Līvu krastā, Mazirbes Tautas namā, kādā lietainā jūlija dienā (30. jūlijā), pirms ikgadējiem Līvu svētkiem, kas notiek pirmajā augusta sestdienā, stingrā covid 19 sertifikātu režīmā notika neatkarīgā teātra „Kvadrifrons” izrāde „Nēmiz pǟl!” – latviski „Uz redzēšanos!”. Šis ir aktiera un režisora Reiņa Botera garadarbs.

Izrādes stāsts aizsākas ar Boteru dzimtas Aivaru Leonīdu Boteru, Reiņa vectēvu un turpinās Aivara bērnos un mazbērnos. Tiek intervēti astoņi dzimtas locekļi un, jāsaka, tas ir diezgan skumjš stāsts, par to, kā līvi (vai lībieši) pamazām iet mazumā. Jau pats Aivars līvu valodu nezināja, „PSRS laika militarizācijas dēļ”, kā raksta Reinis, savā dzimtas mājā vairs nedzīvoja, un vienīgā Boteru ģimenē iekoptā tradīcija bija līvu karoga izkāršana blakus Latvijas karogam visos valsts svētkos. Apstākļi – divi kari, Ulmaņa laiks un padomju režīms atstājis šo krastu tukšu – te runa ir par Miķeļtorni, tātad Dižjūru, precīzāk, tās robežu ar Irbes jūras šaurumu. Dižjūra un Mazjūra ir pašu līvu dotie nosaukumi. Mazjūra ir Rīgas jūras līcis, Dižjūra – viss, kas aiz Kolkas uz Ventspils pusi, tai skaitā arī Mazirbe, ko vietējie puiši kādreiz sauca par Bordertaunu vai Kurzemes galvaspilsētu. Kad cilvēki no Aivara un citām mājām ir aizbraukuši vai izsūtīti, nav nozīmes arī saglabāt kaut kādu infrastruktūru. Līvu ciemos, kur kādreiz kūsāja dzīve, attīstījās līvu kultūra, bija skolas un veikali, tagad pamazām iemitinās līvu draugi vai vienkārši tāpat – vasarnieki. Līvu krasts padomju laikā ir aizliegtā zona, Miķeļtornis jo īpaši – jo tur ir radars, un no torņa tiek novērota jūra – tā, galu galā, ir PSRS Rietumu robeža. Taču līviem kā tautībai arī pirmajā „Latvijas laikā” neklājās viegli. Līvu savienībai tika piešķirti minimāli līdzekļi un līvus vispār negribēja atzīt kā tautību. Aivara Botera dzimtas dzīves gājumi ir diezgan tipiski – pamazām ģimenē interese par līviem un līvu valodu iet mazumā, līdz izzūd. Līvi vairs sevi neuzskata par līviem, – „kas nu es par līvu?” – tas ir bieži dzirdams teiciens, kuram ir pamats – ja nezini līvu valodu, tu vairs nesi līvs. Tā māte un meita savā starpā runā līvu valodā, bet meitas bērniem vairs to nemāca, jo grib viņiem labu – lai tiem ir vieglāk skolā, lai nejūk valodas. Padomju laikā sākās cīņa par tautas izdzīvošanu un šai cīņai pieslēdzās arī VDK, konfiscēja pases un ailē par tautību neakceptēja ierakstu „lībietis”. Šai pusē – Līvu krastā tomēr sākās atjaunotne, vairāk līdz ar Atmodu. Aivara Botera dzimtā pesimistiski pret šo atjaunotni attiecas gandrīz visi, kurus Reinis intervē, izņemot, šķiet, jaunāko mazmeitiņu Karlīni. Viņa kā skanīgs, labi dzirdams zvaniņš ieskanas optimistiski un arī gana pragmatiski – valoda ir jāmācās un jāpiedalās arī līvu kultūras aktivitātēs! Man tas lika nobirdināt asariņu. Asaras sakāpa kaklā arī pašā sākumā, parādoties diviem puišiem – diviem vecajiem līviem. Rupjos pelēka adījuma džemperos, maskās un pakulu parūkās, viņi pustumsā dzied līvu dziesmu par mazputniņiem „Tšītšōrlinkizt”. Putniem līvu kultūrā ir īpaša vieta. Ar šo dziesmu tiek ieskandināts pavasaris, bet, dzīvi beidzot, cilvēks aiziet pa Putnu ceļu, dvēselīte pievienojas citām dvēselītēm, citiem putniem. (Arī pirmā līvu bērnu nometne Mazirbē saucās „Tšītšōrlinkizt”, bet šogad nometnes vecākā grupa apmeklēja „Nēmiz pǟl!”.)

