Ligita Fogele, Jāņa un Vilmas Māguru meita, dzīves pirmos sešpadsmit gadus pavadīja Mazirbē, pēc tam tur atgriežoties skolas brīvdienās un vēlāk atvaļinājumos. Ventspilniecei ir 88 gadi, bet prāts ir kā ass nazis, tas griež atmiņas kā sātīgu rupjmaizes šķēli, ļaujot atcerēties daudz sīku detaļu.

Ligita atceras, kā sāka celt Mazirbes veikala māju, kurā viņa nodzīvoja desmit gadus, bet, kamēr notika būvniecība, ģimene apmetās pie Vilmas mammas Lizetes Stefenbergas, dzimušas Tilmanes. Lībietes Lizetes vīrs Kārlis bija pabeidzis Mazirbē jūrskolu un kuģoja ar malkas bānīšiem, kas pārvadāja kokmateriālus uz tuvākajām valstīm. Kārlis vienmēr no braucieniem atveda dāvanas sievai. Reizēm tie bija lakati, reizēm svečlukturi.

Lai gan Lizete bija lībiete, viņa nerunāja lībiski.

“Kad mana mamma mācījās Ventspils Komercskolā, bagātie saimniekbērni izsmēja no jūrmalciemiem nākušos vienaudžus. Sauca par kājgriežiem un zivju ēdājiem. Tāpēc jūrmalciemnieki slēpa, no kurienes viņi nāk, un neatzinās, ka ir lībieši. Laikam jau tādēļ arī mēs ģimenē netikām audzināti un vedināti uz lībisko,”

stāsta Ligita.

Vakaros Ligita pie sevis dungo tautasdziesmas, kas aizgūtas no mammas bagātīgā dziesmu pūra.
Marlenas Zvaigznes foto

Viņas vecaimātei bija divas govis, cūkas, dažas aitiņas, zirgs un labības lauks, bet Māguriem nebija saimniecības un lopu. Jānis bija veikalnieks, un dzīvesbiedre viņam palīdzēja ikdienas darbos. “No bērnības labi atceros kulšanas talkas. Bija tāds Ķīcis, kuram piederēja lielais dampis. Tiem, pie kuriem brauca kult, bija jāgādā zirgi. Sešus iejūdza priekšā. Zirgi cits citam koda un spēra un nevilka to lielo dampi. Vīri pātagoja un kliedza, zirgus dabūja izjūgt un salikt pa citiem pāriem, kamēr bija kaut kāda kārtība. Divas meitas laida kuļmašīnā iekšā kūļus, visnetīrākais darbs bija pelavu savācējam, kas bija vecāka sieviņa. Viņa bija tā noģērbusies, ka tikai acis varēja redzēt. Mēs, bērni, dauzījāmies pa mīkstajiem salmiem un veidojām alas,” atceras Ligita.

Viņa stāsta, ka Mazirbe bija lielākais lībiešu krasta ciems, jo tur bija vilciena galapunkts. Mazbānītis nāca no Ventspils, pieturot visās stacijās, bet Mazirbē bija pagrieziens, un vilciens gāja uz Dundagu. Mazirbē bija septiņgadīgā skola, kur mācījās no visiem ciemiem, kuros bija tikai četras klases. Ligitas klasē satikās četri skolēni no Kolkas, trīs – no Šlīteres. “Mēs dzīvojām tādu kā pilsētnieku dzīvi, kā jau teicu, mums lopu nebija, maizi izcepa vecāmamma, bet mamma – plātsmaizi un ķimeņu bulciņas, un pumperniķeļus. Iepirkties mūsu veikalā brauca arī no citiem ciemiem, pat no Vaides. Mežsargs Hausmanis vienmēr ieradās līnijdroškā. Svētkos mamma gāja palīgā tēvam tirgoties – tik daudz bija pircēju!

Ligitas Fogeles vecāki Vilma un Jānis savā kāzu dienā 1933. gadā.
Foto no Ligitas Fogeles krājuma

Interesanti, ka tad, kad tētis vēl nebija precējies un bija atsūtīts no Dundagas uz Mazirbi strādāt, viņam līdzi atbrauca jaunākā māsa Marta, un viņai bija uzticēti guvernantes pienākumi. Reizi gadā mamma ar tēti uz kādām trim dienām brauca uz Rīgu. Viņi pārnakšņoja viesnīcā “Saule”, vakarā gāja uz restorānu, bet pa dienu iepirkās, arī man atvedot drēbes no Rīgas. Starp citu, Mazirbē bija šuvēja Lidija Anbanga, un tādas vienkāršākas drēbes mamma šūdināja pie viņas. Mamma pasūtīja dažādus rokdarbu žurnālus, jo viņa bija liela rokdarbniece, bet mūsu tētis ļoti skaisti zīmēja, tāpēc palīdzēja mammai izvēlēties musturus. Tēta vecāki bija strādājuši pie barona Ostenzakena, tāpēc viņš daudz zināja stāstīt par barona zirgu staļļiem. Ostenzakens aicināja kalpu bērnus ēst ogas, bet mūsu tēvs negāja, jo tad bija freilenēm jābučo roka. Kad 1945. gadā tēvs nomira, mēs dzīvojām pie vecāsmammas Stefenbergu mājās. Turpat blakus mita Zēle – bagātākais cilvēks Mazirbē. Viņam vienīgajam piederēja vieglā automašīna, arī vairākas zāģētavas. Zēli arestēja un izsūtīja uz Sibīriju. Viņa dārzā auga rozes un ābeles, dažādi košumkrūmi un ogulāji,” atmiņās kavējas Ligita.

