Valsts valodas dienas otrajā gadskārtā, 15. oktobrī, lvportals.lv publicēja Guntara Laganovska interviju ar Latviešu valodas aģentūras sociolingvisti un Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieci Guntu Kļavu “Latviešu valodā var pateikt visu”. Intervija pamatā ir veltīta latviešu valodai, un to caurvij “lingvistiskās attieksmes jautājums”, kurš “patlaban ir aktuālākais latviešu valodas noturībā”.

Skaidrojot to, kas notiek, vājinoties lingvistiskajai attieksmei, sociolingviste piesauc lībiešu valodu:

“Pamazām zaudējot vienu jomu, tad nākamo utt. kompleksā apstākļu kopumā, valodas samērā ātri, proti, dažu paaudžu laikā, var pietuvoties apdraudēto valodu stāvoklim, kādā šobrīd atrodas arī Latvijas pirmiedzīvotāju – lībiešu – valoda.

Situācija, ka cilvēks kā viens no pēdējiem valodas nesējiem to nevar izmantot, ir biedējoša arī mums – lielo valodu runātājiem –, kuri dzīvo pilnvērtīgā valodas vidē. Tas ir tepat, pie mums, pasaulē, kurā par pirmiedzīvotāju valodām un kultūrām, kas parasti saistās ar indiāņiem vai aborigēniem, esam raduši vai radināti domāt kā par kaut ko tālu, eksotisku un tādu, kas uz mums neattiecas. Tomēr mūsdienu cilvēku izpratne par daudzveidības nepieciešamību un vērtību cilvēces pastāvēšanā varētu un jau veicina ieguldījumu to valodu un kultūru saglabāšanā, kuras atrodas, nebaidīsimies šī vārda, uz izzušanas robežas. Lieliski, ka pamazām šī izpratne pieaug arī Latvijā – gan zinātniskās domas, gan valsts atbalstā, gan sabiedrībā kopumā.”

Gunta Kļava ar kolēģiem valodniekiem.
Foto no LU Lībiešu institūta arhīva

Uz žurnālista jautājumu par pētnieces vadīto projektu, kurā viena no aktivitātēm ir lībiešu valodas apguves un uzturēšanas situācijas apzināšana, Gunta Kļava atbild:

“Es veicu pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta (PostDoc Latvia) projektu, pētījumu Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā, un galvenais pētījuma konsultants ir viens no lībiešu valodas runātājiem, institūta direktors, valodnieks Valts Ernštreits. Tartu Universitātes kolēģi, kuri ir bijuši spēcīgākie zināšanu uzkrājēji par lībiešu valodu, ir laipni konsultanti un pieredzes bagātinātāji.

Iedziļināšanās vispirms apziņā par lībiešu valodas vērtību, vajadzību un lomu mūsdienu lībiešu kopienā, kas ir daudzreiz plašāka nekā tikai nelielais prasmīgo runātāju skaits tajā, ataino valodas dzīves ciešo saikni ar cilvēka, kopienas dzīvi, to, ka valoda ir viena no spēcīgākajām dažādu tautu atšķirības zīmēm un tā ir ļoti trausla cilvēka pragmatisko izvēļu priekšā.

Tomēr ikvienā apdraudētajā kopienā (tas ir apdraudēto valodu pētnieku zinātniski pierādīts fakts) parādās īpaši spēcīga vēlme, aktivitāte, alkas pēc valodas kā šīs kopienas identitātes nozīmīgākās daļas.

Tas, kas ne bez igauņu un somu valodnieku un citu zinātnieku ierosmes sācies vismaz pirms simt gadiem, arī pašlaik turpinās lībiešu kopienā.

Lielākais atbalsts lībiešu valodas dzīvei noteikti būs īpaši jaunākās paaudzes interese un vēlme izzināt ne tikai savas lībiešu saknes, kultūru, bet arī mācīties valodu.

Šeit jāmin pagaidām vienīgā plašākā iespēja to darīt lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolā “Mierlinkizt”, kurā dalībnieku skaits (atcerēsimies, ka lībiešu kopiena ir skaita ziņā neliela) pēdējos gados ir apmēram 50 bērnu un jauniešu, tomēr gribētāju ir vēl vairāk. Lielā interese ne tikai rada organizētājiem īpašu pienākumu un atbildību, bet arī skaidri parāda, ka Latvijai kā vienīgajai lībiešu vēsturiskajai teritorijai, zemei, kuru ir veidojuši un veido arī lībieši, ir vēl lielāka atbildība un pienākums rūpēties par lībiešu valodas saglabāšanu. Tas vispirms nozīmē valodas apguves atbalsta sistēmas izveidi, kas pamazām jau notiek un sāk iegūt, cerēsim, reāla darba aprises.

Pašlaik būtiskākais lībiešu valodas situācijā ir vienota kopienas izpratne par valodas apguves un lietojuma paplašināšanu un valsts sniegtais atbalsts valodas apguves nodrošināšanai.

Nebūsim pārāk lieli ideālisti un necerēsim, ka visiem kopienas pārstāvjiem pietiks šīs ārkārtīgi augstās pozitīvās lingvistiskās attieksmes, lai tas īstenotos reālā valodas apguvē vai lietošanā. Lielai daļai tā paliks kaut kas vārdos izteikts vai domās domāts, bet darbos neizpildīts. Tas nenozīmē, ka vārdi vai domas nav vajadzīgi, tieši otrādi – jo lielāks atbalsts kopienā, jo lielākas iespējas pagarināt valodas dzīvi. Savukārt tie, kuri saprot un zina, kā efektīvi mācīt valodu, jau strādā, lai tas varētu notikt.”

Avots: Guntars Laganovskis, lvportals.lv