tīram, un tas nekas, ka esam nabadzīgi. Bija dienas, kad mums nebija pat maizītes, bet tik un tā bijām draudzīgi.”

Pēc vidusskolas Ausma saprata, ka Lūžņā vairs nebūs, ko darīt, tādēļ devās uz Ventspili. Pilsētā viņa ieradās, līdzi ņemot dažas grāmatas, sedziņu, spilvenu, bļodiņu, karoti un nazi. Naktsmājas apsolīja kāda baptiste, lūdzot, lai Ausma palīdz apkopējas darbā, tad tikšot pie pusdienām un vakariņām. Ausma gribēja atrast pastāvīgu nodarbošanos, tādēļ devās uz pastu. Vakanču nebija, bet pēc kāda laika Ausmai uzticēti pastnieces pienākumi. Pēc tam viņa pamazām kāpa pa karjeras kāpnēm, ieņemot pastā vadošus amatus. Bijusi gan operatore, gan starprajonu kontroliere un revizore.

Interese par lībiešu valodu Ausmai bija jau bērnībā; kad mazbānīša stacijā dzirdēts tās skanējums, bijusi ziņkāre, kas tie par svešiem vārdiem.

“Visās mājās, un Lūžņā manā bērnībā bija trīsdesmit sešas, vecie runāja lībiski. Jaunie jau nemācījās. Kad strādāju pastā, mana kolēģe bija Erna Vanaga no Sīkraga. Kādā 1983. gadā teicu viņai, ka uzrakstīšu vairākus vārdus un īsus teikumus latviski, bet viņa lai pretim norāda, kā tas ir lībiski. Tā uzzināju, kā lībiski ir kāja, roka, acis, kā pateikt: “Es eju uz mājām”, “Man vajag paēst”. Iemācījos vārdiņus un pusdienlaikā mudināju Ernu parunāt lībiski. Valoda man šķita grūta, bet gribējās kaut mazliet to apgūt. Pēc tam es lapas, ko Erna man bija sagatavojusi, atdevu Zojai Sīlei.”

Kad Atmodas laikos Ventspilī notika pirmās lībiešu sapulces, Ausma par tām neko nezināja, bet pēc tam Alvīne Veinberga uzaicināja arī viņu pievienoties mazās, bet stiprās tautas pārstāvjiem.

“Man iepatikās, es gāju visur, kur kas notika, bet nekad nedomāju, ka man būs tik ilgi ar lībiešiem jāstrādā. Nu jau divdesmit četrus gadus vadu Ventspils nodaļu. Īpaši sākumā tas nemaz nebija viegli, bet esmu pieradusi pie grūtībām. Mans galvenais uzdevums vienmēr bija saturēt grupu tā, lai lībieši nestrīdas un neplēšas. Un mums arī nav kašķu. Ja arī savu reizi ir kādas domstarpības, tās taču var izrunāt. Varbūt arī es savu reizi domāju un daru nepareizi, bet, lai to noskaidrotu, ir jārunā.”

Savējo vidū – Ausma un Līvu savienības Ventspils nodaļas pārstāvji.
Foto no Ausmas Ernestovskas krājuma

Tagad Ventspils lībiešu grupa ir pussimt biedru. Agrāk bija vairāk, bet daudzi seniori ir aizsaukti mūžībā, un Ausma praktiski visiem ir teikusi pēdējos atvadu vārdus. Agrāk viņa uz bērēm bieži gāja kopā ar Ritmu Stūri, bet nu lielākoties dodas viena. Viņa atceras savus biedrus arī dzimšanas dienā, un nesen to svinēja pensionētais žurnālists Jānis Trops.

“Viņš ir mūsu grupā. Esam dzimuši vienā gadā. Nolasīšu, ko Jānis man atbildēja, saņēmis apsveikuma kartīti: “Skaistā un nevīstošā vienaudze Ausma! Paldies tev un visai lībiešu tautai par mani apsveicināšanu lielajā pusjubilejā. Lai arī jūs visus pavada laba veselība un dzīvesprieks. Lai tiekamies atkal pēc pieciem, desmit un piecpadsmit gadiem.” Man tā bija jāsāk smieties, kad saņēmu šo īsziņu! Ilmārs Geige man piezvanīja un prasīja, vai apsveicu Jāni, un es atbildēju, protams. Es jau ļoti gribētu, lai jaunie lībieši arī ir aktīvi, bet daudziem, zinot, ka mums nav naudas, sajūsma darboties noplok. Un būtu jau svarīgi, lai jaunie mācītos lībiešu valodu. Ir bijis tā, ka Zoja savulaik no Rīgas brauca uz Ventspili mūs mācīt, bet atnācām tikai mēs, vecās tantes.”

Jubilejas priekšvakarā Ausma teic, ka viņai prieks par to, ka var dzīvot tieši Latvijā, jo šo valsti viņa mīl un godā, sirdij ļoti tuva arī Ventspils, kur kopā ar vīru Gunāru izaudzinātas meitas Daiva un Dace un dēls Normunds, kura dzīve tika pāragri pārtraukta. Ausma atguvās pēc šī trieciena, skumjas aizmirst palīdzēja arī mazbērni Liene, Līga un Kaspars. Līvu savienības Ventspils nodaļas vadītāja ir cilvēks, kurš prot smaidīt par spīti grūtībām un pilnām riekšavām smelt prieku un dāvāt to citiem.

Ausma kopā ar vīru Gunāru, dēlu Normundu, meitām Daci un Daivu vecākās meitas izlaidumā.
Foto no Ausmas Ernestovskas krājuma