Ligita ģimenē bija vecākais bērns, Vilmai un Jānim bija arī meita Liene un dēls Andris. Andris tagad dzīvo Jūrmalā, bet Liene – Ventspilī un palīdz vecākajai māsai, kurai ir pārvietošanās grūtības.

Ligita ar jaunāko māsiņu Lieni saprotas ļoti labi, viņa reizēm palīdz ikdienas solī.
Marlenas Zvaigznes foto

Ligitas un Lienes brālis Andris jaunībā līdzinājās aktierim.
Foto no Ligitas Fogeles krājuma

“Ļoti daudz laika bērnībā pavadīju pie vecmammas, man tur ļoti patika. Kad biju lielāka meitene, man lika ravēt, bet acis bija pievērstas lielceļam, kas veda uz jūrmalu.

Kad biju pavisam maza, nedaudz atceros, kā cēla Mazirbes tautas namu. Kādu dienu, tērpusies garā naktskreklā, staigāju pa lieliem akmeņiem, rokās bija žagars, un es iztēlojos, ka būvniecības laukumā ganu aitas. Tautas nama atvēršanu nokavēju, jo gulēju diensvidu.

1944. gadā iedzīvotājus no jūrmalciemiem evakuēja, jo bija runas par iespējamo uzbrukumu no jūras puses. Skanēja runas, ka cilvēkus vedīs uz Vāciju, tāpēc daudzi iemuka mežā, bet mēs ar zirgu aizbraucām līdz Šlīterei, apmetāmies Līdumos. Mums bija iespēja izceļot uz Zviedriju, jo mammas brālēnam Saunagā bija liela motorlaiva, bet tētis teica, ka nav bijis nekādā politiskā organizācijā un godīgi darījis savu darbu, tāpēc ar maziem bērniem neskries pasaulē. Kad bija kapitulācija, atgriezāmies Mazirbē un iekārtojāmies tajā pašā veikala mājā, kur dzīvojām iepriekš, bet drīz vien no tās bija jāizvācas, jo tur apmetās komandants. Mūža otrajā pusē mamma dzīvoja Saulstaros. Mēs ar Lienīti tur nedzīvojām, tikai brālis, kurš bija jaunāks, bet kāzas gan Lienītei svinējām Saulstaros. Visi mūsu senči atdusas Mazirbes kapos,” saka Ligita.

Ligita pie mammas mājas Mazirbē. Saulstaros Vilma dzīvoja mūža otrajā pusē.
Foto no Ligitas Fogeles krājuma

Lai gan viņas mamma nerunāja lībiski, Vilma tomēr prata lībiešu dziesmas, viņa bija liela tautasdziesmu zinātāja un, auklējot bērnus, ilgi dziedāja – lībiski, bet lielākoties tomēr latviski. “Mamma mūždien teica, ka Mazirbe ir tāds kā kultūras centrs. Mums uz vietas bija pieejams dakteris, bija māsiņa un vecmāte, Linde bija atvēris aptieku. Mazirbē atradās mežniecība, strādāja divi kalēji, bija fotogrāfs un skroderis. Tautas namā vēlāk rādīja kino, notika danči. Jaunieši sagāja kopā, kad pienāca vilciens.

Lībiešu gan bija stipri maz, daudzi bija ienācēji. Tiesa, mūsu mammas brālis pieņēma pie sevis dzīvot tantiņu, vārdā Lizete. Viņa gan mācēja runāt lībiski, un pie Lizetes brauca studenti no Igaunijas, un viņa daudz ko zināja stāstīt par lībiešiem. Nu, tā jau nav, ka drusku nav lepnums par to, ka esam cēlušās no lībiešiem.

Ar māsu krājam dažādus izgriezumus, pērkam grāmatas. Mana vecākā meita Baiba Andersone ir Līvu savienības Ventspils grupā. Reiz viņa izkārtoja naudu no domes, lai Ventspils bērni varētu piedalīties lībiešu nometnē. Mana otrā meita Zane nav tā aizrāvusies, arī abi mazdēli ne, bet labi puiši izauguši,” secina Ligita.