Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieces pabeigušas ekspedīcijas, kopā ar partneriem no Greningenas (Nīderlande), Tartu (Igaunija) un Falmutas Universitātes (Apvienotā Karaliste) īstenojot starptautisko projektu “Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvi, perspektīvas un prakse”. Projektā bija iecerēts salīdzināt tradicionālās minoritāšu kultūras Kornvolā, Frīzlandē un lībiešu vēsturiski apdzīvotajās teritorijās Latvijā un Igaunijā, lai, labāk izprotot reģionu majoritāšu un minoritāšu stāstus, perspektīvas un prakses nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un pieejamībā, padarītu to redzamāku kultūrainavā un dotu ieteikumus starptautiskās, nacionālās un vietējās politikas veidotājiem.

LU Lībiešu institūts kopā ar Tartu Universitātes Igauņu un vispārīgās valodniecības institūtu padziļināti pētīja divas lībiešu vēsturiski apdzīvotas teritorijas – Lībiešu krastu Latvijas ziemeļrietumos un Salacas lībiešu apgabalu Rīgas jūras līča ziemeļaustrumu krasta abās Latvijas un Igaunijas pusē. 2021. gada vasarā sākās lauka pētījumi, kas turpinājās arī šajā gadā. Pētnieces Lolita Ozoliņa, Baiba Šuvcāne un Ieva Vītola devušās divpadsmit izbraukumos: septiņās ekspedīcijās uz Ziemeļkurzemi (Kolku, Košragu, Lielirbi, Mazirbi, Melnsilu, Miķeļtorni, Ovišiem, Pitragu, Saunagu, Sīkragu, Vaidi, kā arī Ventspili) un piecos braucienos uz Vidzemes lībiešu apdzīvotajām teritorijām (Aloju, Lēdurgu, Mazsalacu, Pāli, Puikuli, Salacgrīvu, Staiceli un Vitrupi). Lauka darba posms ir noslēdzies ar apjomīgiem rezultātiem: braucienos un Zoom sarunās kopā satikti 88 cilvēki, kuru mutvārdu liecības dokumentētas 60 intervijās.

Lolita Ozoliņa (no kreisās), Dagmāra Jansone, Ieva Vītola un Baiba Šuvcāne Mazirbes vecajos kapos pēdējā ekspedīcijā 2022. gada oktobrī.
Foto no LU Lībiešu institūta arhīva

Ziemeļkurzemes lībiešu krasta ciemos sarunu galvenie temati bija par to, kā mainījusies dzīve piekrastē, kas ir pats raksturīgākais lībiešu mantojumam, kas būtu jādara, lai to visu saglabātu un padarītu vēl labāk pieejamu un redzamu ne tikai vietējiem ļaudīm, bet arī krasta apmeklētājiem, kā atrast līdzsvaru starp dabas un ainavas aizsardzību un ikdienas dzīvi, starp vietējiem iedzīvotājiem un vasarniekiem un aizvien pieaugošo tūristu plūsmu it īpaši sezonas laikā. Vidzemē, spriežot pēc pētnieču piezīmēm, viena no interesantākajām sarunām bijusi Liepupē ar biedrības “Metsepoles līvu kultūras centrs” vadītāju Jāni Ati Krūmiņu, kurš pirms divdesmit gadiem dibinājis biedrību, lai nepazaudētu saikni ar Liepupes lībiešiem, vietu un atstāto mantojumu. Viņš kopā ar domubiedriem rīko gadskārtu ritus, iesaistot vietējos iedzīvotājus. Tradicionāli ik gadu pie jūras tiek rīkoti senās Uguns nakts pasākumi.

Unģenciemā, kas atrodas starp Svētupes un Vitrupes ieteku jūrā, dzīvo dzejniece, lībiešu mantojuma glabātāja Anita Emse. Pētnieču pārskatā lasāms, ka Anitai interese par lībisko dialektu un tā izloksnēm radusies pirms aptuveni pusgadsimta, kad viņa manījusi, ka skolasbērni tiek bārti par nepareizu runāšanu un ka vietējo valoda ir “traki ekonomiska”, ar norautām vārdu galotnēm. “Svētciemu kādreiz sauca par Sveiciemu, sveicemieši runā visu uz “i” – roki, kāji, mājiņi, puķīši, asariņi, brēteliņi. Sveicemieši saka – pīļiem sarkani peki vai meiti apaļi kā vimbi!” stāsta Anita Emse.

Pētnieces Lolita Ozoliņa un Ieva Vītola ielūkojās Staiceles lībiešu muzejā “Pivālind”. Staicelē gan vairs nedarbojas 2005. gadā dibinātā Līvu savienības grupa, kurā bija pat 36 biedri, taču muzejs joprojām darbojas, saglabājot dažādās lībiskā mantojuma izpausmes.

Šobrīd notiek ekspedīcijās iegūto materiālu apstrāde – balss ierakstu pārveidošana tekstā un aprakstīšana, lai tos tālāk izmantotu zinātnisku publikāciju sagatavošanā. Ar ekspedīciju norisi var iepazīties Lībiešu institūta Facebooklapā.