Dokumentālajā izrādē labi var nolasīt domu, ko Reinis ir gribējis nodot skatītājiem: lai arī mājas vietā ir tukša pļava, viņš jūt mistisku, emocionālu saikni ar šo vietu. Viņš vēlas saprast, kāpēc ir tik tālu no visa, kas saistīts ar līviem. Tāpēc arī izrādes nosaukums skan kā jautājums – vai tas nozīmē „uz atkalredzēšanos” vai „uz skumjām atvadām”?

Gribu teikt paldies Reinim, ka beigām viņš ir pataupījis šo optimistisko noti, jo izrādes laikā izcili veidotais videomateriāls fonā, mūzika un aktieru kustību partitūra palēnām vairo un pastiprina nomāktības un fatālas nolemtības atmosfēru, bet arī rada mistiska tautas spēka iespaidu. Laikam jau arī latvietī, vismaz daudzos latviešos, ir līvu sakņu, mūsu senatnes izjūta. Jā, šai izrādei ir sakars ar pašu dziļāko cilvēkā.

Izrāde ir viengabalaina, stāsts nepārtrūkst. Aktieru lasītie teksti – A. J. Šēgrēna ekspedīciju dienasgrāmatu fragmenti no B. Šuvcānes grāmatas un V. Veldres ceļojumu apraksta fragmenti skan pārliecinoši, lai gan loģiskie akcenti vienmēr var tikt precizēti. Par to paldies aktierim un režisoram Klāvam Mellim un aktierim Jānim Kronim. Pētera Damberga dziedājums sākumā, ko jau minēju, un Ventspils lībiešu dziesmu ansambļa „Rāndalist” izpildītā „Kas tūndõd mōd” papildu komentārus neprasa, komponista Kārļa Tones darbs ir iespaidīgs un vietā. Kostīmi iederas; patīkami, ka tas ir roku darbs, un par to jāpateicas Uģim Bērziņam un Intai Boterei. Vēlreiz minēšu lielisko video – to veidojis aktieris Āris Matesovičs – tas patiesi dod pasaules elpu. Kopumā uz īstā ceļa ir arī kustību horeogrāfija Rūdolfa Gediņa režijā, lai tā būtu ideāla, to vajadzētu vēl rūpīgāk pakļaut dzirdamajam tekstam un mūzikai, konkretizēt žestu jēgu, lai gan tā pārsvarā ir saprotama. Savu darbu labi ir paveikuši gaismu mākslinieks un tehniskais koordinators Kārlis Staņa un producente Inese Tone. Lai veicas viesizrādēs – tā, šķiet, būs īstā publika šai izrādei, bet arī rīdziniekiem ar to derētu iepazīties un apdomāt pašiem savas saknes un vietu pasaules procesos.

Režisors un dramaturgs (programmiņā) Reinis Boters ir veicis nopietnu darbu, un droši vien arī pats šo to mācījies no savas dzimtas izpētes procesa un emocionālās piedalīšanās tajā. Es labprāt gribētu mazliet vairāk ieraudzīt un pat varbūt uzklausītu viņa paša viedokli arī uz skatuves redzamajā – kā dzimtas pārstāvja… lai gan neuzbāzība ir ļoti simpātiska īpašība. Paldies!

Paldies arī Līvu savienībai un Ievai Ernštreitei par zaļo gaismu izrādei Mazirbē.