Ar jaudīgu koncertprogramu “Līvu sasaukšanās” koncertzālē “Latvija” noslēgušās Lībiešu kultūras dienas, kas Ventspilī norisinājās jau astoto reizi.

Ventspils Galvenā bibliotēka kultūras dienu rotā.
Avots: Ventspils hronikas arhīvs

Atklāja fotoizstādi

Lībiešu dienu ieskaņā Galvenajā bibliotēkā tika atklāta dabas pētnieka un fotogrāfa Viļņa Skujas fotoizstāde “Spalvainie, matainie, glumie un zvīņainie Ziemeļkurzemes apdzīvotāji”. Tās autors ir biologs, kurš visu darba mūžu aizvadījis, strādājot dabas aizsardzības jomā, klejojis Kurzemes mežos un purvos starp Zilo kalnu kāpli, Undžavu un jūru. Tur, sastopoties ar dažādiem dzīvniekiem, daudzus no tiem iemūžinājis fotogrāfijās, kuras skatāmas izstādē.

“Es ar Lībiešu krastu esmu saistīts nu jau 40 gadus. Kādreiz strādāju Slīteres rezervātā, aizvien vēl esmu Dabas aizsardzības pārvaldē. Šajā laikā esmu redzējis, kā viss mainās. Tas, kas nemainās, ir daba. Lai gan tā arī gluži nevar teikt. 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā Kurzemē mežacūku un aļņu bija pavisam maz, un staltbrieži bija tikai briežu dārzos baroniem. Tagad daba atkal ir pamainījusies, mežā ir gan brieži, gan aļņi,”

izstādes atklāšanā stāstīja Vilnis Skuja.

Kā vienu no interesantākajām izstādes darbiem fotogrāfs izcēla bildi, kurā viņam izdevies iemūžināt Baltijas jūras Kurzemes piekrastē šovasar iepeldējušo valzirgu: “Ja lībiešiem būtu kāda dziesma par valzirgu, neviens tam neticētu. Valzirgi šeit nav redzēti, kopš ir rakstītā vēsture, bet šovasar te viens iepeldēja. Tas ir jaunākais no līvu zvēriem.”

Diskutēja par lībisko identitāti

Lībiešu dienas Galvenajā bibliotēkā turpinājās ar diskusiju par lībisko identitāti. Diskusijas vadītāja Zane Ernštreite par šiem jautājumiem sarunājās ar savu vīru, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktoru Valtu Ernštreitu, diskusijā aktīvi iesaistoties daudziem pasākuma apmeklētājiem.

“Mūsu mājās neskaitāmas reizes ir izcēlusies diskusija par identitātes jautājumiem, esmu centusies saprast, kāpēc Valts no savām saknēm ir izcēlis tieši lībisko daļu, zinot, ka viņam senčos vēl ir latgaļi, poļi”

sarunas ievadā sacīja Zane. “Man šķiet, ka ir ļoti viegli būt latvietim, igaunim, vācietim – no tāda viedokļa, ka viņu ir pietiekami daudz un viņi savā valodā runā mājās, bērnudārzā, skolā, darbā, kultūras pasākumos. Nav jāpiepūlas saglabāt valodu. Bet, kad runājam par tautām, kas ir lībiešiem līdzīgā situācijā, kad cilvēku ir maz un viņi ir izkaisīti, tad ir jāstrādā pie savas identitātes. Bez šīs apzinātās darbības lībiešu vispār šodien nebūtu,” atzina Valts.

Zālē esošajiem tika jautāts, kas ir tas, kas ļauj sevi saukt par lībiešiem. Atbildēs izskanēja, ka tā ir gan savu dzimtas sakņu apzināšanās, gan lībiešu valodas prasme, gan tautas tradīciju kopšana.

Diskusijas noslēgumā Zane Ernštreite atzina, ka pēdējo 20 gadu laikā redzējusi gan kāpumus, gan kritumus lībiešu sabiedriskajā aktivitātē. “Bet tieši no 2011. gada, kas bija lībiešu valodas un kultūras gads, aktivitātes līkne pilnīgi noteikt iet tikai uz augšu. Katru gadu ir vairākas grāmatas, ir jaudīgi svētki, katru gadu ir ko teikt, ir kaut kas jauns, ko prezentēt. Ir jaunrade – gan muzikālā, gan literārā –, bērnu nometnes joprojām ir ļoti populāras,” sacīja Zane.

