Saulvedis Cimermanis lasa mēnešrakstu “Līvli” Lībiešu tautas namā Mazirbē, 1996. gads.
Daiņa Karkluvalka foto (pārpublicēts no “Līvli”)

26. decembrī mūžībā aizgājis Dr. habil. hist. Saulvedis Cimermanis (03.07.1929.–26.12.2022.). Viņam bija lemts garš un ražīgs zinātnieka mūžs, tādēļ par viņa sasniegumiem un pētījumiem rakstīts daudz – arī portālā Livones. Par Saulveža Cimermaņa mūža devumu ir iznākušas arī divas biobibliogrāfijas – 1999. gadā uz 70 gadu jubileju “Etnogrāfs profesors Dr. habil. hist. Saulvedis Cimermanis” (Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds) un 2014. gadā uz 85 gadu jubileju “Etnogrāfs un kultūrvēsturnieks Saulvedis Cimermanis” (Rīga, Zinātne). Pēdējā ievietota viņa saruna ar žurnālistu Oskaru Gertu par aizgājušo gadu darbiem, projektiem un tēmām. Arī lībiešiem:

“Somugru jautājums, kā jau iepriekš atzinos, man tuvs kopš bērnības, kad draudzējos un gāju skolā kopā ar igauņu bērniem. Esmu publicējis rakstu sēriju par lībiešu tautas celtniecību, viņu nodarbošanos, sakariem ar igauņiem, par saplūšanu ar latviešiem. Jaunums bija dokumentāli pētījumi par Svētciema jeb Salacas lībiešiem. /../ Taču varbūt vērtīgākais, ko esmu veicis [lībiešu pētniecības jomā], – par nopietnām pētniecēm sagatavotas Renāte Blumberga un Rasma Noriņa, kuras ļoti perspektīvi strādā, padziļina un turpina manis iesākto.”

Tas tiesa – bez Saulveža Cimermaņa nebūtu lībiešu kultūrvēsturnieces Renātes Blumbergas. Biobibliogrāfijas sastādītāja Venta Kocere uzaicināja arī mani uzrakstīt par savu sadarbību ar Saulvedi Cimermani. Tā tapa raksts “Sugas suņi nerej un lībieši”. Tas bija laiks, kad zinātnieku nožēlojamā atalgojuma dēļ no zinātnes biju pagājusi malā, tādēļ raksts bija kā kopsavilkums manam pirmajam pētnieces darba posmam, kas pagāja Saulveža Cimermaņa zīmē:

“1997. gada janvārī mēs kļuvām par kolēģiem Latvijas vēstures institūtā. Pēc Saulveža ierosmes. Viņš piezvanīja kādā 1996. gada nogales (acīmredzot) pievakarē (drošs fakts) un apjautājās par maniem nākotnes plāniem. Nekādu dižu plānu nebija – tikai vēlme izzināt un celt tautas priekšā lībiešu tautas pēdējo gadsimtu priekus un bēdas, sasniegumus un postu. Tā nu vēl pēc gada viņa vadībā ķēros pie disertācijas rakstīšanas, ko vēl pēc četriem gadiem izdevās pabeigt un aizstāvēt. Pa to laiku mans darbaudzinātājs jau bija kļuvis par valsts emeritēto zinātnieku un pagājis malā arī no institūta rosībām. Nezinu, vai mana nonākšana zinātnē ir bijusi lietderīga un vai no tās bijis/būs kāds labums Latvijas tautsaimniecībai, visa atbildība par to tik un tā jāuzņemas Saulvedim Cimermanim. /../ Kopš 2011. gada arī es esmu beigusi aktīvās darba gaitas Latvijas vēstures institūtā un mani ar Saulvedi Cimermani formāli it kā nekas vairs nesaista. Un tomēr ne es, ne arī Gundega no viņa vaļā neesam tikušas – sazvanāmies un pa retam arī satiekamies. Tāpat vien. Parunāt par lietu kārtību pasaulē un par L (= lībiešiem) – kur nu bez tiem! Galvenais, ko Saulvedis man iemācījis un pie kā es pieturos, ir: pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt. Kas reiz melns uz balta nodrukāts, to vairs nevar izdzēst. Un sugas suņi nerej, viņš mani mācīja, kā viņu savulaik bija mācījis viņa skolotājs Marģers Stepermanis. Dažkārt gan kāja paslīd kranciskumā, bet arvien mazāk un mazāk. Kas zina, varbūt man arī reiz izdosies kļūt par tikpat izcilu sudzinieku, kāds ir mans zinātnes skolotājs.”

Paldies, Skolotāj! Ziņu par Jūsu nāvi saņēmu vien dažas dienas pirms atkal noslēgsies mana formālā piederība akadēmiskajām aprindām, šoreiz ne savas izvēles dēļ.

Atvadīšanās no akadēmiķa Saulveža Cimermaņa notiks piektdien, 30. decembrī, pulksten 13 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.