18. novembrī kanālā TV3 bija skatāma svinīgā godināšanas ceremonija “Latvijas lepnums”. Nominācijā “Novadnieks” balvu “Zelta ābele” saņēma Zoja Sīle, lībiešu kultūras mantojuma saglabātāja un kopēja, un to viņai pasniedza aktrise Olga Dreģe.

Lībiešu valodas skolotāja Zoja Sīle.
Foto Jānis Mednis

Kā rakstīts TV3 interneta vietnē, katru gadu par balvas laureātiem kļūst tie, kuru labos darbus novērtējuši viņu līdzcilvēki, un viņus visus vieno labestība un vēlme padarīt Latviju labāku. Neraugoties uz krīzēm vai sarežģītiem apstākļiem, laureāti nav atkāpušies no saviem ideāliem. Šogad balvas tika piešķirtas nominācijās “Mediķis”, “Jaunietis”, “Cilvēcība un drosme”, “Dižģimene”, “Iedvesmotājs”, “Novadnieks”, “Sirdsdarbs”, “Skolotājs”, “Vairāk nekā prasa pienākums” un “Cilvēks cilvēkam” un godināšanas ceremonija notika jau deviņpadsmito reizi.

Katram laureātam ceremonijas veidotāji bija sagatavojuši gan videosižetu, gan īsu anotāciju. Par Zoju Sīli teikts: “Zoja ir lībiešu kultūras darbiniece, lībiešu valodas kopēja un uzturētāja, lībiešu valodas speciāliste un divu lībiešu ābeču autore. Pateicoties Zojas interesei, zināšanām un mīlestībai pret lībiešu valodu, tautastērpu, dziesmu un vārdu, viņa ir spējusi aizraut līdzi neskaitāmus citus interesentus.

Savā interesē un degšanā par lībiešiem, Zoja vienmēr vadās pēc viena vadmotīva – darīt. Un šāds princips ir nesis augļus, kurus mēs kā sabiedrība varam baudīt visi. Zoja ir ne tikai rakstu autore lībiešu gadagrāmatās un arī kādreiz iznākušajā mēnešrakstā “Līvli”, bet arī vairāku grāmatu autore. Te jāpiemin divas ābeces – 2005. gadā izdotā “Lībiešu valodas ābece” un šogad izdotā “Jūrmalas valodas stāstu ābece”, kurā Zoja katram alfabēta burtam ir radījusi oriģinālstāstu lībiešu valodā. Zojas ģimene, skolēni un sekotāji lepojas ar viņas uzņēmību, spēju iedvesmot un aizraut. Viņas paveiktais ir neatņemama lībiešu kultūras sastāvdaļa.”

2000. gadā ar vīru Edgaru Lielirbē.
Foto no Zojas Sīles krājuma

Tā ir, ja tā var izteikties, ceremonijas oficiālā daļa, taču šiem gludi virknētajiem vārdiem katrs lībiešu lietā iesaistītais varētu pievienot savus – no sirds nākušos. Televīzijas sižetā Zoja atcerējās pirms trīsdesmit gadiem dibināto Valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju “Līvõd rānda” un to, kā tolaik ar vīru Edgaru, “Līvõd rānda” direktoru, pārcēlās dzīvot uz krastu. Visus šos gadus, gan Lielirbē dzīvojot, gan atgriežoties atkal Rīgā, Zoja ir bijusi un ir tik dziļi iekšā lībiešu kultūras norisēs kā reti kurš no laikabiedriem. Zoja brauca uz Ventspili un Kolku, lai mācītu lībiešu valodu, un desmitiem un desmitiem lībiešu pēcteču viņa ir mācījusi senču dzimto valodu, pretim saņemdama vārdus – paldies, skolotāj! Zoja nepagurusi ir kustinājusi valodu – gatavojusi mācību materiālus, tulkojusi tekstus no Lauri Ketunena lībiešu vārdnīcas, rakstījusi savas ābeces, iedzīvinājusi ideju par lībiešu bērnu nometnēm un mācījusi valodu nometnes bērniem. Zoja kopš studiju gadiem dzied lībiešu ansamblī “Līvlist”, turklāt ne tikai dzied, bet arī brīžos, kad nav bijis vadītāja, kad daudzos zudusi ticība kolektīva pastāvēšanai, ņēmusi grožus savās stingrajās rokās. Tas, ka “Līvlist” šogad izpelnījās zelta jubilejas pagodinājumus, lielā mērā ir arī Zojas nopelns. Un vēl Zojas interešu lokā ir lībiešu tautastērps – kopš 1998. gada, kad notika konference par lībiešu tradicionālajiem tērpiem, Zoja turpina pētīt tautastērpu, paturēdama sev tiesības palikt pie sava skatījuma uz lībisko krāsu paleti un citām detaļām. Un nevar nepieminēt, ka vairāk nekā desmit gadus Zoja bija Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētas saimniece, sagaidīdama ciemiņus ne tikai lībiešu tautastērpā, bet arī runādama savas mātes valodā. Vārdu sakot, Zoja ir bijusi dāsna, dalīdamās ar to, ko prot un ko laika gaitā iemācījusies, un mēs esam kļuvuši bagāti, ņemdami viņas sarūpēto kā pašu par sevi saprotamu – no lībiešiem grūti sagaidīt pateicības vārdus, pat ja viņus apveltī ar zelta naudas riekšavām.

Zoja Sīle vada lībiešu valodas nodarbību.
Baibas Šuvcānes foto

Taču šī ir tā reize, kad nevaru nepateikt, cik ļoti es priecājos par Zojai piešķirto titulu. Ne tikai es, bet viss Lībiešu kultūras centrs. Un es gara acīm redzu, ka man pievienojas visa lībju kopiena visā plašajā kultūrtelpā. Lībiete Zoja Sīle, lībiešu kultūras mantojuma kopēja, ir Latvijas lepnums! Tas patiesi skanēja lepni Latvijas valsts 104. un lībiešu karoga 99. dzimšanas dienā.