Runāja par lībiešu mantojumu

Lībiešu dienu otro rītu ievadīja piemiņas brīdis pie lībiešu dzejnieka Jāņa Prinča pieminekļa. Turpinājumā Galvenajā bibliotēkā interesenti bija aicināti uz populārzinātniskajiem lasījumiem “Latvijas Universitātes Lībiešu institūta un draugu stāsti”. Lībiešu institūta pētnieki runāja par dažādām lībiešu mantojumam un tā izmantošanai mūsdienās veltītām tēmām. Institūta pētnieces Ieva Vītola un Lolita Ozoliņa stāstīja par to, kādas lībiskā mantojuma liecības ieraugāmas Lībiešu krastā un Ziemeļvidzemē, bet Baiba Šuvcāne iepazīstināja ar Lībiešu krasta kapsētās un citur meklējamajām lībiešu kultūras darbinieku atdusas vietām. Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits runāja par vietu nosaukumiem un vietvārdiem lībiešu valodā.

“Vietvārdi ir interesanta joma, jo nosaukumi ļoti daudz ko stāsta par vietām, par dabu, par cilvēkiem, kas tur ir dzīvojuši, un arī par tām valodām, kas tur bijušas dzirdamas. Latvijā visās teritorijās, kur lībieši savulaik dzīvojuši, ir ļoti daudz šādu vietvārdu, kas ienākuši no lībiešu valodas, – Ropaži, Ainaži u. c.

Vietvārdi ir vieni no noturīgākajiem vārdiem valodā. Pēc tiem varam ieraudzīt daudz senāku vēsturi. Taču vietvārdi ir arī vieni no biežāk lietotajiem, un tiem ir tendence laika gaitā mainīties. Mēs bieži vien vairs nezinām, kas sākotnēji ar šo vietvārdu ir bijis domāts,” vietvārdu pētīšanas nozīmi skaidroja Ernštreits.

Lībiešu institūts realizē projektu, kurā veido lībiešu vietvārdu datubāzi – tajā šobrīd ir ap 1100 vietvārdu. Karte ar lībiešu vietvārdiem atrodama interneta vietnē livonian.tech. Nākamgad lībiešu vietvārdu apkopojumu kopā ar vietu aprakstiem plānots izdot grāmatā. Tāpat nākamgad visā Lībiešu krastā plānots nomainīt ceļa zīmes un norādes divās valodās – latviešu un lībiešu.

“Līvu sasaukšanās” koncertzālē

Lībiešu kultūras dienu pasākumus ar dziesmām kuplināja Ventspils lībiešu ansamblis “Rāndalist” un folkloras kopa “Kāndla”. Bet, noslēdzot Lībiešu kultūras dienas, koncertzālē “Latvija” skanēja kora “Anima” koncertprogramma Līvu sasaukšanās. To veido mūzikas albumā “Jūrd. Saknes. Roots” dzirdamie skaņdarbi – komponists Uģa Prauliņa radītais skaņdarbu cikls, ko viņš veltījis Saulkrastu jauktajam korim “Anima” un diriģentei Laurai Leontjevai, solistiem un instrumentālajam etnoansamblim. Koncertprogramma uz skatuves pulcēja vairāk nekā piecdesmit mūziķu – kori “Anima” un stīgu kvartetu “Uno”, mākslinieciski atspoguļojot nepieradināto un vitālo lībiešu dabu, kultūru un tradīcijas, valodas pirmatnīgo skanējumu. Koncertā skanēja Uģa Prauliņa, Edgara Beļicka, Laimas Jansones, Julgī Staltes, Elīnas Oses un Lauras Leontjevas radītā mūzika.

Kultūras dienu fotogrāfijas var aplūkot ventspils.lv un ventasbalss.lv.

Avots: “Ventas Balss”