Sestdienas, 23. jūlija, vakarā pulciņš ļaužu sanāca vienkopus Lībiešu tautas namā Mazirbē uz dokumentālo filmu vakaru.

Lībiešu jūrmala.
Foto Ligita Damberga

Pirmajā daļā bija iespējams vērot videoarhīva materiālus par lībiešiem, kas uzņemti no 1978. līdz 1993. gadam. Lībiešiem ir ļoti senas saknes Latvijā un tie etniski un lingvistiski atšķiras no pārējo iedzīvotāju daļas. Šai etniskajai grupai ir ļoti svarīgi saglabāt savu identitāti, valodu, kultūru, tradīcijas un vērtības. Ļoti emocionāli ir lūkoties sirmos vīros un sievās runājam un dziedam lībiešu valodā, stāstām par tradīcijām. Filmā var vērot pirmās lībiešu nometnes, kurās bērni un jaunieši apgūst līvu valodu, tie, vienkopus sapulcējušies no mazākām un lielākām līvu dzimtām, ar lepnumu turpina vecāku un vecvecāku iesākto. Filmā dzirdu stāstām Pēteri Dambergu par savas tautas vēsturi un kultūru, redzam Paulīni Kļaviņu, Valdu Mariju Šuvcāni, Elfrīdu Žagari, Oskaru Staltu, Daini Staltu, Emmu Laubergu un daudzus citus, kuriem vienmēr ir bijis svarīgi saglabāt lībiešu kultūru.

Lībiešu jūrmala.
Foto Ligita Damberga

Otrajā daļā – kinodokumentālistes Ievas Ozoliņas filma “Mana māte valsts”. Skaudra un ļoti emocionāla filma par sievieti, kura daudzus gadus smagi strādājusi ārzemēs. Viņu bērnībā pametusi māte alkoholiķe, nokļuvusi bērnunamā, tad adoptēta, tomēr dzīve izvērtusies īstā ellē – nemīlēta, sista un pazemota, nu pēc daudziem gadiem viņa cenšas atrast savas māsas. Režisore ļoti prasmīgi uztvērusi galvenās varones Unas sāpes un izmisumu, šķautņaino raksturu un deformēto personību, vēlmi uz visas lielās pasaules atrast kaut vienu savējo cilvēku. Apbrīnojama ir Ievas Ozoliņas prasme atspoguļot Unas emocijas, nepieejamību un tai pašā laikā parādīt galveno varoni tik ļoti ievainojamu un trauslu. Filma neatstāj nevienu vienaldzīgu, tā rosina domāt par cilvēkiem mums apkārt, par sāpēm un izmisumu, ko spējam viens otram radīt. Paldies režisorei Ievai Ozoliņai par šo filmu.