Uldis Krasts

Ziemassvētku naktī, nesagaidījis pavasarī svinamo astoņdesmito dzimšanas dienu, mūs atstājis Ventspilī dzimušais lībiešu izcelsmes dzejnieks un dramaturgs, skolēnu teātru režisors, zobgalis un smējējs Uldis Krasts (Uldis Krišjānis, 26.03.1943.). Mūža pēdējos gadus viņš vadīja visai noslēgti, galvenokārt dalīdamies pārdomās ar ilggadējo dzīvesdraugu Māru Zirnīti. Kad pirms iepriekšējās svinamās jubilejas apvaicājos par cēloņiem, Uldis bija tiešs:

“Pirmkārt, ar gadiem cilvēka enerģētika samazinās vai pat izzūd. Otrkārt, nospiež nelabvēlīgā vide: gadu desmitus valdošais haoss, primitīvisms, ārišķīgums, totālā pūļkultūra… Tas viss nebūt neveicina dzīvotgribu un radītprieku. Reizēm esmu gribējis kļūt par mietpilsoni, kam par tādām lietām sirds nesāp. Bet nesanāk.”

Taču bija dāsns un piedāvāja svaigāko dzejoli par sidraba zvirbuļiem, kuriem “Kā pārmetums vanagiem, / kā pārmetums ērgļiem un lijām, / kā pārmetums valstij, / kas arī maza, / bet bieži lēta un lielīga bija, – / pastāv neatkarīga / (ar vēstniekiem arī Rīgā) / ZVIRBULIJA”.

Uldis nav tiecies savu veikumu iemūžināt grāmatās, lai gan līdztekus citiem darbiem rakstījis daudz: humoreskas, ludziņas bērniem un jauniešiem, dzejoļus.

“Ja tā padomā, pavisam esmu sarakstījis vairākus simtus dzejoļu… Varbūt trīssimt. Varbūt arī vairāk. Apmēram tikpat daudz sanāks atdzejojumu no dažādiem autoriem. Taču, ja no tulkotajām vārsmām šodien par jēdzīgām atzīstu vismaz divas trešdaļas, tad paša pantiņi… Nu, būs pusotra desmita, iespējams, divdesmit, kurus pats gribētu vērtēt – nav peļami,”

viņš lēsa, nododams 2020. gada “Lībiešu gadagrāmatai” izvilkumu “Mūzu apkampieni un grāvja kurkuļu bučas” no manuskripta “Par ventiņiem un citu tautību cilvēkiem”.

Ulda atdzejojumi paliks lībiešu dzejas antoloģijā “Es viltīgāks par tevi, menca”, Ulda dzejoļi un humoreskas ventiņu mēlē saglabāsies mēnešrakstā “Līvli” un gadagrāmatās, kā arī citos Latvijas preses izdevumos. Ulda spirgtais gars un trāpīgās izteikas dzīvos lībiešu un visu citu labu ļaužu atmiņās. Tiem, kam Uldis bija mīļš un tuvs, lai palīdz viņa paša vārdi:

Mierinājums

Uzvelc biezu bruņu kreklu savai dvēselei, mans brāl, –

atkal sveša saule staro, atkal līvu saule bāl.

Bet neviens nav ļoti mūžīgs, arī nemūžīgo nav, –

aust un noriet, aust un noriet, viss ir svešs, un viss ir tavs.

Seno līvu dzīvotalka tevi sauks un tevi trenks, –

kad virs Rīgas pērkons runā, tas ir tavu senču slengs.

Un tā meldija, kas dzīslās rieta krāsas vilni veļ,

tā vienalga, tā vienalga tevi pāri laikam ceļ.

Tas ir normāli, ka tumsa akla ir un Dievs tik tāls…

Uzvelc baltu bruņu kreklu savai dvēselei, mans brāl.